Zivju tirgus

Zivju tirgus

Gan jau būsiet dzirdējuši mani sūkstāmies par Latvijas kā jūras valsts paradoksu – svaigas vietējās zivis ir kā ar uguni jāmeklē! Pērc kūpinājumu ceļmalā un pēc laša krāsas saproti, ka nozvejots tas ir kādā lielveikalā. Ieej mazpilsētā pludmalei tuvākajā veikalā un redzi, ka svaigu zivju nav vispār.

Es dzīvoju apmēram 15 kilometrus no jūras – tas ir, ja brauc ar riteni pa meža ceļiem. Ar auto būs mazliet tālāk, toties laika ziņā ātrāk. Vienalga, 15 vai 20 kilometri – tas ir sīkums, tas ir ļoti tuvu! Itālijā vai Francijā tas nozīmētu to, ka vajadzībai pēc gaļas ēdieniem man būtu jābūt tuvu minimumam. Tur tas nozīmētu to, ka varētu regulāri aizbraukt līdz jūras malai, paēst kādā no daudzajiem restorāniem no svaigiem jūras produktiem gatavotas vakariņas. Nu, labi, mums jūras krasts ir savādāks, ļoti skalojas ūdens, nedrīkst tik tuvu neko celt. Nu, labi, kaut ietekošās upes malā. Nu, kaut vai simts, divsimts metrus no ūdens. Nu, kaut vai divus kilometrus no jūras. Bet iedodiet man to restorānu, kurā ir “dienas loms” – tas, ko vakar noķēra, kaut kas sezonāls! Iedodiet “īpašo piedāvājumu” – kaut ko, kas nav ikdienā, bet vakar tīklos trāpījās! Iedodiet man to sajūtu, ka zivis piegādā tas zvejnieks, kurš dzīvo tepat netālu!

Tādas vietas noteikti ir. Ne par jūras tēmu, taču vienu tādu es zinu pie Mazā Baltezera. Kamēr mēs restorānā ēdam, tikmēr saimnieks ezerā sēž laivā un ķer zivis nākamajām porcijām. Un viss ir pagatavots tik labi, ka restorānu vienā no Where Chefs Eat grāmatām ir pieminējis Mārtiņš Rītiņš.

Labi, varbūt latvieši savā būtībā, gadsimtos sakodētajā ģenētikā nav baigie restorānu gājēji. Bet mājās gatavotāji gan viņi ir. Tik daudz pavārgrāmatas pēdējos gados ir izdotas! Tik daudz gatavošanas blogotāju! Tik daudz ēdināšanas raidījumu un žurnālu ir sākušies, beigušies un atkal no jauna sākušies pēdējās desmitgadēs… Nu, tad dodiet zivju tirgus! Vienalga, jūras krastā, ietekošās upes krastā, ostas teritorijā, pārsimts metrus no jebkā iepriekš minētā. No tikiem līdz tikiem – sarodas zvejnieki, sarodas kaijas, sarodas pircēji, viss notiek. Un, ja latvieši beidzot sāks aktīvi restorānus apmeklēt, tad šajos tirgos restorānu saimnieki ir pirmie, kuri labāko loma daļu jau ir sarunājuši iepriekš.

Bet, kamēr šādu tirgu nav katrā lielākā apdzīvotā vietā jūras tuvumā, tikmēr jāmēģina izlīdzēties ar to, kas ir. Izklausīsies dīvaini, taču es tikai pavisam nesen esmu priekš sevis atklājis Centrāltirgu, precīzāk – zivju paviljonu. Jā, biju pirms tam tur bijis, taču tik vien kā cauri iziet, paņemt kādus kūpinājumus, svaigas zivis tā nopietni nebiju pētījis, jo laikam kaut kāds iekšējais pašsaglabāšanās instinkts atcerējās senos stāstus, ka tur tevi noteikti apčakarēs, ka ir lielāka iespēja nopirkt vecas zivis, nekā svaigas. Es nezinu, droši vien ir jāpienāk pirmajai reizei, kad nepaveicas, un tad iekšējais skeptiķis teiks – aha, es taču tev teicu! Bet pagaidām viss izliekas labi.

Pat vairāk nekā labi. Izvēle ir ļoti liela. Jāatzīst, ka nav tā, ka būtu pašmāju jūras produktu pārpilnība. Toties ir pieejama liela dažādība no iekšzemes ūdeņiem. Un daudz, dažādi eksemplāri no tālākām jūrām. Ir pieejamas zivis no “smalkā” gala – stores, piemēram. Tāpat ir ko izvēlēties no “vienkāršajām” – reņģes, siļķes. Un nav ko viebties, būt par reņģēdāju noteikti ir daudz veselīgāk, nekā būt par sardeļrīmu vai čipšu grauzēju. Man vēl joprojām ir plāns atrast to labo sardīņu recepti, par kuru visi sajūsminās savos Itālijas braucienos, un pēc šādas receptes pagatavot reņģes. Zivis pēc saviem parametriem ir ļoti līdzīgas, tāpēc rezultātam vajadzētu būt labam. Bet tas, droši vien, būs citu gadu, jo nesen lasīju, ka šogad esam reņģu kvotu nozvejojuši. Tāpat plašā izvēlē ir kalmāri, kuru pagatavošanai receptes ir pilns internets.

Nesen lasīju kāda vīra rūpes par to, ka jaunais nodoklis trūcīgos atstās bez desām. Gan jau ka šeit runa nav par augstvērtīgām salami vai mortadellām, jo tās jau tagad neiekļaujas trūcīgo pārtikas grozā. Savukārt, ja runājam par tām, kurās, ražošanas optimizācijas nolūkos, ir iekļautas ādas, iekšas un citi blakusprodukti, garšu uzlabojot ar pēdējiem ķīmijas sasniegumiem, tad labi vien ir, ka šīs desas tiks izslēgtas no patēriņa.

Tajā brīdī, kad es savai ģimenei vakariņām nopērku sešus lielus (nākamreiz jāņem mazākus, būs vairāk piemēroti grilēšanai) kalmārus par četriem eiro, jeb arī divus veselus nelielus samus par pieciem eiro, es vēl vairāk sevī nostiprinu pārliecību, ka labi ēst nav privilēģija, kuru sev var atļauties tikai ārkārtīgi labi situēti cilvēki. Jā, vajadzēs mazliet papūlēties, pameklēt receptes, vai vismaz pašam paeksperimentēt, taču ilgtermiņā rezultāts būs tā vērts.

Nobeigumā uzgrilēsim tos divus samus. Ņemam olīveļļu, divas sakapātas ķiploka daiviņas, paprikas pulveri, sakapātas dilles, sāli un piparus, tādās proporcijās, lai sanāk bieza masa. Tad šo masu sabāžam samiem vēderos un ar to, kas paliek pāri, sasmērējam ārpusi. Liekam uz grila (karstums gar malām, vidus brīvs no oglēm; gāzes grilam tas pats ar degļiem). Sākumā ar vēderu uz leju, tad apgriežam otrādi. Protams, atkarīgs no karstuma, taču apmēram 15 minūtēs vajadzētu būt gatavam. Ja negribas grilēt, to pašu var izpildīt cepeškrāsnī.

Nav ne dārgi, ne sarežģīti, toties garšīgi!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. Igors at 23:46

    Varbūt ieteiksi kādu labu recepti arī kalmāram? Vairākas reizes gatavoju, bet sanāk sīksti/gumijaini. Tie, kas ēsti pie Vidusjūras krastiem – daudz mīkstāki.

    Bet vispār – labs ieraksts – arī par šo tēmu esmu domājis.

  2. Ventspils osta at 00:53

    Par raksta pirmo daļu – man nesen draugs no Ventspils arī sūdzējās par to, ka restorānu ar vietējo zvejnieku produkciju paliek aizvien mazāk un mazāk, ka to mazo zvejniecību jau Latvijā neatrast. Laikam jau tiešām savādā kārtā mums šī joma slīd uz leju pamazām. Pats arī tur nesen biju, bet, kaut gan ceļojums uz Ventspili galu galā bija tā vērts, šo domu pārbaudīt nebija iespējas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *