Ar šķīvi pa pasauli: #100. Džērsija

Ar šķīvi pa pasauli: #100. Džērsija

Protams, ka plāns nākamo rakstu šajā sērijā pievienot vēl augustā nepiepildījās. Patiesībā, iedvesma ir atgriezusies un, iespējams, ka raksts būtu gatavs jau ātrāk, patiešām augustā, taču pagatavojamais ēdiens izrādījās tāds, kuram nepieciešama pilna diena un vēl mazliet.

Simtā, jubilejas zeme ir Džērsija. Politiskā vienība apmēram tāda pati, kā Gērnsija, par kuru rakstīju iepriekš, bet pilnīgi identiskas šīs salas nav. Gērnsijas iedzīvotāji džērsijiešus saukā par krupjiem, bet ne tāpēc, ka izskats vai uzvedība būtu pie vainas. Viekārši Džērsijas salā dzīvo krupji, kuri nav sastopami Gērnsijā. Es teiktu, ka skaudība.

Ņūdžersijai Amerikā ir tieša saistība ar Džērsijas salu. 1649. gadā, kad karalim Kārlim I (vispār jau Čārlzam, bet kaut kā ir iegājies seno monarhu vārdus latviskot, atšķirībā no modernajiem, jo princis Čārlzs par Kārli, liekas, ne reizi nav nosaukts) nocirta galvu, Kārlis II patvērās Džērsijā, kur viņu pasludināja par karali. Šādu sentimentālu atmiņu dēļ Džordžam Karteretam, kurš bija rojālistu valstsvīrs Džērsijā, piešķīra zemi kolonijās, kuru nosauca par Ņūdžersiju. Džērsijas teritoriju Ņūdžersijas teritorijā var ietilpināt 189 reizes, ja ir paisums, bet bēguma laikā 95 reizes.

Tā, lūk. Sala ir maza bet skaista. Es atceros, pirms apmēram piecpadsmit gadiem netīšām internetā uzgāju tūrisma informācijas bukletu par šo salu, uzreiz gribējās aizbraukt. Bet, kā jau tas bieži gadās, vietas, ko apmeklēt, ir stipri vairāk, nekā brīvā laika, tā ka vēl nav sanācis. Un vēl – maniem jaunākajiem bērnudārza biedrs ir no Džērsijas.

Tātad, ēdiens. Vienīgais, ko spēju atrast, bija Bean crock, kuru latviski iztulkor labāk par pupiņu sautējumu diez vai ir iespējams. Ēdiens esot ļoti populārs, visi kaltē pupiņas, kur nu kurais – laucinieki mājās, pilsētnieki garāžās, lai tik varētu šo sautējumu pagatavot. Ēdiena gatavošanai nepieciešama visa diena, bet realitātē izrādījās, ka ar pusi dienas būs gana.

Iepriekšējā vakarā iemērcam 400 gramus baltās pupiņas un 200 gramus dažādas citas pupiņas (kopā divsimt gramu, nevis katru šķirni).

Nākamajā dienā nolejam ūdeni, un ieberam pupiņas tādā traukā, kuram ir vāks un kuru drīkst likt cepeškrāsnī. Tie, kuriem pupiņas ir mīļākais ēdiens, noteikti būs pieejams speciāls pupiņu pagatavošanas katls, bet mums, pārējiem būs labi ar holandiešu krāsni, latviski sauktu par “pīli”.

Piemaļam svaigus melnos piparus, pieliekam gabalu liellopa stilba (tāds apaļš gabals ar stobra kaulu vidū) un cūkas kāju. Bet nevis lielo stilba gabalu, bet to mazo apakšstilbiņu ar nagiem. Ja es pareizi atceros, bērnībā no šiem gabaliem vārīja galertu. Tad vēl pieliekam nomizotu sīpolu un burkānu, mazas timiāna un pētersīļu buntītes, pieberam sāli, aplejam ar verdošu ūdeni un bez vāka liekam 200 grādu karstā cepeškrāsnī. Kad ūdens sāk burbuļot, uzliekam vāku, nogriežam temperatūru uz 150 grādiem un gaidām, kad būs gatavs.

Stundu pirms gatavības noņemam gaļu no kauliem un iemaisām atpakaļ pupiņās. Man no cūkas gabala nekas daudz nebija palicis, galvenais bija atrast visus nagus un izmest, lai estētiku nebojā.

Gatavošanas laiks bija no apmēram vieniem dienā līdz astoņiem vakarā. Džērsijā šo ēdienu ēdot vai nu sestdienas vakarā, gluži kā mēs to darījām, jeb arī svētdienas brokastīs. Pupiņas ir ļoti mīkstas, gaļa arī, cūkas kāja sautēšanas rezultātā piedeva tādu kā lipīgu konsistenci, bet rezultāts kopsummā visiem patika. Izņemot vienu, bet viņš pat nepagaršoja, jo pupiņas neēd principā.

Nākamajā reizē kaut kas no Jordānijas.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *