Brīvdienu atpūta

Pirmais būs praktisks padoms. Tā kā es tādu informāciju nekur neatradu, kad man vajadzēja, pieņemu, ka vai nu nevienam nekad tā negadās, vai arī viss tāpat ir skaidrs. Bet, ja nu kādreiz kādam vajag, uzrakstīšu. Man īsi pirms paredzētā brauciena ar prāmi uz Stokholmu, salūza auto, uz kuru bija nopirkta biļete. Kā izrādās, tā nav nekāda lielā nelaime. Atliek tikai piezvanīt uz biļešu rezervāciju telefonu, draudzīgi operatori nomainīs auto numuru. Vismaz Tallink tā ir, citiem kuģiem nezinu, neesmu mēģinājis, ceru, ka nekad nevajadzēs mēģināt.

Ceļot ar prāmi izdevīgi ir ar maziem bērniem. Iečekoties var 2 minūšu laikā, nekādu rindu.

Tas, kurš pirms prāmja atiešanas palaida “ēterā” jauku, nomierinošu mūziku no filmas “Titāniks” Celine Dion izpildījumā, ir apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Man jau vienalga, bet es zinu, ka ir cilvēki, kas baidās.

Braucot tuvāk polārajam lokam vasaras saulgriežu laikā, sajūtas ir ļoti interesantas. Septiņos vakarā saule vēl ir ļoti augstu, braucot ar mašīnu, spīd acīs. Pazuda aiz kalna tikai pēc desmitiem. Tagad, pēc divpadsmitiem “naktī” vēl ir tik gaišs, ka grāmatu var lasīt bez elektriskās gaismas. Gan tikai ārā, iekšā telpās nevar. Bet ārā ir auksti – nu jau tik ap kādiem grādiem pieciem…

Zviedriem, tāpat kā mums, lietas no vasaras saulgriežu tradīcijas, kas tiek piekoptas masveidā, arī ir palikušas tikai divas – salīšana un kārtīga alkohola lietošana. Bet tā var just, ka ar to svinēšanu savulaik ir bijis tik pat pamatīgi kā latviešiem.

Pagaidām viss.

Ah, patīk man tās itāļu un franču kafejnīcas. Piesēžu ielas malā, paņemu avīzi un nesteidzīgi vēroju garāmgājējus. Likās, ka tā foršā atmosfēra ir tikai Parīzē vai kādā Itālijas pilsētā iespējama.

Bet nekā. Šodien mazliet par ātru atbraucu uz Rīgu uz vienu tikšanos, tāpēc aizgāju uz kafejnīcu pie vecās Ģertrūdes baznīcas. Vecā droši vien baznīca, nevis Ģertrūde. Kafejnīca saucās “Baltie gadalaiki”.

Nu, bet, pilnīgi viss, ko es esmu teicis, ka tā vajag būt. Vai nu pats saimnieks, vai arī kāds darbinieks, kurš ļoti pēc saimnieka izskatījās, uztaisīja kapučīno. Samaksāju pie letes un ārā pie galdiņa nosēdēju pusstundu neviena netramdīts. Sēdēju, lasīju sakrājušās ziņas savā Google Reader, vēroju garāmgājējus un dzēru kafiju.

Vairāk tādas vietas vajadzētu. Ir vēl kāda līdzīga zināma?

Viena no patiešām interesantām lietām ir cilvēku bailes ceļošanas laikā no pašu iedomātiem “faktiem”. Šie fakti nav izskaidrojami ar loģiku, toties tie pastāv, pie tam – uz tiem balstoties citi pat pamanās taisīt biznesu.

Patiesība ir tāda, ka, ir viegli, ja ne pavisam sabojāt, tad noteikti padarīt mazāk patīkamu savu ceļojumu, ja pie šiem stereotipiem pieturās un tic tiem no visas sirds. Apskatīšu dažus no tiem, varbūt došu jums iemeslu mazliet kritiski padomāt par to, ko esat dzirdējuši.

Sāksim ar nekaitīgāko. Parīzieši un vispar francūži ir iedomīgi, angliski nerunā, tūristus viņi nemīl.

Pirmkārt, kas jums vispār liek kādam teikt, ka jūs esat tūrists? Izturieties normāli. Jā, man liekas, ka ir pasaulē kaut kāds speciāls tūristu ģērbšanās stils (apmēram – šorti brūni, mazliet virs ceļa, jostasvieta virs nabas, galvā pēc iespējas nonēsātāka cepure, kaklā – ievērojiet, kaklā, nevis pār plecu – fotoaparāts), bet tā nevajadzētu ģērbties. Jūs vienkārši izskatīsieties smieklīgi, un jūs nemīlēs tieši par to, nevis par to, ka esat tūrists.

Otra lieta, kas neraisa mīlestību, ir uzvedība. Katrā zemē ir pieņemtas kaut kādas noteiktas uzvedības normas. Parīzē restorānā, ja gribat, lai jūs apkalpo ātri, tā arī pieklājīgi palūdziet, jums neatteiks. Pretējā gadījumā – viņiem ir pieņemts sēdēt ilgi un viņi paliks dusmīgi, ja viņus apkalpos ātri.

Valoda. Nez vai jums patiktu, ja ar jums bez prasīšanaas sāktu runāt svešvalodā, pie tam ar tādu sejas izteiksmi, kurā ir pārliecība, ka jums šo valodu vienkārši ir jāmāk. Nav taču grūti iemācīties dažas frāzes. Bonžūr, parlevuzanglē, mersī. Pamēģiniet arī iemācīties tās izrunāt daudz maz pareizi. Gan jau par jums apžēlosies.

Mana pirmā pieredze ar franču valodu Parīzē bija Monparnasas tornī, kur man palūdza runā angliski, lai arī es ļoti centos.

Un vēl. Nevajag cerēt uz lielu mīlestību pret jums, kad mēģināsiet nopirkt dažu eiro vērtu metro biļeti ar 100 eiro banknoti. Tātad, ievērosiet pamatlietas, nebūs problēmu. Nepatika pret cilvēkiem ir nevis tāpēc, ka viņi ir tūristi, bet tāpēc, ka viņi stulbi uzvedas.

Otra lieta ir par ceļošanai bīstamām vietām. Kronis visam, protams, ir, kad cilvēks baidās braukt komandējumā uz Pēterburgu, jo pirms tam ir rūpīgi skatījies ziņās, ka Krievijā latviešus nemaz nemīl, viņi labprāt katram satiktajam iedotu pa galvu. Es tajā laikā tieši Pēterburgā ar savu ievērojamo akcentu pirku telefona karti, “ar kuru var uz Latviju piezvanīt”, neviens no tiem, kas mani dzirdēja, neizrādīja nekādas emocijas. Droši vien nebija mūsu ziņas skatījušies.

Vēl labs gadījums bija Turcijā. Tur mums tūroperators jau trasfēra autobusā visiem pastastīja, ka uz ielas tiek pārdotas ekskursijas, bet tās pirkt ir ārkārtīgi bīstami, jo, visticamāk tie ir teroristi, kas jūs nolaupīs. Tai vietā jums, protams, ir jāizvēlas pirkt ekskursijas no viņiem par trīsreiz augstāku cenu. Tas nekas, ka beigās visi būs vienā autobusā – gan tie, kas pirka uz ielas, gan tie, kas pirka viesnīcā.

Un vēl, tai pašā Turcijā cilvēkiem kaut kādu iemeslu dēļ ir bail iznomāt automašīnas un ceļot pašiem. Tā teikt, gan jau ka pa ceļam nolaupīs, aplaupīs, vai ko citu šausmīgu nodarīs. Bet, ja padomājam loģiski – vai kāds vispar piedāvātu iznomāt automašīnas, ja būtu tik šausmīgi? Neizklausās pēc laba biznesa – iedod tūristam automašīnu, bet viņu ar visu auto nolaupa terorists. Vieni zaudējumi.

Nevajag, protams, peldkostīmos pa Afganistanas kalniem staigāt, bet pārējās “briesmas” tomēr labāk ar vēsu galvu kritiski izvērtēt.

Vēl par autobraukšanu. “Pie mums te visi brauc kā nenormāli, jums labāk būtu vai nu braukt ekskursijās ar mūsu autobusu, jeb arī iznomāt automašīnu ar šoferi.”

Es braucu pie stūres Sicīlijā; principā, ja ticam stereotipiem, viena no bīstamākajām vietām autobraucējiem. Pirmo pusstundu vai stundu bija tā jocīgi, kamēr piešāvos. Bet pēc tam es jutos pat drošāk, nekā Rīgā. Saprotiet, tur ir tikai jāiekļaujas plūsmā un jābrauc tāpat kā visiem pārējiem. Un, kad es skatījos, kā brauc sicīlieši, man bija pilnīgi droša sajūta, ka viņi zina, ko dara. To es ne vienmēr varu teikt par Rīgas autobraucējiem.

Bilde no raksta par to, kā tūristu savainoja avārijā. Pārsprāga aizmugurējā riepa, zaudēja kontroli pār automašīnu. Nekas tāds, ko nevarētu panākt šeit pat pa ceļam uz darbu. Bet tāpēc jau neatsakāties no automašīnas? Jā, un vēl, ir taču dzirdēts arī, kā autobuss ar tūristiem no kalna noveļas? Tā pasaule ir briesmu pilna!

Patiesībā dīvaini. Kuršu kāpa ir pavisam tuvu, tikai mazliet tālāk, nekā Daugavpils, taču tur es biju bijis tikai reizi dzīvē, kaut kad ļoti sen pamatskolā. Bet vieta ir patiešām skaista. Sanāca tur brīvdienās divas dienas pabūt, kā arī pie reizes gūt dažas atziņas.

Ar pirmo, droši vien, es nebūšu oriģināls. Es patiešām nesaprotu, kā kādam ceļas roka politiskajās reklāmās sevi slavēt ar Latvijas sakārtotajiem ceļiem. Nu, aizbrauciet uz Lietuvu caur Eleju un Meiteni. Jeb vēl labāk – atpakaļ no Lietuvas. Tad pēc gludajiem leišu ceļiem, sajūtot kratekli, pārņems tāda laba sajūta – esmu atpakaļ mājās!

Un vēl, protams, tas jautājums, kāpēc viņiem autobānis iet no Viļņas caur Kauņu uz Klaipēdu, bet mums vienīgās šosejas, kas uz autobāņa godu varētu pretendēt kaut kad nākotnē, ved no Rīgas uz Jūrmalu, Siguldu un Jelgavu, tai pat laikā daudz noslogotāki un nozīmīgāki ceļi ir izprojektēti tā, lai autobraucējs parastais pēc iespējas ilgāku laiku būtu spiests pavadīt, braucot aiz fūrēm?

Pati Kuršu kāpa ir sasniedzama no Klaipēdas ar prāmi. Prāmji ir divi un kursē nepārtraukti, tā ka nokļūšana pāri prasa aptuveni 20 minūtes. Varētu jau rasties loģisks jautājums, kāpēc viņi neuzbūvē tiltu, bet patiesībā labi vien ir, ka tilta nav, jo tas, ka jābrauc ir ar prāmi, tas rada neērtības un ierobežo gribētāju skaitu. Ja tur būtu tilts, cilvēku uz Kuršu kāpas būtu ievērojami vairāk.

Uz kāpas miestā ar nosaukumu Smyltine (kas droši vien latviski tulkojas kā Smiltene), vēl joprojām ir Jūras muzejs un delfīnu šovs. Jūras muzejs nav nekas iespaidīgs, ja salīdzina ar Dubaijas lielveikala akvāriju, toties tam ir savs pluss – mēs tur varam apskatīt dažādas mūsu platuma grādu zivis. Jā, zinu, karpas varu redzēt arī RIMI, bet tagad es zinu, kāda izskatās dzīva menca.

Toties delfīnu šovs ir līmenī. Pirms tam es biju vienu redzējis Tenerifē, bet šis bija labāks. Pirmkārt, viņa ilgums bija 45 minūtes, pie tam visu laiku bija interesanti. Cilvēki un delfīni atstrādāja iemaksāto naudu ar uzviju. Tā ka – ja ļoti patīk delfīni, nekur tālu nav jābrauc.

Jā, starp citu, ja ir sajūta, ka pie Jūras muzeja un delfinārija gribēsies ko paēst vai padzert, izņemiet kaut kur naudu. Tur par karti var tikai biļetes nopirkt.

Bet man jau pašam labāk patika pati kāpa un mazie ciematiņi. Smukie ciematiņi ir divi – Juodkrante un Nida. Mēs palikām Nidā. Starp citu, rekomendēju viesu namu “Prie Mariu”. 10 vai 15 minūtes ar kājām no centra, pašā lagūnas krastā. Ļoti laipna saimniece, atļāva mums Čempionu līgas finālu noskatīties restorānā, uzcienāja ar pašdarinātu destilātu. Ja vēl būtu noorganizēts, ka uzvar Minhene, nevis Inter, vispār viss ideāli būtu bijis!

Jā, atteicos no dižās Baltijas apceļošanas akcijas, jo šī pati saimniece, kad jautājām, kā to Nidas taku atrast, teica, ka tur nekā nav, nav vērts. Tad nu arī līdz manīm aizgāja, ka tas ir diezgan muļķīgi – akcijas dēļ (ja vēl es pēc balvām rautos…) tērēt laiku, lai apskatītu kaut ko, kas ne pārāk interesē, tādējādi nozogot apskates laiku vietām, kuras patiešām gribu redzēt. Piemēram, pašu kāpu. Atrodama vienkārši – jābrauc uz Nidas kempingu, bet tad aiz kempinga tālāk līdz autostāvvietai. Un tur gan bija patiešām skaisti – vienā pusē lagūna, otrā atklātā jūra, pa vidu smiltis, priedes. Skaisti, vienvārdsakot.

Jā, un kas vēl ir jauki. Viņi tur vēl joprojām zvejo. Un Juodkrantē pārdod zivis ceļmalā. Es tā saprotu, ka latvieši to lietu kā biznesu ir atmetuši un ceļmalās pārdod kūpinātu Norvēģijas sārto lasi, kurš nozvejots ir kādā lielveikalā. Bet tā bute, kuru nopirkām bija daudz labāka par visiem norvēģu zivjaudzētavu lašiem kopā ņemtiem.

Bet pašā Nidā ko redzēt? Nav tur nekādas tādas īpašas vietas vai lietas. Vienkārši skaists, sakopts ciemats ar promenādi lagūnas pusē. Varat pastaigāties, varat iznomāt velosipēdus. Nav jau obligāti vienmēr kaut ko ievērojamu jāredz. Pietiek arī kādreiz vienkārši vidi izbaudīt.

Tā stāsta, ka cilvēkam visu var atņemt, bet atmiņas gan nevar. Attiecībā uz ceļojumiem to parasti saka par fotogrāfijām – pārlapojot fotoalbūmus pēc pāris gadiem, varat atcerēties, ko redzējāt, ko satikāt, kas notika.

Man ir savādāk. Tā kā es fotografēšanu esmu mēģinājis realizēt arī no cita punkta, ne tikai point-and-shoot, es, aplūkojot fotogrāfijas, vairāk skatos uz to, vai bilde ir labi sanākusi, vai kompozīcija nevarēja būt labāka, vai nevajadzēja citu gaismu pagaidīt. Bet patiesībā var jau būt, ka vienkārši vēl neesmu iemācījies radīt sajūtu ar savām fotogrāfijām.

Man sajūtas par vietām, kurās esmu bijis, atgriežas ar citām, nevis redzes sajūtām. Galvenokārt ar dzērieniem, ēdieniem.

Patiesībā tas pat ir vēl komplicētāk. Piemēram, portvīns man vienmēr ir licies bezjēdzīgi stiprs vīns bez kāda stiprināšanas pamatojuma (galu galā, tagad ir pieejamas modernākas uzglabāšanas metodes par spirta piejaukšanu). Bet, ja vēl to varētu saprast, turku raki vispār ir neizprotams brūvējums tieši garšas ziņā.

Toties, kad es biju Porto, portvīns pēkšņi ieguva pavisam citu garšu. Es pieņemu, ka tas arī kaut kādā ziņā ir saistīts – uz vietas tiek radīts dzēriens, kas rada labas izjūtas tieši tajā vietā. Gaiss visās zemēs jau arī nav vienāds, tā ka katrā vietā garšas kārpiņas ietekmējas savādāk.

Bet interesantākais patiesībā sākas pēc tam. Nopērkot tepat mūsu pašu veikalā kādu importētu port, pie pirmās glāzes atmiņā ataust Douro upe, tilti pār to, portvīna pagrabi tās krastā, kā arī vienīgais atvērtais restorāns, kuru atradām pēc ilgas meklēšanas, jo toreiz nebija tūrisma sezona. Ķīniešu restorāns, jo ne-sezonā vietējie, liekas, ka nemīl strādāt.

Tāpat, nopērkot raki par akcijas cenu (nu, par pilnu cenu nemaz nevelk uz kaut ko tādu…) uzreiz atmiņā ataust Stambula. Ne tā ar Sofijas katedrāli, Zilo mošeju un nebeidzamo zelta, garšvielu un parastu lupatu tirgu, bet tā, kur aizbraucām vairāk privātā kārtā paskatīties, kā vietējie atpūšas. Tā tagad – katru reizi, kad sajaucu raki ar ūdeni un iegūstu dīvaini duļķainu anīsa šķidrumu, uzreiz atceros pilnu krogu ar turkiem, kas dzied dzīvās mūzikas pavadījumā, un jēra smadzenes. Jā, tas nebija pats neaizmirstamākais gastronomiskais baudījums, taču tas ir tas, kas man atgādina tās reizes sajūtas.

Bet, diemžēl, jāsaka, ka tas pāriet. Nu jau sāk likties, ka, lai atkal sajustu Douro upes ieleju, nāksies atkal atgriezties…

No 1.maija līdz 30.septembrim notiek pasākums, kurš saucas Dižā Baltijas apceļošana. Projekts interesants, cik saprotu, notiek ne pirmo gadu.

Notiek viss pavisam vienkārši. Jūs piereģistrējaties, apmeklējat 30 objektus, nofotografējaties pie tiem (vismaz pie 24 – katrā valstī vismaz astoņiem), piedalieties konkursā, iespējams, arī laimējat balvas. Ja laimējat galveno, varat aizlidot divatā kaut kur tālāk.

Un arī akcijas dalībniekiem vairākās no apmeklējamām vietām ieejas maksa būs zemāka.

Es tā domāju, varbūt, ka vajadzētu mēģināt. Uz Klaipēdas pusi braukšu jau pavisam drīz, pie reizes varu “paņemt” vismaz 2 objektus, bet, ja labo plānojas, tad var arī vairāk – kādus četrus. Un vairākus no tiem objektiem es tāpat esmu vēlējies apmeklēt, tā ka varbūt varu to izdarīt kā reizi laika posmā līdz 30.septembrim. Nu, skatīsimies, kā sanāks.

Jā, un vēl – es uztaisīju karti iekš Google Maps. Varēja jau, protams, paši projekta organizētāji pacensties, bet, nu, man nebija grūti.

continue reading…

Raksts no sērijas par vietām, kuras vēlos apmeklēt savas dzīves laikā.

Un, patiesībā, šis man ir tuvākais pašlaik plānotais brauciens. Un, ņemot vērā prognozes par Islandes vulkānu seriāla notikumu attīstību, labi, ka šis brauciens man ir plānots ar prāmi un automašīnu. Sākumā uz Stokholmu, tad ar auto pa Zviedrijas un Norvēģijas vidieni.

Fjords – tas izskatās kā kalnu ezers, tikai atšķirība tāda, ka tas nav ezers, bet gan jūra. Bildē izskatās mazliet pēc Komo ezera Itālijā, taču, ja skatāmies cik liels (mazs) bildē izliekas prāmis, skaidrs, ka kalni ir stipri iespaidīgāki. Ir vēl arī citas bildes, kur cilvēki stāv pašā vertikālas klints malā, bet tas ir stipri nostāk no mūsu plānotā ceļojuma.

No bērnības atceros Viktora Igo darbus. Bija viens vai varbūt vairāki arī par Norvēģiju. Bija fjordi, bija Malstrēms. Precīzi visu vairs neatceros, atceros tik to, ka bija drūmi un baisi. Kas attiecas uz mūsu vasaras ceļojumu, ceru, ka nebūs nekā drūma, ka saule spīdēs pēc iespējas ilgāk, lietus nelīs, varēsim redzēt fjordus tieši tādus, kādi tie ir skaistajās un saulainajās fotogrāfijās.

Mani neapkrāpj. Praktiski nekad. Un, ja arī apkrāpj, es par to nezinu, tādējādi mans ceļojums netiek sabojāts!

Par ko ir stāsts? Par to, ka ir jāizvēlas, kam pievērst uzmanību. Vakar palasīju dažus rakstus pat Itāliju, divos no tiem bija fakta konstatācija, ka “mūs, protams, apkrāpa, jo te taču ir Itālija”. Atvainojiet, bet ar šādu attieksmi – tā arī jums vajag! Es apbrīnoju cilvēkus, kas iztērē ceļojumam tūkstoti bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet pēc tam nedēļu nevar nomierināties par to, ka kāds no viņiem paņēma piecus eiro vairāk.

Ziniet, preču pārdošana tūristam pašā saknē ir “krāpšana”. Jūs taču pērkat alu par pieciem eiro. To pašu, ko par piecdesmit centiem atradīsiet lielveikalā. Maksāšana par pakalpojumu vairāk – tā ir ceļojuma sastāvdaļa, tur neko nevar darīt.

Aizejiet austrumos uz tirgu, kaulējieties, nopērciet kādu preci. Pēc tam aizejiet uz lielveikalu un paskatieties, cik lētāk jūs to varējāt dabūt. Bet tas ir lielveikals, tur nav “šova”, tur jūs aiznesat preci līdz kasei, noskenējat svītrkodu un samaksājat tieši tik, cik ir teikts uz cenas. Jums pat jārunā nebūs.

Bez tam, ne vienmēr “cepšanās” par apkrāpšanu ir pamatota. Vari jau mājās pētīt čeku un dusmoties, ka pasūtīji tikai picu un vīnu, ka nekādu coperto neesi pasūtījis. Bet vari pirms tam arī noskaidrot, ka coperto Itālijā jums būs vienmēr – puslīdz burtiski tulkojot – maksa par klātu galdu. Tāpat – ja maizi nepasūtījāt, bet to atnesa, droši ķerieties klāt – jāmaksā tāpat būs.

Un vēl. Ir divu veidu ēdieni. Tie, kas ir ēdienkartē, un tie, kas nav ēdienkartē. Tie, kas nav ēdienkartē, ir “šīsdienas speciālais piedāvājums”, zivis pēc jūsu izvēles no stenda vai tamlīdzīgi. Domājāt, ka, ja “speciālais piedāvājums”, tad lētāk? Nē, tās nav nekādas “biznesa pusdienas”. Tas, ka ēdiens nav ēdienkartē, nozīmē to, ka cenu viņam var izdomāt vēlāk. Tāpēc, ja negribat pārsteigumus, izvēlieties zināmas lietas.

Un vērtīgākais ieteikums, kā nemaz nedot iespēju padomāt, ka jūs varētu apkrāpt. Centieties izskatīties tā, it kā jūs šeit esat jau ilgāku laiku. Taksometru tarifs parasti sarūk ar katru dienu, kuru jūs uzturaties noteiktā vietā. Tam nav sakara ar to, ka jums nemitīgi seko. Tam ir sakars ar to, kā jūs izturaties un nosaucat galamērķa adresi.

Mani tā kā interesē dažādas lietas dabā, kas nav vienkārši izskaidrojamas. Varam saukt to par mistiku vai kā tamlīdzīgi. Tāpat interesē visas tās lietas par cilvēka dzīvi saskaņā ar dabu. Reliģijas, filozofijas, ezotērika – tas viss liekas interesanti. Ne tā, ka izlasu konkrētu grāmatu, un tad uzreiz no tās secinu, kā ir pareizi, tā noteikti nē. Drīzāk lasu grāmatas, kurās katrā ir, iespējams, pausti pat pavisam atšķirīgi viedokļi, tomēr, apaudzējot savu prātu ar šādu informāciju, kaut kas pārklājas, kā rezultātā rodas savs viedoklis par kādu noteiktu tēmu.

Runājot par tā saucamo seno mistisko, ir interesanti palasīt par dažādām unikālām lietām pasaulē – Ēģiptes, Dienvidamerikas piramīdas, Stounhendža, kā tas viss ir it kā kopā ar Visumu strādājis. Nu, vienkārši, ir jebkāds viedoklis par šo tēmu interesants. Tāpēc nolēmu painteresēties, kas gan tepat Latvijā ir tāds par šo tēmu. Šiem pētnieciskajiem nolūkiem ieguvu dažas grāmatas par tā sauktajām svētvietām.

Pirmkārt, sāksim ar to, kas man nepatika. Es saprotu, autoriem Latvijas vietas liekas ārkārtīgi spēcīgas, nozīmīgas un tamlīdzīgi. Bet kāpēc vajag noniecināt visu pārējo pasauli? Pasludināt Pokaiņus par pašu svarīgāko vietu uz zemes, pie tam, neminot ārkārtīgi pārliecinošus iemeslus – tas nav priekš manis. Ir no kosmosa redzamas enerģētiskās anomālijas? Es speciāli ielādēju anomāliju karti, atradu kaut kur internetā. Ilgi sēdēju, pētīju, bet neko acīmredzamu neieraudzīju. Iespējams, nemācēju skatīties, bet tad vajadzēja grāmatā uzskatāmi un pārliecinoši ar bildēm parādīt, lai man pat doma nerastos meklēt pašam savu karti…

Latvija esot enerģētiski bagāta valsts, jo te visu vasaru ir smaržīgas puķes. Bet, atvainojiet, es biju Sicīlijā, tur maija sākumā viss bija vienos ziedos. Tur apelsīni vai mandarīni dod ražu vairākas reizes gadā. Mūsu meži esot vareni. Bet Amazones džungļiem, kamēr tur neielaiž balto cilvēku ar traktoru, arī nav nekādas vainas, ne? Tas, ko es gribu pateikt – es neapstrīdu, ka Latvija ir forša un enerģētiski bagāta zeme, taču nevajag pārspīlēt un noniecināt citus.

Toties tagad par labo. Ivara Vīka “Trejdeviņos Latvijas brīnumos” pirmais stāsts bija par Karaļa (Ķeveles) avotiem. Tas arī vienīgais, kas nonāca manā sarakstā kā vieta, kuru tiešām gribu redzēt. Stāsts ir tāds, ka tur no zemes iztek un kopā satek deviņi avoti. Protams, atkal kaut kur bija stāsts par to, ka nekur citur pasaulē tā nav, bet tas lai paliek uz tā sirdsapziņas, kurš ir visu pasauli krustu šķērsu izstaigājis. Galvenais ir tas, ka tie avoti ir deviņi (nevis septiņi, kā minēts norādītajā saitē), kas ir skaitījies laimīgs skaitlis mūsu senčiem (septiņi kā reizi esot bijis nelaimīgs), un tas, ka ūdens tiešām palīdzot. Pie tam, katra avota ūdens palīdz savā veselības jautājumā. Un, lai arī kā būtu ar to visu pasauli, vismaz tuvākajā apkārtnē vieta, kurā kopā satecētu deviņi avoti, nav atrasta, tāpēc ir vērts apskatīt un nobaudīt. Un, ja reiz tā ir tepat netālu…

Kas mani pazīst, droši vien zina, ka es nekad sev neorganizēšu ceļojumu a la “čārterreiss, transfērs uz viesnīcu, ekskursija ar autobusu, pick up no viesnīcas plkst.xx:xx, pusdienas un vakariņas iekļautas cenā”. Paši pērkam biļetes, paši meklējam viesnīcu, paši īrējam auto, braucam, uz kurieni vēlamies, kad vēlamies un cikos vēlamies.

Rick Steves ir līdzīgs man, jeb laikam tomēr pareizāk būtu teikt, ka es esmu līdzīgs viņam. Viņš amerikāņu vidū popularizē ceļošanas veidu, kad jūs pēc tūrista izskatieties pēc iespējas mazāk. Viņš ir bijis daudz kur, un viņam pa visu pasauli ir pazīstami cilvēki, kas katrs ir specializējušies uz konkrētu reģionu, par kuru tad viņi stāsta Rick Steves radio raidījumos. Ir ļoti interesanti. Un pozitīvi ir tas, ka šie radio raidījumi ir pieejami kā podkāsti – ielādējiet un klausāties, kad ir izdevīgi. Piemēram, es tos klausos automašīnā, jeb arī skrienot.

Lieliska vieta, no kuras gūt idejas nākamajam ceļojumam!

Starp citu, tieši no viņa es uzzināju, ka Parīzē, lai apskatītu pilsētu no augšas, labākais (tieši skata ziņā) ir Monparnasas tornis, nevis Eifeļa tornis. Protams, uzkāpu arī Eifeļa tornī, tīri, lai ķeksīti varētu ielikt – Rikam bija taisnība – Monparnasas tornis Parīzes aplūkošanai atrodas daudz labākā vietā!