Brīvdienu atpūta

Vakar biju līdz Jelgavai aizbraucis. Ne tāpat vien, bet, lai redzētu futbola kluba Jelgava draudzības spēli pret Anglijas premjerlīgas jaunpienācēju Blackpool. Bija jāizmanto gadījums, jo kas zina, kad būs nākamā reize, kad kāds klubs no šīs līgas vēlreiz viesosies Latvijā…

Bet, nu, par visu no sākuma, iekļaujot manus novērojumus.

Doma aizbraukt uz Jelgavu radās, skatoties Rīgas Dinamo spēles, kuru starplaikā LTV7 reklamēja, ka būs tiešraidē spēle no Jelgavas. Divas dienas domāju – tiešraide, tas ir labi, bet var būt, ka vēl labāk tas būtu klātienē. Pēc divu dienu svārstīšanās izdomāju, ka vajag, un nopirku biļetes. Tas uzreiz tā raiti negāja, jo sākumā vajadzēja atrast, kur tās pārdod. Populārākajās vietās nebija, bet tad uzgāju, ka šoreiz pārdevējs ir bezrindas.lv. Nebija ar pirkšanu nekādu problēmu, vienīgi pārsteigums bija vēlāk, kad atklājās, ka vietas nav numurētas, ir tikai sektors norādīts.

Tāpat internetā atradu informāciju, ka būšot olimpiskā centra atklāšana. Pati spēle 17:50, bet atklāšana jau 16:30. Tas mūs, komplektā ar nenumurētajām sēdvietām, darīja uzmanīgus – kā tad nu būs. Varētu jau ierasties tikai uz pašu spēli, jo Zemgales Olimpiskais centrs – tas ir labi, atklāšana – vēl labāk, bet, nu, godīgi – tas nav tas pasākums, kas ierindojams interesējošo pasākumu TOP10… Bet, tā kā tās nenumurētās sēdvietas, tika nolemts braukt laicīgi.

“Laicīgi” beigās izpaudās ar pusstundas nokavēšanos, bet, tik un tā paspējām. Internetā organizatori bija mēģinājuši nobiedēt, ka nebūs vietas, kur mašīnu nolikt, ja nebrauks laikā, bet uz mani, kuram pat dienas vidū Rīgas centrā vienmēr ir rezervēta vienīgā bezmaksas stāvvieta rajonā (paldies Providencei), šis iebiedēšanas mēģinājums nenostrādāja. Tā arī bija – nolikām auto pavisam blakus stadionam.

Atklāšanu tā arī nepamanījām. Sēdējām tribīnēs, vienu brīdi iznāca Zemgales vidusskolas pūtēju orķestris, tā kā taisījās spēlēt, bet tad sāka gāzt lietus, kas visai ātri viņus iebiedēja atpakaļ zem jumta. Pēc tam gan iznāca un smuki kaut ko nospēlēja.

Vēlāk gan tie divi oficiālie runātāji izplatīja baumas, ka atklāšana esot bijusi pirms tam iekštelpās ar visu Valdi Zatleru, bet, nu labi, kā jau atzīmēju – ne uz to mēs braucām.

Spēle bija forša. Blackpool, liekas, bija nolēmuši, ka atliks tikai uznākt laukumā un vinnēt, bet izrādījās, ka tomēr būs pilna darba diena. Un vēl vairāk – pašā sākumā viņu vārtsargs kļūdījās, kā rezultātā bija 1:0. Pēc tam sanāca vēl smukāk un bija 2:0, ar ko arī beidzās pirmais puslaiks. Otrajā bija iespējas dabūt pat 4:0, bet nedabūja. Tai vietā Blackpool vienus vārtus atguva un pat mēģināja izlīdzināt rezultātu, kas, vietējiem līdzjutējiem par lielu prieku, neizdevās.

Stadionā pietrūka apgaismojums. Sevišķi otrajā puslaikā. It kā kaut kādas gaismas bija, bet man liekas, ka viņas īsti nepalīdzēja.

Man patika tas troksnis, ko Jelgavas līdzjutēji vienā stūrī taisīja. Protams, vēl tālu līdz pasaules labāko fanu līmenim, bet vismaz centās. Neesmu bijis uz citām klubu spēlēm Latvijā, bet, cik esmu kaut kādos TV apskatos (ziņās) redzējis, nav nekāds labais iespaids palicis. Sevišķi pēc Šveices TV sižeta par Latvijas čempionātu, kur rādīja “fanus” – 8 cilvēki sēž tribīnēs un kaut ko izkliedz. Šeit vismaz centās un tīri labi sanāca. Es nezinu, vai šis stadions tagad būs Jelgavas kluba mājas spēļu stadions, bet būtu jau forši, ja klubs, kas pēdējā laikā ir tik strauji progresējis (vinnēts Latvijas kauss, iekļuvuši virslīgā, šogad kā vienīgajam Latvijas klubam uzvara eirokausos), varētu turpināt progresēt, varētu attīstīties vērā ņemama fanu kustība, kas varbūt parautu līdzi pārējos klubu līdzjutējus. Varētu tak beidzot latvieši atmest ar roku basketbolam, pierakstīt kaut kur, lai atceramies, ka, nu, tā īsti nesanāk, un pievērsties nopietnam sporta veidam, kur pasaulē auditorija ir ievērojami lielāka (salīdzinām kaut vai ažiotāžu par to, ka Latvija vienkārši iekļuva EČ finālturnīrā, ar to, ka Lietuva vinnēja EČ basketbolā), par naudu nemaz nerunājot.

Nu, vakars bija labi pavadīts. Un man prieks par to, ka šis pasākums bija Jelgavā, nevis, kā parasti, Rīgā.

Foto: tonx / flickr.com

Sēņu laiks ir diezgan šausmīgs. Nē, ne tas, ka ir daudz jāstaigā pa mežu – tas ir patīkami un veselīgi. Šausmīgā daļa sākas tad, kad tās sēnes ir jāēd. Vienreiz forši, otrreiz OK, bet pēc tam jau sāk apnikt, bet uz mēneša beigām pret sēnēm jau ir radies naids.

Bet problēma jau nav sēnēs. Problēma ir tāda, ka latviešiem nav sastopamas pārāk daudz sēņu receptes. Sēnes drīzāk tiek izmantotas tikai kā mērces sastāvdaļa, kas kopā ar saldo krējumu piešķir jebkuram ēdienam vienu un to pašu garšu.

Pretstats ir itāļi, kuriem, ja palasa receptes, pārsvarā ir sastopamas tikai viena veida sēnes – funghi porcini, toties receptes ir, vai, cik daudz, pie tam dažādas. Bet, par laimi, ir globalizācijas laikmets, un mums ir iespēja visas iespējas samiksēt un radīt kaut ko jaunu īpaši priekš sevis. Tad, nu, lūk – šogad sākām izmēģināt un radīt viskautko jaunu sēņu pagatavošanas jomā. Te būs pirmais piemērs – spageti ar gailenēm. Recepti atradu internetā, kā parasti, pats to mazliet modificēju. Lūk, manas instrukcijas.

Sameklējam mežā sēnes. Šai konkrētai receptei der gailenes, par pārējām sēnēm pārliecināts neesmu, jo neesmu pārliecināts. Sēnes attīram no gružiem, bet mazgāt, manuprāt, nevajag, jo tad viņas tādas nesmuki mīkstas paliek (lielās, mazajām ūdens nekaitē).

Sagriežam sīpolu un dažas ķiploku daiviņas. Uz pannas izkausējam divas ēdamkarotes sviesta un apcepam sīpolus un ķiplokus. Liekam klāt sagrieztas sēnes un sāli (pēc garšas; sāli pēc garšas, nevis sēnes). Cepam, kamēr sulas gandrīz izgarojušas un sēnes sāk palikt brūnas. Pielejam klāt baltvīnu, cepam, kamēr tas arī izgaro. Pieliekam klāt ēdamkaroti sviesta, samaisām un mazliet pacepam. Tad mērce ir gatava.

Aizmirsu pateikt, ka paralēli ir jāuzvāra spageti. Jāvāra tā, lai tie būtu gatavi tieši tad, kad gatava ir mērce. Tas, lai grūtāk īstenot. Var arī vārīt tā, lai būtu gatavi gandrīz vienlaicīgi. Tad spageti nokāšam, bet tā, lai mazliet (mazliet!) ūdens paliek, katlā pieliekam klāt pagatavoto mērci, uzliekam vāku un visu labi samaisām.

Vismaz man sanāca tik labi, ka šodien esmu gatavs iet mežā!

Šim gan nav gandrīz nekāda sakara ne ar brīvdienām, ne ar atpūtu. Bet, patiesībā, varbūt arī, ka ir. Laikapstākļi ir samērā svarīga brīvdienu atpūtas sastāvdaļa, sevišķi, ja tā paredzēta brīvā dabā.

Man dažkārt ir bijusi tāda problēma, ka es nezinu, kādai vietai man ir jāmeklē laika ziņas. Piemēram, Salacgrīvai nav laika ziņu stacijas, bet kur ir tuvākā? Labi, ja es esmu vietējais, tad vēl varu izdomāt, ka gan jau vistuvākā būs Ainažos. Bet, ja es esmu kaut kur Zviedrijas ziemeļos, kur man nav ne jausmas, kā sauc tās citas vietas?

Ērtākais veids būtu uzklikšķināt uz kartes, parādīt, kur es esmu, tālāk lai pārējo dators izdara. Bet – problēma bija tāda, ka es nekādi tādu lapu ar karti atrast nespēju. Jā, es esmu dzirdējis, ka it kā Windows7 esot laika ziņas, kas sameklē īsto prognozi priekš vietas, kur tu atrodies, bet, man, piemēram, Windows7 pagaidām dažādu iemeslu dēļ nav.

Ja nevar atrast, tad nav, bet, ja var uztaisīt, tad ir jāuztaisa. Un te ir rezultāts – nododu to lietošanā arī citiem – klikšķināma laika ziņu karte.

Īsā instrukcija, kā rīkoties. Ja esat kaut kur ārzemēs, kur IP adresēm Google spēj piemeklēt atrašanās vietu, jums uzreiz piedāvās laika ziņas no jums tuvākās stacijas. Ja nē, tad klikšķiniet uz kartes. Pēc tam varat pārbīdīt sarkano vietas atzīmi. Zilā atzīme parāda vietu, kur atrodas laika ziņu stacija. Vēl varat meklēt savu precīzu adresi meklēšanas lodziņā, ja negribat meklēt uz kartes.

Foto: a/s Brīvais vilnis publicitātes foto

Tad, kad es braucu ceļojumā uz kādu valsti pie Vidusjūras vai Atlantijas okeāna, es cenšos uz ceļojuma laiku pārtikt, cik vien iespējams, no jūras produktiem. Tas arī ļoti labi sanāk, jo izvēle ir milzīga. Dažādas zivis, garneles, kalmāri, astoņkāji utt. Pagatavošanas veidi arī visdažādākie. Pa nedēļu noteikti nespēj apnikt.

Savukārt Zviedrijā ir savādāk. Zviedriem tradicionālais zivju pasniegšanas veids ir nevis ceptas, grilētas vai kā tamlīdzīgi, bet, nezinu, kā lai to raksturo – marinētas vai kādas, bet – aukstas. Arī pagatavošanas veidi ir daudz un dažādi, bet tomēr nedēļu ar tādām aukstām uzkodām var arī neizturēt.

Un tad ir ikdiena. Jūras zeme Latvija ar jūras robežu apmēram 500km garumā. Salīdzinājumam – Madeiras salas krasta līnija ir apmēram 150km gara, un nav tā, ka tur jebkurā vietā var jūrā iestumt laivu.

Cik bieži mēs šeit Latvijā ēdam zivis? Es teiktu, ka nedaudz. Un – kādas? Liekas, ka norvēģu lasi esam patērējuši tik daudz, ka, ja ne acis sarkanas jau ir palikušas (citāts no viena no PLL “diskusiju šoviem”), tad vismaz šī zivs ir kļuvusi par tik pat vienkāršu ēdienu kā cūkgaļa.

Pa TV nesen redzēju, ka viens kaut kāds (laikam) slavens krievs stāstīja, cik ļoti viņam garšo šprotes, ka viņš tās ēd katru rītu, ka viņam diena nevar sākties, ja nav dabūjis šprotes. Viņš ir no tiem, kas nekad neatbalstīs ekonomiskās sankcijas pret mums, jo tad viņam tiks atņemtas viņa šprotes.

Bet mēs paši? Es arī tagad vasarā, ja ne katru dienu, tad ļoti bieži šo zivju ēdienu ēdu brokastīs. Ražotāji un receptes arī ir daudz un dažādas, taču vislabākās tomēr liekas klasiskās, bez kādām speciālām diļļu, citronu vai kādām citām piedevām. Un pēdējo reizi, kad biju veikalā, paņēmu vēl dažas bundžas ar zivīm, kas likās interesantas. Tā teikt, sākšu atklāt mūsu ražotāju pagatavotos jūras produktus.

Un tad es tagad domāju. Kā tas tā nākas, ka man šīs lietas ir “jāatklāj”? Manā bērnībā taču bija daudz un dažādu visādu konservu. Eļļā, savā sulā, tomātu mērcē. Bez asakām un ar asakām, kuras bija tik mīkstas, ka nebija ārā jālasa. Un toreiz visi šos ēdienus pirka un ēda. Pārgājienos un laivu braucienos noteikti līdzi bija “tūristu brokastis”, bet vienmēr līdzi bija arī zivju konservi. Kurā brīdī tas viss pazuda un mēs pārgājām uz krāsotajiem lašiem?

Es saprotu, ka daži tagad “diskusijās” biedē, ka Latvijas zivsaimniecībai draud posts un negals dēļ starptautiskajām sazvērestībām un Eiropas regulām. Tomēr, es neesmu pārliecināts, ka tas ir īstais iemesls. Regulas neko neizregulēs, jo, galu galā, mēs dzīvojam demokrātijā, kurā ir iespējams, ja ne ar balsošanu, tad ar pietiekoši skaļu kliegšanu daudz ko panākt. Galvenais jautājums paliek vienkāršs – vai vidējam latvietim vispār ir nepieciešama mūsu zivsaimniecība, ja viņš lepni paceltu galvu pasoļo garām mūsu pašu šprotēm un reņģēm, lai izvēlētos kaut ko “eksotiskāku”? 30 tūkstoši eiro par sagrieztu laivu zvejniekam vienkārši ir pieklājīga kompensācija par to, ka viņa darbs viņa kaimiņam nav vajadzīgs.

Domāju, ka būtu vērts pamainīt attieksmi, nevis atkal meklēt ārējo ienaidnieku, kurš ir vainojams pie mūsu nelaimēm…

Foto: Jess Loughborough / flickr.com

Jāsaka taisnību, es pats arī ne vienmēr esmu atbalstījis ceļošanu ar bērniem. Kādreiz es domāju, ka tas ir ļoti neērti, ka uzreiz rodas neskaitāmi ierobežojumi. Jā, ir ierobežojumi, bet tomēr tas ir tā vērts. Tālāk daži fakti, secinājumi, ieteikumi, lai palīdzētu izlemt par labu ceļošanai ar, nevis bez bērniem.

Galvenais iemesls ir – tie taču ir jūsu bērni! Jums viņiem ir jādod visu to labāko, ko vien spējat dot. Jums ir jāparāda viņiem pasauli – jāparāda, nevis jāizstāsta. Ja jūs stāstīsiet, jums var neticēt, bet, ja parādīsiet, nāksies noticēt. Un, jo vairāk bērns redzēs jau bērnībā, jo plašāks būs viņa redzesloks, un tas noteikti viņam dzīvē nekaitēs.

Un iedomājieties – ja tie ir jūsu bērni – vai jūs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi, ja novembrī dosieties uz siltajām zemēm, kamēr bērni nīks šeit, brūni-pelēkajā zemē? Kāds noteikti šeit vēlēsies iestarpināt “attaisnojumu”, ka bērniem garš ceļojums varētu būt par grūtu, atstāt mājās varētu būt daudz humānāk. Nekā. Varu pateikt no pieredzes, ka pusotru gadu vecam bērnam pēc divdesmit stundu gara pārlidojuma ar pārsēšanos divās lidostās nav nekas patīkamāks kā skriet gar okeāna malu sešos no rīta. Jā, vecākiem nāk miegs, bet mēs taču jau vienojāmies, ka jūsu misija ir bērnam dot to labāko, nevis gulēt caurām dienām un naktīm?

Ceļošanas ierobežojumi. Ne visu var baudīt kopā ar bērniem. Jā, visu nevar. Bet atcerieties, ka pasaulē ir neskaitāmas iespējas baudīt ceļojumu, un pasaulē ir neskaitāmi ceļojumu maršruti. Ja izslēdzam no saraksta visas aktivitātes, kuras nav piemērotas maziem bērniem, tik un tā atliek tūkstošiem citu iespēju. Nu, taču nevar būt, ka jūs nespējat kārtīgi atpūsties arī mierīgā, bērna veselību neapdraudošā ceļojumā. Un, bez tam, var taču domāt, kombinēt. Ceļojiet vairākas ģimenes kopā. Kamēr vieni piecas stundas brien pa kalnu takām, tikmēr citi ar bērniem pavada laiku pludmalē, ūdens atrakciju parkā, restorānā vai vienalga, kur. Un nākamajā dienā maināties, ja tiem otriem arī ļoti vajag to taku.

Ceļojumi bērniem esot nogurdinoši. Nē, nekādā gadījumā. Mazam bērnam nogurdinoši ir visu dienu sēdēt istabā un spēlēties ar klučiem, kuri sen jau ir apnikuši. Mazam bērnam nogurdinoši ir jau piecdesmito reizi braukt 150 kilometrus uz laukiem pa vienu un to pašu ceļu (”mammu, tēti, kad mēs būsim klāt?” – ir kaut kas pazīstams?). Bērnam nav nogurdinoši iet uz viesnīcas restorānu, kur ar viņu sasmaidās un mēģina pieskarties gandrīz katrs, kurš ir atnācis brokastīs (jā, ārzemēs cilvēkiem patīk mazi bērni!). Viņam nav nogurdinoši uzzināt, ka gliemežus var ēst un ka pasaulē ir tik daudz dažādu garšas iespējamību it kā vienkāršam ēdienam – maizei ar ķiploku sviestu. Un bērnam nemaz nav nogurdinoši uzkāpt pilsētas augstākajā tornī palūkoties uz to visu no augšas. Jo sevišķi tādēļ, ka jūs viņu tur uznesīsiet.

Un vēl – pamēģiniet kādam bērnam pateikt, ka tikt līdz Parīzes Disnejlendai viņam varētu būt par grūtu…

Egoistiski apsvērumi. Dažkārt bērni jūs ne tikai neapgrūtinās, bet pat sniegs papildus labumus. Jūs kaut kur palaidīs bez rindas. Varbūt pie lielveikala būs ne tikai īpaša stāvvieta invalīdiem, bet arī ģimenei ar maziem bērniem. To nekad nevar zināt, bet noteikti kaut kas gadīsies. Un, ja jums līdzi ir mazs bērns ar ratiņiem, tad jums nebūs jānes somas!

No vienas lietas gan uzmanieties. Ja jums restorānā piedāvā bērnu menu, neņemiet. Bērns, ja vien viņš nav sabojāts pašu mājās, apēdīs jūsu porciju, un jūs paši varēsiet domāt, ko darīt ar viņa cāļa pirkstiem un frī kartupeļiem.

Un vēl viens no populārākajiem attaisnojumiem mazu bērnu atstāšanai mājās ir tāds, ka viņš jau tāpat nesapratīs un neatcerēsies. Ļoti nepareizi. Divgadīgs bērns bez problēmām atceras, ka garšīgākais saldējums ir Itālijā. Un ilgi pēc ceļojuma mājās attēlos, ka lido ar lidmašīnu. Un vispār, bērnam, tāpat kā jums, ir ne tikai apziņa, bet arī zemapziņa, kurā uzkrājas pilnīgi visa informācija. Ja jau viņš neko neatcerētos, tad jau līdz noteiktam vecumam vispār neko nevajadzētu rādīt un mācīt…

Un nav grūti ceļot. Vajag tikai veikt pienācīgus sagatavošanās priekšdarbus, visu apdomāt, lai nekas nepietrūktu, un tad jau būs labi. Mani bērni ceļo jau no aptuveni trīs mēnešu vecuma, sūdzību par viņiem ceļojuma laikā ir mazāk, nekā parastā ikdienā.

Bilde: Hans-Peter / flickr.com

Pirms apmēram trīs mēnešiem rakstīju, ka vajadzētu pamēģināt meditēt. Galvenais iemesls, lai pamēģinātu “atslēgt domāšanu”, lai palīdzētu smadzenēm atpūsties. Protams, ka pēc trim mēnešiem es tagad par zen mūku kļuvis neesmu, toties ir nākušas klāt dažas atziņas un mazliet arī tāda kā minimāla pieredze.

Lotosa pozā vēl nesēžu. Es neesmu pārliecināts, ka tik stīvam cilvēkam kā man tas vispār ir iespējams bez ķirurģiskas iejaukšanās. Labi, protams, es pārspīlēju, bet trīs mēnešu laikā progress ir tikai tāds, ka smiltīs varu nosēdēt ar kājām krusteniski tā, ka vairs nesāp. Protams, ja sēžu pusstundu, kādu laiku sāp tad, kad pieceļos…

Pa šiem mēnešiem biju Zviedrijā, dažas dienas biju arī mazliet kalnos, kur nav šoseju, vilcienu, rūpnīcu, restorānu un vispār cilvēku bija pavisam maz. Toties bija viena sen neizjusta lieta – klusums! Es vienu vakaru uzkāpu kalnā, tā, ka viesnīcu knapi varēju saskatīt, cilvēka neviena, dzīvnieka neviena, putnu arī nebija. Apsēdos un klausījos. Un, ziniet, ko? Dzirdēju. Sīc ausīs. Nezināju, ka klusums mēdz sīkt. Un tad man radās jautājums – kas tas ir? Kaut kāda baltā skaņa, kas ir no ikdienas trokšņiem palikusi? Asins šalkoņa? Tā arī vēl nepapūlējos noskaidrot, bet sajūtas bija nepieredzētas. Droši vien tāpēc, ka tādā klusumā vēl nebiju bijis.

Nu, bet, ne jau par to stāsts. Stāsts par to, ka es vēl neesmu iemācījies “izslēgt domas”. Sēžu, skatos tālumā, bet galvā skan domas – par to projektu, par to dzīves situāciju, par to problēmu, par šo lietu. Un tik skan visu laiku. Un, ja jau visu laiku domāju, tad nav nekāda meditācija.

Un tad es netīšām grāmatveikalā uzskrēju virsū Maksa Haindeļa grāmatai “Rožkrustiešu mācība jautājumos un atbildēs”. Diezgan ātri viņu izlasīju, jo atbildes tur diezgan daudz atkārtojās. Respektīvi, uz vairākiem jautājumiem var būt viena un tā pati atbilde. Pati grāmata – nu, neteikšu, ka viena no pašām aizraujošākajām, kuras esmu lasījis, jo nav jau arī pārāk mūsdienīga. Galu galā, pats Haindelis jau 1919.gadā mira, kāds laiciņš nu jau ir pagājis, šis tas cilvēku saprašanā ir nācis klāt. Un, cik es saprotu, paši rožkrustieši nav tie, kas pieturas pie vienas vienīgas patiesības gadsimtiem ilgi tā, ka nu nekādā gadījumā to nedrīkst uzlabot, papildināt. Bet, var jau būt, ka es kļūdos.

Bet, ko es no šīs grāmatas ieguvu – priekš meditācijas ļoti labs vakara vingrinājums. Sēdi, atslābini visus muskuļus, relaksējies un izej cauri visiem dienas notikumiem apgrieztā secībā. Izjūti prieku par visu, ko ir izdevies labi paveikt, nožēlo visas sliktās lietas un apsoli censties labāk. Kāpēc apgrieztā secībā? Tāpēc, ka tādējādi ir vieglāk izprast cēloņu – seku likumu. Sākumā redzi sekas un tad saproti, kas ir bijis par cēloni šīm sekām. Un, kā mums ir labi zināms, cīnīties ar sekām ir nepareizi, ir jācīnās ar cēloni.

Vēl šiem pašiem rožkrustiešiem ir arī rīta vingrinājums, bet ar to es vēl līdz galam neesmu ticis skaidrībā, tāpēc par to gan jau citreiz.

Foto: Alex Lin / flickr.com

Tuvākajās dienās būšot novērojams zvaigžņu lietus. Šī nav pavisam parasta un bieži sastopama dabas parādība kā, piemēram, saulriets vai lietus, lai to izbaudītu, ir nepieciešama sagatavošanās. Mēģināšu šeit apkopot visu nepieciešamo informāciju.

Pirmkārt, nepieciešama skaidra nakts. Tas gan jau ka visiem ir skaidrs, ka caur mākoņiem nekādas zvaigznes, krītošas vai stāvošas, saskatīt neizdosies.

Naktij ir jābūt tumšai. Respektīvi, Rīgas centrā diez vai būs kāds zvaigžņu lietus tā iemesla dēļ, ka pilsētas gaismas atspīdēs debesīs. Un mēness arī traucē. Bet šīs tuvākās naktis, liekas, ka būs kā radītas zvaigžņu lietus vērošanai. Mēness nav, mākoņu arī visticamāk, ka nebūs. Atliek tik atrast kādu tumšu vietu.

Tagad, ap 12.augustu ir novērojamas perseīdas, kas nozīmē to, ka ir jāskatās uz Perseja zvaigznāja pusi, lai tās ieraudzītu. Tiem, kas debesīs saskatīt prot tikai Lielo Greizo Lāci, informācijai – jāskatās ir ziemeļaustrumu virzienā.

Lai spētu saskatīt pēc iespējas vairāk meteorītus, nedrīkst skatīties debesīs vienā punktā. Vajadzētu nefokusēt skatienu, bet klīst pa debesīm.

Tātad, atrodiet tumšu vietu, pārliecinieties, ka nav mākoņu un tad ar izklaidīgu skatienu verieties ziemeļaustrumu virzienā. Es arī pamēģināšu.

Karstā laikā no labsajūtas (vismaz īslaicīgas) radīšanas viedokļa es ātrumā nevaru iedomāties neko labāku par aukstu alu. Bet tam ir viens mīnuss – iedzerot alu, es kļūstu ārkārtīgi radošs. Es, pārāk nepiepūloties, spēju izdomāt pat vairākus iemeslus, kāpēc uz vakaru ieplānotos darbus tik pat labi es varu izdarīt arī nākamajā dienā. Bet pašreiz, tā kā ir sakrājies gana daudz, ko darīt, šāds radošums varētu kaitēt. Tāpēc esmu izdomājis sev citu dzērienu.

Pagatavošana pavisam vienkārša. Ņemam piparmētru lapas, iemetam glāzē, uzlejam pa virsu vēsu ūdeni. Kad ūdens tiek izdzerts, lejam vēl. Un tā visu dienu. Var vēl arī citronu pielikt, bet tas nav obligāti.

Vienkārši tīrs ūdens ir samērā garlaicīgs, dienas laikā divus litrus izdzert ir pagrūti, bet šādā veidā nekādu problēmu. Plus vēl – informācija no GreenDo:

Piparmētra aktivizē un nostiprina cilvēka smadzeņu darbību un stimulē garīgās spējas, uzlabo asinsriti.

Nu, gluži tas, kas man tagad ir vajadzīgs!

Vakar atkal dzirdēju saukli par finanšu okupāciju, kuru vajadzētu izbeigt. Respektīvi, SVF un citas institūcijas mums aizdod naudu, kuru, sūri un grūti strādājot, nāksies atdot vēl mūsu mazbērniem, un pie reizes uzspiež mums savus noteikumus, kas mūsu tautu nīdē ārā. Respektīvi, mums te Latvijā ir bēdu ieleja, visi būsim spiesti emigrēt.

Un tagad es jums pastāstīšu kaut ko citu. Ir tāda valsts, kas saucas Dominikānas Republika. Tur ir ļoti silts klimats, lietus tur līst stipri, bet pāriet ātri. Tur ir skaistas pludmales, skaistas viesnīcas, tur taisa rumu un cigārus, tur cilvēki visu dienu dzied un smaida, tur skan saulaina mūzika, un tās valsts sauklis ir “Republica Dominicana. No Problemo”. Tā tas izskatās tūristam.

Toties, ja iedziļinies, tad redzi, kas tam visam ir apakšā. Smukās mājas un pludmales ir priekš tūristiem. Vietējiem ir priekšā žogs un tūristam tur iesaka labāk nerādīties (protams, var jau būt, ka arī šis ieteikums ir no stereotipu sērijas). Un īpašnieki šīm viesnīcām, protams, nav vietējie.

Mēs toreiz, pirms apmēram trīs gadiem bijām ekskursijā uz vienu mazu cigāru rūpnīcu. Gide laipni izvadāja mūs pa turieni, visu izrādīja, izstāstīja par Dominikānas cigāru tīšanas tradīcijām – pirmo cigāru viņi izsmēķē jau padsmit gadu vecumā, ar šo mākslu saaug jau no bērnības, nodod šo prasmi no paaudzes paaudzē. Un šie lieliskie meistari nāk uz darbu, strādā par 150 dolāriem mēnesī. Cik maksā viens labs cigārs, man droši vien nav jāstāsta. Cigāru rūpnīca pieder vācietim.

Bet tā jau vēl ir laba dzīve. Tā ir vidējā alga. Mūsu gids, kurš mūs veda citā ekskursijā, ļoti erudīts cilvēks, vadīja ekskursiju trīs valodās – angļu, vācu un franču, teica, ka prot arī itāļu (un, protams, savu dzimto – spāņu) – šis cilvēks pēc materiālās labklājības līmeņa teicās esam kaut kur starp vidējo un nabadzīgo slāni.

Bet arī tas vēl ir labi. Dominikānas Republika ir uz salas, kas saucas Ispanjola. Bet tā nav vienīgā valsts uz šīs salas. Tur kaimiņos vēl ir Haiti. Tur cilvēkiem vidējā alga ir 150 dolāri gadā. No Haiti uz Dominikānas Republiku brauc viesstrādnieki, kas strādā cukurniedru plantācijā. Viņi karstā saulē ar mačetēm cērt cukurniedres. Viņiem maksā 2 dolārus par vienu tonnu cukurniedru. Es nezinu, cik ir viena tonna cukurniedru, bet skaidrs ir viens – viņiem verdzību neviens nav atcēlis.

Varam jau spriest, ka viņi tur ir neattīstīti, ka nesaprot, kā vajag pareizi dzīvot. Varētu tak paņemt kredītu, uztaisīt mazu viesnīciņu un dzīvot pārtikušu dzīvi. Zeme pie jūras tur toreiz maksāja 200 līdz 300 dolāri kvadrātmetrā. Alga, kā jau teicu – vidēji 150$. Kredītu dod – likme 90% gadā.

Un kāds mums ir iemesls vaidēt? Vai kāds ļauns spēks ir vainīgs pie tā, ka mēs tad, kad mums deva lētos kredītus, ieguldījām tos leksusos, ar kuriem tagad braucam degvielu zagt? Varbūt nebija īsti pareizi ņemt kredītu ceļojumam, lai varētu dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu, tai vietā, lai par savu naudu dzīvotu normālā trīszvaigžņu viesnīcā? Varbūt vaidēšanas vietā tagad būtu vērts kaut mazliet nokaunēties un ķerties pie darba, lai izķepurotos? Jo mums vēl ir iespēja, atšķirībā no tiem puišiem, kas tagad ar mačeti cukurniedru laukā strādā…

Aizbraucām šodien uz tuvējās mazpilsētas – Limbažu pilsētas svētkiem. Patiesībā jau diezgan forši. Nav tā vēriena, kas Rīgā, par citām Latvijas pilsētām nemācēšu spriest, bet tik un tā jauki. Kā parasti, dažādi tirdziņi – pārdod mākslas darbus, pārtiku, kā arī dažādus krāmus. Ik pa brīdim dažādās pilsētas vietās notiek dažādi tematiski pasākumi. Piemēram, Mārtiņš Sirmais vārīja zivju zupu. Gan, vismaz cik es redzēju, bez kaut kādiem šova elementiem, ne tā kā pa LNT, bet cilvēkiem patika – kad bija gatava, sastājās gara rinda, lai nobaudītu.

Personīgi es uzķēros uz svētku programmas ierakstu, ka būs “zivju tirgus”. Bija – blakus Sirmā zupas virtuvei – viena auto-vitrīna ar pierasto kūpināto zivju piedāvājumu. Neesmu bijis zvejnieku svētkos ne reizi – nez tur arī ir tik nabadzīgs zivju piedāvājums?

Bet tās zivis, kuras varēja nopirkt – tās bija labas. Jūras asarus Latvijā māk kūpināt!

Sabildēju vairākas bildes, dažas pat sanāca tīri pieklājīgas un informatīvas.