Ar šķīvi pa pasauli: #91. Indija

Ar šķīvi pa pasauli: #91. Indija

Varen produktīvas garās brīvdienas sanākušas. Veselas trīs receptes – tik pat daudz, cik periodā no augusta līdz novembrim. Vajadzētu šādu darba sparu saglabāt arī turpmāk.

Indija, protams, ir liela vienība. Vairāk kā 1,2 miljardi cilvēku, un nemaz nedomā apstāties. Populācijas pieaugums 1,24% gadā, bet vismaz tas gadu no gada samazinās, tā ka varbūt nav nolēmuši tur tuvākajā nākotnē dzīvot viens otram plecos sakāpuši. It kā jau liekas, kāds tur baigais kritums – 2% vai pusotrs, taču starp 2,34% 1970. gadā un 1,24% 2013. gadā starpība mūsdienu izpratnē ir ap 13 miljoniem. Vairāk kā sešas Latvijas.

421 cilvēks uz kvadrātkilometru. Latvijā 36. Nav nekāds brīnums, ka mums meditācijas principi atšķiras. Mēs varam ieiet mežā un pasēdēt zem koka, esot vienatnē ar sevi. Indijā ir jābūvē klosterus, kur aizliedz vienam ar otru runāt. Ja indietis vēlētos tā vienkārši pabūt viens ar sevi, pameditēt, bez šādu klosteru un tempļu esamības viņam būtu šo kluso vietu ļoti tālu jāmeklē.

Indija ir slavena ar savu garīgumu. Pilni žurnāli ar cilvēkiem, kuri ir devušies uz Indiju atrast sevi, garīgo atklāsmi, dzīves mērķi un tamlīdzīgas netveramas lietas. Man šāda veida pieredzes nav. Vienīgā pieredze ar Indijas garīgo un vēsturisko mantojumu man ir no bērnības, kad lasīju indiešu tautas pasakas. Nekādu baigo transcendentālismu neatceros, toties seksa un vardarbības tajās netrūka. Un vēl uzzināju par indiešu kastu sistēmu. Ja esi piedzimis noteiktā sabiedrības daļā, sauktā par kastu, tur arī paliksi visu mūžu. Pārvietoties uz augšu varēsi tikai reinkarnācijas ceļā, respektīvi, šajā dzīvē – nespīd. Mūsdienās indiešu bērniem it kā stāsta, ka dalījums kastās ir nepareizs, ka nedrīkst cilvēku diskriminēt tikai dēļ tā, ka viņam ar dzimšanu nav paveicies, taču realitātē līgavu savam dēlam vecāki meklē savas kastas ietvaros.

Par Indiju varētu rakstīt un rakstīt. Piemēram to, ka Indija ir visu programmētāju bieds. “Ja tu slikti programmēsi, paņemsim tavā vietā divdesmit programmētājus no Indijas, tie darbu izdarīs tavā vietā”. Tik pat labi ar to pašu var biedēt klientu – “Nemaksāsi man laikā un pienācīgi, nāksies manā vietā ar kaut kādiem indiešiem strādāt”. Bet, jā, indieši ar savu iedzīvotāju daudzumu un bijušās Anglijas kolonijas mantojumu ir ievērojami konkurenti. Pirms dažiem gadiem lasīju, ka nez-kurā-tur gadā Indija būs lielākā angliski runājošā valsts pasaulē. Var būt, ka tagad jau ir. Savukārt lielākā musulmaņu valsts pasaulē tā ir jau kādu laiku. Un ir lielisks pierādījums, ka islāmam kā reliģijai ir mazs sakars ar starptautisko terorismu, ka visa problēma ir sabiedrībā. Neatceros, vai esmu šeit jau to rakstījis, bet ir tāds stāsts par atšķirību starp indiešu un pakistāniešu musulmani. Aizgūts no Tomasa L. Frīdmena grāmatas “Pasaule ir plakana”.

Tēvs ar dēlu iet gar īpašumu, uz kura ir uzcelta skaista māja, nu, gatavā pils. Tēvs saka dēlam – “Redzi, šis cilvēks ir ļoti, ļoti bagāts, viņš ne to vien var atļauties”.

Indiešu dēls atbild – “Kad es izaugšu liels, es gribētu būt tik pat bagāts, kā šis vīrs!”.

Pakistāniešu dēls saka – “Kad es izaugšu liels, es nogalināšu šo vīru!”.

Tā, lūk. Plūstoši pāriesim pie ēdiena. Vajadzēs mazliet asuma, jo Indijā 80% no notekūdeņiem neattīrīti nokļūst atpakaļ dzeramā ūdens krājumos. Nez, vai tas arī būtu saucams smalkajā vārdā par recycling?

Protams, ir vietas, kur nekāds asumiņš nekādā veidā nepalīdzēs, ja izdomāsiet paņemt ūdeni no upes.

Ēdiens, kuru gatavosim būs tik tipisks indiešu ēdiens, cik par tipiskumu var runāt zemē ar 1,2 miljardiem cilvēku. Ēdiens, kuru ēd visā Indijā, un ēdiens, kurš ir veģetārs. Dāls. Pagatavojams no jebkādām šķeltām lēcām, pupiņām, zirņiem. Īpaši piemērots Rietumu pasaules gavēnim, žēl, ka līdz nākamajam kāds laiciņš jāpagaida. Lūk, te būs viens no iespējamiem pagatavošanas veidiem, bet nekādā ziņā ne tuvu ne vienīgais.

Ņemam trīs zaļos čili, atbrīvojam no sēklām un sagriežam. Katlā ieberam pusglāzi sarkanās lēcas, pustējkaroti kurkumu, pusotru glāzi ūdens un sagrieztos čili. Vārām, kamēr gandrīz mīksts, tad pannā uzkarsējam gī sviestu, apcepam tajā tējkaroti sasmalcināta kumina. Vēl vajadzētu tur pat pie reizes apcept karija lapas. Bet ņemiet vērā, ka tām nav nekāda sakara ar karija pulveri, tik vien cik nosaukumā. Ja karija lapu nav, labāk ir to vietā nepievienot neko. Es atjēdzos par vēlu, tāpēc iztikām bez.

Uzkarsēto sviestu ar garšvielām ielejiet katlā pie lēcām, pievienojiet sāli pēc garšas un – ēdiens gatavs! Pasniedzam ar rīsiem vai arī kaut kādu neraudzēto maizi, jo to, kas sauksies indiešu “roti”, jūs diez vai kaut kur dabūsiet. Bez tam, nav ko pārāk saspringt, jo visas tās neraudzētās maizes, kas izskatās pēc pankūkām, taisa vienādi – milti, ūdens un sāls.

Labu apetīti! Cerams, ka Indonēzijas recepte būs klāt tik pat ātri!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>