Brīvdienu atpūta

Man vienmēr ir licies, ka Curaçao latviski tulkojas kā Kurasao. Tāpat man likās, ka tas ir tikai zilais liķieris, nekas cits. Izrādās, ka pareizi šis vārds tiek izrunāts kā Kirasao, bet liķieris ir ieguvis savu nosaukumu par godu zemei, kur tas ir radīts.

Kirasao ir sala Karību jūrā netālu no Venecuēlas. Tai ir autonomija Nīderlandes sastāvā. Galvaspilsēta ir Vilemstada, es tur neesmu bijis, bet vieta izskatās ļoti patīkama. Tā, it kā Amsterdama būtu pārcelta pie Karību jūras. Amsterdamai nav ne vainas, taču klimats gan tur varētu būt labāks, tāpēc šis risinājums liekas brīnišķīgs. Lūk, bildes.

Bet vēl pirms holandieši uz Kirasao pārcēla Amsterdamu, tajā saimniekoja spāņi. Spāņiem ļoti garšoja viņu Valensijas šķirnes apelsīns, tāpēc viņi nolēma to ņemt līdzi un pārstādīt savā jaunajā mājvietā. Toties apelsīnam gan nepatika spāņu jaunā mājvieta, tāpēc viņš izauga maziņš un rūgts. Tik rūgts, ka pat kazas viņu neēda. Toties atklājās, ka mizās viņam ir dikti daudz ēteriskās eļļas, ka rezultāts varēja tikt izmantots citiem mērķiem. Pats slavenākais mērķis tika sasniegts 1896. gadā, kad tur tika radīts Kirasao liķieris.

Tas arī īsumā ir viss, ko par šo zemi stāstīt. 444 kvadrātkilometri, visu cauru gadu apmēram 30 grādus silts (es pat teiktu – karsts), pludmales, tūristi. Reklāmā teiktu – paradīze Karību jūrā.

Vakariņām šoreiz interesantu ēdienu pagatavoju. Process ir pavisam savādāks, nekā līdz šim esmu gatavojis. Par visu pēc kārtas.

Novāriet trīs vistas filejas, sagrieziet gabaliņos. Ņemiet vienu zaļo, vienu sarkano papriku, vienu vidēju sīpolu, sakapājiet. Sagatavojiet divas ēdamkarotes rozīnes, piecas ēdamkarotes sakapātas zaļās olīvas, trīs ēdamkarotes sakapātas dilles, kā arī iepriekš sagriezto vistu. Uzkarsējiet pannā olīveļļu, ieberiet papriku un sīpolus, vāku virsū, sautējiet 5 minūtes. Tad pieberiet visu pārējo sagatavoto, pievienojiet divas ēdamkarotes tomātu mērci, sāli un piparus pēc garšas, atkal vāku virsū un sautējiet vēl 5 minūtes. Tad ņemiet nost, atlieciet malā, lai padziest.

Un te sākas interesantākais. Vajadzēs buljona trauciņus mazos, nu, bļodiņas, vai kā tos traukus pareizi sauc. Tādus, kāds bildē, apmēram. Ņemiet šķēlēs sagrieztu gouda sieru, veikalos pārdodas paciņās, tā ka būs vienkārši. Trauciņu izklājiet ar sieru. Man sanāca, ka vajag divas šķēles uz trauciņu. Tad ielieciet sacepto pildījumu un pārklājiet to ar vēl vienu siera šķēli. Sabāziet visu sieru trauciņā, lai nekas pāri nekarājas. Jā, šis viss iepriekš minētais daudzums ir priekš četrām porcijām.

Lielā pannā ielejiet ūdeni tā, lai, kad ieliksim tajā bļodiņas, tās būtu ūdenī līdz pusei. Uzvāriet ūdeni, nogrieziet karstumu uz vidēji mazu, uzlieciet vāku un vāriet 15 minūtes. Pasniedziet un ēdiet uzreiz, kad gatavs.

Man izaicinājums bija, ka visi četri trauki nesagāja vienā pannā, tāpēc trīs bija pannā, bet vienu nācās vārīt atsevišķi. Galvenais tādā gadījumā ir panākt, lai vārīties abi trauki sāk puslīdz vienlaicīgi.

Garša bija ļoti laba un, kas man bija lielākais pārsteigums, pilnīgi savādāka, nekā pirms ielocīšanas sierā. Un pagatavošana šādam ēdienam ir šausmīgi vienkārša, bet rezultāts izskatās ne gluži pavisam parasts.

Tā stāsta, ka šis ēdiens ir radies sen, kad bagātie holandiešu vergturi no siera rituļiem izgreba vidu, bet cietās malas meta ārā, savukārt vergi šo pārpalikumu piepildīja un tāpat līdzīgi kaut kā uzvārīja. Es gan nespēju iedomāties tādu siera ēšanas veidu, ka siers tiek rūpīgi izgrebts no rituļa vidus, vismaz savā dzīvē es to nekad neesmu redzējis… Bet, nu, katram gadsimtam savas īpatnības, droši vien.

Jebkurā gadījumā, pagatavot trauciņā tomēr ir estētiskāks veids.

Nākamnedēļ Kipra. Beidzot iedziļināšos grieķu Kipras un turku Kipras diskusiju niansēs un mēģināšu atrast ko garšīgu.

Droši vien par Kubu stāstīt – tas nozīmē tā arī gulēt neaiziet. Par Kubu ir tik daudz stāstu, mūzikas, filmu un tamlīdzīgu daiļdarbu tā, ka droši vien katram par šo zemi ir savs viedoklis.

Īsais vēstures kurss ir apmēram tāds. 1902.gadā Kuba ieguva formālu neatkarību no ASV. Formālu tāpēc, ka starp Kubu un ASV tika noslēgti visādi līgumi, kuru galvenā doma bija – ja ASV kaut kas nepatīk, tad viņi iejaucas. Tad tur līdz 1952. gadam notika visādas demokrātiskas un mazāk demokrātiskas varas pārņemšanas, līdz par vadoni kļuva Fulhensio Batista. Tas ir tas sliktais, korumpētais, bet ASV atbalstītais (dīvaini, vai ne?) prezidents, kuru redzam filmās, kad darbība notiek pirms revolūcijas. Batista bija tik nejauks, ka tad, kad 1953. gadā Fidels Kastro ar domubiedriem sāka sacelšanos, revolucionāru pusē bija absolūtais vairākums salas iedzīvotāju. Pat tajā laikā, kad revolūcija nebija vis romantika ar Če Gevaras T-krekliem un smukām dziesmām, bet gan īsta realitāte ar šaušanu un spridzināšanu.

Fidelam lietas uz priekšu diez ko raiti negāja, jo Batista tika gāzts tikai 1959. gadā. Kad tas beigās izdevās, tas dikti nepatika amerikāņiem, kuri ļoti centās atjaunot Batistas režīmu un līdz ar to Kubas statusu kā “ASV bordeli”, bet tas neizdevās. Dēļ šīs ASV reakcijas kubieši stratēģiski sametās kopā ar PSRS (manu ienaidnieku ienaidnieki ir mani draugi), bet ASV par to aizliedza jebkādu ekonomisko sadarbību ar Kubu. Kopš 1962. gada amerikāņi Kubas cigārus legāli nesmēķē.

Ja jūs jautājat man, es uzskatu, ka šādi ekonomiskie embargo ir viena no lielākajām riebeklībām, kādas valdības ir spējīgas pastrādāt. Un cik tās ir efektīvas un uz rezultātu tendētas, mēs varam aplūkot kaut vai Kubas gadījumā. Embargo ir spēkā 50 gadus, Kastro režīms vēl joprojām ir tur pat, kur bija. Nez viņi katru gadu pārskata Kubas embargo jautājumu un izlemj, ka, nu, šogad, jau nu patiešām tas nostrādās?

Kubā lasīt prot 99.98% iedzīvotāju. (Latvijā, starp citu, 99.75%, 2009. gada dati. ASV 99.0%) Ar to tas Kubas sociālisms ir labi redzams izņēmums pārējo Latīņamerikas valstu vidū. Starp citu, veselības rādītāju ziņā Kuba arī iekabina ASV. Tā ka šeit es sevi pieķeru pie tādas ķecerīgas domas, ka varbūt, ja amerikāņiem nebūtu tik ļoti ķēries pie sirds, ka viņus kāds šitā ir atļāvies nepaklausīt, Kuba būtu tāda Rietumu puslodes Zviedrija – sociālisms un naudas visiem pietiek…

Attiecībā uz Kubu, mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums, kā tas tā nākas, ka ASV un Kuba viena otru diezgan stipri ienīst, bet Gvantanamo cietums atrodas Kubā. Tad, nu, lūk noskaidroju. Kad Kuba ieguva neatkarību, viņi laipni atvēlēja ASV izvietot savu karabāzi Gvantanamo līcī. Toreiz viņi par šīs bāzes izmantošanu maksāja, bet pašreizējā Kubas valdība šo bāzi uzskata par okupāciju. Bet, ja tur atrodas apmēram 10 000 okupanti, kas nav šādi, tādi dīkdieņi ar vecām šautenēm, tad, droši vien, ir grūti kaut ko pasākt, lai okupāciju likvidētu.

Ēdiens tika izvēlēts speciāli Ziemassvētku laikam. Lechon asado, jeb cūkas cepetis.

Jāsāk gatavot jau iepriekšējā dienā. Ņemiet cūkas šķiņķi, sadurstiet to ar nazi.

Ņemiet ķiploka galviņu, sadaliet pa daiviņām un sasmalciniet. Pievienojiet ēdamkaroti sāls, pusotru tējkaroti oregano, pusotru tējkaroti sasmalcinātas romiešu ķimenes, pustējkaroti sasmalcinātus melnos piparus, ceturtdaļtējkaroti lauru lapu pulveri, ēdamkaroti olīveļļas, to visu samaisiet, sastampājiet tā, lai sanāk pasta. Un ar šo pastu ierīvējiet gaļu, lai pasta saiet sadurstītajās vietās. Tad sajauciet glāzi laima sulas ar ceturtdaļglāzi sausā šerija un diviem sagrieztiem sīploiem. Man šerijs nebija, es izlīdzējos, sajaucot sarkanvīnu ar brendiju, tas pats vien ir. Tad sasmērēto cūku maisā, marinādi iekšā, maisam galu ciet un to visu iekšā ledusskapī, lai stāv visu nakti. Laiku pa laikam apgieziet, pakratiet to maisu, lai marināde vienmērīgi izplatās.

Uzsildiet krāsni līdz 175 grādiem.

Nolejiet marinādi (saglabājiet to), nosusiniet cepeti, lieciet to mazliet ieeļļotā panā, cepeškrāsnī cepiet apmēram stundu, apgriežot vienu vai divas reizes, lai paliek brūna.

Samaziniet temperatūru līdz 160 grādiem, aplejiet gaļu ar marinādi, no divkārši salocītas alumīnija folijas uztaisiet gaļai jumtiņu tadu kā telti, lieciet krāsnī un gatavojiet vēl stundu. Laiku pa laikam aplejiet ar marinādi no pannas.

Tad noņemiet jumtiņu un cepiet vēl apmēram pusstundu. Kad gaļu izņemiet no krāsns un 10 minūtes ļaujiet atpūsties, tai iekšā vajadzētu būt apmēram 80 grādus siltai. Es, starp citu, atradu savā virtuvē gaļas termometru. Man bija pārliecība, ka man tāda nav.

Tātad, 10 minūtes atpūsties (tā vajadzētu darīt ar praktiski visiem cepešiem) un var pasniegt. Pasniedz ar rīsiem. Par rīsu audzēšanu Kubā, ja pareizi atceros, nesen Klubā bija raksts.

Cepetis lielisks! Rokas pēc iesmērēšanas oda pēc ķiplokiem, bet tas bija tā vērts.

Un tad, kad labi paēsts, tad Cuba Libre. Ņemiet pusi laima, iespiediet sulu glāzē, iemetiet pašu laimu, pieberiet glāzi ar ledu, ielejiet rumu, papildiniet ar kolu.

Nākamreiz Kirasao. Maza holandiešu aizjūras teritorija, kuras vārdā ir nosaukts liķieris.

Es nezinu, cik tas ir taisnība, bet par Horvātiju kādreiz, kad tur notika karš, stāstīja šādi. Tūristiem uz turieni braukt ir bīstami? Nebūt nē! Tur viss notiek apmēram tā, ka kūrortiem apkārt ir žogs, vīri karo aiz tā žoga, bet tūristiem visi liek svētu mieru. Patiešām nezinu, cik liela daļa šajā stāstā ir patiesības, un vai vispār šis stāsts ir par Horvātiju, vai arī par kādu citu bijušās Dienvidslāvijas daļu.

Lai nu kā, tagad Horvātija no visām bijušās Dienvidslāvijas republikām ir populārākais tūrisma galamērķis. Viņi vēl joprojām mēģina pasniegt savu valsti kā neskartu zemi, taču, cik es esmu redzējis paziņu bildes ar tiem tūristu pūļiem, es gribētu teikt, ka daža laba vieta Itālijā ir daudz neskartāka par tām Horvātijas vietām, kuras ir iekļautas tūrisma bukletos.

Bet, nu, es nenoliegšu, ka tur ir skaisti, silti, jūra, pludmales un iespēja kvalitatīvi izbaudīt atvaļinājumu. Un gan jau ka ir iespējams atrast arī kaut ko, kas nav vācu tūristu izmīdīts. Kaut vai tur aiz tā žoga, kur kādreiz karoja.

Ja es būtu Horvātijā atvaļinājumā, es noteikti darītu līdzīgi kā Itālijā – visu atvaļinājuma laiku nekādas gaļas, tikai jūras produkti. Bet, tā kā es neesmu ne atvaļinājumā, ne Horvātijā, pagatavoju sev un visiem pārējiem vistas praprikašu horvātu gaumē (no ziemeļrietumu Horvātijas, kas ir pazīstama kā Zagorje, tur jūras nemaz nav).

Ņemam vistu, sadalām mazos gabaliņos. Es, protams, atkal neņēmu veselu vistu, bet gan, pēc maniem uzskatiem, sautējumam vispiemērotāko vistas daļu – vistas šķiņķus, kurus katru sadalīju trīs daļās. Katlā uzkarsējam eļļu, apcepam tajā divus lielus, smalki sakapātus sīpolus, kamēr tie ir mīksti un caurspīdīgi.

Tad apcepam gaļu, kamēr tā kļūst balta. Un tad to visu aplejam ar sauso baltvīnu, lai gaļa ir nosegta. Horvātu sautējumu specifika, vismaz, cik es skatījos, ir tāda, ka viņi visu sautē pēc iespējas vairāk vīnā. Citās receptēs pat ir speciāli pieteikts – ūdeni neliet! Vismaz līdz šim nevienā citā virtuvē neko tādu es neesmu manījis.

Vīnā sautējam piecas minūtes. Tad pievienojam trīs tējkarotes maltas paprikas, čili, sāli un piparus pēc garšas, kā arī pustējkatori ķimenes. Šoreiz “īstās”, tās, kuras mēs pazīstam jau no bērnības, nevis romiešu ķimenes. Sautējam šo visu apmēram 50 minūtes, jeb arī mazāk, ja sāk likties, ka pēc 50 minūtēm vista būs pārāk daudz sadalījusies.

Beigās pievienojam trīs tējkarotes saldo krējumu un sautējam vēl apmēram 5 minūtes. Pasniedzam vai nu ar nūdelēm, vai ar kartupeļu biezeni. Es izvēlējos nūdeles, lai bērniem lielāks prieks.

Šim verdikts ir tāds, ka tad, kad es būšu Horvātijā, es tomēr ēdīšu jūras produktus. Sautējums kā sautējums, ar mazām niansēm, bet nekas īpašs.

Nākamreiz Kuba. Šoreiz nebūs sautējums, būs cepetis.

Seriāliem jau arī ir tā neregulāri. Tad ir katru nedēļu, bet tad ir pārtraukums uz vairākām nedēļām. Ziemassvētki, kādi citi svētki, scenāristu lokauts, vai kā tas pasākums pirms dažiem gadiem saucās. Bet vispār jau filmēšanas notiek, un parasti, vismaz kvalitatīviem seriāliem, nav tā, ka pa nedēļu uzfilmē un tad rāda, kas sanācis. Vismaz man tā liekas.

Lūk, man ir līdzīgi. “Uzfilmēts” ir, bet līdz nonāk līdz “skatītājam”, paiet kāds laiciņš. Šobrīd, kad rakstu, rindā, šo ieskaitot, ir trīs valstis.

Bet tā, uztraukumam nav pamata, interese nekur nav pazudusi, drīzāk otrādi. Nesen, novembrī bija tieši gads, kopš iesāku šo lietu. Esmu uzzinājis daudz jauna, izmēģinājis vairākas sastāvdaļas, kuras tāpat vien nekad nebūtu iedomājies izmantot. Valstu topā vēl joprojām stabili pirmajā vietā ir Beļģija ar savām mīdijām. Bezmaz būs jāsāk plānot veids, kā atkal kaut kad aizbraukt uz Briseles zivju ielu.

Bet šoreiz ne par Beļģiju, bet par Kotdivuāru. Kotdivuāra man asociējas ar vienu vienīgu Didjē Drogbā. Nē, viņš ir nevis prezidents, bet gan futbolists, kurš jau ilgāku laiku spēlē Londonā pie Abramoviča. Var jau gadīties, ka viņš, kad beigs dzenāt bumbu, ņems piemēru no mūsu pašu Zemļinska un kļūs par Kotdivuāras deputātu, bet kas zina, vēlāk par pašu prezidentu.

Kotdivuāra tulkojumā no franču valodas ir Ziloņkaula krasts. Jau rakstot par Beninu, minēju, ka Āfrikai kādreiz bija četri krasti – Piparu krasts, Zelta krasts, Vergu krasts un Ziloņkaula krasts. Vēsture viņiem samērā līdzīga kaimiņvalstīm. Pirms-islāma, islāma periodi, tad Eiropiešu periods, kuru šajā zemē pārstāvēja franči, un tad neatkarība. Starp citu, šeit neatkarības stāsts ir daudz labāks, nekā citās Āfrikas zemēs. Parasti Āfrikā notiek tā, ka vietējie iegūst ilgi loloto neatkarību, un tad salaiž visu dēlī. Šeit ekonomika turpināja augt. Un, atšķirībā no, piemēram, Zimbabves, kur vietējie centās visus baltos ar rungām vai aukstākiem ieročiem padzīt no savas zemes, šeit franču kopiena izauga no pirms-neatkarības (1960.g.) 30 000 līdz 60 000 1980.gadā. Tas viss bija zem vietējā vadoņa Uphuē-Buaņjī (Houphouët-Boigny, pardonnez mon français), kurš, kā stāsta bija labs cilvēks, rūpējās, lai nebūtu etnisko konfliktu utt.

Bet tad šis ņēma un nomira (sastresojās par streikiem un visādām prasībām par korupcijas izskaušanu un daudzpartiju demokrātiju). Viņa vietā nāca vīrs vārdā Konans un uzvārdā Bedjē. Viņš vairs nebija tik jauks, toties bija gana radošs. Lai ierobežotu konkurenci, viņš izdomāja tādu jēdzienu kā ivoritāte. Mums tas būtu latvietība. Respektīvi, noteica, kādam ir jābūt īstam kotdivuārietim, kā rezultātā pulciņš ļaužu vairs netika pie teikšanas. Un te arī visas nelaimes sākās. Viens militārais apvērsums pēc otra, tad pilsoņu karš, tad it kā izlīgums, tad atkal pilsoņu karš. Pēdējais, starp citu, bija šogad.

Toties, ja runājam par patīkamākām lietām, tad šī recepte bija uz manu dzimšanas dienu. Atkal noriskēju un gatavoju kaut ko neizmēģinātu. Sautējums katlā, bet gatavots cepeškrāsnī.

Uzkarsējam krāsni līdz 160 grādiem. Ņemam dažādus vistas gabalus, kopā apmēram pusotru kilogramu, lielu baklažānu, sagrieztu kubiņos, 3 tomātus bez sēklām, sakapātus, divus plānās šķēlēs sagrieztus sīpolus, divus vai trīs sakapātus čili piparus, trīs daiviņas ķiploka (samaltas), tāpat samaltu ingveru – vienu tējkaroti, kā arī vienu tējkaroti timiānu, vienu lauru lapu, sāli un piparus.

To visu katlā iekšā, katlam pa virsu dubulto alumīnija foliju, tai pa virsu vāku. Gatavojam trīs stundas droši. Ik pa brīdim izņemam no krāsns un sakratām, lai nepierauj pie apakšas. Pirms pasniegšanas lai pastāv desmit minūtes. Pasniedzam ar rīsiem vai kuskusu.

Tie gabali, kas bija izcepušies, bija patiešām labi. Tāpēc tās trīs stundas – patiešām droši. Es neesmu nekādas augstas pavārskolas beidzis, bet man šķiet, ka pēc šādas metodes pārgatavot ir mazāk iespējams, nekā ne līdz galam pagatavot.

Nākamais raksts būs par Horvātiju. Ceru, ka pavisam drīz.

Nē, mēle nav Kostarikas nacionālais ēdiens, un nav tā, ka viņi audzē liellopus tikai mēles dēļ. Vienkārši man bija divas iespējas – vai nu pagatavot kārtējo rīsu / pupiņu ēdienu, vai arī pamēģināt kaut ko specifiskāku. Es nekad savā dzīvē nebiju gatavojis mēli nekādā formātā, tāpēc, kad ieraudzīju recepti, nespēju atteikties. Bet, nu, par visu pēc kārtas.

Kostarika ir īpaša valsts Karību reģionā. Īpaša ar to, ka viņi 1949. gadā atlaida savu armiju, militāro garu un visu pārējo, kas ar to ir saistīts. Nauda, kuru kādreiz tērēja militārām vajadzībām, tagad tērē drošībai (iekšējai), izglītībai un kultūrai. Kostarika ir viena no 22 valstīm, kurās ir stabila demokrātija vismaz kopš 1950. gada. Diezgan netipiski reģionam, kurā parasti ik pa laikam vienu militārā apvērsumā iegūtu valdību nomaina cita.

Rezultāts tam ir. Kostarika vienmēr ir bijusi starp attīstītākajām Latīņamerikas valstīm. Un viņi plāno līdz 2021. gadam būt oglekļa neitrāla valsts. Jau tagad esot pati “zaļākā”, bet vēl ir kur tiekties.

Klimats viņiem ir tāds, ka tūristiem patīk. Kostarika ir pati apmeklētākā valsts Centrālamerikā. Viens tūrists Kostarikā sava ceļojuma laikā vidēji iztērējot mazliet vairāk kā 1000 $. Ja viņiem brauc divi miljoni gadā, katrs noliek pa tūkstotim, beigās kaut kas sanāk.

Un tagad es to visu rakstu un domāju. Lieliska zeme, labs klimats, ekonomika laba, viss labi. Un viņiem nav bruņoto spēku. Un tik un tā neviens viņus kopš 1949. gada nav meties iekarot. Kā tad paliek ar to teicienu – kas nebaro savu armiju, tas drīz baros svešu armiju?

Toties citi stāsta, ka Kostarika ir armijas jautājumos pilnīgi atdevušies ASV. Un ka viņi spēlē lielu lomu apkārtējo valstu režīmu maiņās, kas ir saistītas ar ASV interesēm. Bet parastajam cilvēkam jau par to maza sāpe. Viņš redz to, ka militārās parādes neatkarības dienā viņiem nav.

Bet nu, ēdiens. Kā jau teicu, ieraudzīju mēles recepti un nolēmu pamēģināt. Līdz šim mēli, cik atceros, biju redzējis salātos un želejā. Šis ēdiens būs stipri savādāks, un tieši tas mani uzrunāja.

Vajadzēs liellopa mēli 1 gab. Novāriet to sālsūdenī (apmēram divas ar pusi stundas, kamēr mīksta), tad atbrīvojiet to no baltās ādas.

Paralēli pagatavojiet pastu. Sastavdaļas – 250 g žāvētas plūmes bez kauliņiem, 150 g olīves bez kauliņiem, 150g kaperi, ceturtdaļglāze olīveļļas, divas ēdamkarotes ķiršu ievārījuma (marmelādes), viena ēdamkarote sinepes. Šo visu sablenderējiet par pastu. Tad paturiet mēli šajā pastā 20 minūtes. To novārīto mēli, savu nē.

Pēc tam apmēram 160 grādos cepeškrāsnī izveidojiet šādu konstrukciju. Četras glāzes ūdens apakšā, mēle uz restēm augšā. Cepam pusstundu, ik pa 5 minūtēm aplejam mēli ar ūdeni. Kad gatava, ņemam ārā un sagriežam šķēlēs.

Uz pannas uzberam glāzi rīvmaizes, pieliekam 2 lauru lapas, pielejam to ūdeni, kas bija cepeškrāsnī zem mēles, pievienojam atlikušo pastu. Šo visu cepam / vārām, kamēr izveidojas bieza mērce. Mērci pārlejam mēlei un pasniedzam.

Izrādījās, ka es neesmu mēles fans. Nē, ēdiens bija garšīgs, pirmo reizi man ir tā, ka patīk žāvētas plūmes pamatēdienā, bērnībā žāvētās plūmes bija kā ļauns murgs. Bet tā mēles konsistence man kaut kā ne pārāk pie sirds iet. Bet citiem garšoja. Meita pat ēda, zinot, ka tā ir mēle. Dēls gan – ja nosaucām ēdienu par mēli, neēda, teica, ka negaršo. Bet to pašu ēdienu, ja pasniedzām kā gaļu, ēda un gandrīz vai slavēja.

Nākamnedēļ Kotdivuāra.

Joks ir tāds, ka es laikam drosmīgs palieku. Jau otro reizi pēc kārtas gatavoju viesiem iepriekš neizmēģinātu recepti. Ja iepriekš bija daudz maz droši, ka būs OK, jo vistu it kā nevarot sabojāt, tad šoreiz risks bija lielāks, jo bija tikai un vienīgi jūras produkti.

Kuka salas. Piecpadsmit salas, kas izkaisītas Klusajā okeānā teritorijā, kas ir apmēram tik pat liela, kā Indija. Iedzīvotāji – apmēram 20 tūkstoši.

Kapteinis Džeimss Kuks salas (patiesībā tikai vienu no viņām, jo, kā jau teicu, attālums starp salām ir gana liels) atklāja 1773. gadā un nosauca tās Sendviča salām. Vēlāk viņš tās pārsauca par Hērveja salām, par godu Bristoles grāfam Hēvejam, kad izlēma, ka “Sendviča salas” labāk piestāvēs tām, ko mēs tagad pazīstam par Havaju salām. Bet uz 1820. gada krievu jūras kartēm Krūzenšterns šīs salas bija pārsaucis par Kuka salām. Atļaušos atzīmēt, ka kādreiz formālā dzīve, izskatās, bija daudz vienkāršāka. Būs Sendviča salas, ai nē, labāk tomēr Sendviča salas būs citas. Svītra pāri, nosaukums jauns. Bet vietējiem iezemiešiem viss vienalga, jo viņi nezina ne, kas ir sendvičs, ne Hērvejs.

Kuku, starp citu, neapēda šajās salās. Patiesībā viņu neapēda arī citās. Viņu tikai labi novārīja, lai varētu viegli atdalīt gaļu no kauliem, bet kaulus saglabāja, lai pēc tam varētu izmantot reliģiskos rituālos. Liekas riebīgi? Nevajag būt lepniem, Eiropā viduslaikos tāpat darīja. Pa itāļu pilīm, baznīcām un klosteriem pastaigājot, ne tādus vien stāstus var atklausīties. Katram savs laiks pāriet nākamajā attīstības līmenī…

Pāriesim pie patīkamākām lietām – pie ēšanas. Šoreiz ēdāju bija paprāvs pulks – meitai uz vārda dienu sabrauca radinieki, tāpēc gatavoju divus ēdienus. Patiesībā, dīvaini, ka tik viegli izdevās atrast no tik mazas zemes veselus divus pagatavojamus ēdienus. Un vēl piedevām – viegli pagatavojamus ēdienus!

Pirmais “ika mata”. Ņemam svaigu zivi – tuncis derēs, lasis arī derēs. Galvenais, lai nav asaku. Sagriežam zivi mazos gabaliņos, pārlejam ar citrona sulu, ieliekam ledusskapī uz apmēram divām stundām. Zivij vajadzētu mainīt krāsu – palikt gaišākai – tas nozīmē, ka citrona sula ir uzsūkusies. Pēc tam pievienojam sakapātus tomātus un sīpolus, labi samaisām un pārlejam ar kokosriekstu krēmu.

Otrs ēdiens tik pat vienkāršs, vismaz manā izpildījumā, jo es astoņkāja vietā ņēmu astoņkāju mazuļus. Garšo apmēram tāpat, bet ir īsāks gatavošanas laiks un ir ievērojami mazāks čakars, jo nekas nav jātīra un jāķidā. Bet galvenais iemesls sastāvdaļas izvēlē, protams, bija tas, ka veikalā lielais astoņkājis nebija, bija pieejami tikai saldēti mazie.

Tātad, ņemam astoņkāju mazuļus, ielādējam katlā, uzliekam vāku un gatavojam apmēram pusstundu. Nolejam ūdeni un atliekam astoņkājus malā. Tad katlā ielejam kokosriekstu krēmu, pieberam piparus un sāli (nepārspīlēt – paši astoņkāji jau ir gana sāļi), karija pulveri un sakapātu sīpolu. Visu to uzkarsējam un pievienojam astoņkājus. Visu kopā pasautējam kādu laiciņu un uzreiz pasniedzam galdā. Piedevām nav nekādas īpašās rekomendācijas, bet globalizācijas laikmetā rīsi būs okei.

Šos ēdienus es esmu gatavs atkārtot. Abus divus. Un arī viesi teica, ka ir garšīgi. Tātad izdevās!

Nākamajā reizē Kostarika. Sen nav pie Karību jūras būts!

“Kongo džungļos, palmu ēnā sēž kāds hotentots uz vakts”. Šim pantiņam nav itin nekāda ne ģeogrāfiskā, ne vēsturiskā pamatojuma, jo hotentoti dzīvo Dienvidāfrikā, tālu, tālu no Kongo. Toties Kongo ir veselas divas valstis – Kongo Demokrātiskā Republika (Kongo brīvvalsts; Beļģu Kongo; Kongo Republika (Leopoldvila); Zaira; Kongo Kinšasa) un Kongo Republika (Franču Kongo; Kongo Tautas Republika; Kongo Brazvila).

Īstenībā atceros, ka es bērnībā lasīju politisko enciklopēdiju, vai kā viņu sauca – tad bija Kongo un Kongo-Zaira. Kongo bija labie, respektīvi, marksistu-ļeņinistu vienpartijas sistēmas valsts, bet Kongo-Zaira bija slikto amerikāņu imperiālistu satelītvalsts. Gan jau ka sliktu viskautko rakstīja par Zairu, bet, arī, ne bez pamata. Viņiem tur zem amerikāņu brašā ērgļa spārna drošībā valdīja viens no tiem, par kuriem saka “our son of the bitch“. Mobutu Sese Seko. No 1965. gada līdz 1997. gadam. Līdz 1984. gadam viņš bija paguvis sasperties apmēram 4 miljardus ASV dolārus, kurus bija noguldījis drošā vietā Šveices bankā. Bet viņš dalījās, tā nebija, ka visu sev savāca. Kad vajadzēja naudu, teica valdībai, lai aiziet uz banku un paņem miljonu. Valdība pasauca vidutāju un teica, lai atnes piecus. Vidutājs aizgāja uz banku un paņēma 10. Mobutu dabūja savu vienu, pārējie sadalīja deviņus.

2001. gadā Žozefs Kabila izlēma pielikt korupcijai punktu un nodibināja ekonomikas noziegumu apkarošanas komisiju. Tas nepalīdzēja. Korupcijas uztveres indeksā KDR ir 9. vietā no beigām.

Otrai Kongo toties ir nafta. Tas, protams, netraucē 70% iedzīvotāju dzīvot nabadzībā.

Ēdiens uz abām valstīm būs viens. Šoreiz rakstam pamatīgs antirekords. Ēdienu es pagatavoju pagājušo nedēļu, šodien paguvu jau nākamo valsti, bet raksts seko tikai tagad. Lai nu kā būtu – labāk vēlu, nekā nekad.

Es esmu palicis drosmīgs, es esmu sācis gatavot viesiem pirms tam neizmēģinātu ēdienu. Līdz šim ir paveicies, un zvaigznes nav tā sastājušās, ka būtu viesiem jāgatavo riekstu zupa, pēc kā gan jau ka izplatītos nepatīkamas baumas par manu gatavotprasmi.

Šoreiz gatavoju moambé sautējumu. Gaļu šim sautējumam varot ņemt jebkādu – liellopu, vistu, zivi, aunu, kaut vai krokodilu vai antilopi. Es izvēlējos vistu, galvenokārt tāpēc, ka sen nebiju sautējis vistas gaļu, pārsvarā tikai liellopu.

Ņemam vistas šķiņķīšus, man vajadzēja 10. Iemarinējam gaļu citrona sulas, sāls un aso piparu maisījumā, apmēram pusstundu. Tad lielā katlā apcepam sakapātu sīpolu, pievienojam gaļu un apbrūninām. Pievienojam bundžu tomātus, pāris glāzes ūdens, nogriežam mazāku uguni. Pievienojam zemesriekstu sviestu, vienu glāzi. Un vēl zaļumus, piemēram, spinātus lielo paku. Uzliekam vāku, un pēc stundas gaļai vajadzētu būt gatavai.

Varat pasniegt ar dažādām tradicionālām āfrikāņu piedevām, bet, lai vienkāršāk, rīsi arī derēs. Recepte ļoti vienkārša un, spriežot pēc tā, ka man jautā, kur tad ir aprakstīta recepte, ka ir vēlme to atkārtot, ēdiens bija labs. Man pašam arī patika.

Vēl vakara gaitā izvērtās diskusija, vai es šo pašu neesmu gatavojis jau kādas citas valsts virtuves ietvaros. Kaut kas līdzīgs bija Burkinafaso. Bet – nebija marinēšanas citronu sulā un piparos. Un rezultāts, lai arī kāds tam būtu pamatojums, toreiz nebija ne tuvu tik labs, kā šoreiz. Un vēl viens secinājums pāri tam visam – manus rakstus lasa, pie tam lasa tā, ka pēc tam atceras! Patīkami!

Nākamajam rakstam jābūt pavisam drīz, jo ēdienu (pat veselus divus) es jau esmu pagatavojis. Kuka salas. Bijusī Jaunzēlandes kolonija. Jā, iedomājieties, Jaunzēlandei ir bijušas kolonijas. Impērija, saproties!

Ir zemes, par kurām es kaut ko zinu, kā arī zinu, kur tās atrodas. Ir zemes, par kurām es šo to zinu, bet neesmu īsti drošs, kur tās atrodas. Un tad ir zemes, par kurām es neko neesmu dzirdējis, kā arī nav ne jausmas, kur tās atrodas. Komoras ir valsts no pēdējās valstu grupas.

Valsts, patiesībā, ir interesanta. Atrodas tā starp kontinentālo Āfriku un Mozambiku. Tā sastāv no četrām lielām salām – Lielās Komoras, Moeli, Anžuanas un Majotes. Pēdējā ir visinteresantākā. Tā bija vienīgā sala, kas referendumā 1974.gadā nobalsoja pret atdalīšanos no Francijas, un Komoru valdība tā arī nekad šo salu, kopš neatkarības iegūšanas, nav pārvaldījusi. Majote 2009.gadā referendumā pārliecinoši nobalsoja par to, ka no 2011.gada tā kļūst par Francijas aizjūras departamentu.

Stāsts par pašu valsti – parastais Āfrikas neglītais. Sala Indijas okeānā – vajadzētu visam būt lieliski, ar skaistu dabu, laimīgiem iedzīvotājiem, siltu klimatu, naudu-tērēt-kāriem tūristiem un tamlīdzīgi, bet realitāte ir daudz sliktāka. Zeme ir pārapdzīvota, noplicināta, valsts pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ir saraksta lejasdaļā ap 150. vietu. Starp citu, atšķirība tieši šī rādītāja ziņā starp Komorām un Majoti ir vairāk kā ievērojama – Komorās 802$, Majotē 6500$.

Toties Komoras ir vienīgā valsts, kas ietilpst gan Āfrikas Savienībā, gan Frankofonijā, gan Islāma Sadarbības Organizācijā, gan Arābu Līgā, gan arī Indijas Okeāna Komisijā. Droši vien tiem, kas sēž no māliem salipinātā būdā un domā, ko rītdien ēst, šis arī liekas varens ārpolitikas sasniegums.

Lai nu paliek viņu iekšpolitika un ārpolitika, mēs pārejam pie ēdiena. Šoreiz atkal gatavosim veselu vistu. Jeb – kā rakstīts uz etiķetes – “2 mēnešus jaunu cāli”.

Sakapājam divus stiebrus citronzāli, divas daiviņas ķiploka, 2 cm ingvera saknes un izspiežam vienu citronu sulā.

Citrona sulā sablenderējam pusi no citronzāles, ķiploku un ingveru. Pievienojam ūdeni, ja liekas, ka vajag.

Pārējo citronzāli iebāžam cālim vēderā. Tāpat tur sabāžam arī bunti kinzas un piparmētru. Iesmērējam cāli ar sagatavoto masu. Receptē bija rakstīts, ka vajag to masu dabūt zem ādas, bet es patiešām nespēju iedomāties, kā tādu konsistenci tur varētu dabūt. Bet, ja rūpīgi rīvē, tad gan jau paies arī zem ādas.

Uzsildām cepeškrāsni līdz 230 grādiem, ieliekam cāli uz 15 minūtēm. Tad nogriežam karstumu līdz 180 grādiem un atstājam uz laiku, apmēram pusstundu katram cāļa kilogramam. Un bieži aplaistiet cāli ar notecējušām sulām. Ja sulas ir par biezām, pievienojiet ūdeni.

Pasniedziet ar kartupeļiem. Receptē nebija rakstīts, ar kādiem un kā pagatavotiem. Es ņēmu gan “parastos”, gan arī saldos un cepu tos reizē ar vistu cepeškrāsnī. Tikai tad jāatceras, ka gatavošanas laiks ir ilgāks. Tas man nāca kā atklāsme šoreiz. Bet loģiski – cepšanās taču ir enerģijas uzņemšana, bet, jo vairāk masas, jo vairāk enerģijas nepieciešams.

Garšoja ļoti labi. Ingvers un piparmētra deva tādu kā svaigumu.

Nākamnedēļ Kongo. Visīstākā Āfrika, ja runājam par stereotipiem, ne?

Nē, tās Austrālijai piederošās salas, kuras solīju pagājušo reizi, būs kādreiz citreiz, ja vispār būs. Nav recepšu, vismaz neko nevaru atrast. Padevies es neesmu, ir vēl dažas idejas, bet pagaidām atliekam.

Tai vietā Kolumbija. Asociācijas – Šakira, Huans Pablo Montoija un narkotiku karteļi. Un vēl arī Gabriels Garsija Markess, bet to, ka viņš ir kolumbietis, es nezināju. Droši vien tāpēc, ka viņa grāmatas man plauktā stāv ar atzīmi “izlasāms”, nevis “izlasīts”.

Bet, jā, Kolumbija asociējas ar noziedzību. Aizbrauksi, noteikti nošaus; ja nenošaus, tad vismaz nolaupīs. Tai pat laikā es vienmēr atceros stāstu, kuru man stāstīja cilvēks, kas to pusi bija ar moci apceļojis. Var jau būt, ka stāsts bija par Venecuēlu, bet pa lielam, tas pats vien ir, vismaz asociāciju ziņā. Viņi bija runājuši ar kādu vietējo, kuram arī patīk ceļot – viņš stāstīja, ka labprāt aizbrauktu uz Austrumeiropu, bet “jā, to jau nevar, tur ir ļoti bīstami”…

Droši vien ir mazāk jālasa avīzes un jāpārstāj vispārināt. Gan mums, gan arī viņiem.

Ir tāda pilsēta Kolumbijā – Medelina. Kādreiz bija numur viens, ja runāja par sliktām lietām – narkotikas, slepkavības utt. Un tad, liekas, ka 2003. gadā Medelinas mērs nolēma šo lietu izbeigt. Tā stāsta, ka pēc tam tur ir kļuvis drošāk kā Ņujorkā.

Bet tik pat labi var būt, ka es jums te pasakas stāstu, jo citi resursi saka, ka pasaules bīstamākā pilsēta ir Bogota, Kolumbijas galvaspilsēta. Gan jau ka ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt. No Berlīnes pa taisno uz Bogotu, vienam cilvēkam apmēram 500 lati. Vienā virzienā. Katram gadījumam.

Ēdiena ziņā nekas bīstams. Sen nebija sautējums gatavots. Uzreiz brīdinu – šis nav kolumbiešu nacionālais ēdiens. Nacionālais ēdiens viņiem ir kaut kas tāds, kas man izskatījās pēc tā, ko vācu pensionārtūristi ēd brokastīs jebkurā pasaules malā. Tai vietā izvēlējos ko tādu, ko es pats vēlētos pamēģināt. Sautējums kolumbiešu gaumē.

Ņemam apmēram 600 gramus liellopa gaļas mīkstumu bez taukiem. Sagrieziet gabalos, apberiet ar sāli un pipariem (ceturtdaļtējkarote katra). Apcepam eļļā apmēram 5 minūtes. Pievienojam 4 glāzes sagrieztus saldos kartupeļus (apmēram viens vidēji liels kartupelis), 2 daiviņas smalki sakapātu ķiploku, 1 lauru lapu, 1 kanēļa standziņu, 1 lielu sīpolu sagrieztu 8 daļās, 1 bundžu mizotus tomātus, pielejam glāzi ūdens, nogriežam mazu uguni un atstājam procesēties zem vāka apmēram astoņas stundas. Pēdējā laikā tāda gara tā gatavošana sanāk.

Beigās pievienojam astoņas uz pusēm pārgrieztas žāvētas aprikozes, sautējam vēl 15 minūtes. Pēc tam izņemam lauru lapu un kanēļa standziņu, apberam ar buntīti sakapātu pētersīļu, un ēdiens ir gatavs.

Par garšu – man tomēr liekas, ka visi tie sautējumi viens no otra tikai ar kaut kādām niansēm atšķiras. Man ir bijis dzīvē viens sautējums, kurš ir atmiņā vēl joprojām, bet par to būs stāsts pie cita burta.

Nākamreiz būs Komoras. Kaut kādas salas netālu no Mozambikas.

Ēdienu pagatavoju laicīgi, bet, lai rakstu uzrakstītu, vajadzēja iedvesmu pagaidīt.

Ķīna. 9,6 miljoni kvadrātkilometru. 1,34 miljardi iedzīvotāju. Miljardi. To cilvēku ir tik daudz, ka man tagad stāstīt par kaut kādu tipisko vidējo ķīnieti, droši vien, būtu bezjēdzīgi. Tai vietā stāsts par vienu konkrētu ķīnieti.

Pekinā ir Tjaņaņmeņas laukums, kurā 1989.gadā notika studentu protesti, kuri tika vardarbīgi ar tankiem apspiesti. Bojā gāja aptuveni 100 studenti. Tomēr paliekošākais no tā visa ir stāsts par Tanku Vīru (Tank Man). Viens cilvēks ar iepirkumu somām, katru savā rokā apturēja 59 tanku kolonnu. Un tas bija vienu dienu pēc tam, kad valdība bija izdzenājusi un nogalinājusi protestētājus, tā ka drosmei vajadzēja būt vēl lielākai. Te būs video, kas izsaka daudz vairāk, nekā 5 lappuses teksta.

Es par pašu Ķīnu daudz vairāk neko nerakstīšu. Tāpat, bez maniem rakstiem, katru dienu var izlasīt pietiekoši – ekonomika, cilvēktiesības utt.  Plūstoši pāriesim pie ēdiena gatavošanas.

Ļoti tipiski būtu pagatavot cūkgaļu saldskābā mērcē. Vēl tipiskāk aiziet uz veikalu un to mērci nopirkt jau gatavu. Bet tas būtu vairāk kā tādam ķeksītīm. Tai vietā izvēlējos pagatavot Pekinas pīli. Un, bieži tā negadās, skajā bija pieejama tieši viena, pēdējā nepieciešamās šķirnes pīle. Tā arī bija rakstīts – “pekinas pīle”. Man jau likās, ka kaut kas ir sajaukts, ka tā saucas tikai ēdiens, bet nekā – vēlāk izlasīju, ka šim ēdienam ir tieši šī konkrētās šķirnes pīle.

Lai pagatavotu Pekinas pīli, ir jāsāk to darīt agri. Nomazgājiet putnu un pakariniet to aiz kakla ārā, vējainā vietā uz pāris stundām, lai ūdens notek.

Un tad sākas īstā gatavošana. Varianti arī šim ēdienam ir vairāki, katram ķīnietim vecmāmiņa, droši vien, zina vislabāko recepti, bet te būs tā, kuru es izmantoju.

Ielejam pannā ūdeni. Tā, lai, kad ieliksim pīli, nenāk pāri malām. Uzvārām. Pievienojam 3 ēdamkarotes medus, vienu ēdamkaroti baltvīna etiķa un 2 ēdamkarotes sausā šerija. Pievienojam trešdaļglāzē izšķīdinātas 3 ēdamkarotes kukurūzas cietes. Starp citu, es beidzot nopirku kukurūzas cieti, tā noteikti atkal būtu ar kartupeļu miltiem izlīdzējies. Atkal uzvārām.

Liekam iekšā pīli. Un tad apmēram 15 minūtes mērcējam. Respektīvi, aplejam ar šķidrumu.

Un tad atkal pakarinām aiz kakla vēsā, vējainā vietā uz sešām stundām.

Pēc sešām stundām liekam pīli uz restēm, krūtiņu uz leju cepeškrāsnī, kas uzsildīta līdz 180 grādiem. Cepam pusstundu. Tad pīli apgriežam ar muguru uz leju, cepam 45 minūtes. Tad atkal apgriežam un cepam vēl pusstundu. Un tad pīle ir gatava.

Pasniedzam ar mandarīnu pankūkām. Nē, tam nav nekāda sakara ar mandarīniem, tiem, kas augļi. Tam ir sakars ar tiem mandarīniem, kas ir ķīnieši (apmēram 70% ķīniešu runājot šajā valodā).

Ņemam divas glāzes miltus, lejam klāt 3/4 glāzi verdoša ūdens, maisām. Ar koka karoti, ar rokām labāk nē, nebūs patīkami. Samīciet mīklu, apklājiet un atstājiet uz pusstundu mierā.

Tad sarullējiet mīklu cilindrā, apmēram 15-20 cm garumā. Sagrieziet 12 vienādās daļās.

Karu no 12 daļām izrullējiet 7 cm platā pankūkā, iesmērējiet ar sezama eļļu un salipiniet divas kopā. Tad tās divas salipinātās izrullējiet līdz 12-15 cm diametram. Ai, labi, mērīt neko nevajag. Kā sanāk, būs labi.

Iesmērējiet pannu ar olīveļļu, cepiet pankūkas, kamēr paliek zeltainas. Vienu pusi vairāk, otru mazāk. Pēc cepšanas atdaliet vienu no otras. Īstenībā viņas pašas atdalīsies samērā vienkārši.

Tās pankūkas man vairāk kā maize likās, nevis kā pankūkas. Bet vispār, pīle bija lieliska! Tā ārā karināšana bija nepieciešama, lai āda no gaļas atdalītos, un, kad cep, tad tauki varētu pēc iespējas vairāk iztecēt. Kā par nelaimi, kad es gatavoju, vējš ārā nebija pārāk liels, tāpēc rezultāts varēja būt labāks, bet tik un tā – tās vietas, kur tauki bija iztecējuši, bija lieliskas! Brūna āda un gaļa. Tā saka, ka āda ir neveselīga, bet, cik es saprotu, tas ir tieši tā iemesla dēļ, ka tai klāt ir tauki. Kārtīgi pagatavotai Pekinas pīlei pie ādas tauku nav.

Nākamai reizei mēģināšu atrast kaut ko no Ziemassvētku salas un Kokosa (Kīlinga) salas. Abas ir Austrālijas teritorijas, pavisam nelielas vienības, pēc alfabēta, tāpat kā ģeogrāfiski, blakus, tāpēc apvienošu. Tāpat būs pietiekoši grūti kaut ko atrast.