Ar šķīvi pa pasauli: #95. Īrija

Ar šķīvi pa pasauli: #95. Īrija

Te, nu, lūk, ir viena valsts, kura man asociējas ar ļoti daudz ko.

Pirmkārt, ar mūziku. Ir tāda tipiska īru mūzika, kuru nesajaukt ne ar ko citu. Daba, vēsture, cilvēki – viss savienojies mūzikā, un ir pilnīgi vienalga, vai tā ir dzīvā mūzika īru krogā, vai fona mūzika skarbajai Īrijas dabai, tu vienmēr, izdzirdot to, atsauksi atmiņā unikālo Īrijas sajūtu. Līdzīgi kā, dzirdot noteiktus ritmus, akordeona pavadītus, atsauksi atmiņā Parīzi.

Daba Īrijā ir skarba. Skaista, bet, ja vajag kaut ko ēdamu tur izaudzēt, tad skaistumu var arī nepamanīt. Tāpēc vislabāk ir audzēt aitas. Palaid, lai klaiņo pa tiem zaļajiem, klinšainajiem pakalniem, bet, kad pienāks laiks, saķersi atpakaļ mājās un pārvērtīsi gaļā.

Īri daudzus gadsimtus ir dzīvojuši Anglijas pakļautībā. Tā jau it kā nevajadzētu būt lielām problēmām, jo īri brīvi runā angliski, lai neteiktu vairāk – angļu valoda viņiem ir dzimtā valoda – ja ne viena nianse. Angļi ir protestanti, bet īri ir katoļi. Un te arī sākas problēmas. Mēs varam apsaukāt musulmaņus par tumsoņām, kuri ne tikai neticīgos, bet pat viens otru slaktē dēļ dažādām Korāna interpretācijām, taču, skat, tik vien pirms dažiem gadsimtiem katoļi un protestanti bija nesamierināmi ienaidnieki, kaut dzīvoja pat vienā valstī! Bez tam, ko tur par gadsimtiem ilgu vēsturi runāt? Ja sanāk būt Belfāstā noteiktos datumos, gan jau vēl joprojām ir iespējams sajust, ka starp konfesijām ir kaut kādi nenokārtoti rēķini.

Īriem ir milzīga diaspora, respektīvi, īri, kuri dzīvo ārpus Īrijas. Apmēram 75 miljoni. Īrijā dzīvo mazāk nekā 4 miljoni īru. Tas ir rezultāts mūžīgajām grūtībām pašu zemē, kur, piemēram, tā jau tev nekas lāga neaug, tad atnāk angļi, atņem tev labāko zemi, lai audzētu liellopus, tev atstāj tādu, kur tikai kartupeļi aug, un, beigās, tā, it kā vēl nelaimes nebūtu gana, kartupeļiem uzbrūk sērga, tie visi sapūst un nav vairs ko ēst. Toreiz apmira ap miljonu īru, bet tik pat aizbrauca emigrācijā. Lūk, un tas ir tas brīdis, kad tevi visu mūžu ir čakarējuši, tu ierodies pāri okeānam auglīgā zemē, vari sēt, pļaut, viss izdodas! Nav brīnums, ka tā var līdz 75 miljoniem savairoties!

Īri pasaulei ir devuši īru krogus un Guiness alu. Es īsti nezinu, kāda ir atšķirība starp īru un angļu krogu, es teiktu, ka uz aci nekāda – piecos pēcpusdienā abi jau ir pilni. Guiness gan ir kaut kas īpašs, ne velti īri ar to lepojas, un pārējā pasaule viņiem atzinībā piebalso!

Tāpat pasaule piebalso Svētā Patrika dienas svinībās, un kā nu nepiebalsos, ja reiz 75 miljoni īru ir diezgan nopietns spēks lielā daļā angliski runājošu valstu. Es atceros, pirms gadiem divdesmit, arī pie mums Svētā Patrika diena bija pamanāma. Tas gan mazāk bija saistīts ar īru diasporu, vairāk gan ar to, ka normālu bāru Rīgā bija maz, tāpēc īru krogi, tāpat kā Dublinā, pēc pieciem pēcpusdienā bija pilni. Un normāls īru krogs, lai arī pieder latvietim, identitātes veidošanas nolūkos popularizē kaut ko no Īrijas. Ginesu, viskiju, Svētā Patrika dienu. Un kārtīgai bāra mēbelei jau vienalga – Jāņi, Lieldienas, Helovīns vai Sv.Patrika diena. Ka tik iemesls.

Pašiem īriem gan tas ir nopietns iemesls svinībām. Svētais Patriks reiz Īrijai atnesa kristietību. Un svētki, kas ir 17. martā, iekrīt Lielā Gavēņa laikā, kurš uz šo vienu dienu tiek atcelts. Nu, kā lai šeit nesvin? Ja reiz drīkst. Un katra organisma šūniņa ir noilgojusies pēc kārtīgas izēšanās, kas noskalota ar vairākām pintēm Ginesa!

Lai nu kā, grūtībās rodas izcilība. Lai vai cik ļoti īri būtu cietuši gadsimtu gaitā, saraksts ar izciliem cilvēkiem ir gana garš. Džonatans Svifts, Brems Stokers (tas vīrs, kurš Drakulu padarīja slavenu), Oskars Vailds, Džordžs Bernards Šovs, Džeimss Džoiss, U2, Enja. Tie ir tikai zināmākie, pie tam, es ne ar pušplēstu vārdu nepieminu tos, kuri nedzīvoja Īrijā, bet kuriem ir īru saknes. Trīs no Bītliem, piemēram.

Labi, pietiks par vēsturi. Pāriesim pie ēdiena. Pats slavenākais īru ēdiens, vismaz tajā aprindās, kuri ir lasījuši Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā”, ir īru sautējums. Īsā recepte ir tāda, ka ņemam visu, kas vien ir pieejams, palicis pāri un tamlīdzīgi, un taisām sautējumu. Variācijas ir daudz un dažādas. Lūk, šeit viena no tām – kā es pagatavoju savu īru sautējumu.

Ņemu jēra kāju, atdalu gaļu no kauliem, bet tā, lai pie kauliem klāt paliek arī mazliet gaļas. Lieku kaulus katlā, pieleju 3 litrus ūdeni, vienu sīpolu, vienu burkānu, sešus melnos piparus, tējkaroti sāls un vēl, ko vēlieties pievienot buljonam. Man atradās mazliet purava un piebēru mazliet rozmarīnu. Iespējams, timiāns būtu labāka izvēle, bet arī rozmarīns ar jēru ļoti labi “draudzējas”. To visu uzvāru, nosmeļu putas un tad uz vidējas uguns atstāju bez vāka uz divām stundām.

Pēc tam nokāšu buljonu, visus dārzeņus izmetu, kaulus arī, bet gaļu, kas pie kauliem palikusi, gan nē, tā ir tāda mīksta, patīkama, pats labums!

Leju buljonu katlā, pievienoju mazos gabaliņos sagrieztu jēra mīkstumu, uzvāru un tad uz vidējas uguns vāru vēl 10 minūtes. Pievienoju diezgan plāni (apmēram 5mm) sagrieztus burkānus (apmēram sešus, bet nav tik svarīgi), vāru vēl 10 minūtes. Tad pievienoju apmēram tādos pat izmēros kā gaļa sagrieztus kartupeļus (apmēram 12, bet arī nav tik svarīgi) un diezgan biezās šķēlēs sagrieztu sīpolu. Pievienoju pēc garšas sāli, piparus, vēl kaut kādus zaļumus – pētersīļus, rozmarīnu, timiānu, nu, kas ir pieejams, uzvāru un tad uz vidējas uguns bez vāka vāru, kamēr jērs mīksts.

Tad no uguns nost, vāku virsū un uz piecpadsmit minūtēm atstāju mierā. Un tad liekam galdā un ēdam. Labā ziņa ir tāda, ka, ja visu neapēdīs, tad varēs ēst arī nākamajā dienā. Sautējums pa nakti mēdz palikt tikai labāks.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>