Foto: Nathan Gibbs / flickr.com

Jautājums ir precīzi tik pat komplicēts kā “vai ēst ir dārgi?”. Tas atkarīgs no tā, kā to dara. Piemēram pēdējā Forbes latviešu izdevumā ir aprakstīti pieci ceļojumi pa Krieviju. Pirmais – makšķerēšana ar aprīkojumu, kurš ir ļoti dārgs, tāpēc nedēļa vienam cilvēkam sezonā var maksāt līdz 8200 latiem nedēļā. Es pazīstu cilvēkus, kas makšķerē un gūst baudu no tā, bet viņiem nevienam nav aprīkojuma, kas varētu sastādīt kaut daļu no šīs summas. Bet kaut kā iztiek un pat vairāk – makšķerē ar prieku.

Vēl viens ceļojums – viens brauc uz Sočiem, šķendējas, ka komforta līmenis atpaliek no ārzemju kūrortiem, kas maksā tādu pašu cenu, bet tik un tā brauc. Bet tas cenu līmenis viņam liekot tērēt ģimenes atpūtai ne mazāk pat 1094 latiem dienā. Ja es maksātu tādu naudu, tad, liekas, ka es būtu ļoti neapmierināts, ja mana atpūta atpaliktu no iecerētā līmeņa kaut par vienu mazu procentiņu. Bet, ja godīgi, es pat iedomāties nevaru, kas ir tūkstoti latus dienā vērts, ko nevarētu dabūt par lētāku cenu.

Un tad tur pat blakus pie šiem ceļojumiem, cita makšķerēšana 900 lati vienam cilvēkam par nedēļu. Ja godīgi, man šī ceļojuma bilde pat labāk patika.

Un te nu ir tas. Diviem praktiski līdzīgiem ceļojumiem izmaksas var atšķirties ne divas, ne trīs bet pat desmit reizes. Rūpīga plānošana jums var pat to pašu citiem tik dārgo ceļojumu padarīt stipri lētāku. Tāpat kā vienu un to pašu ledusskapi jums ir iespēja iegādāties par dažādām, ļoti atšķirīgām cenām, jūs arī ceļojumu varat nopirkt vai nu dārgāk, vai lētāk. Kaut vai labs piemērs ir ekskursijas Turcijā. Jūs varat tās pasūtīt viesnīcas recepcijā. Jūs varat šīs pašas ekskursijas nopirkt no jūsu “gida”. Un jūs varat iziet, izmest līkumu līdz centram un nopirkt šīs ekskursijas no citiem starpniekiem. Bet varbūt varat atrast, kur varat nopirkt pa tiešo. Un beigās jūs visi satiksieties vienā autobusā vai gala mērķī.

Foto: Jess Loughborough / flickr.com

Jāsaka taisnību, es pats arī ne vienmēr esmu atbalstījis ceļošanu ar bērniem. Kādreiz es domāju, ka tas ir ļoti neērti, ka uzreiz rodas neskaitāmi ierobežojumi. Jā, ir ierobežojumi, bet tomēr tas ir tā vērts. Tālāk daži fakti, secinājumi, ieteikumi, lai palīdzētu izlemt par labu ceļošanai ar, nevis bez bērniem.

Galvenais iemesls ir – tie taču ir jūsu bērni! Jums viņiem ir jādod visu to labāko, ko vien spējat dot. Jums ir jāparāda viņiem pasauli – jāparāda, nevis jāizstāsta. Ja jūs stāstīsiet, jums var neticēt, bet, ja parādīsiet, nāksies noticēt. Un, jo vairāk bērns redzēs jau bērnībā, jo plašāks būs viņa redzesloks, un tas noteikti viņam dzīvē nekaitēs.

Un iedomājieties – ja tie ir jūsu bērni – vai jūs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi, ja novembrī dosieties uz siltajām zemēm, kamēr bērni nīks šeit, brūni-pelēkajā zemē? Kāds noteikti šeit vēlēsies iestarpināt “attaisnojumu”, ka bērniem garš ceļojums varētu būt par grūtu, atstāt mājās varētu būt daudz humānāk. Nekā. Varu pateikt no pieredzes, ka pusotru gadu vecam bērnam pēc divdesmit stundu gara pārlidojuma ar pārsēšanos divās lidostās nav nekas patīkamāks kā skriet gar okeāna malu sešos no rīta. Jā, vecākiem nāk miegs, bet mēs taču jau vienojāmies, ka jūsu misija ir bērnam dot to labāko, nevis gulēt caurām dienām un naktīm?

Ceļošanas ierobežojumi. Ne visu var baudīt kopā ar bērniem. Jā, visu nevar. Bet atcerieties, ka pasaulē ir neskaitāmas iespējas baudīt ceļojumu, un pasaulē ir neskaitāmi ceļojumu maršruti. Ja izslēdzam no saraksta visas aktivitātes, kuras nav piemērotas maziem bērniem, tik un tā atliek tūkstošiem citu iespēju. Nu, taču nevar būt, ka jūs nespējat kārtīgi atpūsties arī mierīgā, bērna veselību neapdraudošā ceļojumā. Un, bez tam, var taču domāt, kombinēt. Ceļojiet vairākas ģimenes kopā. Kamēr vieni piecas stundas brien pa kalnu takām, tikmēr citi ar bērniem pavada laiku pludmalē, ūdens atrakciju parkā, restorānā vai vienalga, kur. Un nākamajā dienā maināties, ja tiem otriem arī ļoti vajag to taku.

Ceļojumi bērniem esot nogurdinoši. Nē, nekādā gadījumā. Mazam bērnam nogurdinoši ir visu dienu sēdēt istabā un spēlēties ar klučiem, kuri sen jau ir apnikuši. Mazam bērnam nogurdinoši ir jau piecdesmito reizi braukt 150 kilometrus uz laukiem pa vienu un to pašu ceļu (”mammu, tēti, kad mēs būsim klāt?” – ir kaut kas pazīstams?). Bērnam nav nogurdinoši iet uz viesnīcas restorānu, kur ar viņu sasmaidās un mēģina pieskarties gandrīz katrs, kurš ir atnācis brokastīs (jā, ārzemēs cilvēkiem patīk mazi bērni!). Viņam nav nogurdinoši uzzināt, ka gliemežus var ēst un ka pasaulē ir tik daudz dažādu garšas iespējamību it kā vienkāršam ēdienam – maizei ar ķiploku sviestu. Un bērnam nemaz nav nogurdinoši uzkāpt pilsētas augstākajā tornī palūkoties uz to visu no augšas. Jo sevišķi tādēļ, ka jūs viņu tur uznesīsiet.

Un vēl – pamēģiniet kādam bērnam pateikt, ka tikt līdz Parīzes Disnejlendai viņam varētu būt par grūtu…

Egoistiski apsvērumi. Dažkārt bērni jūs ne tikai neapgrūtinās, bet pat sniegs papildus labumus. Jūs kaut kur palaidīs bez rindas. Varbūt pie lielveikala būs ne tikai īpaša stāvvieta invalīdiem, bet arī ģimenei ar maziem bērniem. To nekad nevar zināt, bet noteikti kaut kas gadīsies. Un, ja jums līdzi ir mazs bērns ar ratiņiem, tad jums nebūs jānes somas!

No vienas lietas gan uzmanieties. Ja jums restorānā piedāvā bērnu menu, neņemiet. Bērns, ja vien viņš nav sabojāts pašu mājās, apēdīs jūsu porciju, un jūs paši varēsiet domāt, ko darīt ar viņa cāļa pirkstiem un frī kartupeļiem.

Un vēl viens no populārākajiem attaisnojumiem mazu bērnu atstāšanai mājās ir tāds, ka viņš jau tāpat nesapratīs un neatcerēsies. Ļoti nepareizi. Divgadīgs bērns bez problēmām atceras, ka garšīgākais saldējums ir Itālijā. Un ilgi pēc ceļojuma mājās attēlos, ka lido ar lidmašīnu. Un vispār, bērnam, tāpat kā jums, ir ne tikai apziņa, bet arī zemapziņa, kurā uzkrājas pilnīgi visa informācija. Ja jau viņš neko neatcerētos, tad jau līdz noteiktam vecumam vispār neko nevajadzētu rādīt un mācīt…

Un nav grūti ceļot. Vajag tikai veikt pienācīgus sagatavošanās priekšdarbus, visu apdomāt, lai nekas nepietrūktu, un tad jau būs labi. Mani bērni ceļo jau no aptuveni trīs mēnešu vecuma, sūdzību par viņiem ceļojuma laikā ir mazāk, nekā parastā ikdienā.

Patiesībā jau karstumam nav ne vainas, ja nav jāsēž karstās bezgaisa telpās. Bet, tik un tā, ārsti iesaka ar karstumu un sauli nejokot, dzert daudz ūdeni un apsegt galvu. Ar ūdeni tā kā būtu viss skaidrs, bet par galvas apsegšanu man būs savs komentārs.

Es gadu mijā biju Emirātos, Dubaijā, kur vienu dienu izbraucām makšķerēt ar laivu, kuras īpašnieks bija viens libānis. Viņš teica, ka AAE vasarā temperatūra ir ap 50 grādiem, visi mūk prom uz Eiropu, kur ir vēsāks. Bet viņu gan karstums netraucējot, pat patīk. Viņš apsienot to arābu stila lakatu ap galvu un jūtoties lieliski. Tieši lakatu – cepuri nedrīkst, tad gan sajūtas esot sliktas. Protams, arī lakatam ir jābūt no pareizā materiāla – kaut kāda sintētika nederēs.

Dažas dienas pirms tam kā reizi tādu lakatu pirms braukšanas tuksnesī nopirku. Tā kā braucām vakarā, nekādu aizsardzību pret sauli nejutu, jo pati saule ne pārāk karsēja. Taču nolēmu, ka tas ir gana labs suvenīrs un ka gan jau kādreiz varēšu to likt lietā.

Un tagad kā reizi ir tāds laiks, kad izmēģināt. Uzsēju galvā – palika vieglāk, saulē uzturēties nebija problēmu. Vienīgā problēma bija iemācīties to pareizi sasiet, bet, pateicoties cilvēkiem, kam nav žēl pamācīt, tiku galā arī ar to. Te būs pamācība citiem, kas vēlas pamēģināt.

Uz Dziesmu svētkiem pamanīju, ka Rīgā ir parādījies viens jaunums – BalticBike velosipēdu noma. Patiesībā pakalpojums ir lielisks, es to pat jau gandrīz pamēģināju, taču, diemžēl bija dažas lietas, kas mani no tā atturēja un lika secināt, ka pakalpojums tomēr nav domāts nokļūšanai no punkta A uz punktu B, drīzāk kā tāds veselīgs un ērts tūristu pārvietošanās līdzeklis. Lūk mani iemesli šim secinājumam.

Dziesmu svētku gājiena laikā auto nevarēja novietot, kur vien ienāk prātā, tāpēc man nācās ierastās vietu nomainīt pret citu. Un pie tās citas vietas ieraudzīju šo velo nomu. Nopriecājos jau, ka nu tik varēšu tikt vajadzīgajā vietā daudz ātrāk, domāju izmēģināt. Piezvanīju uz norādīto numuru, lai dabūtu kodu. Uzjautāju operatoram par cenu “lats stundā” – vai tas ir arī minimums lats stundā, jeb arī stunda tiek sadalīta pa minūtēm. Operators, roku uz sirds liekot, nevarēja pateikt, ka tā ir, taču teica, ka viņam liekoties, ka, ja braukšu 10 minūtes, tik un tā būs jāmaksā par stundu. Šajā brīdī man trolejbuss kļuva izdevīgāks transporta līdzeklis, tāpēc atteicos no tālākas izmēģināšanas. Aizgāju ar kājām tās trīs pieturas.

Bet – ir vēl viena maksāšanas nianse, par kuru es uzzināju tikai vēlāk, lasot noteikumus internetā. Jāmaksā ir arī 65 santīmi par zvanīšanu, bet jāzvana ir katru reizi, lai piereģistrētu nomas sākumu un lai beigtu nomāšanu. Tātad, katrai nomas maksai tiek pieskaitīti vēl 1.30 Ls. Nav jau nekādas kosmoss, taču par 10 minūšu velo izmantošanu 2.30 Ls nav gluži adekvāta summa. Air Baltic pārstāve mani informēja, ka nav vis jāmaksā 65 santīmi par katru zvanu. Vajag vienreiz reģistrēties, to bez maksas var izdarīt internetā, tad zvanot es tikšu atpazīts un nekas vairs nebūs jāmaksā. Nu jau izklausās daudz labāk. Ja vēl varētu stundu sadalīt sīkākās laika vienībās…

Bet pakalpojums tik un tā ir labs. Ja viņi to uzlabos, atceļot maksu par nomas sākšanu un beigām, ieviešot SMS nomas reģistrēšanai, kā arī izdarīs tā, ka, ja braucu 15 minūtes, tad arī maksāju par 15 minūtēm, es būšu viņiem pastāvīgs klients. It sevišķi, kad būs gatavs veloceliņš no Berģiem uz centru.

Foto: Milica Sekulic / flickr.com

Šī lieta ir izmēģināta; tā strādā un ietaupa naudu, pretī dodot lielākas iespējas. Runa ir par mobilā telefona izmantošanu ārzemēs, par kuru es vienmēr esmu gan skaļi, gan klusībā pie sevis dusmojies. Man ir svarīgi vienmēr (vismaz dienas laikā) būt sasniedzamam. Vienalga – piezvanīt, uzrakstīt e-pastu, SMS. Tāpat ik pa brīdim vajag kaut kādu informāciju iegūt – kā kur nokļūt, karti apskatīties. To visu izdarīt ar viesabonēšanas tarifiem ir ļoti dārgi. Es nesen, kad biju Dubaijā, pāris reizes piezvanīju, saņēmu vairākus zvanus, kādas reizes trīs pārbaudīju e-pastu telefonā. Tas manu pierasto rēķinu vismaz trīskāršoja. Un pat kādā ne tik tālā valstī, tepat Eiropas Savienībā – man šķiet, ka tas nav īsti pareizi – par to, lai Google Maps apskatītos, kā nokļūt no šejienes līdz restorānam, maksāt vairākus latus.

Bet ir risinājums. Man tagad ir virtuālais numurs, kurš izskatās, kā Latvijas fiksētās līnijas numurs. +371 67… utt. Dabūju es viņu iekš TollFreeForwarding. Ir vēl citi, kas sniedz šādu pakalpojumu, bet šis man likās izdevīgākais. Ja kādam ir zināms kāds labāks, dodiet man ziņu, lai varu paspēt atteikties, kamēr neesmu vizītkartēs visās salicis.

Princips ir tāds, ka man zvana uz šo numuru, bet zvans tiek pāradresēts uz jebkuru citu telefonu. Ikdienā uz manu mobilo, bet tas nu tā. Īstais ieguvums, par kuru arī tagad ir stāsts, sākas tad, kad aizbraucu uz ārzemēm.

Piemēram, tagad esmu Zviedrijā. Nopirku kaut kādu vietējā mobilā operatora priekšapmaksas karti par ~200 SEK. Principā, tagad izskatās, ka varēju pirkt arī lētāku, bet, nu, nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Tātad, dabūju savu Zviedrijas numuru. Pāradresēju savu virtuālo numuru uz jauniegūto Zviedrijas numuru. Par ienākošajiem zvaniem es neko ekstra nemaksāju, jo noteikts skaits minūšu man ir iekļauts tā virtuālā numura pāradresācijas minūtēs, pagaidām pietiek.

Paliek tikai viena problēma – mans vecais mobilais numurs. Ar to tieku galā šādi. Automātiskajā atbildētājā ierunāju “Labdien, mans numurs līdz tādam datumam ir mainīts, zvaniet uz 67xxxxxx”, telefonu izslēdzu un izņemu SIM karti.

Tātad, man tagad ir noorganizētas šādas lietas – mani var sazvanīt, maksājot pēc lokālajiem Latvijas tarifiem, visi var uzzināt, kā to izdarīt, man par ienākošajiem zvaniem nav jāmaksā, un, kas ir pats labākais – man ir praktiski bezizmēra bezmaksas internets (nu, labi, 1 SEK dienā, bet tā nav summa, par kuru ir vērts runāt). Arī tagad es šo publicēju, izmantojot 3G interneta pieslēgumu. Visi papildus izdevumi par Zviedrijas numuru jau ir atmaksājušies.

Pirmais būs praktisks padoms. Tā kā es tādu informāciju nekur neatradu, kad man vajadzēja, pieņemu, ka vai nu nevienam nekad tā negadās, vai arī viss tāpat ir skaidrs. Bet, ja nu kādreiz kādam vajag, uzrakstīšu. Man īsi pirms paredzētā brauciena ar prāmi uz Stokholmu, salūza auto, uz kuru bija nopirkta biļete. Kā izrādās, tā nav nekāda lielā nelaime. Atliek tikai piezvanīt uz biļešu rezervāciju telefonu, draudzīgi operatori nomainīs auto numuru. Vismaz Tallink tā ir, citiem kuģiem nezinu, neesmu mēģinājis, ceru, ka nekad nevajadzēs mēģināt.

Ceļot ar prāmi izdevīgi ir ar maziem bērniem. Iečekoties var 2 minūšu laikā, nekādu rindu.

Tas, kurš pirms prāmja atiešanas palaida “ēterā” jauku, nomierinošu mūziku no filmas “Titāniks” Celine Dion izpildījumā, ir apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Man jau vienalga, bet es zinu, ka ir cilvēki, kas baidās.

Braucot tuvāk polārajam lokam vasaras saulgriežu laikā, sajūtas ir ļoti interesantas. Septiņos vakarā saule vēl ir ļoti augstu, braucot ar mašīnu, spīd acīs. Pazuda aiz kalna tikai pēc desmitiem. Tagad, pēc divpadsmitiem “naktī” vēl ir tik gaišs, ka grāmatu var lasīt bez elektriskās gaismas. Gan tikai ārā, iekšā telpās nevar. Bet ārā ir auksti – nu jau tik ap kādiem grādiem pieciem…

Zviedriem, tāpat kā mums, lietas no vasaras saulgriežu tradīcijas, kas tiek piekoptas masveidā, arī ir palikušas tikai divas – salīšana un kārtīga alkohola lietošana. Bet tā var just, ka ar to svinēšanu savulaik ir bijis tik pat pamatīgi kā latviešiem.

Pagaidām viss.

Viena no patiešām interesantām lietām ir cilvēku bailes ceļošanas laikā no pašu iedomātiem “faktiem”. Šie fakti nav izskaidrojami ar loģiku, toties tie pastāv, pie tam – uz tiem balstoties citi pat pamanās taisīt biznesu.

Patiesība ir tāda, ka, ir viegli, ja ne pavisam sabojāt, tad noteikti padarīt mazāk patīkamu savu ceļojumu, ja pie šiem stereotipiem pieturās un tic tiem no visas sirds. Apskatīšu dažus no tiem, varbūt došu jums iemeslu mazliet kritiski padomāt par to, ko esat dzirdējuši.

Sāksim ar nekaitīgāko. Parīzieši un vispar francūži ir iedomīgi, angliski nerunā, tūristus viņi nemīl.

Pirmkārt, kas jums vispār liek kādam teikt, ka jūs esat tūrists? Izturieties normāli. Jā, man liekas, ka ir pasaulē kaut kāds speciāls tūristu ģērbšanās stils (apmēram – šorti brūni, mazliet virs ceļa, jostasvieta virs nabas, galvā pēc iespējas nonēsātāka cepure, kaklā – ievērojiet, kaklā, nevis pār plecu – fotoaparāts), bet tā nevajadzētu ģērbties. Jūs vienkārši izskatīsieties smieklīgi, un jūs nemīlēs tieši par to, nevis par to, ka esat tūrists.

Otra lieta, kas neraisa mīlestību, ir uzvedība. Katrā zemē ir pieņemtas kaut kādas noteiktas uzvedības normas. Parīzē restorānā, ja gribat, lai jūs apkalpo ātri, tā arī pieklājīgi palūdziet, jums neatteiks. Pretējā gadījumā – viņiem ir pieņemts sēdēt ilgi un viņi paliks dusmīgi, ja viņus apkalpos ātri.

Valoda. Nez vai jums patiktu, ja ar jums bez prasīšanaas sāktu runāt svešvalodā, pie tam ar tādu sejas izteiksmi, kurā ir pārliecība, ka jums šo valodu vienkārši ir jāmāk. Nav taču grūti iemācīties dažas frāzes. Bonžūr, parlevuzanglē, mersī. Pamēģiniet arī iemācīties tās izrunāt daudz maz pareizi. Gan jau par jums apžēlosies.

Mana pirmā pieredze ar franču valodu Parīzē bija Monparnasas tornī, kur man palūdza runā angliski, lai arī es ļoti centos.

Un vēl. Nevajag cerēt uz lielu mīlestību pret jums, kad mēģināsiet nopirkt dažu eiro vērtu metro biļeti ar 100 eiro banknoti. Tātad, ievērosiet pamatlietas, nebūs problēmu. Nepatika pret cilvēkiem ir nevis tāpēc, ka viņi ir tūristi, bet tāpēc, ka viņi stulbi uzvedas.

Otra lieta ir par ceļošanai bīstamām vietām. Kronis visam, protams, ir, kad cilvēks baidās braukt komandējumā uz Pēterburgu, jo pirms tam ir rūpīgi skatījies ziņās, ka Krievijā latviešus nemaz nemīl, viņi labprāt katram satiktajam iedotu pa galvu. Es tajā laikā tieši Pēterburgā ar savu ievērojamo akcentu pirku telefona karti, “ar kuru var uz Latviju piezvanīt”, neviens no tiem, kas mani dzirdēja, neizrādīja nekādas emocijas. Droši vien nebija mūsu ziņas skatījušies.

Vēl labs gadījums bija Turcijā. Tur mums tūroperators jau trasfēra autobusā visiem pastastīja, ka uz ielas tiek pārdotas ekskursijas, bet tās pirkt ir ārkārtīgi bīstami, jo, visticamāk tie ir teroristi, kas jūs nolaupīs. Tai vietā jums, protams, ir jāizvēlas pirkt ekskursijas no viņiem par trīsreiz augstāku cenu. Tas nekas, ka beigās visi būs vienā autobusā – gan tie, kas pirka uz ielas, gan tie, kas pirka viesnīcā.

Un vēl, tai pašā Turcijā cilvēkiem kaut kādu iemeslu dēļ ir bail iznomāt automašīnas un ceļot pašiem. Tā teikt, gan jau ka pa ceļam nolaupīs, aplaupīs, vai ko citu šausmīgu nodarīs. Bet, ja padomājam loģiski – vai kāds vispar piedāvātu iznomāt automašīnas, ja būtu tik šausmīgi? Neizklausās pēc laba biznesa – iedod tūristam automašīnu, bet viņu ar visu auto nolaupa terorists. Vieni zaudējumi.

Nevajag, protams, peldkostīmos pa Afganistanas kalniem staigāt, bet pārējās “briesmas” tomēr labāk ar vēsu galvu kritiski izvērtēt.

Vēl par autobraukšanu. “Pie mums te visi brauc kā nenormāli, jums labāk būtu vai nu braukt ekskursijās ar mūsu autobusu, jeb arī iznomāt automašīnu ar šoferi.”

Es braucu pie stūres Sicīlijā; principā, ja ticam stereotipiem, viena no bīstamākajām vietām autobraucējiem. Pirmo pusstundu vai stundu bija tā jocīgi, kamēr piešāvos. Bet pēc tam es jutos pat drošāk, nekā Rīgā. Saprotiet, tur ir tikai jāiekļaujas plūsmā un jābrauc tāpat kā visiem pārējiem. Un, kad es skatījos, kā brauc sicīlieši, man bija pilnīgi droša sajūta, ka viņi zina, ko dara. To es ne vienmēr varu teikt par Rīgas autobraucējiem.

Bilde no raksta par to, kā tūristu savainoja avārijā. Pārsprāga aizmugurējā riepa, zaudēja kontroli pār automašīnu. Nekas tāds, ko nevarētu panākt šeit pat pa ceļam uz darbu. Bet tāpēc jau neatsakāties no automašīnas? Jā, un vēl, ir taču dzirdēts arī, kā autobuss ar tūristiem no kalna noveļas? Tā pasaule ir briesmu pilna!

Mani neapkrāpj. Praktiski nekad. Un, ja arī apkrāpj, es par to nezinu, tādējādi mans ceļojums netiek sabojāts!

Par ko ir stāsts? Par to, ka ir jāizvēlas, kam pievērst uzmanību. Vakar palasīju dažus rakstus pat Itāliju, divos no tiem bija fakta konstatācija, ka “mūs, protams, apkrāpa, jo te taču ir Itālija”. Atvainojiet, bet ar šādu attieksmi – tā arī jums vajag! Es apbrīnoju cilvēkus, kas iztērē ceļojumam tūkstoti bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet pēc tam nedēļu nevar nomierināties par to, ka kāds no viņiem paņēma piecus eiro vairāk.

Ziniet, preču pārdošana tūristam pašā saknē ir “krāpšana”. Jūs taču pērkat alu par pieciem eiro. To pašu, ko par piecdesmit centiem atradīsiet lielveikalā. Maksāšana par pakalpojumu vairāk – tā ir ceļojuma sastāvdaļa, tur neko nevar darīt.

Aizejiet austrumos uz tirgu, kaulējieties, nopērciet kādu preci. Pēc tam aizejiet uz lielveikalu un paskatieties, cik lētāk jūs to varējāt dabūt. Bet tas ir lielveikals, tur nav “šova”, tur jūs aiznesat preci līdz kasei, noskenējat svītrkodu un samaksājat tieši tik, cik ir teikts uz cenas. Jums pat jārunā nebūs.

Bez tam, ne vienmēr “cepšanās” par apkrāpšanu ir pamatota. Vari jau mājās pētīt čeku un dusmoties, ka pasūtīji tikai picu un vīnu, ka nekādu coperto neesi pasūtījis. Bet vari pirms tam arī noskaidrot, ka coperto Itālijā jums būs vienmēr – puslīdz burtiski tulkojot – maksa par klātu galdu. Tāpat – ja maizi nepasūtījāt, bet to atnesa, droši ķerieties klāt – jāmaksā tāpat būs.

Un vēl. Ir divu veidu ēdieni. Tie, kas ir ēdienkartē, un tie, kas nav ēdienkartē. Tie, kas nav ēdienkartē, ir “šīsdienas speciālais piedāvājums”, zivis pēc jūsu izvēles no stenda vai tamlīdzīgi. Domājāt, ka, ja “speciālais piedāvājums”, tad lētāk? Nē, tās nav nekādas “biznesa pusdienas”. Tas, ka ēdiens nav ēdienkartē, nozīmē to, ka cenu viņam var izdomāt vēlāk. Tāpēc, ja negribat pārsteigumus, izvēlieties zināmas lietas.

Un vērtīgākais ieteikums, kā nemaz nedot iespēju padomāt, ka jūs varētu apkrāpt. Centieties izskatīties tā, it kā jūs šeit esat jau ilgāku laiku. Taksometru tarifs parasti sarūk ar katru dienu, kuru jūs uzturaties noteiktā vietā. Tam nav sakara ar to, ka jums nemitīgi seko. Tam ir sakars ar to, kā jūs izturaties un nosaucat galamērķa adresi.

Kas mani pazīst, droši vien zina, ka es nekad sev neorganizēšu ceļojumu a la “čārterreiss, transfērs uz viesnīcu, ekskursija ar autobusu, pick up no viesnīcas plkst.xx:xx, pusdienas un vakariņas iekļautas cenā”. Paši pērkam biļetes, paši meklējam viesnīcu, paši īrējam auto, braucam, uz kurieni vēlamies, kad vēlamies un cikos vēlamies.

Rick Steves ir līdzīgs man, jeb laikam tomēr pareizāk būtu teikt, ka es esmu līdzīgs viņam. Viņš amerikāņu vidū popularizē ceļošanas veidu, kad jūs pēc tūrista izskatieties pēc iespējas mazāk. Viņš ir bijis daudz kur, un viņam pa visu pasauli ir pazīstami cilvēki, kas katrs ir specializējušies uz konkrētu reģionu, par kuru tad viņi stāsta Rick Steves radio raidījumos. Ir ļoti interesanti. Un pozitīvi ir tas, ka šie radio raidījumi ir pieejami kā podkāsti – ielādējiet un klausāties, kad ir izdevīgi. Piemēram, es tos klausos automašīnā, jeb arī skrienot.

Lieliska vieta, no kuras gūt idejas nākamajam ceļojumam!

Starp citu, tieši no viņa es uzzināju, ka Parīzē, lai apskatītu pilsētu no augšas, labākais (tieši skata ziņā) ir Monparnasas tornis, nevis Eifeļa tornis. Protams, uzkāpu arī Eifeļa tornī, tīri, lai ķeksīti varētu ielikt – Rikam bija taisnība – Monparnasas tornis Parīzes aplūkošanai atrodas daudz labākā vietā!