Ar šķīvi pa pasauli: #93. Irāna

Ar šķīvi pa pasauli: #93. Irāna

Es nekad neesmu bijis Irānā, uz ko lielākā daļa lasītāju noteikti atbildētu – loģiski, ka neesi bijis! Kurš gan, būdams pie pilna saprāta, lai vēlētos apmeklēt Irānu? Savukārt, Riks Stīvs (Rick Steves) saka, ka šāda vēlme nav nekas pārdabiski nenormāls. Katru gadu Irānu apmeklē tūkstošiem tūristu no Eiropas. Cik no viņiem ir kaut kas ļauns atgadījies? Es neesmu dzirdējis nevienu gadījumu, atšķirībā no, piemēram, Indijas. Visticamāk, tas ir “abpusējas sadarbības” rezultātā – vietējos iegrožo stingri likumi, kas attur no vardarbības, savukārt tūristi ir pamatīgi iebiedēti, kas viņiem liek trīsreiz padomāt, pirms izturēties izaicinoši, nerespektējot vietējo kultūru un tradīcijas.

Atkāpei. Kāds ir patiešām parūpējies un izveidojis internetā lapu, kur jebkurš var iegūt operatīvu informāciju par to, kas un kurā pasaules malā pēdējā laikā ir slikts noticis ar tūristiem – Tourist Killed. Es pat nevaru iedomāties, kuru varētu šāda informācija vienuviet apkopota interesēt. Varbūt kādu sadistu, tūristu nīdēju, kurš tīksminās par viņu nelaimēm?

Pirmās asociācijas ar Irānu man ir no bērnības – par Irānas-Irākas karu. Neatceros vairs, kurš bija labais, kurš ļaunais imperiālists, bet stāstīja, ka karo viņi jau ilgi un katru dienu, bez kādām robežu izmaiņām. Respektīvi, bezjēdzīgi. Tik vien, lai samazinātu abu valstu populācijas par aptuveni vienu miljonu.

Bet šim faktam nevajadzētu būt pašam nozīmīgākajam Irānas vēsturē. Irāna, tāpat pazīstama kā Persija, ir vienas no pasaules vecāko civilizāciju rašanās vieta. Vairāk kā 3000 gadus pirms mūsu ēras. Moderno pusaudžu zināšanas par Persiju gan, visticamāk, sniedzas ne tik senā vēsturē, bet tik vien līdz 480. gadam p.m.ē., kad Džerards Batlers, kliegdams “This is Sparta!“, iespēra bezdibenī persiešu sūtni, bet pēc tam ar 300 kaujiniekiem aizstāvējās pret Persijas armiju, kas bija tik ļauna un briesmīga, ka maziem bērniem to filmu labāk neskatīties. Visticamāk, Irānas kinematogrāfa zelta fondā ir ne viena vien mākslas filma par ļaunajiem grieķu iekarotājiem.

Modernā Irāna ir 1979. gadā Islāma revolūcijas rezultātā radusies valsts. Savukārt, revolūcija radās no tā, ka Irānas šaha valdība, amerikāņu atbalstīta, bija kļuvusi pārlieku nekaunīgi korumpēta. Starp citu, Irānas premjerministra gāšana bija pirmais, tātad vēsturiskais gadījums, kad ASV iesaistījās kādas valsts likumīgās valdības gāšanā (lūk, grāmata). Premjerministrs nežēlastību izpelnījās ar to, ka iedomājās nacionalizēt Irānas naftas industriju. Tas nekad nav labi beidzies.

Vienmēr paliek neatbildētais jautājums, kā būtu, ja būtu, vai pretējā gadījumā nebūtu vēl sliktāk, ja pirmie ar apvērsumu būtu pasteigušies krievi, bet rezultāts šim bija tāds, ka Irānas šahs kļuva autoritatīvs, kā tāds sultāns, kā rezultātā amerikāņi ar revolucionāro nāciju kopīgu valodu īsti nespēj atrast vēl šobaltdien.

Tuvākā saskarsme man ar Irānas virtuvi man ir bijusi Dubajā, kur viņiem pašiem savējās virtuves tā īsti nav, tāpēc restorānos nākas gatavot ēdienus vai nu no Libānas, vai Irānas. Internetā atradu, ka Irānas nacionālais ēdiens ir čelo kebabs, kas gatavošanas grūtības pakāpes skalā atrodas tuvu vieniniekam, respektīvi, ļoti vienkārši pagatavot.

Ņemam kilogramu maltās gaļas – liellopu vai jēru. Sīki sakapājam divus vidējus sīpolus. Vēl vajadzēs pustējkaroti svaigi maltus melnos piparus un divas tējkarotes malta kumina. To visu samaisām, ņemam iesmus un uzmīcām gaļu uz tiem. Nu, tādās normālās garu cigāru formās.

Paralēli vārām glāzi basmati rīsus. Kad rīsi par trīs ceturtdaļām gatavi, nolejam lieko ūdeni, pēc tam liekam atpakaļ katlā, pievienojam trīs ēdamkarotes sviestu un divās ēdamkarotes ūdens izšķīdinātu pustējkaroti safrāna. Tas ir pēc oriģinālās receptes. Īstenībā vajadzēs vēl pieliet ūdeni, lai rīsi nepiedeg. Un tad uz mazas uguns vārām rīsus vēl desmit minūtes, laiku pa laikam apmaisot.

Kamēr rīsi gatavojas, ejam grilēt. Šādā laikā, kad vēja ātrums brāzmās ir ap 20 m/s, savukārt gaisa temperatūra ir ap nulli, grilēšana nav nekāda izprieca, taču, ja grilam ir vāks, arī neiespējama tā nav.

Pārgriežam uz pusēm tomātus. Getliņu sarkanie ķekaros, kā izrādās, ir ļoti piemēroti grilēšanai. Tātad, pārgiežam uz pusēm, liekam uz dārzeņu grilējamās pannas un uz grila. Vienu reizi vajadzēs apgriezt, un tas viss. Nekādu sāli, nekādu eļļu, tāpat ideāli sanāk.

Un blakus gaļu. Cepam, kamēr vairs nav rozā, un tad pasniedzam galdā. Pareizais pasniegšanas veids ir šāds. Sākumā rīsi, dekorēti ar grilētiem tomātiem, un tad nāk pats šefs ar izceptu gaļu, kuru liek uz rīsiem. Kādreiz, sensenos laikos uz rīsiem vēl lika jēlu olas dzeltenumu, taču tagad jūs neko tādu neizlūgsieties, jo visi ir pārāk nobažījušies par salmonellu. Ja ļoti gribās to olas dzeltenumu, es ieteiktu ņemt paipalu olu, jo paipalu olās salmonella nedzīvo.

Šādu malto gaļu, patiesībā, es biju jau ne reizi vien gatavojis, bet vēl papildus klāt liku svaigus pētersīļus vai kinzu. Vecākais dēls labāk novērtēja recepti bez zaļumiem. Vecums tāds…

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article
  1. Brigita at 22:49

    Protams, kur nafta, tur amerikāņi – viņiem laikam laba oža. Bet runājot par ēdienu – vienmēr esmu domājusi, kuri bija pirmie, kas izdomāja tomātus grillēt, jo viņi noteikti ir baigie gudrīši un manu sparu rokot siltumnīcā zemi noteikti novērtē! Un skatoties uz bildi tā vien nak prātā – jo vienkāršāk, jo gardāk!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>