Ar šķīvi pa pasauli. #97. Itālija

Ar šķīvi pa pasauli. #97. Itālija

Nē, nebūt, raksts par Itāliju nav pats vienkāršākais, ko uzrakstīt. Šeit vietā ir teiciens – kas par daudz, tas par skādi. Kas tad ir tā “tipiskā Itālija”? Jā, parastam tūristam viss ir skaidrs – pica, pasta, vīns, saldējums. Bet, ja rok dziļāk, nav vis tik vienkārši.

Tipiskā Itālija vispār ir atrodama tikai teikās. Itāļiem pašiem nācijas sajūta ir samērā reti, visbiežāk tad, kad spēlē futbola izlase. Pārējā laikā itāļa sirds pieder pat ne viņa reģionam, drīzāk viņa pilsētai vai ciematam. Iedomājieties, kāds lepnums latvieti pārņem, kad kāds viņa tautietis dzied Ņujorkas operā vai diriģē orķestri Vīnē? Pateiksi kādam milānietim, ka viņa tautietis no Palermo ir ko dižu izdarījis? Nedomāju, ka būs kādas emocijas.

Starp Itālijas ziemeļiem un dienvidiem nav ciešu mīlestības saišu. Ir pat tik tālu, ka atsevišķi entuziasti ir nodibinājuši Ziemeļu līgu, kas vēlas Itālijas ziemeļu reģionus atdalīt no pārējās Itālijas. Te, protams, ir vieta ironijai un sarkasmam, tā teikt – par to vajadzēja domāt agrāk, precīzāk, 19. gadsimtā, kad Itālijas piespiedu apvienošana bija šo pašu ziemeļnieku, precīzāk, pjemontiešu izauklēta ideja.

Bet, jā, no kurienes aug kājas šai atdalīšanās idejai, ir pilnīgi skaidrs. Itālijas dienvidos ir reģioni, kas itāļiem un, jāatzīst, arī pārējai pasaulei asociējas ar nabadzību, korupciju un mafiju, savukārt tāds ziemeļu reģions kā Lombardija ir bagātāks par lielu vairumu Vācijas pavalstu. Skatoties šīs tendences Rietumeiropā, nākas secināt, ka tur separātisma tieksmes ir vairāk novērojamas bagāto reģionu vidū. Atšķirībā no Eiropas daļas uz austrumiem no Varšavas, kur, jo vairāk subsidēts un atkarīgs reģions, jo lielāka tieksme iet pašiem savu ceļu.

 Ar Itāliju man ir īpašas, paša radītas attiecības. Tās sākās tajā dienā, kad es izlēmu, ka, lai iemācītos franču valodu, sākumā vajag iemācīties itāļu valodu, kura rakstības ziņā ir 70% tāda pati, toties izruna ir pašmācības ceļā vienkāršāk apgūstama. Līdz brīdim, kad es savā CV varēšu ar pārliecību šo valodu ierakstīt kā vienu no tām, kuras protu pienācīgā līmenī, vēl ir diezgan tālu, taču nu jau esmu sasniedzis līmeni, kurā spēju lasīt tekstus par noteiktām tēmām, kā arī samērā kvalitatīvi varu uztvert sarunvalodu. Runāšana vēl ir švaka, bet kur gan tā lai rodas, ja prakses iespējas ir tik ierobežotas.

Īpašās attiecības ar Itāliju man ir nostiprinājušās tieši pateicoties kulinārijai. Tad, kad daudz ko esi dzīvē pārbaudījis un nonācis pie secinājuma, ka itāļi ēst gatavošanu pieprot augstākajā līmenī, tu vēlies nokļūt tuvāk šai pasaulei. Un tagad, kad, pateicoties internetam, informācijas apmaiņa ir praktiski neierobežota, nav nekā vieglāka… Aizeju iepirkties, paskatos, kas šodien svaigs ir piedāvājumā. Ņemu telefonu un rakstu, atbilstoši produktu pieejamībai. “Ricette calamari, vitello, agnello, manzo, storione, gamberoni”. Labākais veids, kā mācīties valodu. Atrodi kaut ko sev nepieciešamu vai interesējošu un lasi svešvalodā. Galu galā esmu nonācis līdz situācijai, kad Itālijā man ēdienkarti angļu valodā nav vērts piedāvāt, jo lielu daļu no produktiem es drīzāk zināšu itāliski, nekā angliski.

Un te mēs nonākam līdz raksta sadaļai, kad vajadzētu pagatavot kaut ko tipisku. Bet nekā tipiska nav. Pat, ja būtu runa tikai par Toskānu, es neesmu pārliecināts, ko gribētu gatavot – Fiorentina steiku, vai pastu ar mežacūkas gaļu. Lombardijā skaidrs – costoletta alla Milanese, kaut kas tā kā Vīnes šnicele, tikai milānieši domā, ka viņi ir šī ēdiena īstie autori. Bet, no otras puses, labāko Fiorentina steiku es esmu ēdis tieši Lombardijā. Boloņā pilnīgi noteikti tiecamies pēc Boloņas spageti, tik vien tāds sīkums, ka tur šis ēdiens tiek saukts pavisam savādāk. Nosacīti itāļu tipiskums, protams, izpaužas picā, taču picu es tagad negatavošu, jo tas jau ir darīts, un process ir aprakstīts sen izbijušā sieviešu žurnālā. Tas man liek atcerēties, ka vajadzētu to rakstu nokopēt piemiņai, lai paliek, ko atcerēties vecumdienās.

Varētu kaut ko no jūras produktiem, taču, ja paskatāmies kartē, ne gluži visa Itālija atrodas jūras krastā. Pie tam, pat Sardīnijā daudz tipiskāks vietējo ēdiens ir uz atklātas uguns gatavota cūkgaļa.

Beigu beigās atcerējos, ka biju lasījis, ka viens no itāļu ekskluzīvākajiem ēdieniem ir tunčotais teļš, jeb teļš ar tunča mērci, jeb oriģinālvalodā “vitello tonnato”. Izcelsmes vieta – Pjemonta. Ja atceramies, no kurienes nāca Itālijas apvienošanas ideja, viss sakrīt. Vitello tonnato var ēst gan kā pamatēdienu karstā vasarā, gan kā smalku uzkodu jebkurā laikā.

Pagatavošanai būs nepieciešamas divas dienas. Pirmajā dienā jāiet uz veikalu pēc teļa mīkstuma. Itāļi saka, ka derēs viens no šiem gabaliem: tondino, magatello vai girello. Es neieteiktu mūsu veikalos būt tik piekasīgiem, vienkārši meklējiet kaut kādu garenu teļa šķiņķi. Man kaut kā nav sajūtas, ka pārdevēji būs spējīgi pateikt, no kurienes šis gabals būs izgriezts. Mīkstums ir mīkstums, kauli ir kauli, tā teikt.

600 gramus vajag. Metam iekšā katlā, pievienojam divas ķiploka daiviņas, vienu rozmarīna zaru, sīpolu, 6 lauru lapas, selerijas kātu. Aplejam ar puslitru baltvīna (no Pjemontas, lai viss godīgi), divām ēdamkarotēm olīveļļas, vēl pielejam ūdeni, lai nosedz gaļu, un tad uz mērenas uguns bez vāka vārām mazliet zem divām stundām. Kad gatavs, atstājam atdzist savā sulā.

Tas bija teļš. Tagad gatavosim tunča mērci.

Sensenos laikos tunča mērcei izmantoja svaigu tunci, taču tagad pat restorāni ņem tunci no bundžām. Neizliksimies gudrāki par tipico italiano, darīsim tāpat. Tātad, ņemam 160g tunci olīveļļā (parastā visbiežāk sastopamā kaut kāda “Rio…” bundža), piecas sagrieztas citi vārītas olas, desmit anšovu filejas (itāļu, nevis mūsu, ziemeļnieku, Reatona), divdesmit kaperus. To visu aplejam ar buljonu, kas palicis no teļa vārīšanas. Cik daudz? Paši redzēsiet. Pielejiet mazliet, sablendējiet. Ja ir par sausu, pielejiet vēl. Un tad vēl. Mērcei jābūt majonēzes konsistencē.

Un tad šo visu veikumu – gan teļu, gan tunča mērci jāliek ledusskapī. Ēst varēs tikai nākamajā dienā.

Teļu sagriežam šķēlēs, aplejam ar tunča mērci, dekorējam ar kaperiem un – manuprāt brīnišķīgs ēdiens! Un, ja vēl kopā ar baltvīnu no Sandžiminjano, tad vispār!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *