Ar šķīvi pa pasauli: #99. Japāna

Ar šķīvi pa pasauli: #99. Japāna

Garš atvaļinājums man ir bijis. Varētu jau meklēt attaisnojumus, kāpēc tā. Nevarēju izlemt, kādu ēdienu lai Japānas sakarā gatavoju. Esmu tā “ieķēries” itāļu receptēs, ka pārējai pasaulei laika nepietiek. Nav iedvesmas rakstīšanai. Nav laika. Un tā tālāk.

Patiesība ir vienkāršāka. 98 dažādas receptes no visas pasaules ir, godīgi sakot, diezgan daudz. It kā tikai trešdaļa no visas pasaules, bet pirms kāda brīža pienāca kaut kāds maģiskais brīdis, kad viss sāk pārāk atkārtoties. Sākumā viss ir interesanti. Jaunas garšas, jauna informācija, jauna pieredze rakstīt daudz maz regulāri. Un tad, vienā brīdī, kad esi tik ilgi trenējies ēst gatavošanā, tev ir aptuveni divas izvēles. Vai nu sautēt liellopu ar mazliet savādākām garšvielām, vai arī pagatavot jūras ķemmīšu tartaru.

Es domāju, ka tas nav nekas jauns. Liela daļa grāmatu, kuras esmu lasījis, arī iet šo “dzīves ciklu”. Pirmās nodaļas ir ļoti interesantas, tik daudz kas jauns pateikts. Tad jau sāk atkārtoties un pārāk gari iztirzāt. Un uz beigām jau ir tā, ka nevaru sagaidīt, kad tas viss beigsies.

Bet rakstīt es gribu. Un tad ir brīži, kad sēžu, skatos tālumā un domāju – par ko es varētu rakstīt? Varbūt par to, varbūt par šo? Tas noteikti būtu interesanti pašam, tas noteikti būtu interesanti citiem. Bet kaut kā līdz galam nespēju izlemt, kas tad būs tas, par ko tagad rakstīt.

Un tad, lasot vienu grāmatu par kāda cilvēka skatījumu uz dzīvi, man “aizgāja”. Vari sēdēt un čīkstēt, ka tas ir garlaicīgi, ka nav pārāk labi, ka citas, nezināmas lietas noteikti ir interesantākas, bet patiesībā – man ir laba ideja, kurai jau ir lasītāji, sekotāji, kuri pat pēc dažu gadu neregulāra, bet gara klusuma, nenogurst uzdot jautājumu – kad būs turpinājums? Tev viss nepieciešamais ir, bet tu ņaudi par to, ka vēl kaut ko vajag, lai būtu pilnīga laime. Vienkārši ņem un dari iesākto; iedvesma, dažādība un viss pārējais atnāks rakstīšanas procesā.

Sasodīts, galu galā mani pirms dažiem gadiem sieviešu žurnālos publicēja! Kaut kas šajā visā tomēr ir!

Tad, nu, arī turpinām iesākto ar nopietnu pasaules kultūras vienumu – Japānu.

Pirmās asociācijas ar Japānu bērnībā bija, ka viņi ir cipargalvas. Respektīvi, ļoti attīstīti tehnoloģijās. Elektronikas pasaulē diez vai bija kas labāks par japāņu radioaparātu, magnetafonu vai kalkulatoru. Kulta preces. Visi par tām runāja, bet neviens nebija tās redzējis.

Protams, vēl bērnībā bija zināms, ka Japāna Otrā Pasaules kara beigās dabūja izjust, ko nozīmē atombumba. Asociācijas, protams, ļoti traģiskas un nozīmīgas, pie tam, sakarā ar šādu nepatikšanu teorētisku iespējamību nākotnē, skolā samērā regulāri bija jāvelk marles maskas un jākāpj pagrabā. Tomēr, par laimi, mēs visi zinājām, kas ir radioaparāts, savukārt nevienam nebija personīgas pieredzes attiecībā uz kodolkaru, tāpēc mēs, bērni japāņus pazinām kā cilvēkus, kuriem ir tranzistori galvās, nevis kā savādāk. Atliek cerēt, ka tā arī paliks uz mūžīgiem laikiem, ka Hirosima un Nagasaki paliks vienīgās vietas uz pasaules ar kodoluzbrukuma pieredzi.

Tad atceros, ka jaunībā dzirdēju stāstu, kāda ir atšķirība starp japāņu un amerikāņu biznesmeni. Amerikānis, ja viņa bizness neizdodas un bankrotē, pārceļas uz citu štatu un sāk no sākuma. Japānis šādā pašā gadījumā uztaisa harakiri. Respektīvi, gods un cieņa japāņiem ir augstu vērtēts. Šajā stāstā viens gan man nav skaidrs – priekš kam amerikānim bija jāpārceļas uz citu štatu? Bet var jau būt, ka šis stāsts ir tik vecs, ka toreiz tā arī bija jādara, kā arī japāņi pēc neveiksmīga biznesa vairs nesniedzas pēc aukstajiem ieročiem. Gluži tāpat kā sen nav dzirdēts par japāņu kamikadzēm, tagad šo visnotaļ idiotisko cīņas veidu ir pārņēmuši citi.

Labi, par Japānu jums katram ir savas domas un asociācijas, bet te būs daži interesanti fakti.

Japāna ir trešajā vietā pasaulē pēc dzīves ilguma – vīrieši dzīvo vidēji 81 gadu, bet sievietes 88 gadus. Šīs ilgdzīvošanas rezultātā trešdaļa Japānas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem.

Japānā ir vairāk kā 3000 McDonalds restorānu. Vislielākais skaits “maķīšu” skaits kādā valstī ārpus ASV. Te tev nu bija – veselīgie suši ēdāji…

Haiku. Pasaules īsākā dzejas forma, kas sastāv vien no trīs rindām, ir radīta Japānā. Dzeja, ar izņēmumiem, nekad nav bijusi mana mīļākā literatūras forma, taču haiku ir vispār ārpus kādas konkurences. Un es to nedomāju labā nozīmē.

Deviņdesmit procenti mobilo telefonu, kas tiek pārdoti Japānā, ir ūdensdroši, jo japāņu jauniešiem patīk tos lietot pat dušā. Kas, kā izrādās, nemaz nav slikti – Japānā ir radīts pirmais romāns, kas ir pilnībā uzrakstīts mobilajā tālrunī.

Japānā melns kaķis ir veiksmes simbols.

Japāņiem ir vairāk mājdzīvnieku, nekā bērnu. Ņemot vērā viņu ierobežoto dzīves platību – labi, ka tā.

Tagad ķeramies pie ēdiena gatavošanas. Varētu padomāt, ka noteikti taisīšu suši, bet nekā. Suši, tāpat kā Vīnes šniceli, mūsu ģimenē gatavo sieva. Es gatavošu ramen, kas, vienkārši izsakoties, ir nūdeļu zupa, ļoti populāra nūdeļu zupa. Ar šo ēdienu nošaut greizi man neizdosies, jo tam ir neskaitāmas variācijas – katram reģionam, katram restorānam vai ieskrietuvei, katrai ģimenei sava. Galvenās sastāvdaļas šim ēdienam ir divas – nūdeles un zupa. Zupai tradicionāli ir trīs varianti – sojas, miso vai sāls variants. Par pamatu tiek ņemts cūkas, vistas vai jūras velšu buljons, bet es esmu redzējis arī variācijas ar dārzeņu buljonu.

Lūk, mans ramen variants, atrasts internetā.

Ņemam cūkas fileju, iesālām, atstājam ledusskapī uz nakti. Nākamajā dienā ielejam katlā divus litrus ūdens, liekam iekšā sālīto cūkgaļu, šķēlītēs sagrieztu ingvera sakni, trīs nomizotas ķiploka daiviņas, buntīti lokus. Uzvārām, tad uz lēnas uguns zem vāka atstājam uz pusotru līdz divām stundām. Kad gatavs, atdzesējam, izņemam gaļu. Nokāšam buljonu, visi tie ķiploki, ingvers mums vairs nenoderēs.

Novārām olas, nomizojam.

Un tad vārām nūdeles. Pareizās būtu chuka-men nūdeles, bet, ja nevar dabūt, tad vislabākā alternatīva esot plānie spageti (spaghettini), tā man pastāstīja internetā. Makaronus, lai dabūtu pareizo tekstūru, jāvāra ūdenī, kam pievienota vārāmā soda (viena ēdamkarote). Kāpēc, nejautājiet, jo man nav ne jausmas. Toties vārījās gan skaisti – baltām putām, centās no katla izkāpt!

Kamēr nūdeles vārās, uzsildām buljonu, kam pievienotas četras ēdamkarotes sojas mērces, viena ēdamkarote sezama eļļas un sāls.

Un tad, kad viss iepriekš minētais ir gatavs, servējam. Bļodiņā ieliekam nūdeles, aplejam ar buljonu, pievienojam pupiņu dīgstus, sagrieztu vārīto cūkgaļu, uz pusēm pārgrieztu olu un pārberam ar sagrieztiem lociņiem.

Ģimene ēda un slavēja – visi kā viens!

Nākamā būs simtā, tāda kā jubilejas reize. Iespējams, ka pārkāpšana pāri šim skaitlim dos jaunu elpu manai publicistikai.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *