Ar šķīvi pa pasauli: #94. Irāka

Ar šķīvi pa pasauli: #94. Irāka

Irāka, pēc vienas no versijām, ir civilizācijas šūpulis. Tas ir izskaidrojams ar to, ka tagadējā Irākas teritorijā, auglīgajā zemē starp Tigras un Eifratas upēm pirms apmēram seštūkstoš gadiem dzīvoja pirmā mums zināmā civilizācija – šumeri. Tāpat pastāv versija, ka Bībelē minētais Ēdenes dārzs ir atradies tieši tur. It kā viss sakrīt, ne? Viens gan nav līdz galam izskaidrots. Cilvēkus no turienes par neatļautu ābola ēšanu izmeta, vārtus aizslēdza. Bet tagad, feisbuka un instagrama laikmetā, kāpēc neviens vēl nav bijis pie tiem vārtiem un nošārējis bildi? Iespējams, tāpēc, ka pēc tam ar Ēdenes dārzu notika tas pats, kas ar neskaitāmām Latvijas pilīm – ņēma un nogrima ezerā. Un tad, kad vajadzēs, celsies atkal augšā.

Bet varbūt dārzs vēl ir savā vietā, un to apsargā baigā drošības sistēma, un tāpēc tur visu laiku norisinās cīņas tā, it kā pasaulē nebūtu labākas vietas, kur dzīvot. Redz, Putins arī atjēdzās un paņēma Krimu tāpēc, ka tur atrodas krievu pareizticībai svarīga vieta. Izskatās, ka arī Irākā ir vieta vēl kādai sazvērestības teorijai un darbiņš Denam Braunam.

Bet, nu, lai ar to visu nodarbojas tie, kam ar to jānodarbojas, mēs turpināsim ar praktiskākām lietām. Irākā, pateicoties šumeriem, ir gan izdomāts ritenis, gan radītas pirmās pilsētvalstis. Irākas teritorijā ir bijušas tādas nozīmīgas un mūsdienās pazīstamas impērijas kā Asīrija, Babilonija. Tad, vēlāk to visu sev paņēma slavenais grieķis Aleksandrs Lielais, kura impēriju pēc viņa nāves savā starpā sadalīja ģenerāļi. Tad nāca arābi, turki. Respektīvi, pārlasot īsu Irākas vēstures konspektu, rodas jautājums, kā vietā, kas tā īsti nekad nav bijusi vienota teritorija, varēja rasties sava valsts ar nosaukumu, karogu un himnu.

Lūk, kā. Pēc uzvaras Pirmajā Pasaules karā un Otomaņu impērijas izformēšanas, angļi uzzīmēja savu Irāku un dabūja to no Nāciju Līgas. Irāka dabūja savu karali Feisalu ibn Huseinu, kuru pirms tam Damaskā kronēja par Sīrijas karali, bet vēlāk franči izmeta no valsts. Nez kuru teritoriju viņš toreiz vairāk vēlējās pārvaldīt, taču, visticamāk, ja viņš šodien vēl būtu dzīvs un viņam uzdotu šo jautājumu, atbilde būtu – nevienu.

Tā nu Irāka bija vienota valsts, sākumā britu protektorāts, vēlāk neatkarīga karaliste, vēlāk, pēc Otrā Pasaules kara atkal britu okupēta teritorija, tad atkal neatkarīga valsts. Un tad, 1958. gadā, iedvesmojoties no Ēģiptes modeļa, armija uztaisīja valsts apvērsumu un likvidēja monarhiju burtiskā nozīmē – karalis un kroņprincis tika likvidēti kā cilvēki līdz ar monarhiju kā valsts iekārtu.

1963. gadā varu valstī pārņēma Ba’ath partija. Bet neba jau normālā veidā, vēlēšanās. Likvidēja iepriekšējo varu valsts apvērsumā, un likvidēja kā cilvēku arīdzan iepriekšējo premjerministru, kurš pirms tam bija sūri un grūti strādājis, lai likvidētu monarhiju.

Un 1969. gadā pie varas atnāca Sadams Huseins, kurš, dīvainā kārtā, nenogalināja savu priekšteci. Droši vien tāpēc, ka abi bija no vienas partijas.

Tad bija Irānas-Irākas karš, tad bija Kuveitas iekarošana, tad bija Līča karš. Tad kādu brīdi bija relatīvs miers, bet tad, pēc 2011. gada 11. septembra amerikāņi un briti devās meklēt uz Irāku ķīmiskos ieročus, neko neatrada, bet, nospļāvās, pateica, ka gan jau ka ir, tikai ļoti labi noslēpti, un 2013. gadā valsti iekaroja. Sadama Huseina režīms tika likvidēts labākajās irākiešu tradīcijās, likvidējot pašu Sadamu Huseinu.

Ja man kāds jautā, vai mūsdienās ir tāda Irākas valsts, es teiktu, ka nav. Teritorija ir, karogs ir, himna ir. Pat prezidents ir. Tāpat kā ir ISIS un ir Kurdistāna. Tātad, ja kaut kur ir tāda valsts Irāka, tad noteikti ne iepriekšējās robežās…

Irākas nacionālais ēdiens, pēc vairuma avotu domām, ir masgouf, kas ir nekas cits kā lēni grilēta karpa. Ņemam lielu karpu, izplešam to, lai izskatās pēc butes un atstutējam blakus ugunskuram tā, lai pēc kādām trīs stundām ir gatava. Ja man būtu vēlme agrā pavasarī kurināt ugunskuru, es noteikti pamēģinātu. Bet, no otras puses, kaut ko stipri līdzīgu, ja ne tādu pašu rezultātu es spētu sasniegt savā kūpinātavā. Nu, ja nu vienīgi karpa ir milzīgi liela, tad ugunskura variants ir praktiskāks.

Tai vietā gatavosim liellopu ar žāvētiem augļiem. Bērnībā viens no murgiem bija gaļa, kurā bija iepildītas žāvētas plūmes. Nezinu, kāpēc, bet likās ļoti negaršīgi. Pēdējā laikā gan šāds riebums nav novērots, tātad vajadzētu visam būt labi.

Ņemam pa glāzei žāvētas plūmes, aprikozes un ābolus, iemērcam uz pāris stundām. Veselīgais padoms – ja ir iespējams, ņemiet aprikozes, kuras ir tumši brūnas, nevis oranžas. Kāpēc? Tāpēc, ka augļi nemēdz saglabāt savu sākotnējo krāsu pārāk ilgi, nav jau nekādi ātrās ēdināšanas burgeri. Pēc mērcēšanas nolejiet ūdeni, augļus nosusiniet.

Ņemiet kilogramu liellopa, sagrieziet mazos gabaliņos, apbrūniniet uz pannas olīveļļā. Tad pievienojiet plūmes un uz mazas uguns, bez vāka karsējiet 20 minūtes. Bet patiešām uz mazas uguns.

Pēc 20 minūtēm pievienojiet ābolus, aprikozes, pa ēdamkarotiei kanēļa un cukura, pustējkaroti sāli un 100 gramus tomātu mērces. Tad uz tik pat mazas uguns sildiet vēl 10 minūtes. Pasniedziet ar rīsiem.

Izskatās, ka žāvētām plūmēm nav ne vainas. Vajag tikai pareizi pagatavot!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *