Brīvdienu atpūta

Merkele pārsteidza. Multikulturāla sabiedrība Vācijā esot cietusi neveiksmi.

Nu, ko lai es saku. Es, ja pareizi tagad atceros, Vācijā ilgāk par piecām dienām neesmu uzturējies, bet man visu laiku likās, ka Vācijā ir patiešām multikulturāla sabiedrība, pie tam ļoti izdevusies.

Man ļoti patīk Berlīne. Bet ne dēļ tās neatkārtojamās arhitektūras vai visur sajūtamās vēstures elpas. Man Berlīne patīk dēļ tās… nevāciskuma. Nepārprotiet, man nav nekas pret vāciskumu, es agrā jaunībā esmu, kopsummā saskaitot, pāris dienas pavadījis Minhenes Hofbräuhaus pie viņu alus, desām un dziesmām, bet tā tomēr ir tāda lieta, kas ir patīkama mazās devās.

Toties Berlīnē nav iespējams kaut ko dabūt par daudz. Tur ir tāda dažādība, ka, ja apnīk kas viens, aizej 50 metrus tālāk, dabūsi pavisam ko citu. Berlin Mitte ir viena iela, kur ir restorāni, kas piedāvā dažnedažādas virtuves, tie atrodas viens otram līdzās. Berlīnē ir lieliski kebabi, kas ir nopērkami uz ielas – vēl joprojām neviens kebaba gatavotājs nav pārspējis to, kuru es nopirku Berlīnē no kāda necila busiņa loga.

Starp citu, tā stāsta, ka Döner kebaba recepte ir radusies tieši Berlīnē, nevis kaut kur Turcijā.

Un, ja mēs paskatāmies uz Vācijas lepnumu – futbola izlasi – vācieši, poļi, pa kādam ar turku vai brazīliešu saknēm. Un tak, cik esmu skatījies spēles pa vācu TV, neesmu dzirdējis, ka kāds būtu bijis mazāk priecīgs par Klozes vai Podoļska vārtiem, nekā tad, kad golu iebliež Švainijs.

Viņiem populārākais TV šovs ir Deutschland sucht den Superstar pa RTL. Pagājušajā gadā tur finālā bija viens libāņu izcelsmes puisis. Šogad vinnēja cits ar irāņu saknēm.

Protams, Merkelei piekrītu, ka imigrantiem ir jāmācās vācu valodu, lai labāk integrētos Vācijā. Bet, vai es tiešām kaut ko esmu palaidis garām? Jā, es neesmu meklējis kaut kādus speciālos imigrantu geto, pa kuriem paklaiņot, lai sameklētu kādas savādākas izjūtas, bet – cik es esmu bijis normālajā Vācijā un redzējis imigrantu izcelsmes vāciešus, viņi ir runājuši vāciski. Vismaz restorānos, mani apkalpojot.

Jā, ir iemesls panikai, ja augstu vērtē savu balto ādas krāsu un hochdeutsch izloksni, jo imigranti, it īpaši tie, kas no islāma valstīm nāk, vairojas gana strauji. Bet kāpēc šeit ir jāvaino citus? Kas pašiem traucē veidot lielas un stipras ģimenes, tai vietā, lai līdz 30 gadiem baudītu dzīvi un pēc tam taisītu karjeru?

Un, visbeidzot, cēloņu-seku likums. Tas, kas viņiem ir tagad, ir sekas tam, ka pirms gadiem viņi izlēma aicināt cilvēkus no trešās pasaules valstīm pie sevis strādāt darbus, ko paši nevēlējās darīt. Tur tiešām ir jābūt dumjam, lai iedomātos, ka atbrauks cilvēki, iztīrīs viņiem atejas, ar savu lēto darbaspēku pacels viņiem ekonomiku un aizbrauks atpakaļ uz savu netīro miestu Kurdistānas vidienē, nemaz nevēloties izbaudīt kaut nieku no tā, ko viņi ir palīdzējuši sasniegt.

Bet, kas attiecas uz mani – man šķiet, ka Vācija ir palikusi tikai labāka. Vismaz gastronomiskajā ziņā.

Vakar atkal dzirdēju saukli par finanšu okupāciju, kuru vajadzētu izbeigt. Respektīvi, SVF un citas institūcijas mums aizdod naudu, kuru, sūri un grūti strādājot, nāksies atdot vēl mūsu mazbērniem, un pie reizes uzspiež mums savus noteikumus, kas mūsu tautu nīdē ārā. Respektīvi, mums te Latvijā ir bēdu ieleja, visi būsim spiesti emigrēt.

Un tagad es jums pastāstīšu kaut ko citu. Ir tāda valsts, kas saucas Dominikānas Republika. Tur ir ļoti silts klimats, lietus tur līst stipri, bet pāriet ātri. Tur ir skaistas pludmales, skaistas viesnīcas, tur taisa rumu un cigārus, tur cilvēki visu dienu dzied un smaida, tur skan saulaina mūzika, un tās valsts sauklis ir “Republica Dominicana. No Problemo”. Tā tas izskatās tūristam.

Toties, ja iedziļinies, tad redzi, kas tam visam ir apakšā. Smukās mājas un pludmales ir priekš tūristiem. Vietējiem ir priekšā žogs un tūristam tur iesaka labāk nerādīties (protams, var jau būt, ka arī šis ieteikums ir no stereotipu sērijas). Un īpašnieki šīm viesnīcām, protams, nav vietējie.

Mēs toreiz, pirms apmēram trīs gadiem bijām ekskursijā uz vienu mazu cigāru rūpnīcu. Gide laipni izvadāja mūs pa turieni, visu izrādīja, izstāstīja par Dominikānas cigāru tīšanas tradīcijām – pirmo cigāru viņi izsmēķē jau padsmit gadu vecumā, ar šo mākslu saaug jau no bērnības, nodod šo prasmi no paaudzes paaudzē. Un šie lieliskie meistari nāk uz darbu, strādā par 150 dolāriem mēnesī. Cik maksā viens labs cigārs, man droši vien nav jāstāsta. Cigāru rūpnīca pieder vācietim.

Bet tā jau vēl ir laba dzīve. Tā ir vidējā alga. Mūsu gids, kurš mūs veda citā ekskursijā, ļoti erudīts cilvēks, vadīja ekskursiju trīs valodās – angļu, vācu un franču, teica, ka prot arī itāļu (un, protams, savu dzimto – spāņu) – šis cilvēks pēc materiālās labklājības līmeņa teicās esam kaut kur starp vidējo un nabadzīgo slāni.

Bet arī tas vēl ir labi. Dominikānas Republika ir uz salas, kas saucas Ispanjola. Bet tā nav vienīgā valsts uz šīs salas. Tur kaimiņos vēl ir Haiti. Tur cilvēkiem vidējā alga ir 150 dolāri gadā. No Haiti uz Dominikānas Republiku brauc viesstrādnieki, kas strādā cukurniedru plantācijā. Viņi karstā saulē ar mačetēm cērt cukurniedres. Viņiem maksā 2 dolārus par vienu tonnu cukurniedru. Es nezinu, cik ir viena tonna cukurniedru, bet skaidrs ir viens – viņiem verdzību neviens nav atcēlis.

Varam jau spriest, ka viņi tur ir neattīstīti, ka nesaprot, kā vajag pareizi dzīvot. Varētu tak paņemt kredītu, uztaisīt mazu viesnīciņu un dzīvot pārtikušu dzīvi. Zeme pie jūras tur toreiz maksāja 200 līdz 300 dolāri kvadrātmetrā. Alga, kā jau teicu – vidēji 150$. Kredītu dod – likme 90% gadā.

Un kāds mums ir iemesls vaidēt? Vai kāds ļauns spēks ir vainīgs pie tā, ka mēs tad, kad mums deva lētos kredītus, ieguldījām tos leksusos, ar kuriem tagad braucam degvielu zagt? Varbūt nebija īsti pareizi ņemt kredītu ceļojumam, lai varētu dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu, tai vietā, lai par savu naudu dzīvotu normālā trīszvaigžņu viesnīcā? Varbūt vaidēšanas vietā tagad būtu vērts kaut mazliet nokaunēties un ķerties pie darba, lai izķepurotos? Jo mums vēl ir iespēja, atšķirībā no tiem puišiem, kas tagad ar mačeti cukurniedru laukā strādā…

Foto: miriam.mollerus / flickr.com

Es nezinu, kāpēc, bet mani kaut kā Ēģipte nevelk. Es nezinu, kāpēc. Uz Turciju gribēju aizbraukt un esmu divreiz bijis, Emirāti arī vienmēr ir likušies interesanti, gribu vēl kaut kad nokļūt Libānā, Marokā, bet uz Ēģipti nevelk. Iespējams, ka es vienkārši to visu neesmu tā pamatīgi izpratis, droši vien jāatvēl laiks.

Bet, ne par to ir stāsts. Newsweek izlasīju, ka Ēģipte tuvākajos trīs gados atvērs 22 muzejus un citas informatīvi-pievilcīgas lietas. Izklausās jau diezgan iespaidīgi. Piemēram, šomēnes tiks atvērta sfinksu aleja – promenāde ar 1350 sfinksām. Protams, tā kā kāds laiciņš ir pagājis, un virs daļas no šīs alejas ir uzbūvēta modernā Luksoras pilsēta, tad tik iespaidīgi vis nebūs – esot palikušas “tikai” kādas 900 statujas.

Bet, kas mani piesaistīja vairāk – vasaras beigās tiks ekskursijām iekšienē tiks atvērta 4700 gadus vecā Džosera piramīda. Bet piesaistīja ne tāpēc, ka tā ir vecākā akmens celtne pasaulē, vai arī vecais Džosers man ar kaut ko īpašu asociētos, bet gan tāpēc, ka pirms dažiem gadiem mūsu ziņās bija vairākas reportāžas par to, kā mūsu zinātnieki to piramīdu pēta. Te būs viens raksts no delfiem par šo tēmu. Un vēl lasīju, ka kaut kādus rīkus piramīdas nostiprināšanai viņi pat esot veduši no Latvijas!

Tā ka – ja gadās tur nokļūt, varat kādā brīdī piebikstīt kādam draudzīgam tūristam un pačukstēt, ka “mūsējie šito paveica”.

Jā, un vakar, atceroties Dubaiju un sienot Emirates style lakatu, izdomāju vēl vienu ceļojumu, kuru vēlos īstenot savas dzīves laikā. Es esmu bijis tuksnesī, bet tur bijām organizētā ekskursijā, kurā bija izbrauciens pa tuksnesi, staigāšana pa to a la “tu un vēl 100 citi cilvēki”, saulriets pa auto logu un beigās tusiņš beduīnu apmetnē, kas, paši saprotat, cik ļoti bija beduīnu apmetne. Jā, gandrīz vai aizmirsu par vederdejotāju no bijušā Austrumbloka.

Bet patiesībā bija forši, man patika. Tā tomēr bija lieta, kuru, lai arī var pabojāt ar pūli tev apkārt, līdz galam sabojāt nav iespējams, jo tas ir kaut kas mums neredzēts. Tuksnesis, tā krāsas, plašums – patiešām man patika!

Bet – te ir plāns. Demo versiju es esmu redzējis, tāpēc tagad vajadzētu īstenot patiesi vērtīgo. Aizlidot uz Emirātiem, paņemt trīs dienu kursus, kuros iemāca braukt tuksnesī, pašiem noīrēt mašīnas un vienā pēcpusdienā izbraukt. Noskatīties saulrietu nevis pa mašīnas logu pa ceļam uz ēšanu, bet sēžot kāpās tālu prom no trokšņa. Ēšanu un vēderdejotāju tuksnesī varam izlaist, es zinu dažus foršus restorānus, kur pēc tam apdomāt un pārrunāt redzēto, lai labāk nosēžas.

Šim pasākumam ir nepieciešami sagatavošanās darbi. Vajadzēs atrast kompāniju, kas varētu aizpildīt vēl divas mašīnas, jo ir teikts, ka trīs mašīnas ir minimālais skaits, ar kuru drīkst doties tuksnesī. Bet nav jau kur steigties, ielikšu sarakstā un skatīšos, kāda šim ceļojumam būs prioritāte.

Tas nu tā kā būtu izdarīts. Savā sarakstā ar vietām un lietām, kuras vēlos redzēt savas dzīves laikā, varu pie Norvēģijas fjordiem pielikt ķeksi – redzēts!

Fjordi bija tieši tik iespaidīgi, kādus tos biju iedomājies. Vēl iespaidus pastiprināja tas, ka pie fjorda braucām no kalnu puses. Sākumā bijām kalnos, kur ārā temperatūra tikai plus astoņi grādi, redzējām arī ledāju un tad braucām lejā. Skats bija neaizmirstams – līkloču ceļš un uz leju tāda milzīga ieleja!

Fjordi mazliet atgādināja Komo ezeru Itālijā – tādi paši stāvi krasti. Bet tomēr tie krasti Norvēģijā ir ievērojami augstāki. Un smaržas arī atšķiras – fjordos tomēr ir jūra.

Krastu augstums vien ir vesela stāsta vērts. Dažviet ostās stāv kuģi. Piebrauc kuģim tuvāk, liekas milzīgs. Pabrauc gabaliņu tālāk un paskaties uz to pašu kuģi salīdzinājumā ar apkārtējo vidi – tāds sīkaļa vien liekas!

Jā, bet cenas tur ir, atvainojiet par izteicienu – nepieklājīgas. OK, es saprotu viņu kaimiņvalsti Zviedriju – tur viņi ir izdomājuši, ka restorānos paēst būs dārgi, nebūs visiem pa kabatai. Tāpat ir izlēmuši, ka stiprais alkohols būs tādā cenā, lai nekļūtu par ikdienas preci. Bet Norvēģijā dārgs ir viss. Un ne tā, ka tikai tūristu vietās. Jebkurā lauku veikaliņā – ieej, iepērcies un pēc tam nesaproti, par ko tevi tā…

Ah, patīk man tās itāļu un franču kafejnīcas. Piesēžu ielas malā, paņemu avīzi un nesteidzīgi vēroju garāmgājējus. Likās, ka tā foršā atmosfēra ir tikai Parīzē vai kādā Itālijas pilsētā iespējama.

Bet nekā. Šodien mazliet par ātru atbraucu uz Rīgu uz vienu tikšanos, tāpēc aizgāju uz kafejnīcu pie vecās Ģertrūdes baznīcas. Vecā droši vien baznīca, nevis Ģertrūde. Kafejnīca saucās “Baltie gadalaiki”.

Nu, bet, pilnīgi viss, ko es esmu teicis, ka tā vajag būt. Vai nu pats saimnieks, vai arī kāds darbinieks, kurš ļoti pēc saimnieka izskatījās, uztaisīja kapučīno. Samaksāju pie letes un ārā pie galdiņa nosēdēju pusstundu neviena netramdīts. Sēdēju, lasīju sakrājušās ziņas savā Google Reader, vēroju garāmgājējus un dzēru kafiju.

Vairāk tādas vietas vajadzētu. Ir vēl kāda līdzīga zināma?

Patiesībā dīvaini. Kuršu kāpa ir pavisam tuvu, tikai mazliet tālāk, nekā Daugavpils, taču tur es biju bijis tikai reizi dzīvē, kaut kad ļoti sen pamatskolā. Bet vieta ir patiešām skaista. Sanāca tur brīvdienās divas dienas pabūt, kā arī pie reizes gūt dažas atziņas.

Ar pirmo, droši vien, es nebūšu oriģināls. Es patiešām nesaprotu, kā kādam ceļas roka politiskajās reklāmās sevi slavēt ar Latvijas sakārtotajiem ceļiem. Nu, aizbrauciet uz Lietuvu caur Eleju un Meiteni. Jeb vēl labāk – atpakaļ no Lietuvas. Tad pēc gludajiem leišu ceļiem, sajūtot kratekli, pārņems tāda laba sajūta – esmu atpakaļ mājās!

Un vēl, protams, tas jautājums, kāpēc viņiem autobānis iet no Viļņas caur Kauņu uz Klaipēdu, bet mums vienīgās šosejas, kas uz autobāņa godu varētu pretendēt kaut kad nākotnē, ved no Rīgas uz Jūrmalu, Siguldu un Jelgavu, tai pat laikā daudz noslogotāki un nozīmīgāki ceļi ir izprojektēti tā, lai autobraucējs parastais pēc iespējas ilgāku laiku būtu spiests pavadīt, braucot aiz fūrēm?

Pati Kuršu kāpa ir sasniedzama no Klaipēdas ar prāmi. Prāmji ir divi un kursē nepārtraukti, tā ka nokļūšana pāri prasa aptuveni 20 minūtes. Varētu jau rasties loģisks jautājums, kāpēc viņi neuzbūvē tiltu, bet patiesībā labi vien ir, ka tilta nav, jo tas, ka jābrauc ir ar prāmi, tas rada neērtības un ierobežo gribētāju skaitu. Ja tur būtu tilts, cilvēku uz Kuršu kāpas būtu ievērojami vairāk.

Uz kāpas miestā ar nosaukumu Smyltine (kas droši vien latviski tulkojas kā Smiltene), vēl joprojām ir Jūras muzejs un delfīnu šovs. Jūras muzejs nav nekas iespaidīgs, ja salīdzina ar Dubaijas lielveikala akvāriju, toties tam ir savs pluss – mēs tur varam apskatīt dažādas mūsu platuma grādu zivis. Jā, zinu, karpas varu redzēt arī RIMI, bet tagad es zinu, kāda izskatās dzīva menca.

Toties delfīnu šovs ir līmenī. Pirms tam es biju vienu redzējis Tenerifē, bet šis bija labāks. Pirmkārt, viņa ilgums bija 45 minūtes, pie tam visu laiku bija interesanti. Cilvēki un delfīni atstrādāja iemaksāto naudu ar uzviju. Tā ka – ja ļoti patīk delfīni, nekur tālu nav jābrauc.

Jā, starp citu, ja ir sajūta, ka pie Jūras muzeja un delfinārija gribēsies ko paēst vai padzert, izņemiet kaut kur naudu. Tur par karti var tikai biļetes nopirkt.

Bet man jau pašam labāk patika pati kāpa un mazie ciematiņi. Smukie ciematiņi ir divi – Juodkrante un Nida. Mēs palikām Nidā. Starp citu, rekomendēju viesu namu “Prie Mariu”. 10 vai 15 minūtes ar kājām no centra, pašā lagūnas krastā. Ļoti laipna saimniece, atļāva mums Čempionu līgas finālu noskatīties restorānā, uzcienāja ar pašdarinātu destilātu. Ja vēl būtu noorganizēts, ka uzvar Minhene, nevis Inter, vispār viss ideāli būtu bijis!

Jā, atteicos no dižās Baltijas apceļošanas akcijas, jo šī pati saimniece, kad jautājām, kā to Nidas taku atrast, teica, ka tur nekā nav, nav vērts. Tad nu arī līdz manīm aizgāja, ka tas ir diezgan muļķīgi – akcijas dēļ (ja vēl es pēc balvām rautos…) tērēt laiku, lai apskatītu kaut ko, kas ne pārāk interesē, tādējādi nozogot apskates laiku vietām, kuras patiešām gribu redzēt. Piemēram, pašu kāpu. Atrodama vienkārši – jābrauc uz Nidas kempingu, bet tad aiz kempinga tālāk līdz autostāvvietai. Un tur gan bija patiešām skaisti – vienā pusē lagūna, otrā atklātā jūra, pa vidu smiltis, priedes. Skaisti, vienvārdsakot.

Jā, un kas vēl ir jauki. Viņi tur vēl joprojām zvejo. Un Juodkrantē pārdod zivis ceļmalā. Es tā saprotu, ka latvieši to lietu kā biznesu ir atmetuši un ceļmalās pārdod kūpinātu Norvēģijas sārto lasi, kurš nozvejots ir kādā lielveikalā. Bet tā bute, kuru nopirkām bija daudz labāka par visiem norvēģu zivjaudzētavu lašiem kopā ņemtiem.

Bet pašā Nidā ko redzēt? Nav tur nekādas tādas īpašas vietas vai lietas. Vienkārši skaists, sakopts ciemats ar promenādi lagūnas pusē. Varat pastaigāties, varat iznomāt velosipēdus. Nav jau obligāti vienmēr kaut ko ievērojamu jāredz. Pietiek arī kādreiz vienkārši vidi izbaudīt.

Raksts no sērijas par vietām, kuras vēlos apmeklēt savas dzīves laikā.

Un, patiesībā, šis man ir tuvākais pašlaik plānotais brauciens. Un, ņemot vērā prognozes par Islandes vulkānu seriāla notikumu attīstību, labi, ka šis brauciens man ir plānots ar prāmi un automašīnu. Sākumā uz Stokholmu, tad ar auto pa Zviedrijas un Norvēģijas vidieni.

Fjords – tas izskatās kā kalnu ezers, tikai atšķirība tāda, ka tas nav ezers, bet gan jūra. Bildē izskatās mazliet pēc Komo ezera Itālijā, taču, ja skatāmies cik liels (mazs) bildē izliekas prāmis, skaidrs, ka kalni ir stipri iespaidīgāki. Ir vēl arī citas bildes, kur cilvēki stāv pašā vertikālas klints malā, bet tas ir stipri nostāk no mūsu plānotā ceļojuma.

No bērnības atceros Viktora Igo darbus. Bija viens vai varbūt vairāki arī par Norvēģiju. Bija fjordi, bija Malstrēms. Precīzi visu vairs neatceros, atceros tik to, ka bija drūmi un baisi. Kas attiecas uz mūsu vasaras ceļojumu, ceru, ka nebūs nekā drūma, ka saule spīdēs pēc iespējas ilgāk, lietus nelīs, varēsim redzēt fjordus tieši tādus, kādi tie ir skaistajās un saulainajās fotogrāfijās.

Mani tā kā interesē dažādas lietas dabā, kas nav vienkārši izskaidrojamas. Varam saukt to par mistiku vai kā tamlīdzīgi. Tāpat interesē visas tās lietas par cilvēka dzīvi saskaņā ar dabu. Reliģijas, filozofijas, ezotērika – tas viss liekas interesanti. Ne tā, ka izlasu konkrētu grāmatu, un tad uzreiz no tās secinu, kā ir pareizi, tā noteikti nē. Drīzāk lasu grāmatas, kurās katrā ir, iespējams, pausti pat pavisam atšķirīgi viedokļi, tomēr, apaudzējot savu prātu ar šādu informāciju, kaut kas pārklājas, kā rezultātā rodas savs viedoklis par kādu noteiktu tēmu.

Runājot par tā saucamo seno mistisko, ir interesanti palasīt par dažādām unikālām lietām pasaulē – Ēģiptes, Dienvidamerikas piramīdas, Stounhendža, kā tas viss ir it kā kopā ar Visumu strādājis. Nu, vienkārši, ir jebkāds viedoklis par šo tēmu interesants. Tāpēc nolēmu painteresēties, kas gan tepat Latvijā ir tāds par šo tēmu. Šiem pētnieciskajiem nolūkiem ieguvu dažas grāmatas par tā sauktajām svētvietām.

Pirmkārt, sāksim ar to, kas man nepatika. Es saprotu, autoriem Latvijas vietas liekas ārkārtīgi spēcīgas, nozīmīgas un tamlīdzīgi. Bet kāpēc vajag noniecināt visu pārējo pasauli? Pasludināt Pokaiņus par pašu svarīgāko vietu uz zemes, pie tam, neminot ārkārtīgi pārliecinošus iemeslus – tas nav priekš manis. Ir no kosmosa redzamas enerģētiskās anomālijas? Es speciāli ielādēju anomāliju karti, atradu kaut kur internetā. Ilgi sēdēju, pētīju, bet neko acīmredzamu neieraudzīju. Iespējams, nemācēju skatīties, bet tad vajadzēja grāmatā uzskatāmi un pārliecinoši ar bildēm parādīt, lai man pat doma nerastos meklēt pašam savu karti…

Latvija esot enerģētiski bagāta valsts, jo te visu vasaru ir smaržīgas puķes. Bet, atvainojiet, es biju Sicīlijā, tur maija sākumā viss bija vienos ziedos. Tur apelsīni vai mandarīni dod ražu vairākas reizes gadā. Mūsu meži esot vareni. Bet Amazones džungļiem, kamēr tur neielaiž balto cilvēku ar traktoru, arī nav nekādas vainas, ne? Tas, ko es gribu pateikt – es neapstrīdu, ka Latvija ir forša un enerģētiski bagāta zeme, taču nevajag pārspīlēt un noniecināt citus.

Toties tagad par labo. Ivara Vīka “Trejdeviņos Latvijas brīnumos” pirmais stāsts bija par Karaļa (Ķeveles) avotiem. Tas arī vienīgais, kas nonāca manā sarakstā kā vieta, kuru tiešām gribu redzēt. Stāsts ir tāds, ka tur no zemes iztek un kopā satek deviņi avoti. Protams, atkal kaut kur bija stāsts par to, ka nekur citur pasaulē tā nav, bet tas lai paliek uz tā sirdsapziņas, kurš ir visu pasauli krustu šķērsu izstaigājis. Galvenais ir tas, ka tie avoti ir deviņi (nevis septiņi, kā minēts norādītajā saitē), kas ir skaitījies laimīgs skaitlis mūsu senčiem (septiņi kā reizi esot bijis nelaimīgs), un tas, ka ūdens tiešām palīdzot. Pie tam, katra avota ūdens palīdz savā veselības jautājumā. Un, lai arī kā būtu ar to visu pasauli, vismaz tuvākajā apkārtnē vieta, kurā kopā satecētu deviņi avoti, nav atrasta, tāpēc ir vērts apskatīt un nobaudīt. Un, ja reiz tā ir tepat netālu…