Ar šķīvi pa pasauli: #92. Indonēzija

Ar šķīvi pa pasauli: #92. Indonēzija

Te nu mēs esam nonākuši pie nākamās valsts sarakstā, kuras nosaukums ir – Indonēzija. Liels, plašs salu arhipelāgs, kurš atrodas starp Āziju un Austrāliju. Kas personīgi man bija pārsteigums – Indonēzija ir ceturtā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Trešā lielākā ir ASV, bet pirmās divas gan jau ikviens spēj nosaukt pat pamodināts nakts vidū.

Kā jau tas pieklājas tik lielam salu arhipelāgam, Indonēzija ir bijusi nozīmīgs tirdzniecības reģions jau kopš 7. gadsimta. Līdz ar to, viņi ir paņēmuši kaut ko no praktiski visiem, ar kuriem ir bijusi darīšana. 87% iedzīvotāju ir musulmaņi, kas, līdz ar to, nozīmē, ka Indonēzija pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā musulmaņu valsts pasaulē, taču starp pārējiem 13 procentiem ir gan budisti, gan hinduisti, gan konfuciānisti, gan dažādu konfesiju kristieši.

Ja reiz tirdzniecība, tad pievilina – ko? Jā, pareizi, 1800. gadā Indonēzija kļuva par Nīderlandes koloniju. Un tā līdz Otrajam Pasaules karam, kad atnāca japāņi un, lai pierādītu savu taisnību, piebeidza 4 miljonus indonēziešu. Beigās tomēr izrādījās, ka, ja tavi vienīgie draugi ir vācieši, kurus ienīst gandrīz visa pārējā pasaule, un itāļi, kuriem karošana, izrādās, nemaz neiet tik ļoti pie sirds, no kolonizācijas centieniem nākas atteikties. Pēc Japānas sakāves Indonēzija uzreiz pasludināja neatkarību. Holandieši kaut kā vēl mēģināja iebilst un iegūt Indonēziju atpakaļ kolonijas statusā, taču nekas viņiem nesanāca.

Indonēzijā ir divas ļoti īpašas provinces. Viena no tām ir Ače, kurā pilnīgi oficiāli kā tiesību sistēma ir Šariats. Savukārt otra īpašā province ir Jogdžakarta – atsevišķs sultanāts Indonēzijas pakļautībā, kurš neskarts pārdzīvoja gan holandiešu pārvaldību, gan japāņu okupāciju.

Turpināsim ar virtuvi. Lasot sarakstu ar tipiskajiem indonēziešu ēdieniem, siekalas saskrien mutē. Tik daudz un dažādu ēdienu, visi liekas tik garšīgi! Un ļoti grūti izvēlēties vienu, to tipiskāko. Beigās nolēmu no saraksta pagatavot vienu, kurš jau pirms tam kaut kur bija dzirdēts, kā arī sarakstā bija atzīmēts kā tas, kuru gatavo visās Indonēzijas provincēs. Nasi goreng. Tulkojumā – cepti rīsi. Tik vienkārši.

Rīsu cepšanai indonēziešu gaumē ir neskaitāmas receptes. Apmēram tas pats stāsts par vecmāmiņu, kura gatavo to pašu īstāko un labāko nasi goreng. Es izlasīju vairākas un, apvienojot idejas un faktus, izveidoju savējo variantu. Bet sākumā, pirms ķeramies pie gatavošanas, vajadzētu pieminēt to, kāpēc vispār tos rīsus vajag cept.

Atrisinājums šim jautājumam ir ļoti vienkāršs. Rīsi Āzijā ir apmēram tā pat kā kartupeļi mums ģeogrāfiski tuvākajā apkārtnē. Mums tipiskākās piedevas ēdienam ir kartupeļi. Un gan jau būsiet pamanījuši, ka kartupeļi mēdz palikt pāri. Tāpat arī indonēziešiem ir ar rīsiem. Pārnāk tētis mājās no darba Nike rūpnīcā, noštancējis krosenes galīgi līks. Ģimene sasēdusies ap galdu, šķīvjos tiek salikts ēdiens. Atkal rīsi… Tētis noguris, pat ļoti noguris, bet dažreiz tie rīsi tomēr nelien iekšā. Tad paliek pāri. Bet, tā kā tētis pelna tika kādus desmit dolārus dienā, ēdienu ārā mest nedrīkst. Ledusskapja ģimenei nav, savukārt 30 temperatūra kombinācijā ar atbilstošu gaisa mitrumu ļauj baktērijām rīsos vairoties uz nebēdu. Tāpēc no rīta, kad tētis ir izgulējies un atkal pieņēmis savu sūro likteni, viņam galdā tiek pasniegti rīsi, bet, lai savairojušās baktērijas neizjauktu dienas ritmu, tos ir nepieciešams uzkarsēt, respektīvi, uzcept.

Ņemam divas glāzes rīsu, novāram pēc instrukcijām un atstājam atdzesēties. Lai labāka dzesēšanās, es tos izbēru uz diviem lieliem šķīvjiem. Pēc dažām stundām vajadzētu būt pilnīgi atdzisušiem, bet visdrošāk, protams, atstāt uz nakti, it īpaši, ja šo ēdienu ir plānots pasniegt brokastīs.

Sagriežam plānās šķēlītēs 6 šalotes sīpolus un divas daiviņas ķiplokus. Sakapājam vienu burkānu un vienu selerijas kātu.

Un te viena svarīga sastāvdaļa, bez kuras, lai arī kā censtos, ēdiens garšos pavisam savādāk, nekā manis pagatavotais. Vajag kokosriekstu eļļu, kura patiesībā vairāk izskatās kā kokosriekstu sviests. Desmit gadus vecā pagātnē droši vien lielākā daļa plati ieplestu acis un teiktu – traks vai? Piesātinātie tauki, sirds slimības, šausmas! Arī vikipēdijā otrā rindkopa saka, ka vairākas veselības organizācijas neiesaka lietot kokosriekstu eļļu lielos daudzumos tāpēc, ka tā satur lielu daudzumu piesātināto tauku. Uzreiz, protams, rodas samērā loģisks jautājums, ko adresēt šīm “vairākām veselības organizācijām”. Cik dullam ir jābūt, lai sāktu lietot jebkādus taukus “lielos daudzumos”? Personīgi es nespētu dabūt iekšā tīrā veidā pārāk daudz kokosriekstu eļļu, sviestu, cūku taukus vai ko tamlīdzīgu. Savukārt, ja es pagatavoju ēdienreizi pieciem cilvēkiem, izmantojot trīs ēdamkarotes kokosriekstu eļļu, tas neizklausās pēc “liela daudzuma”. Tad kāda ir jēga no šiem ieteikumiem?

Un vispār, pēdējās tendences ir atzīt, ka modernās slimībās vainot senus ēdienus nav pārāk pamatoti, un ka varbūt ir vērts dabīgu tauku vietā atteikties no ēdiena, kurš nemaina konsistenci vairāku gadu garumā, kā arī sabalansēt enerģijas uzņemšanu ar tās patērēšanu. Respektīvi, mazāk ēst un vairāk kustēties.

Tātad, paņemam sniega lāpstu, notīrām mājas priekšu, vokpannā uzkarsējam kokosriekstu eļļu, sacepam tajā sīpolus ar ķiplokiem. Apmēram divas minūtes. Pievienojam burkānu un seleriju, cepam apmēram trīs minūtes. Tad pievienojam 400g tīrītas garneles, cepam, kamēr rozā. Pievienojam “vakardienas” rīsus, pāris ēdamkarotes sojas mērci un cepam, periodiski apmaisot, kamēr rīsi atkal ir karsti.

Paralēli uzcepam katram ēdējam vienu olu. Kad viss gatavs, ņemam bļodiņas, liekam tajās ceptos rīsus un pa virsu olu. Mans vērtējums – vienkārši un garšīgi!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *