Brīvdienu atpūta

Foto: Jess Loughborough / flickr.com

Jāsaka taisnību, es pats arī ne vienmēr esmu atbalstījis ceļošanu ar bērniem. Kādreiz es domāju, ka tas ir ļoti neērti, ka uzreiz rodas neskaitāmi ierobežojumi. Jā, ir ierobežojumi, bet tomēr tas ir tā vērts. Tālāk daži fakti, secinājumi, ieteikumi, lai palīdzētu izlemt par labu ceļošanai ar, nevis bez bērniem.

Galvenais iemesls ir – tie taču ir jūsu bērni! Jums viņiem ir jādod visu to labāko, ko vien spējat dot. Jums ir jāparāda viņiem pasauli – jāparāda, nevis jāizstāsta. Ja jūs stāstīsiet, jums var neticēt, bet, ja parādīsiet, nāksies noticēt. Un, jo vairāk bērns redzēs jau bērnībā, jo plašāks būs viņa redzesloks, un tas noteikti viņam dzīvē nekaitēs.

Un iedomājieties – ja tie ir jūsu bērni – vai jūs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi, ja novembrī dosieties uz siltajām zemēm, kamēr bērni nīks šeit, brūni-pelēkajā zemē? Kāds noteikti šeit vēlēsies iestarpināt “attaisnojumu”, ka bērniem garš ceļojums varētu būt par grūtu, atstāt mājās varētu būt daudz humānāk. Nekā. Varu pateikt no pieredzes, ka pusotru gadu vecam bērnam pēc divdesmit stundu gara pārlidojuma ar pārsēšanos divās lidostās nav nekas patīkamāks kā skriet gar okeāna malu sešos no rīta. Jā, vecākiem nāk miegs, bet mēs taču jau vienojāmies, ka jūsu misija ir bērnam dot to labāko, nevis gulēt caurām dienām un naktīm?

Ceļošanas ierobežojumi. Ne visu var baudīt kopā ar bērniem. Jā, visu nevar. Bet atcerieties, ka pasaulē ir neskaitāmas iespējas baudīt ceļojumu, un pasaulē ir neskaitāmi ceļojumu maršruti. Ja izslēdzam no saraksta visas aktivitātes, kuras nav piemērotas maziem bērniem, tik un tā atliek tūkstošiem citu iespēju. Nu, taču nevar būt, ka jūs nespējat kārtīgi atpūsties arī mierīgā, bērna veselību neapdraudošā ceļojumā. Un, bez tam, var taču domāt, kombinēt. Ceļojiet vairākas ģimenes kopā. Kamēr vieni piecas stundas brien pa kalnu takām, tikmēr citi ar bērniem pavada laiku pludmalē, ūdens atrakciju parkā, restorānā vai vienalga, kur. Un nākamajā dienā maināties, ja tiem otriem arī ļoti vajag to taku.

Ceļojumi bērniem esot nogurdinoši. Nē, nekādā gadījumā. Mazam bērnam nogurdinoši ir visu dienu sēdēt istabā un spēlēties ar klučiem, kuri sen jau ir apnikuši. Mazam bērnam nogurdinoši ir jau piecdesmito reizi braukt 150 kilometrus uz laukiem pa vienu un to pašu ceļu (”mammu, tēti, kad mēs būsim klāt?” – ir kaut kas pazīstams?). Bērnam nav nogurdinoši iet uz viesnīcas restorānu, kur ar viņu sasmaidās un mēģina pieskarties gandrīz katrs, kurš ir atnācis brokastīs (jā, ārzemēs cilvēkiem patīk mazi bērni!). Viņam nav nogurdinoši uzzināt, ka gliemežus var ēst un ka pasaulē ir tik daudz dažādu garšas iespējamību it kā vienkāršam ēdienam – maizei ar ķiploku sviestu. Un bērnam nemaz nav nogurdinoši uzkāpt pilsētas augstākajā tornī palūkoties uz to visu no augšas. Jo sevišķi tādēļ, ka jūs viņu tur uznesīsiet.

Un vēl – pamēģiniet kādam bērnam pateikt, ka tikt līdz Parīzes Disnejlendai viņam varētu būt par grūtu…

Egoistiski apsvērumi. Dažkārt bērni jūs ne tikai neapgrūtinās, bet pat sniegs papildus labumus. Jūs kaut kur palaidīs bez rindas. Varbūt pie lielveikala būs ne tikai īpaša stāvvieta invalīdiem, bet arī ģimenei ar maziem bērniem. To nekad nevar zināt, bet noteikti kaut kas gadīsies. Un, ja jums līdzi ir mazs bērns ar ratiņiem, tad jums nebūs jānes somas!

No vienas lietas gan uzmanieties. Ja jums restorānā piedāvā bērnu menu, neņemiet. Bērns, ja vien viņš nav sabojāts pašu mājās, apēdīs jūsu porciju, un jūs paši varēsiet domāt, ko darīt ar viņa cāļa pirkstiem un frī kartupeļiem.

Un vēl viens no populārākajiem attaisnojumiem mazu bērnu atstāšanai mājās ir tāds, ka viņš jau tāpat nesapratīs un neatcerēsies. Ļoti nepareizi. Divgadīgs bērns bez problēmām atceras, ka garšīgākais saldējums ir Itālijā. Un ilgi pēc ceļojuma mājās attēlos, ka lido ar lidmašīnu. Un vispār, bērnam, tāpat kā jums, ir ne tikai apziņa, bet arī zemapziņa, kurā uzkrājas pilnīgi visa informācija. Ja jau viņš neko neatcerētos, tad jau līdz noteiktam vecumam vispār neko nevajadzētu rādīt un mācīt…

Un nav grūti ceļot. Vajag tikai veikt pienācīgus sagatavošanās priekšdarbus, visu apdomāt, lai nekas nepietrūktu, un tad jau būs labi. Mani bērni ceļo jau no aptuveni trīs mēnešu vecuma, sūdzību par viņiem ceļojuma laikā ir mazāk, nekā parastā ikdienā.

Vakar atkal dzirdēju saukli par finanšu okupāciju, kuru vajadzētu izbeigt. Respektīvi, SVF un citas institūcijas mums aizdod naudu, kuru, sūri un grūti strādājot, nāksies atdot vēl mūsu mazbērniem, un pie reizes uzspiež mums savus noteikumus, kas mūsu tautu nīdē ārā. Respektīvi, mums te Latvijā ir bēdu ieleja, visi būsim spiesti emigrēt.

Un tagad es jums pastāstīšu kaut ko citu. Ir tāda valsts, kas saucas Dominikānas Republika. Tur ir ļoti silts klimats, lietus tur līst stipri, bet pāriet ātri. Tur ir skaistas pludmales, skaistas viesnīcas, tur taisa rumu un cigārus, tur cilvēki visu dienu dzied un smaida, tur skan saulaina mūzika, un tās valsts sauklis ir “Republica Dominicana. No Problemo”. Tā tas izskatās tūristam.

Toties, ja iedziļinies, tad redzi, kas tam visam ir apakšā. Smukās mājas un pludmales ir priekš tūristiem. Vietējiem ir priekšā žogs un tūristam tur iesaka labāk nerādīties (protams, var jau būt, ka arī šis ieteikums ir no stereotipu sērijas). Un īpašnieki šīm viesnīcām, protams, nav vietējie.

Mēs toreiz, pirms apmēram trīs gadiem bijām ekskursijā uz vienu mazu cigāru rūpnīcu. Gide laipni izvadāja mūs pa turieni, visu izrādīja, izstāstīja par Dominikānas cigāru tīšanas tradīcijām – pirmo cigāru viņi izsmēķē jau padsmit gadu vecumā, ar šo mākslu saaug jau no bērnības, nodod šo prasmi no paaudzes paaudzē. Un šie lieliskie meistari nāk uz darbu, strādā par 150 dolāriem mēnesī. Cik maksā viens labs cigārs, man droši vien nav jāstāsta. Cigāru rūpnīca pieder vācietim.

Bet tā jau vēl ir laba dzīve. Tā ir vidējā alga. Mūsu gids, kurš mūs veda citā ekskursijā, ļoti erudīts cilvēks, vadīja ekskursiju trīs valodās – angļu, vācu un franču, teica, ka prot arī itāļu (un, protams, savu dzimto – spāņu) – šis cilvēks pēc materiālās labklājības līmeņa teicās esam kaut kur starp vidējo un nabadzīgo slāni.

Bet arī tas vēl ir labi. Dominikānas Republika ir uz salas, kas saucas Ispanjola. Bet tā nav vienīgā valsts uz šīs salas. Tur kaimiņos vēl ir Haiti. Tur cilvēkiem vidējā alga ir 150 dolāri gadā. No Haiti uz Dominikānas Republiku brauc viesstrādnieki, kas strādā cukurniedru plantācijā. Viņi karstā saulē ar mačetēm cērt cukurniedres. Viņiem maksā 2 dolārus par vienu tonnu cukurniedru. Es nezinu, cik ir viena tonna cukurniedru, bet skaidrs ir viens – viņiem verdzību neviens nav atcēlis.

Varam jau spriest, ka viņi tur ir neattīstīti, ka nesaprot, kā vajag pareizi dzīvot. Varētu tak paņemt kredītu, uztaisīt mazu viesnīciņu un dzīvot pārtikušu dzīvi. Zeme pie jūras tur toreiz maksāja 200 līdz 300 dolāri kvadrātmetrā. Alga, kā jau teicu – vidēji 150$. Kredītu dod – likme 90% gadā.

Un kāds mums ir iemesls vaidēt? Vai kāds ļauns spēks ir vainīgs pie tā, ka mēs tad, kad mums deva lētos kredītus, ieguldījām tos leksusos, ar kuriem tagad braucam degvielu zagt? Varbūt nebija īsti pareizi ņemt kredītu ceļojumam, lai varētu dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu, tai vietā, lai par savu naudu dzīvotu normālā trīszvaigžņu viesnīcā? Varbūt vaidēšanas vietā tagad būtu vērts kaut mazliet nokaunēties un ķerties pie darba, lai izķepurotos? Jo mums vēl ir iespēja, atšķirībā no tiem puišiem, kas tagad ar mačeti cukurniedru laukā strādā…

Foto: miriam.mollerus / flickr.com

Es nezinu, kāpēc, bet mani kaut kā Ēģipte nevelk. Es nezinu, kāpēc. Uz Turciju gribēju aizbraukt un esmu divreiz bijis, Emirāti arī vienmēr ir likušies interesanti, gribu vēl kaut kad nokļūt Libānā, Marokā, bet uz Ēģipti nevelk. Iespējams, ka es vienkārši to visu neesmu tā pamatīgi izpratis, droši vien jāatvēl laiks.

Bet, ne par to ir stāsts. Newsweek izlasīju, ka Ēģipte tuvākajos trīs gados atvērs 22 muzejus un citas informatīvi-pievilcīgas lietas. Izklausās jau diezgan iespaidīgi. Piemēram, šomēnes tiks atvērta sfinksu aleja – promenāde ar 1350 sfinksām. Protams, tā kā kāds laiciņš ir pagājis, un virs daļas no šīs alejas ir uzbūvēta modernā Luksoras pilsēta, tad tik iespaidīgi vis nebūs – esot palikušas “tikai” kādas 900 statujas.

Bet, kas mani piesaistīja vairāk – vasaras beigās tiks ekskursijām iekšienē tiks atvērta 4700 gadus vecā Džosera piramīda. Bet piesaistīja ne tāpēc, ka tā ir vecākā akmens celtne pasaulē, vai arī vecais Džosers man ar kaut ko īpašu asociētos, bet gan tāpēc, ka pirms dažiem gadiem mūsu ziņās bija vairākas reportāžas par to, kā mūsu zinātnieki to piramīdu pēta. Te būs viens raksts no delfiem par šo tēmu. Un vēl lasīju, ka kaut kādus rīkus piramīdas nostiprināšanai viņi pat esot veduši no Latvijas!

Tā ka – ja gadās tur nokļūt, varat kādā brīdī piebikstīt kādam draudzīgam tūristam un pačukstēt, ka “mūsējie šito paveica”.

Jā, un vakar, atceroties Dubaiju un sienot Emirates style lakatu, izdomāju vēl vienu ceļojumu, kuru vēlos īstenot savas dzīves laikā. Es esmu bijis tuksnesī, bet tur bijām organizētā ekskursijā, kurā bija izbrauciens pa tuksnesi, staigāšana pa to a la “tu un vēl 100 citi cilvēki”, saulriets pa auto logu un beigās tusiņš beduīnu apmetnē, kas, paši saprotat, cik ļoti bija beduīnu apmetne. Jā, gandrīz vai aizmirsu par vederdejotāju no bijušā Austrumbloka.

Bet patiesībā bija forši, man patika. Tā tomēr bija lieta, kuru, lai arī var pabojāt ar pūli tev apkārt, līdz galam sabojāt nav iespējams, jo tas ir kaut kas mums neredzēts. Tuksnesis, tā krāsas, plašums – patiešām man patika!

Bet – te ir plāns. Demo versiju es esmu redzējis, tāpēc tagad vajadzētu īstenot patiesi vērtīgo. Aizlidot uz Emirātiem, paņemt trīs dienu kursus, kuros iemāca braukt tuksnesī, pašiem noīrēt mašīnas un vienā pēcpusdienā izbraukt. Noskatīties saulrietu nevis pa mašīnas logu pa ceļam uz ēšanu, bet sēžot kāpās tālu prom no trokšņa. Ēšanu un vēderdejotāju tuksnesī varam izlaist, es zinu dažus foršus restorānus, kur pēc tam apdomāt un pārrunāt redzēto, lai labāk nosēžas.

Šim pasākumam ir nepieciešami sagatavošanās darbi. Vajadzēs atrast kompāniju, kas varētu aizpildīt vēl divas mašīnas, jo ir teikts, ka trīs mašīnas ir minimālais skaits, ar kuru drīkst doties tuksnesī. Bet nav jau kur steigties, ielikšu sarakstā un skatīšos, kāda šim ceļojumam būs prioritāte.

Patiesībā jau karstumam nav ne vainas, ja nav jāsēž karstās bezgaisa telpās. Bet, tik un tā, ārsti iesaka ar karstumu un sauli nejokot, dzert daudz ūdeni un apsegt galvu. Ar ūdeni tā kā būtu viss skaidrs, bet par galvas apsegšanu man būs savs komentārs.

Es gadu mijā biju Emirātos, Dubaijā, kur vienu dienu izbraucām makšķerēt ar laivu, kuras īpašnieks bija viens libānis. Viņš teica, ka AAE vasarā temperatūra ir ap 50 grādiem, visi mūk prom uz Eiropu, kur ir vēsāks. Bet viņu gan karstums netraucējot, pat patīk. Viņš apsienot to arābu stila lakatu ap galvu un jūtoties lieliski. Tieši lakatu – cepuri nedrīkst, tad gan sajūtas esot sliktas. Protams, arī lakatam ir jābūt no pareizā materiāla – kaut kāda sintētika nederēs.

Dažas dienas pirms tam kā reizi tādu lakatu pirms braukšanas tuksnesī nopirku. Tā kā braucām vakarā, nekādu aizsardzību pret sauli nejutu, jo pati saule ne pārāk karsēja. Taču nolēmu, ka tas ir gana labs suvenīrs un ka gan jau kādreiz varēšu to likt lietā.

Un tagad kā reizi ir tāds laiks, kad izmēģināt. Uzsēju galvā – palika vieglāk, saulē uzturēties nebija problēmu. Vienīgā problēma bija iemācīties to pareizi sasiet, bet, pateicoties cilvēkiem, kam nav žēl pamācīt, tiku galā arī ar to. Te būs pamācība citiem, kas vēlas pamēģināt.

Uz Dziesmu svētkiem pamanīju, ka Rīgā ir parādījies viens jaunums – BalticBike velosipēdu noma. Patiesībā pakalpojums ir lielisks, es to pat jau gandrīz pamēģināju, taču, diemžēl bija dažas lietas, kas mani no tā atturēja un lika secināt, ka pakalpojums tomēr nav domāts nokļūšanai no punkta A uz punktu B, drīzāk kā tāds veselīgs un ērts tūristu pārvietošanās līdzeklis. Lūk mani iemesli šim secinājumam.

Dziesmu svētku gājiena laikā auto nevarēja novietot, kur vien ienāk prātā, tāpēc man nācās ierastās vietu nomainīt pret citu. Un pie tās citas vietas ieraudzīju šo velo nomu. Nopriecājos jau, ka nu tik varēšu tikt vajadzīgajā vietā daudz ātrāk, domāju izmēģināt. Piezvanīju uz norādīto numuru, lai dabūtu kodu. Uzjautāju operatoram par cenu “lats stundā” – vai tas ir arī minimums lats stundā, jeb arī stunda tiek sadalīta pa minūtēm. Operators, roku uz sirds liekot, nevarēja pateikt, ka tā ir, taču teica, ka viņam liekoties, ka, ja braukšu 10 minūtes, tik un tā būs jāmaksā par stundu. Šajā brīdī man trolejbuss kļuva izdevīgāks transporta līdzeklis, tāpēc atteicos no tālākas izmēģināšanas. Aizgāju ar kājām tās trīs pieturas.

Bet – ir vēl viena maksāšanas nianse, par kuru es uzzināju tikai vēlāk, lasot noteikumus internetā. Jāmaksā ir arī 65 santīmi par zvanīšanu, bet jāzvana ir katru reizi, lai piereģistrētu nomas sākumu un lai beigtu nomāšanu. Tātad, katrai nomas maksai tiek pieskaitīti vēl 1.30 Ls. Nav jau nekādas kosmoss, taču par 10 minūšu velo izmantošanu 2.30 Ls nav gluži adekvāta summa. Air Baltic pārstāve mani informēja, ka nav vis jāmaksā 65 santīmi par katru zvanu. Vajag vienreiz reģistrēties, to bez maksas var izdarīt internetā, tad zvanot es tikšu atpazīts un nekas vairs nebūs jāmaksā. Nu jau izklausās daudz labāk. Ja vēl varētu stundu sadalīt sīkākās laika vienībās…

Bet pakalpojums tik un tā ir labs. Ja viņi to uzlabos, atceļot maksu par nomas sākšanu un beigām, ieviešot SMS nomas reģistrēšanai, kā arī izdarīs tā, ka, ja braucu 15 minūtes, tad arī maksāju par 15 minūtēm, es būšu viņiem pastāvīgs klients. It sevišķi, kad būs gatavs veloceliņš no Berģiem uz centru.

Tas nu tā kā būtu izdarīts. Savā sarakstā ar vietām un lietām, kuras vēlos redzēt savas dzīves laikā, varu pie Norvēģijas fjordiem pielikt ķeksi – redzēts!

Fjordi bija tieši tik iespaidīgi, kādus tos biju iedomājies. Vēl iespaidus pastiprināja tas, ka pie fjorda braucām no kalnu puses. Sākumā bijām kalnos, kur ārā temperatūra tikai plus astoņi grādi, redzējām arī ledāju un tad braucām lejā. Skats bija neaizmirstams – līkloču ceļš un uz leju tāda milzīga ieleja!

Fjordi mazliet atgādināja Komo ezeru Itālijā – tādi paši stāvi krasti. Bet tomēr tie krasti Norvēģijā ir ievērojami augstāki. Un smaržas arī atšķiras – fjordos tomēr ir jūra.

Krastu augstums vien ir vesela stāsta vērts. Dažviet ostās stāv kuģi. Piebrauc kuģim tuvāk, liekas milzīgs. Pabrauc gabaliņu tālāk un paskaties uz to pašu kuģi salīdzinājumā ar apkārtējo vidi – tāds sīkaļa vien liekas!

Jā, bet cenas tur ir, atvainojiet par izteicienu – nepieklājīgas. OK, es saprotu viņu kaimiņvalsti Zviedriju – tur viņi ir izdomājuši, ka restorānos paēst būs dārgi, nebūs visiem pa kabatai. Tāpat ir izlēmuši, ka stiprais alkohols būs tādā cenā, lai nekļūtu par ikdienas preci. Bet Norvēģijā dārgs ir viss. Un ne tā, ka tikai tūristu vietās. Jebkurā lauku veikaliņā – ieej, iepērcies un pēc tam nesaproti, par ko tevi tā…

Foto: Milica Sekulic / flickr.com

Šī lieta ir izmēģināta; tā strādā un ietaupa naudu, pretī dodot lielākas iespējas. Runa ir par mobilā telefona izmantošanu ārzemēs, par kuru es vienmēr esmu gan skaļi, gan klusībā pie sevis dusmojies. Man ir svarīgi vienmēr (vismaz dienas laikā) būt sasniedzamam. Vienalga – piezvanīt, uzrakstīt e-pastu, SMS. Tāpat ik pa brīdim vajag kaut kādu informāciju iegūt – kā kur nokļūt, karti apskatīties. To visu izdarīt ar viesabonēšanas tarifiem ir ļoti dārgi. Es nesen, kad biju Dubaijā, pāris reizes piezvanīju, saņēmu vairākus zvanus, kādas reizes trīs pārbaudīju e-pastu telefonā. Tas manu pierasto rēķinu vismaz trīskāršoja. Un pat kādā ne tik tālā valstī, tepat Eiropas Savienībā – man šķiet, ka tas nav īsti pareizi – par to, lai Google Maps apskatītos, kā nokļūt no šejienes līdz restorānam, maksāt vairākus latus.

Bet ir risinājums. Man tagad ir virtuālais numurs, kurš izskatās, kā Latvijas fiksētās līnijas numurs. +371 67… utt. Dabūju es viņu iekš TollFreeForwarding. Ir vēl citi, kas sniedz šādu pakalpojumu, bet šis man likās izdevīgākais. Ja kādam ir zināms kāds labāks, dodiet man ziņu, lai varu paspēt atteikties, kamēr neesmu vizītkartēs visās salicis.

Princips ir tāds, ka man zvana uz šo numuru, bet zvans tiek pāradresēts uz jebkuru citu telefonu. Ikdienā uz manu mobilo, bet tas nu tā. Īstais ieguvums, par kuru arī tagad ir stāsts, sākas tad, kad aizbraucu uz ārzemēm.

Piemēram, tagad esmu Zviedrijā. Nopirku kaut kādu vietējā mobilā operatora priekšapmaksas karti par ~200 SEK. Principā, tagad izskatās, ka varēju pirkt arī lētāku, bet, nu, nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Tātad, dabūju savu Zviedrijas numuru. Pāradresēju savu virtuālo numuru uz jauniegūto Zviedrijas numuru. Par ienākošajiem zvaniem es neko ekstra nemaksāju, jo noteikts skaits minūšu man ir iekļauts tā virtuālā numura pāradresācijas minūtēs, pagaidām pietiek.

Paliek tikai viena problēma – mans vecais mobilais numurs. Ar to tieku galā šādi. Automātiskajā atbildētājā ierunāju “Labdien, mans numurs līdz tādam datumam ir mainīts, zvaniet uz 67xxxxxx”, telefonu izslēdzu un izņemu SIM karti.

Tātad, man tagad ir noorganizētas šādas lietas – mani var sazvanīt, maksājot pēc lokālajiem Latvijas tarifiem, visi var uzzināt, kā to izdarīt, man par ienākošajiem zvaniem nav jāmaksā, un, kas ir pats labākais – man ir praktiski bezizmēra bezmaksas internets (nu, labi, 1 SEK dienā, bet tā nav summa, par kuru ir vērts runāt). Arī tagad es šo publicēju, izmantojot 3G interneta pieslēgumu. Visi papildus izdevumi par Zviedrijas numuru jau ir atmaksājušies.

Pirmais būs praktisks padoms. Tā kā es tādu informāciju nekur neatradu, kad man vajadzēja, pieņemu, ka vai nu nevienam nekad tā negadās, vai arī viss tāpat ir skaidrs. Bet, ja nu kādreiz kādam vajag, uzrakstīšu. Man īsi pirms paredzētā brauciena ar prāmi uz Stokholmu, salūza auto, uz kuru bija nopirkta biļete. Kā izrādās, tā nav nekāda lielā nelaime. Atliek tikai piezvanīt uz biļešu rezervāciju telefonu, draudzīgi operatori nomainīs auto numuru. Vismaz Tallink tā ir, citiem kuģiem nezinu, neesmu mēģinājis, ceru, ka nekad nevajadzēs mēģināt.

Ceļot ar prāmi izdevīgi ir ar maziem bērniem. Iečekoties var 2 minūšu laikā, nekādu rindu.

Tas, kurš pirms prāmja atiešanas palaida “ēterā” jauku, nomierinošu mūziku no filmas “Titāniks” Celine Dion izpildījumā, ir apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Man jau vienalga, bet es zinu, ka ir cilvēki, kas baidās.

Braucot tuvāk polārajam lokam vasaras saulgriežu laikā, sajūtas ir ļoti interesantas. Septiņos vakarā saule vēl ir ļoti augstu, braucot ar mašīnu, spīd acīs. Pazuda aiz kalna tikai pēc desmitiem. Tagad, pēc divpadsmitiem “naktī” vēl ir tik gaišs, ka grāmatu var lasīt bez elektriskās gaismas. Gan tikai ārā, iekšā telpās nevar. Bet ārā ir auksti – nu jau tik ap kādiem grādiem pieciem…

Zviedriem, tāpat kā mums, lietas no vasaras saulgriežu tradīcijas, kas tiek piekoptas masveidā, arī ir palikušas tikai divas – salīšana un kārtīga alkohola lietošana. Bet tā var just, ka ar to svinēšanu savulaik ir bijis tik pat pamatīgi kā latviešiem.

Pagaidām viss.

Ah, patīk man tās itāļu un franču kafejnīcas. Piesēžu ielas malā, paņemu avīzi un nesteidzīgi vēroju garāmgājējus. Likās, ka tā foršā atmosfēra ir tikai Parīzē vai kādā Itālijas pilsētā iespējama.

Bet nekā. Šodien mazliet par ātru atbraucu uz Rīgu uz vienu tikšanos, tāpēc aizgāju uz kafejnīcu pie vecās Ģertrūdes baznīcas. Vecā droši vien baznīca, nevis Ģertrūde. Kafejnīca saucās “Baltie gadalaiki”.

Nu, bet, pilnīgi viss, ko es esmu teicis, ka tā vajag būt. Vai nu pats saimnieks, vai arī kāds darbinieks, kurš ļoti pēc saimnieka izskatījās, uztaisīja kapučīno. Samaksāju pie letes un ārā pie galdiņa nosēdēju pusstundu neviena netramdīts. Sēdēju, lasīju sakrājušās ziņas savā Google Reader, vēroju garāmgājējus un dzēru kafiju.

Vairāk tādas vietas vajadzētu. Ir vēl kāda līdzīga zināma?