Ar šķīvi pa pasauli: #101. Jordānija

Ar šķīvi pa pasauli: #101. Jordānija

Simtu pirmā sērija. Esam veiksmīgi pārvarējuši simta robežu, vēl priekšā daudzi gastronomiski izaicinājumi. Būtu jau pirms pāris nedēļām publicējis šo sēriju, taču, iedomājieties – veikalos nebija pieejama ēdiena pagatavošanai nepieciešama sastāvdaļa. Un šī sastāvdaļa nebija pārāk eksotiska. Baklažāni. Parasti baklažāni. Dārzenis, kurš veikalos ir pieejams visu cauru gadu, izņemot tad, kad tas ir ļoti nepieciešams un neaizvietojams.

Jordānija ir slavena ar divām lietām. Viena no tām ir senā pilsēta Petra. Klintī izcirsta ap 300. gadu pirms mūsu ēras. Godīgi sakot, man ir grūti iedomāties, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu, bet, pieņemu, ka, ja pietiekošā daudzumā ir pieejams vergu darbaspēks, ne tas vien ir iespējams. Galu galā, mūsdienās taču veikalā ir pieejami T-krekli par pāris eiro gabalā. Arī tas nav gluži normāli, ja iedomājies, ka tev pašam šis krekls būtu jāpašuj…

Otra slavenā vieta ir Jordānas upe, konkrētāk vieta, kur tapa kristīts Jēzus. Par šo vietu, protams, oficiālajā interneta vietnē ir vairākās rindkopās aprakstīts, kā un kad, un kāpēc, tā ka, principā, viss ir skaisti un pārliecinoši. Bet, no otras puses, ja ieslēdz kritisko domāšanu, tad “piecas jūdzes no Nāves jūras” neizklausās pēc baigi precīzām GPS koordinātēm. Tāpat varam atcerēties, ka Jūdejā, senajā Romā Jānis Kristītājs nebija gluži pati populārākā persona, kurš savus rituālus varēja brīvi izpildīt, kur vien vēlas, tāpēc ir viedokļi, ka kristīšana tik pat labi varēja notikt ne Jordānā, kādā ne tik publiski pieejamā vietā, tālāk no ziņkārīgu garāmgājēju acīm.

Labi, nepiesiesimies faktiem pārāk cieši. Svētceļniekiem savs mērķis, pārējiem iespēja nopelnīt naudu. Vai tad man žēl? Nemaz!

Bet, jā – vispār garlaicīgi. Ja internetā meklē “fun facts” par Jordāniju, tad atrodi to, ka jordānieši savus bērnus pārāk daudz neslavē, ka Nāves jūrā ir baigi grūti nogrimt un ka Jordānijas oficiālais nosaukums ir Jordānijas Hašemītu Karaliste.

Cool.

Ja man kādreiz ir jāreinkarnējas tuvajos austrumos, lūdzu sūtiet mani uz Jordāniju, bet ar nosacījumu, ka nekādi arābu pavasari ne pirms, ne pēc tam nenotiek.

Bet nu, ķeramies pie ēdināšanas. Pēc tam, kad izskatīju garu sarakstu ar iespējamiem Jordānijas ēdieniem un izsvītroju visus, kur kādu no sastāvdaļām man nekādi nav iespējams nopirkt, pat amazonā ne, paliku pie makluba (angliskajā transkripcijā maklouba), kas tulkojumā nozīmē “otrādi apgriezts ēdiens”.

Ēdienu var pagatavot ar kādu gaļu sirds vēlas – vistas, jēra, liellopa, kopā vienu kilogramu. Ar cūkgaļu nedrīkst, jo, kā zināms, cūka ir netīrs dzīvnieks, un, ja ēdīsiet cūkgaļu, ceļš uz Paradīzi būs slēgts!

Gaļu ir iepriekš jāsagatavo. Jāsagriež gabalos, jāaplej ar ūdeni, jāpievieno četrās daļās sagrieztu sīpolu, divas lauru lapas un baharat garšvielu maisījumu un jāvāra apmēram 30 minūtes. Baharat garšvielu maisījums jebkuram tuvu austrumu iedzīvotājam ir pazīstams un veikalā nopērkams, taču mums nāksies pagatavot pašiem. Par laimi, nav nekas sarežģīts – jāsamaisa maltus melnos piparus, papriku, kuminu, koriandru, krustnagliņas, muskatriekstu, kanēli un kardamonu. Kad gaļa gatava, atdalām to no kauliem un atliekam malā. Buljonu saglabājam, būs vajadzīgs.

Ņemam jauno deficīta preci – divus baklažānus, nomizojam sagriežam horizontāli resnās šķēlēs, iesālām un atstājam uz pāris minūtēm, tad nomazgājam un nosusinām ar papīra dvieli. Tas it kā ir nepieciešams, lai tiktu vaļā no rūgtās garšas, taču es pats teikšu godīgi, ka, vai nu pie mums nopērkamiem baklažāniem šīs garšas nav, jeb arī es to nejūtu.

Siltā ūdenī ieberam divas tējkarotes kurkumu, šķipsniņu sāls un iemērcam divas glāzes rīsus.

Tad pannā eļļā apcepam puķkāposta ziedus un baklažānus, kamēr brūni. Oriģinālā recepte saka, ka pēc cepšanas vajag nosusināt, taču es tādu vajadzību nepamanīju, eļļa kaut kā uzsūcās dārzeņos.

Un tagad pats ēdiena gatavošanas process tikai sākas. Katla dibenā izkārtojam puķkāpostus un baklažānus, nākamajā kārtā gaļu, tad četras daiviņas nomizota ķiploka, tad izmērcētos rīsus, un šo visu pārlejam ar buljonu, kuram pirms tam pievienojam vēl mazliet kurkumu un sāli. Buljonam vajadzētu visu nosegt divus centimetrus virs rīsiem.

Visu uzvārām maksimālā karstumā, tad uzliekam vāku un uz mazas uguns vārām apmēram 40 minūtes, bet, šis ir tas gadījums, kad svarīgāks ir nevis laiks, bet, lai ēdiens būtu gatavs, respektīvi, ūdens uzsūcies un iztvaikojis. Kad gatavs, noņemiet vāku un atlieciet malā, lai mazliet padziest.

Un tagad pats atbildīgākais process. Katla saturu vajag dabūt uz šķīvja tā, lai rīsi ir apakšā un dārzeņi augšā. Uzliekam šķīvi katla vāka vietā, apgriežam otrādi un uzmanīgi ceļam katlu nost. Ļoti uzmanīgi, lēnām! Tā. lai saturs neizplešas brīvā formā pa visu galdu. Ja neizdosies smuka kūka, nebūs ko fotografēt un ar ko palielīties feisbukā. Tāpēc, kā jau teicu – ļoti uzmanīgi!

Ja man šo ēdienu būtu jānoraksturo, es teiktu – eksotisks. Kā nu ne, ja tik daudz garšvielas. Kas attiecas uz ēdiena konsistenci – manā gaumē vairāk tomēr ir cietāki ēdieni, al dente. Šim gan puķkāposti, gan rīsi bija tik mīksti, ka kusa mutē. Bet garšīgi.

Un ar šo esam noslēguši alfabēta burtu “J”, nākamajā reizē Kazahstāna.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *