Ar šķīvi pa pasauli: #103. Kirgizstāna

Ar šķīvi pa pasauli: #103. Kirgizstāna

Zināt, kas ir prāta aptumsums? Tas ir tad, kad pagatavo ēdienu no Kazahstānas virtuves, uzraksti par to, beigās piemini, ka nākamajā reizē būs Kenija, bet pēc tam nedēļām ilgi meditē par to, ka Kirgizstānas virtuve ir tik šausmīgi līdzīga Kazahstānas virtuvei, ka praktiski nav, ko atšķirīgu uzrakstīt. Un tikai pēc tam, kad esi nomocījies, lai kaut ko atrastu, atver sarakstu, lai pameklētu, kas būs nākamais, saproti, ka, jā – Kazahstāna un Kirgizstāna pēc alfabēta ir blakus, bet pa vidu tomēr ir sešas citas valstis. Tai skaitā Kenija, kurai bija jābūt nākamajai.

Bet, labi, kas bijis, bijis. Aprakstīšu Kirgizstānu, bet pēc tam uzreiz ķersimies pie Kenijas. Protams, ja atkal neuznāks prāta aptumsums.

Kirgizstāna ir viena no bijušajām padomju republikām, par kurām man bērnībā skolā mācīja. Toreiz to sauca par Kirgīziju, un tās galvaspilsēta bija Frunze. It kā varētu padomāt, ka pat šo kirgīzi ir nošpikojuši no kazahiem, jo padomju laikā Kazahijas PSR galvaspilsēta bija Alma-Ata, bet mūsdienās pavisam cita – Astana, bet nekā. Kirgizstānas Biškeka ir tā pati Frunze, tikai pārsaukta atpakaļ vecajā nosaukumā. Latvijā okupācijas varas tādas samērā kautrīgas bija, pārdēvēja tikai ielas – Hitlerštrāse, Ļeņina iela. Toties Kirgizstānā pašu galvaspilsētu nosauca sarkanarmijas komandiera vārdā. 1991. gadā pēc neatkarības iegūšanas kirgīzi izlēma, ka cīņa pret baltajiem nav pietiekošs iemesls, lai tavā vārdā nosauktu pilsētu, tāpēc tās nosaukums atkal ir Biškeka.

Kas kirgīziem ir kopīgs ar latviešiem? Viņiem ir varoņeposs par vīru vārdā Manass, uzrakstīts dzejas formā, stāsta, ka esot ap 1000 gadus vecs, bet patiesībā izskatās, ka nav senāks par 18. gadsimtu. Kas kopīgs? Lāčplēsi pazīstat? Andreju Pumpuru arī?

Kirgizstānas valūta ir viena no retajām pasaulē, kurām apgrozībā ir “trīnītis”. Atcerieties, padomju laikā bija joks – pabeidz teikumu – “tri ru–“… Nu, kā tā drīkst tik rupji lamāties! Nu, lūk, krieviem vairs trīs rubļu nav, bet kirgīziem trīs somu naudas zīme gan ir.

Kirgizstānas eksports sastāv no vairākām lietām. Pirmajā vietā ir zelts, kas sastāda 43% no visa Kirgizstānas eksporta. Otrajā vietā ir žāvēti augļi – 3.5%. Tas, protams, rēķinot naudā, nevis kilogramos.

Labi, tagad pēkšņi pārejam pie ēdiena gatavošanas. Ilgi meklēju līdz atradu. Angliski nekas savādāks kā Kazahstānai neatradās, tāpēc pārgāju uz krievu valodu. Tik un tā ilgi meklēju, bet beigās atradu Kirgizstānas Sputņik filiālē recepti plovam, kuru it kā visi Biškekas restorānos pasūtot. Tā kā visi zina, ka Sputņiks ir Krievijas propagandas kanāls, neticēsim viņiem uz vārda un pieņemsim, ka ir tomēr kāds, kurš šo ēdienu Biškekas restorānos nav pasūtījis ne reizi. Jebkurā gadījumā, recepte ieintriģēja un – te nu tā ir.

Plovs nebūs vienkārši plovs, bet gan plova pīrāgs. Tātad, vajadzēs mīklu. Principā, mīkla nebūs galvenā ēdiena sastāvdaļa, kad tas būs pagatavots, tāpēc tās recepte nav ultra-svarīga, bet, pieminēšanas vērts ir tas, ka es pirmo reizi kopš bērnības atkal gatavoju mīklu nevis ar raugu, bet ar sodu. 500 g miltu, 2 olas, 100 ml piena, 4 ēdamkarotes krējuma, 60 g sviesta, 1 ēdamkarote cukura, 1 tējkarote sodas un 1 tējkarote sāls. To visu samaisa, un sanāk mīkla. Mīklu vajadzēs vēlāk, un tai ir vismaz 20 minūtes jānostāvās, tā ka atstājam to mierā.

Tālāk gatavojam plovu. Sputņiks saka, ka jāņem liellopa fileju, bet, tā kā mēs zinām, ka Sputņiks ne vienmēr runā patiesību, un liellopa filejai ir daudz labāku pielietojumu par sautēšanu, ņemam jēra mīkstumu. Nu, kaut kādu atkaulotu stilbu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Kilogramu.

Ņemam tik pat daudz sīpolus, sagriežam plānos pusapļos, apcepam eļļā, kad paliek mīksti, pievienojam mazos gabalos sagrieztu gaļu. Kad gaļa apcepta, pievienojam kilogramu sagrieztus dažādu krāsu burkānus, apmēram litru ūdens, sautējam apmēram 40 minūtes. Pēc tam ieberam iepriekš nomazgātus basmati rīsus (kilogramu), aplejam ar ūdeni, lai nosedz, pievienojam garšvielas – sāli, piparus, kurkumu, visu pēc garšas. Kad rīsi pievelkas ar ūdeni, bet nav vēl līdz galam gatavi, piemetam ķiploka galviņu un divus čili piparus. Uzliekam vāku, atstājam uz vājas uguns uz 20 minūtēm.

Un tad pati interesantākā daļa. Mīklu izrullējam. Uzkarsējam krāsni. Šeit nāksies improvizēt. Sputņiks saka, ka vajagot uzkarsēt līdz 300 grādiem celsija, bet – es esmu gatavs saderēt, ka jūsu mājās cepeškrāsnij šāda temperatūra nav iespējama. Bet, nu, pārāk nesatrauksimies. Ja maizi un picas krāsnī cepam, izdosies arī šis.

Beigu posms patiesībā ir pats interesantākais. Ņemam lielu bļodu, ieklājam izrullēto mīklu. Liekam mīklā plovu, aizveram mīklu ciet. Un tad, žvik, bļodu apkārt, uz paplātes un krāsnī iekšā (bļodu noņemt). Cept lielā karstumā, līdz sanāk tā, kā bildē.

Nu, kā tāds maizes klaips, bet pilns ar labumiem.

Pirms ēšanas jāatgriež vaļā astoņās daļās. Tad sanāk tāda bilde, kā augšā.

Verdikts tāds, ka ir labi. Interesantuma skalā tuvu desmitniekam, garšas ziņā man tomēr labāk patīk, ja rīsi ir cietāki. Pēc šīs receptes rīsi sanāks ļoti mīksti. Bet, gan jau ir iespējams variēt, līdz sanāk gan interesanti, gan tā, ka konsistence ir perfekta. Es gan labāk ķeršos pie nākamā soļa – jau iepriekš solītās Kenijas!

Next Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *