Ar šķīvi pa pasauli: #102. Kazahstāna

Ar šķīvi pa pasauli: #102. Kazahstāna

Kazahstāna – pasaulē lielākā valsts, kurai nav savas pieejas pie jūras. Tas, protams, nekādā ziņā neatceļ vajadzību pēc kara flotes, jo vienu Kazahstānas malu apskalo ezers, kuram no krasta nevar saskatīt ne galu, ne malas, piedevām ūdens ir sāļš, tāpēc tas ir nosaukts par jūru – par Kaspijas jūru.

Kazahstānas slavenākais personāžs, vismaz pēdējā desmitgadē, noteikti ir Borats. Ar viņu gan ir viena problēma – Borats ir tik ļoti izdomāts, ka pat viņa dzimtenes lauku sēta tika filmēta Rumānijā. Tāpēc atstāsim šo pasaku tēlu mierā un paskatīsimies, kas vēl slavens ir atrodams Kazahstānā.

Baikonūras kosmodroms. Šī vieta gan arī diez vai ir iekļaujama pie dižākajiem kazahu tautas sasniegumiem, jo tā pieder Krievijai. Nu, labi, nevis pieder, bet tiek nomāta līdz 2050. gadam. No šīs vietas tika palaists pirmais mākslīgais pavadonis Sputnik, kā arī pirmais cilvēks kosmosā Jurijs Gagarins.

Vēl viena Krievijas izmantota vieta Kazahstānā bija Semiplatinska. Tur laika posmā no 1949. gada līdz 1989. gadam tika uzspridzinātas apmēram 500 atombumbas ar jaudas ekvivalentu 20 tūkstošiem Hirosimas sprādzieniem. Vietējiem, kā jau tas ne reizi vien Padomju Savienībā gadījās, par to aizmirsa pateikt. Tagad tur nekas vairs netiek izmēģināts, kazahi, krievi un amerikāņi kopīgiem spēkiem septiņpadsmit gadu laikā, iztērējot 150 miljonus dolāru, šo vietu satīrīja, bet 2006. gadā Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna un Uzbekistāna tur parakstīja vienošanos par Centrālāzijas zonu brīvu no kodolieročiem.

Kazahstāna ir dzimšanas vieta tik cēlam sporta veidam kā polo. Kazahiem gan šī spēle tiek saukta savādāk – kokpar – bet noteikumi ir līdzīgi. Spēlētāji jāj uz zirgiem un cenšas kontrolēt “bumbu”, par ko kalpo beigtas aitas vai kazas galvaskauss.

Bet, jā, kazahiem, kā jau ceļotāju tautai, vēsturiski ir ļoti ciešas attiecības ar zirgiem. Tik ciešas, ka zirgi tiem kalpo ne tikai par transporta līdzekli, bet arī par ēdienu. Atcerieties, pirms vairākiem gadiem Eiropā bija skandāls, kad dažos gaļas produktos atrada zirga gaļu? Eiropieši šausminājās, bet Kazahstānas olimpiskās komandas dalībnieki, kuri 2012. gadā lūdzās Londonas spēļu rīkotājiem, lai atļauj ņemt līdzi zirga gaļu, būtu priecīgi, ja savu problēmu varētu atrisināt, aizskrienot līdz tuvējam maķītim.

Tāpēc arī man, kad meklēju kādu Kazahstānas recepti, likās, ka vajadzētu kādu bērīti pamēģināt, bet – nekā! Google tuvumā nevienu veikalu neatrada, tik vien kā vairākus rakstus par skandāliem. Tad, nu paliksim pie otrās vietas prioritāšu sarakstā – jēra.

Kazahstānas nacionālais ēdiens ir Beshbarmak. Tulkojumā – pieci pirksti. Jā, es zinu, ka jēram nav pirkstu, bet ēdiena nosaukums šoreiz simbolizē virtuves piederumu, nevis izmantotās sastāvdaļas – šis ēdiens tiek ēsts ar pirkstiem, nevis dakšu. Jebkurā gadījumā – šo mēs negatavosim. Kāpēc? Tāpēc, ka man nebija nekāda vēlme ēst vārītu gaļu ar lazanjas tipa makaroniem. Nebija un viss. Tai vietā es mazliet izmisuma mākts pameklēju citas receptes un atradu – lagman shurpa. “Lagman” ir makaronu veids, “shurpa” ir sautējums. Šim vismaz receptē bija teikts, ka ir jāpievieno vēl arī citas sastāvdaļas, kas garšu dod.

Tātad, ņemam jēru. Es ņēmu vienu veselu stilbu un atbrīvoju to no kauliem. Tad sagriežam mazos gabalos.

Vēl vajag vienu papriku, vienu čili, divus tomātus (jā, ok, es zinu, šis noteikti nav stepes klejotāju tipiskākais produkts), vienu sīpolu, vienu burkānu, vienu vidēju turnepša sakni (tas ir tāds rācenis, kuru izmanto lopbarībā, bet, par laimi, ir pieejams arī Rimi) un četrus ķiplokus. Visu iepriekš minēto ir jāsagriež šķēlēs, bet turnepsi mazos gabaliņos. Vēl vajadzēs buljonu (rakstīts, ka liellopa, bet, es pieņemu, ka receptes autors neiedomājās, ka kāds varētu būt tik meistarīgs un saglabāt saldētavā īstu jēra buljonu) un asā pipara pārslas. Kur šīs pārslas tuvumā ir nopērkamas, es nezinu, es no Austrijas atvedu. Bet pārbaudīju – amazonā ir.

Vēl vajag makaronus. Ja ir slinkums, tad derēs olu makaroni no veikala, bet, ja sajūti kazaha garu sevī, tad te būs recepte.

Uz 300 gramiem kviešu miltu (izberam uz galda kaudzītē un vidū uztaisām bedrīti) vajadzēs trīs olas, bet var gadīties arī savādāka pieredze, jo olu izmēri mēdz būt dažādi. Šo samaisām un izveidojam cietu mīklu. Noliekam apsegtu malā, lai olas ar miltiem ciešāk sadraudzējas. Tad atkal izmīcām, izrullējam, sasedzam pārtikas plēvē un liekam ledusskapī. Mīklu taisiet biezāku, nekā tipiskos itāļu makaronus – tā stāsta, ka kazahiem labāk patīk biezi makaroni.

Un gatavojam sautējumu. Eļļā apcepam jēru, pievienojam dārzeņus, sāli un čili pārslas, aplejam ar buljonu un bez vāka procesējam, kamēr gaļa gatava. Atkarīgs no ķermeņa daļas, stilbs bija gatavs apmēram stundas laikā.

Pirms gaļa gatava, izņemam mīklu no ledusskapja un sagriežam garo makaronu formā (skatīt bildi raksta augšpusē). Novārām sālsūdenī un – ir gatavs. Servējam makaronus apakšā un sautējumu uz tiem.

Ēdiens garšīgs, noteikti daudz labāks par bešbarmaku, to es bez mēģināšanas varu apgalvot. Man jau vispār ir kaut kāda trauma uz čili. Tikko kaut vienu pielieku ēdienam, ēdot just praktiski nevar, bet pēc smaržas – ah!

Nākamreiz Kenija.

Next Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *