Ar šķīvi pa pasauli: #96. Izraēla

Ar šķīvi pa pasauli: #96. Izraēla

Pēc tam, kad ebreji aizgāja no Ēģiptes, Mozus tos vadāja pa tuksnesi apsolītās zemes meklējumos. Vadāja desmit gadus, tad jautāja – paliekam šeit? Nē, nepaliekam, šeit kaut kas smird. Vadāja vēl desmit gadus. Vai paliekam šeit? Nē, te arī kaut kas smird. Neko, darīt, gāja mājvietas meklējumos vēl desmit gadus. Nu, varbūt šeit paliekam? Nē, šeit vēl joprojām smird. Turpināja vadāt, nu jau kopā četrdesmit gadus. Paliekam šeit? Jā, šeit ir labi, tauta atbildēja – šeit nekas nesmird.

Tā arī atveda Mozus ebreju tautu uz vienīgo vietu visos Tuvajos Austrumos, kurā nav naftas…

Labi, jokus pie malas. Izraēla ir ļoti nopietna valsts no pašas senatnes līdz mūsdienām.

Pats vārds “Izraēla”, jeb precīzāk “Izraēls” ir cilvēka vārds. Cilvēks pirms tam saucās Jēkabs, taču pēc tam, kad bija veiksmīgi cīnījies ar Dievu, vai enģeli, vai cilvēku, kas viņus pārstāv, kā nu kuru brīdi no tā teksta var saprast, Jēkabs ieguva vārdu Izraēls, respektīvi, “tas, kurš cīnījās ar Dievu”.

Paliek jautājums, kāpēc veselu valsti saukt cilvēka vārdā? Lūk, tāpēc, ka Izraēlam bija divpadsmit dēli, kuriem katram tika daļa no apsolītās zemes. Divpadsmit ciltis, kuras kopā veidoja vienu lielu konfederāciju. Vēl Izraēlam bija arī “daudz meitas”, bet patriarhāta apstākļos vēstures pierakstītāji šim faktam īpašu vērību nav pievērsuši.

Tad ātri pārtinam uz priekšu, Izraēla valsts tika sakauta, bet ebreji devās trimdā uz visām četrām debespusēm. Tālāko vēsturi mēs aptuveni atceramies. Periodiski aizliegumi nodarboties ar šo, nodarboties ar to; kad ar to, kas ir palicis atļauts, sapelna naudu, tad pamatiedzīvotāji uztaisa grautiņu, sapelnīto atņem, visus aizdzen prom, labākajā gadījumā.

Un tā līdz brīdim, kad īstenie ārieši izdomā pielikt tam visam punktu un nosauc to par galīgo atrisinājumu. Dažas konspirācijas teorijas stāsta, ka patiesībā neviens viņus neplānoja nosmacēt, bet gan aizsūtīt uz Madagaskaru un nodibināt tur ebreju valsti, taču beigās kaut kā sanāca savādāk, ne ta sabiedriskās domas atbalsta trūkuma, ne ta citu iemeslu dēļ.

Lai nu kā, īstenajiem āriešiem menedžments salika pārāk daudz prioritātes pārāk īsā laika periodā, kā rezultātā viņiem nekas nesanāca, tik vien kā vēl joprojām pēc gandrīz gadsimta ir kauns par saviem vecākiem, sevi un drošības pēc arī saviem bērniem.

Tikmēr Apsolītā Zeme bija britu pārvaldībā un saucās “Britu Mandāts Palestīnā”. Pēc Otrā Pasaules kara liela daļa ebreju kopienas nolēma, ka te, Eiropā ar tiem trakajiem neko līdz galam nevar zināt; labi, aplaupa mūs ik pa laikam, tas vēl ir OK, bet pēdējie notikumi tomēr ir par daudz. Un sāka pārcelties uz dzīvi Tuvajos Austrumos. Tas viss, loģiski, radīja neapmierinātību starp tur jau dzīvojošajiem arābiem. Beigu beigās neapmierinātība visās pusēs bija tik liela, ka briti pateica, ka šito situāciju viņi vairs nespēj atrisināt, un aizvācās no Palestīnas pilnībā.

ANO britu mandāta vietā nolēma nodibināt neatkarīgu Ebreju valsti, neatkarīgu Arābu valsti un Jeruzalemes pilsētu kā atsevišķu vienību, jo tā ir morāli pārāk svarīga abām pusēm. Bet, kā saka tautas paruna – ANO domā, cilvēki dara. Un tā nu cilvēki izlēma ignorēt to visu un tad, kad britu mandāta darbība izbeidzās, visi, kam tajā reģionā bija kāda šaušanas spēja, metās paņemt tik, cik vien iespējams. Un tā nu mums tagad ir Izraēla, Rietumkrasts, Austrumjeruzaleme un Gazas josla. Vēlāk radās arī Palestīna kā valstisks veidojums, bet par to kaut kad vēlāk uz alfabēta beigām.

Izraēlai neesot sava nacionālā ēdiena. Kas, principā, ir loģiski, jo, ja reiz valstī sanāk cilvēki no dažādiem reģioniem, kur katrs ir savu virtuvi pielāgojis lokālajām īpatnībām, un šajā valstī viņi dzīvo vien nepilnu gadsimtu, tad ir grūti kaut ko vienu saukt par “nacionālo”.

Gandrīz nolēmu gatavot falafelas, taču tad Parīzē Sēnas krastmalas pasākuma Paris plages ietvaros notika “Telavivas pludmale”, kas izraisīja diskusijas uz vietas, kā arī internetā. Un internetā viens no punktiem bija, ka falafelas nav nekāds ebreju, bet gan arābu ēdiens. Kad nav, tad nav. Pagatavosim citreiz.

Tai vietā Huffington Post atradu sarakstu ar Izraēlas ēdieniem, starp kuriem kā pirmais bija “izraēliešu salāti”. Drošības pēc papildus informāciju, kurā kāda cita etniska grupa piesaka autortiesības uz šiem salātiem, nemeklēju, bet vienkārši ķēros klāt un pagatavoju.

Patiesībā ļoti piemērots laiks šo salātu pagatavošanai. To sastāvā ir dārzeņi, kuri tieši pašlaik ir pašā sezonā un pieejami šeit pat, uz vietas, siltumnīcā.

Ņemam divus ļoti lielus tomātus, vienu garo gurķi, vienu sarkano, vienu dzelteno papriku, vienu vidēju sarkano sīpolu. To visu ļoti smalki sagriežam. Pievienojam ārējo mizu no viena citrona un sīki sagrieztu kinzas vai pētersīļu buntīti. Tad pievienojam citrona sulu – sākam ar vienu citronu, turpinām pēc garšas. Un beigās olīveļļu.

Principā, gluži kā jebkuri Vidusjūras reģiona salāti. Vienīgi tas, ka grieķi un itāļi tik smalki dārzeņus nesagriež.

Šo ēdienu es diez vai vēlreiz gatavošu, jo to pašu efektu varētu paveikt arī bez tik ilgas kapāšanas, citrona vietā pievienot balzamiko, un būtu kā parasti. Bet – kā saka – nepamēģināsi, neuzzināsi. Gan jau pienāks laiks arī falafelām.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article
  1. Lana at 13:59

    Šies salāti ir debišķīgi, tā vien gribās atgriesties Tur.

    paldies par rakstu

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *