Tas nu tā kā būtu izdarīts. Savā sarakstā ar vietām un lietām, kuras vēlos redzēt savas dzīves laikā, varu pie Norvēģijas fjordiem pielikt ķeksi – redzēts!

Fjordi bija tieši tik iespaidīgi, kādus tos biju iedomājies. Vēl iespaidus pastiprināja tas, ka pie fjorda braucām no kalnu puses. Sākumā bijām kalnos, kur ārā temperatūra tikai plus astoņi grādi, redzējām arī ledāju un tad braucām lejā. Skats bija neaizmirstams – līkloču ceļš un uz leju tāda milzīga ieleja!

Fjordi mazliet atgādināja Komo ezeru Itālijā – tādi paši stāvi krasti. Bet tomēr tie krasti Norvēģijā ir ievērojami augstāki. Un smaržas arī atšķiras – fjordos tomēr ir jūra.

Krastu augstums vien ir vesela stāsta vērts. Dažviet ostās stāv kuģi. Piebrauc kuģim tuvāk, liekas milzīgs. Pabrauc gabaliņu tālāk un paskaties uz to pašu kuģi salīdzinājumā ar apkārtējo vidi – tāds sīkaļa vien liekas!

Jā, bet cenas tur ir, atvainojiet par izteicienu – nepieklājīgas. OK, es saprotu viņu kaimiņvalsti Zviedriju – tur viņi ir izdomājuši, ka restorānos paēst būs dārgi, nebūs visiem pa kabatai. Tāpat ir izlēmuši, ka stiprais alkohols būs tādā cenā, lai nekļūtu par ikdienas preci. Bet Norvēģijā dārgs ir viss. Un ne tā, ka tikai tūristu vietās. Jebkurā lauku veikaliņā – ieej, iepērcies un pēc tam nesaproti, par ko tevi tā…

Patiesībā dīvaini. Kuršu kāpa ir pavisam tuvu, tikai mazliet tālāk, nekā Daugavpils, taču tur es biju bijis tikai reizi dzīvē, kaut kad ļoti sen pamatskolā. Bet vieta ir patiešām skaista. Sanāca tur brīvdienās divas dienas pabūt, kā arī pie reizes gūt dažas atziņas.

Ar pirmo, droši vien, es nebūšu oriģināls. Es patiešām nesaprotu, kā kādam ceļas roka politiskajās reklāmās sevi slavēt ar Latvijas sakārtotajiem ceļiem. Nu, aizbrauciet uz Lietuvu caur Eleju un Meiteni. Jeb vēl labāk – atpakaļ no Lietuvas. Tad pēc gludajiem leišu ceļiem, sajūtot kratekli, pārņems tāda laba sajūta – esmu atpakaļ mājās!

Un vēl, protams, tas jautājums, kāpēc viņiem autobānis iet no Viļņas caur Kauņu uz Klaipēdu, bet mums vienīgās šosejas, kas uz autobāņa godu varētu pretendēt kaut kad nākotnē, ved no Rīgas uz Jūrmalu, Siguldu un Jelgavu, tai pat laikā daudz noslogotāki un nozīmīgāki ceļi ir izprojektēti tā, lai autobraucējs parastais pēc iespējas ilgāku laiku būtu spiests pavadīt, braucot aiz fūrēm?

Pati Kuršu kāpa ir sasniedzama no Klaipēdas ar prāmi. Prāmji ir divi un kursē nepārtraukti, tā ka nokļūšana pāri prasa aptuveni 20 minūtes. Varētu jau rasties loģisks jautājums, kāpēc viņi neuzbūvē tiltu, bet patiesībā labi vien ir, ka tilta nav, jo tas, ka jābrauc ir ar prāmi, tas rada neērtības un ierobežo gribētāju skaitu. Ja tur būtu tilts, cilvēku uz Kuršu kāpas būtu ievērojami vairāk.

Uz kāpas miestā ar nosaukumu Smyltine (kas droši vien latviski tulkojas kā Smiltene), vēl joprojām ir Jūras muzejs un delfīnu šovs. Jūras muzejs nav nekas iespaidīgs, ja salīdzina ar Dubaijas lielveikala akvāriju, toties tam ir savs pluss – mēs tur varam apskatīt dažādas mūsu platuma grādu zivis. Jā, zinu, karpas varu redzēt arī RIMI, bet tagad es zinu, kāda izskatās dzīva menca.

Toties delfīnu šovs ir līmenī. Pirms tam es biju vienu redzējis Tenerifē, bet šis bija labāks. Pirmkārt, viņa ilgums bija 45 minūtes, pie tam visu laiku bija interesanti. Cilvēki un delfīni atstrādāja iemaksāto naudu ar uzviju. Tā ka – ja ļoti patīk delfīni, nekur tālu nav jābrauc.

Jā, starp citu, ja ir sajūta, ka pie Jūras muzeja un delfinārija gribēsies ko paēst vai padzert, izņemiet kaut kur naudu. Tur par karti var tikai biļetes nopirkt.

Bet man jau pašam labāk patika pati kāpa un mazie ciematiņi. Smukie ciematiņi ir divi – Juodkrante un Nida. Mēs palikām Nidā. Starp citu, rekomendēju viesu namu “Prie Mariu”. 10 vai 15 minūtes ar kājām no centra, pašā lagūnas krastā. Ļoti laipna saimniece, atļāva mums Čempionu līgas finālu noskatīties restorānā, uzcienāja ar pašdarinātu destilātu. Ja vēl būtu noorganizēts, ka uzvar Minhene, nevis Inter, vispār viss ideāli būtu bijis!

Jā, atteicos no dižās Baltijas apceļošanas akcijas, jo šī pati saimniece, kad jautājām, kā to Nidas taku atrast, teica, ka tur nekā nav, nav vērts. Tad nu arī līdz manīm aizgāja, ka tas ir diezgan muļķīgi – akcijas dēļ (ja vēl es pēc balvām rautos…) tērēt laiku, lai apskatītu kaut ko, kas ne pārāk interesē, tādējādi nozogot apskates laiku vietām, kuras patiešām gribu redzēt. Piemēram, pašu kāpu. Atrodama vienkārši – jābrauc uz Nidas kempingu, bet tad aiz kempinga tālāk līdz autostāvvietai. Un tur gan bija patiešām skaisti – vienā pusē lagūna, otrā atklātā jūra, pa vidu smiltis, priedes. Skaisti, vienvārdsakot.

Jā, un kas vēl ir jauki. Viņi tur vēl joprojām zvejo. Un Juodkrantē pārdod zivis ceļmalā. Es tā saprotu, ka latvieši to lietu kā biznesu ir atmetuši un ceļmalās pārdod kūpinātu Norvēģijas sārto lasi, kurš nozvejots ir kādā lielveikalā. Bet tā bute, kuru nopirkām bija daudz labāka par visiem norvēģu zivjaudzētavu lašiem kopā ņemtiem.

Bet pašā Nidā ko redzēt? Nav tur nekādas tādas īpašas vietas vai lietas. Vienkārši skaists, sakopts ciemats ar promenādi lagūnas pusē. Varat pastaigāties, varat iznomāt velosipēdus. Nav jau obligāti vienmēr kaut ko ievērojamu jāredz. Pietiek arī kādreiz vienkārši vidi izbaudīt.

Raksts no sērijas par vietām, kuras vēlos apmeklēt savas dzīves laikā.

Un, patiesībā, šis man ir tuvākais pašlaik plānotais brauciens. Un, ņemot vērā prognozes par Islandes vulkānu seriāla notikumu attīstību, labi, ka šis brauciens man ir plānots ar prāmi un automašīnu. Sākumā uz Stokholmu, tad ar auto pa Zviedrijas un Norvēģijas vidieni.

Fjords – tas izskatās kā kalnu ezers, tikai atšķirība tāda, ka tas nav ezers, bet gan jūra. Bildē izskatās mazliet pēc Komo ezera Itālijā, taču, ja skatāmies cik liels (mazs) bildē izliekas prāmis, skaidrs, ka kalni ir stipri iespaidīgāki. Ir vēl arī citas bildes, kur cilvēki stāv pašā vertikālas klints malā, bet tas ir stipri nostāk no mūsu plānotā ceļojuma.

No bērnības atceros Viktora Igo darbus. Bija viens vai varbūt vairāki arī par Norvēģiju. Bija fjordi, bija Malstrēms. Precīzi visu vairs neatceros, atceros tik to, ka bija drūmi un baisi. Kas attiecas uz mūsu vasaras ceļojumu, ceru, ka nebūs nekā drūma, ka saule spīdēs pēc iespējas ilgāk, lietus nelīs, varēsim redzēt fjordus tieši tādus, kādi tie ir skaistajās un saulainajās fotogrāfijās.

Ar šo sāku aprakstus par vietām, kuras vēlos apmeklēt.

Man diez ko nepatīk ziema, sniegs un aukstums, tāpēc es nekad līdz galam neesmu izpratis cilvēkus, kas daļu sava ikgadējā atvaļinājuma izmanto, lai ņemtu slēpes vai sniega dēli un dotos uz vietu, kur sniega ir vairāk un kalni ir augstāki. Man kalni patīk, bet tikai tik daudz, cik – aizbraukt apskatīties, bet pēc tam ātri lejā uz vietu, kur ir vismaz 18 grādus silts.

Bet ir viena lieta, kuru es vēlos redzēt savas dzīves laikā un, kuru lai apskatītu, man nāksies kādu brīdi sadzīvot ar sniegu un aukstumu. Šī lieta, jeb pareizāk sakot, dabas parādība, ir ziemeļblāzma. Novērojama tikai ziemeļos tumsā. Savukārt, ziemeļos tumsa ir tikai ziemā (polārā nakts).

Bet skatam vajadzētu būt iespaidīgam!

Civilizētākais veids, kā redzēt ziemeļblāzmu, droši vien ir dodoties uz Abisko Zviedrijā. Viņi “gandrīz garantē”, ka redzēsiet ziemeļblāzmu, ja paliksiet pie viņiem vismaz trīs naktis. Uz turieni nokļūt visātrāk droši vien būtu ar lidmašīnu uz  Tromsø Norvēģijā, tad īrēt auto, tālāk ir apmēram 4 stundas līdz Abisko. Un tad gaidīšana. Protams, ir jāizdomā, ko lai iesāk, kamēr šī dabas parādība tiek gaidīta, jo nekā cita tur ziemā droši vien nav. Gaišs neesot nevienā mirklī, tikai dienas vidū parādās maza gaismiņa. Droši vien jāņem līdzi datoru un gaidīšanas laiku jāvelta darbam…