Ar šķīvi pa pasauli: #98. Jamaika

Ar šķīvi pa pasauli: #98. Jamaika

Skaidrs, ko jūs nodomājāt, izlasot virsrakstu. Ka šoreiz nebūs stāsts par ēdienu, bet gan par nacionālo produktu, kurš sastāv galvenokārt no kaņepēm un kuru patērē dūmu veidā. Nekā! Nenovirzīsimies no parastā kursa un tomēr paēdīsim kaut ko. Bet pirms tam, kā parasti, ieskats pašas salas būtībā.

Pirmkārt, es esmu šokēts, ka reiz, pirms dažiem gadiem, lasot un rakstot par Etiopiju, esmu palaidis garām faktu, ka tieši tur ir saknes vienai no Ābrama reliģijām. Tā sauktās Ābrama reliģijas ir jūdaisms, kristietība, islāms, respektīvi, visas, kurām nav problēmu ar Veco Derību. Un, lūk, vēl viena – rastafarisms. Šie ļaudis tic, ka Etiopijas imperators Haile Selasije I, kurš valdīja no 1930. līdz 1974. gadam ir kaut kas tāds kā Jēzus. “Ras” ir viņa etiopiešu tituls, “Tafari” bija viņa vārds pirms kronēšanas, kopā sanāk “Rastafari”.

Doma bija tāda, ka Rastafari vedīs visus āfrikāņus un visas pasaules melnādainos uz brīvību. Šeit gan jāatzīmē, ka viņam pašam šādu plānu nebija, reliģiskā kustība viņam bija vienaldzīga, kā Jēzus viņš nejutās, varēja vienā mierā palikt Etiopijas pareizticīgais, rūpēties par savu valsti līdz pat sirmam vecumam, kad apvērsuma rezultātā viņu no amata nometa un vēlāk ne ta ar spilvenu nosmacēja, ne ta savādāk novāca, bet tas izdevās tik smalki, ka mirstīgās atliekas atrast izdevās tikai 1991. gadā.

Turpināsim par rastām, neskatoties uz to, ka tikai kādi 5-10% jamaikiešu sevi uzskata par tādiem. Tomēr atšķirīgais ir pamanāmākais, un bieži vien liek pārējiem tikt asociētiem ar to.

Bobu Mārliju ziniet? Protams, jo viņš ir pats slavenākais jamaikietis. Labi, varbūt jaunāki lasītāji drīzāk zinās Useinu Boltu, bet Bobs Mārlijs tomēr ir stabilāka vērtība. Nu, lūk, kāda ir Boba Mārlija frizūra? Dredi!  Kāpēc dredi? Tāpēc, ka rasta! No kurienes rastām tāda frizūra? No tā, ka Bībelē atkal kaut kur no konteksta izrāva, ka kāds nedrīkstēja griezt matus (es gan izlasīju, ka nevis griezt, bet skūt nedrīkst; izskatās, kāds ir pazudis tulkojumā), tā nu arī pazīšanās zīme radās.

Un te mēs nonākam pie zāles. Kopš 2015. gada aprīļa Jamaikā rastas drīkst pilnīgi legāli smēķēt zāli Rastafari reliģisko aktu laikā. Rastafari uzskata, ka marihuāna atbrīvo cilvēku prātus un liek saraut saites ar visu materiālo. Atšķirībā no alkohola, kurš tikai apdullina. Tāpat zāles smēķēšanai kā attaisnojums tiek minēti vairāki teikumi atkal, protams, no Bībeles, bet man, pēc ļoti virspusējas analīzes izskatās, ka šie attaisnojumi ir radušies kā atklāsmes kādā reliģiskā sakramenta laikā šī paša auga iespaidā, jo teikumi par to, ka “tev jāēd laukā izaugušu augu” tik pat labi ir attiecināmi uz suņuburkšķiem un apses lapām, taču kaut kā nav novērots, ka kāds uz tiem baigi pavilktos. Bez tam, man šķiet, ka smēķēšana ir viens no muļķīgākajiem pārtikas uzņemšanas veidiem.

Tikmēr, kamēr rastas pīpē zāli un ienīst alkoholu, Jamaikas senākais līdz mūsdienām popularitāti saglabājušais tēls ir Henrijs Morgans, plašākai publikai pazīstams kā kapteinis Morgans. Jā, tas pats, kurš uz jums lūkojas no ruma pudelēm. Pavisam reāla personība, tomēr nebija viņš nekāds pirāts, bet gan pilnīgi legāls britu flotes admirālis, taču ir jāatzīmē, ka tajā laikā liela atšķirība starp pirātiem, kuri bija paši par sevi, un privātpersonām, kuras ar saviem kuģiem kalpoja kādai karalistei, gan jau ka nebija.

Šodien gatavosim sautējumu. Sautējums, starp citu, ir ļoti pateicīgs ēdiens gatavošanai priekš viesībām. Nav jāstāv pie pannas pasākuma laikā, sautējamā katlā saiet pietiekoši daudz porcijas un, ja paliek pāri, var uzsildīt nākamajā dienā, nereti tad ēdiens ir kļuvis vēl labāks.

Ņemam pusotru kilogramu liellopa šķiņķa, sagriežam gabaliņos. Uzkarsējam cepeškrāsni līdz 150 grādiem. Ņemam holandiešu krāsni, jeb latviski tā saukto “pīli”, uzkarsējam tur olīveļļu. Apcepam tur gaļu, pirms tam pievienojot sāli un piparus – sākumā sešas minūtes vienu pusi, neaiztiekot un nemaisot, tad vēl divas minūtes apmaisot, lai no visām pusēm karstumu dabūjuši. Tad beram klāt vienu sakapātu sīpolu un četrus lielos gabalos sagrieztus burkānus. Cepam vēl divas minūtes. Nogriežam vidēju uguni, pievienojam divus habaneros piparus, kuri attīrīti no sēklām un sasmalcināti, divus sasmalcinātus ķiplokus un ceturtdaļglāzi gaišā ruma. Uzvārām un atstājam vārīties vēl divas minūtes. Tad pievienojam garšvielas – 2 glāzes vistas buljonu (vajag tā, lai nosedz gaļu), pustējkaroti sasmalcinātus smaržīgos piparus, ceturtdaļtējkaroti kanēli, četrus zarus svaiga timiāna, divas lauru lapas, tējkaroti brūno cukuru, ēdamkaroti sarkanvīna etiķa, 400ml bundžu tomātus, ēdamkaroti sojas mērces un ēdamkaroti tomātu pastas. Atkal uzvāram, uzliekam vāku un liekam cepeškrāsnī. Tālāk jāsautē, līdz gaļa gatava. Mīksta, ar dakšiņu sadalāma. Šķiņķa gadījumā varam droši rēķināties ar divarpus stundām.

Kad gatavs, izmetam lauru lapas un timiānu. Ja sautējums liekas pārāk šķidrs, noņemam vāku un uz plīts pavārām, lai šķidrums reducējas. Pasniedzam ar rīsiem.

Rums, kanēlis un smaržīgie pipari sautējumam piedod tādu netipisku garšu. Ir vērts pamēģināt.

Next Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>