Brīvdienu atpūta

Foto: tonx / flickr.com

Sēņu laiks ir diezgan šausmīgs. Nē, ne tas, ka ir daudz jāstaigā pa mežu – tas ir patīkami un veselīgi. Šausmīgā daļa sākas tad, kad tās sēnes ir jāēd. Vienreiz forši, otrreiz OK, bet pēc tam jau sāk apnikt, bet uz mēneša beigām pret sēnēm jau ir radies naids.

Bet problēma jau nav sēnēs. Problēma ir tāda, ka latviešiem nav sastopamas pārāk daudz sēņu receptes. Sēnes drīzāk tiek izmantotas tikai kā mērces sastāvdaļa, kas kopā ar saldo krējumu piešķir jebkuram ēdienam vienu un to pašu garšu.

Pretstats ir itāļi, kuriem, ja palasa receptes, pārsvarā ir sastopamas tikai viena veida sēnes – funghi porcini, toties receptes ir, vai, cik daudz, pie tam dažādas. Bet, par laimi, ir globalizācijas laikmets, un mums ir iespēja visas iespējas samiksēt un radīt kaut ko jaunu īpaši priekš sevis. Tad, nu, lūk – šogad sākām izmēģināt un radīt viskautko jaunu sēņu pagatavošanas jomā. Te būs pirmais piemērs – spageti ar gailenēm. Recepti atradu internetā, kā parasti, pats to mazliet modificēju. Lūk, manas instrukcijas.

Sameklējam mežā sēnes. Šai konkrētai receptei der gailenes, par pārējām sēnēm pārliecināts neesmu, jo neesmu pārliecināts. Sēnes attīram no gružiem, bet mazgāt, manuprāt, nevajag, jo tad viņas tādas nesmuki mīkstas paliek (lielās, mazajām ūdens nekaitē).

Sagriežam sīpolu un dažas ķiploku daiviņas. Uz pannas izkausējam divas ēdamkarotes sviesta un apcepam sīpolus un ķiplokus. Liekam klāt sagrieztas sēnes un sāli (pēc garšas; sāli pēc garšas, nevis sēnes). Cepam, kamēr sulas gandrīz izgarojušas un sēnes sāk palikt brūnas. Pielejam klāt baltvīnu, cepam, kamēr tas arī izgaro. Pieliekam klāt ēdamkaroti sviesta, samaisām un mazliet pacepam. Tad mērce ir gatava.

Aizmirsu pateikt, ka paralēli ir jāuzvāra spageti. Jāvāra tā, lai tie būtu gatavi tieši tad, kad gatava ir mērce. Tas, lai grūtāk īstenot. Var arī vārīt tā, lai būtu gatavi gandrīz vienlaicīgi. Tad spageti nokāšam, bet tā, lai mazliet (mazliet!) ūdens paliek, katlā pieliekam klāt pagatavoto mērci, uzliekam vāku un visu labi samaisām.

Vismaz man sanāca tik labi, ka šodien esmu gatavs iet mežā!

Foto: a/s Brīvais vilnis publicitātes foto

Tad, kad es braucu ceļojumā uz kādu valsti pie Vidusjūras vai Atlantijas okeāna, es cenšos uz ceļojuma laiku pārtikt, cik vien iespējams, no jūras produktiem. Tas arī ļoti labi sanāk, jo izvēle ir milzīga. Dažādas zivis, garneles, kalmāri, astoņkāji utt. Pagatavošanas veidi arī visdažādākie. Pa nedēļu noteikti nespēj apnikt.

Savukārt Zviedrijā ir savādāk. Zviedriem tradicionālais zivju pasniegšanas veids ir nevis ceptas, grilētas vai kā tamlīdzīgi, bet, nezinu, kā lai to raksturo – marinētas vai kādas, bet – aukstas. Arī pagatavošanas veidi ir daudz un dažādi, bet tomēr nedēļu ar tādām aukstām uzkodām var arī neizturēt.

Un tad ir ikdiena. Jūras zeme Latvija ar jūras robežu apmēram 500km garumā. Salīdzinājumam – Madeiras salas krasta līnija ir apmēram 150km gara, un nav tā, ka tur jebkurā vietā var jūrā iestumt laivu.

Cik bieži mēs šeit Latvijā ēdam zivis? Es teiktu, ka nedaudz. Un – kādas? Liekas, ka norvēģu lasi esam patērējuši tik daudz, ka, ja ne acis sarkanas jau ir palikušas (citāts no viena no PLL “diskusiju šoviem”), tad vismaz šī zivs ir kļuvusi par tik pat vienkāršu ēdienu kā cūkgaļa.

Pa TV nesen redzēju, ka viens kaut kāds (laikam) slavens krievs stāstīja, cik ļoti viņam garšo šprotes, ka viņš tās ēd katru rītu, ka viņam diena nevar sākties, ja nav dabūjis šprotes. Viņš ir no tiem, kas nekad neatbalstīs ekonomiskās sankcijas pret mums, jo tad viņam tiks atņemtas viņa šprotes.

Bet mēs paši? Es arī tagad vasarā, ja ne katru dienu, tad ļoti bieži šo zivju ēdienu ēdu brokastīs. Ražotāji un receptes arī ir daudz un dažādas, taču vislabākās tomēr liekas klasiskās, bez kādām speciālām diļļu, citronu vai kādām citām piedevām. Un pēdējo reizi, kad biju veikalā, paņēmu vēl dažas bundžas ar zivīm, kas likās interesantas. Tā teikt, sākšu atklāt mūsu ražotāju pagatavotos jūras produktus.

Un tad es tagad domāju. Kā tas tā nākas, ka man šīs lietas ir “jāatklāj”? Manā bērnībā taču bija daudz un dažādu visādu konservu. Eļļā, savā sulā, tomātu mērcē. Bez asakām un ar asakām, kuras bija tik mīkstas, ka nebija ārā jālasa. Un toreiz visi šos ēdienus pirka un ēda. Pārgājienos un laivu braucienos noteikti līdzi bija “tūristu brokastis”, bet vienmēr līdzi bija arī zivju konservi. Kurā brīdī tas viss pazuda un mēs pārgājām uz krāsotajiem lašiem?

Es saprotu, ka daži tagad “diskusijās” biedē, ka Latvijas zivsaimniecībai draud posts un negals dēļ starptautiskajām sazvērestībām un Eiropas regulām. Tomēr, es neesmu pārliecināts, ka tas ir īstais iemesls. Regulas neko neizregulēs, jo, galu galā, mēs dzīvojam demokrātijā, kurā ir iespējams, ja ne ar balsošanu, tad ar pietiekoši skaļu kliegšanu daudz ko panākt. Galvenais jautājums paliek vienkāršs – vai vidējam latvietim vispār ir nepieciešama mūsu zivsaimniecība, ja viņš lepni paceltu galvu pasoļo garām mūsu pašu šprotēm un reņģēm, lai izvēlētos kaut ko “eksotiskāku”? 30 tūkstoši eiro par sagrieztu laivu zvejniekam vienkārši ir pieklājīga kompensācija par to, ka viņa darbs viņa kaimiņam nav vajadzīgs.

Domāju, ka būtu vērts pamainīt attieksmi, nevis atkal meklēt ārējo ienaidnieku, kurš ir vainojams pie mūsu nelaimēm…

Karstā laikā no labsajūtas (vismaz īslaicīgas) radīšanas viedokļa es ātrumā nevaru iedomāties neko labāku par aukstu alu. Bet tam ir viens mīnuss – iedzerot alu, es kļūstu ārkārtīgi radošs. Es, pārāk nepiepūloties, spēju izdomāt pat vairākus iemeslus, kāpēc uz vakaru ieplānotos darbus tik pat labi es varu izdarīt arī nākamajā dienā. Bet pašreiz, tā kā ir sakrājies gana daudz, ko darīt, šāds radošums varētu kaitēt. Tāpēc esmu izdomājis sev citu dzērienu.

Pagatavošana pavisam vienkārša. Ņemam piparmētru lapas, iemetam glāzē, uzlejam pa virsu vēsu ūdeni. Kad ūdens tiek izdzerts, lejam vēl. Un tā visu dienu. Var vēl arī citronu pielikt, bet tas nav obligāti.

Vienkārši tīrs ūdens ir samērā garlaicīgs, dienas laikā divus litrus izdzert ir pagrūti, bet šādā veidā nekādu problēmu. Plus vēl – informācija no GreenDo:

Piparmētra aktivizē un nostiprina cilvēka smadzeņu darbību un stimulē garīgās spējas, uzlabo asinsriti.

Nu, gluži tas, kas man tagad ir vajadzīgs!

Foto: ianqui / flickr.com

Es spēju paciest daudzas lietas ēdienu reklāmās. Par to, ka ēdiens padarīs jūs laimīgus, vai ka ēdiens vai dzēriens ir gatavots, izmantojot kaut kādu sentēvu recepti. Es varu daudz ko piedot. Bet vienu lietu es nevaru piedot. Es vienmēr kļūstu dusmīgs, kad es dzirdu, ka tāds produkts, tādi konservi, tāda mērce, tāds kečups ir bez konservantiem. Atvainojiet, ja tur klāt nebūs konservanti, jūsu produkts sabojāsies, pirms tas vispār nonāks kaut kādā veikala noliktavā, par vairāku mēnešu derīguma termiņu nemaz nerunājot.

Un te vēl. Sāls, cukurs, pipari, ķiploki. Tie visi ir konservanti. Konservanti – tā ne obligāti ir kaut kāda ļauna e-viela, kas noteikti jums izraisīs vēzi. Konservants ir tas, kas palīdz produktu saglabāt ēdamu ilgākā laika periodā. Gan jau katrs atceras skābētus gurķus, kuriem ir piešauts etiķis. Ievārījumus arī mamma ar cukuru vārīja. Un tāpēc, ka etiķis un cukurs ir konservanti, jūs šos gardumus varējāt ēst ziemā. Ja nebūtu cukurs klāt, zemenes varētu pēc pāris dienām mest ārā.

Tā ka, dārgie draugi, pārtikas ražotāju mārketinga speciālisti, izdomājiet kaut kādu citu terminu, kā apzīmēt to, ka jūsu produktam nav pieliktas tās vielas, kas citur ir, bet citur nav ļaunu vielu sarakstā. Jo konservanti jūsu produktos ir, un savādāk nav iespējams būt!

Pirmkārt, disklaimeris. Nē, man neviens nemaksā par Valmiermuižas alus reklāmu šajā bildē. Man vienkārši viņš ļoti patīk, ar lielu atrāvienu no pārējiem aliem. Un glāzes es arī pirku pats par savu naudu. Nav man nekādas savtīgas intereses.

Bet stāsts ir pavisam par kaut ko citu. Es vienmēr esmu mācīts, ka alu ir jālej tā, lai glāze būtu ~45 grādu leņķī, alu jālej lēnām, lai nesaputojas pārāk. Varbūt viena atkāpe no neputošanas var būt tāda, ka īsi pirms glāzes pieliešanas, palaist tecējumu straujāk un stāvāk, lai izveidojas apmēram ceturtdaļglāze putas.

Tad es pirms daudziem gadiem biju Dublinā. Par ginesu nerunāsim, tā liešana ir pavisam cits stāsts, bet alu krogos tur lēja tā. No sākuma atgieza krānu, tad paņēma glāzi, palika apakšā alus strūklai, ļāva tecēt pāri malām un, kad glāze bija līdz malām, tad aizgrieza krānu un alu deva klientam. Toreiz, apmēram pirms gadiem septiņiem man likās – jā, ja alus maksā 4 eiro, tad jau nav žēl tā darīt. Tajā laikā, veicot valūtas konvertāciju, Rīgas krogos alus vairāk par vienu eiro nemaksāja.

Bet arī ne par to ir īstais stāsts. Īstais stāsts ir par to, ka pirms kāda laika klausījos Rick Steves diskusiju par alu, kurā piedalījās cilvēki no dažādām, kopsummā, liekas, septiņām valstīm. Un viens no viņiem, ja pareizi atceros, vācietis teica, ka viņiem ir tāds glāzē liešanas stils, kas saucas “trīs minūšu alus”. Tas ir apmēram tā. Noliec glāzi uz galda un lej tajā alu. Putas, protams, līdz malām. Tad pagaidi kādu laiku, kamēr putas nosēžas, tad pielej vēl. Tad atkal pagaidi un pielej vēl. Paies apmēram trīs minūtes. Uz to, ja nemaldos, skots, varbūt anglis, to tiešām neatceros, piebilda, ka viņiem mēdz būt arī “septiņu minūšu alus”. Toties dānis (šo gan atceros precīzi) teica, ka viņiem gan tā nav, viņiem nav laika, viņi lej tā, lai uzreiz būtu dzerams.

Ko es ar to gribu teikt? Vispār neko, tik vien – lai “trīs minūšu alus” patiešām būtu trīs minūšu, ir jāveidojas putām un tās nedrīkst pārāk ātri nosēsties. Vai tas, ka putas ātri pazūd, ir slikti, es nezinu, par to lai spriež alus speciālisti, bet, ja es ieleju glāzē kādas lielas alus darītavas masu patēriņa alu, un tam putas sasēžas jau pēc desmit sekundēm, tas man liek domāt, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā. Cik pamatoti, kā jau teicu, es nezinu.

Tomāti pie manis nodzīvoja 54 dienas. Šodien eksperimentu beidzam, jo viņi izskatās pēc tādiem, kurus es noteikti salātos negriezīšu.

Ja tā pavisam godīgi un no sirds, es cerēju, ka viņi pie manis būs vismaz pusgadu. Var jau būt, ka nepareizā laikā pirku, vajadzēja kaut kad mazāk sezonā, janvārī, piemēram. Nu, visas iespējas izmēģināt citreiz. Bet, nu, 54 dienas arī nav slikti, ne?

Nu, un, lai nebūtu tā vienkārši – sabojājās, izmetām – izpreparēju eksperimenta rezultātus beigās tā pamatīgāk. Pirmkārt, “neskartā” bilde – tas pa kreisi ir palodzes tomāts, bet pa labi – ledusskapja tomāts. Tas ledusskapī sākumā izskatījās, ka dzīvos sliktāk, bet, kā redzēsim vēlāk, beigās dažas nianses ir labākas.

Nu, tātad, pārgriezu. Rezultāts tāds, ka no tā, kas dzīvoja ledusskapī, varētu mazlietiņ salātus uztaisīt, ja drosmes būtu, jo viena puse uz aci tīri laba izskatījās. Otra puse, kur tas melnums bija, gan neizskatījās pārāk kārdinoša…

Bet, kā jau es iepriekš minēju, tas melnais nebija nekāds puvums, bet, liekas, ka slimība kaut kāda, kas liek secināt, ka, ja nebūtu piemeties, varētu vēl ilgāk pie manis uzturēties. Bet, kas to lai zina, es neesmu nekāds biologs.

Toties otrs tomāts, ja vēl būtu kādu laiku neaiztikts, būtu par rozīni pārvērties. Žuva, kamēr vienā malā pārplīsa, tad arī izdomāju beigt.

Toties, kas viņā iekšā darījās! Sēklas bija sākušas dzīt asnus. Nu, bezmaz kā tādi kartupeļi. Traks var palikt. Vēl mazliet un baigi veselīgie salāti būtu sanākuši.

Kādi ir mani secinājumi pēc eksperimenta? Tādi, ka tas, ko jums mācīja skolā botānikā, nav vairs 100% taisnība. Un tādi, ka es nezinu, kādas sekas izraisa tas, ka es kaut ko tādu ēdu. Bet var jau būt, ka es, ja ēdīšu ilgi saglabājošos tomātus, arī pats ilgi saglabāšos? Tik jautājums – virs zemes, vai zem zemes.

Labi, bet tas viss pa lielam ir tādas neprofesionāļa pārdomas. Vienīgais, ko es droši zinu, ir tas, ka tie tomāti, kas ātrāk sapūst, tie garšo labāk. Tie, kas piemājas siltumnīcā aug. Pie tam – nesalīdzināmi labāk! Gaidām ražu!

Man garšo kafija, pat ļoti. Ir tikai viena problēma. Ja es kafiju uzņemu triecientempa uzlabošanai, kad ir kādi darbi daudz un steidzami jāizdara, mani kaut kāda tāda neomulīga sajūta pārņem. Iespējams, tam ir kaut kāda saistība ar sirdi, iespējams, ka nē. Bet ir tāda sajūta, ka sirds pa muti izkāps.

Toties ar mate tēju ir savādāk. Koncentrēšanās spēja paaugstinās, galva un rokas kustas ātrāk. Un nav tādas dulluma sajūtas, kā ir pēc kafijas pārdozēšanas.

Par mate tēju stāsta visādas labas lietas. Piemēram, tā esot veselīgāka par kafiju, jo tas kofeīns, kas ir mate tējā, saucas mateīns un ir labāks, neesot kaitīgs. Vēl stāsta, ka mate tējā esot iekšā visas barības vielas, kas cilvēkam nepieciešamas. Tāpēc Peru indiāņu sievietes, kam nav piena, dodot mate tēju zīdaiņiem. Un vēl mate tēja esot populāra Buenosairesas jauniešu vidū, kas, to dzerot, spēj izturēt visu nakti klubos dejojot.

Bet, lai to visu pilnībā izbaudītu, to tēju ir jādzer pareizi. Nav tā, ka iebērsiet dažas karotītes uz krūzi un nu tik būs. Nekā, vajag vismaz pusi trauciņa piebērt ar tēju un tad to šķaidīt ar ūdeni. Tā teikt, pa nopietno. Piecu latu paka sanāks vien apmēram 3 reizēm. Bet – toties ļoti garām reizēm, varētu pat teikt – trīs dienām, jo ūdeni lejam uz tējas un to dzeram visas dienas garumā.

Bet, patiesībā, vislabāk jums visu pastāstīt šis vīrs savā video. Es tāds amatieris esmu, salīdzinot ar viņu.

Iepriekšējā rakstā žēlojos, ka atkal nesanāca ar oglēm grilam notrāpīt, ka, kamēr vienā pusē ir ogles, tikmēr otrā pusē kurās ugunskurs. Gan jau, ka tāda shēma ir OK, ja ir šašliku darbnīca, kurā ir nepārtraukti cilvēkus jābaro, bet man diviem iesmiem tāda shēma likās nepareiza.

Un tā arī bija – apdomāju savas kļūdas, mēģināju vēlreiz – un sanāca. Te dažas atziņas, tiek pierakstītas un nodotas nākamajām paaudzēm.

Malku vajag sadalīt pēc iespējas vienādākās pagalītēs. Nu, ne galīgi skalos, bet ne arī pamatīgās pagalēs. Nu, es nezinu, 5cm pa diagonāli varbūt, nemērīju, kad skaldīju. Tad viņa sāk degt apmēram vienā laikā un beidz degt arī gandrīz vienlaicīgi.

Kāda koka malku ņemt – pirmkārt, sausu. Sugas izvēle jau ir atkarīga no paša gaumes, kā arī no tā, kādas sugas zvērs tiek likts svilināties. Kaut kur interneta bezgalīgajos resursos lasīju, ka laba esot augļu koka malka, bet, nu, neesmu pats mēģinājis. Man ir “parasta malka”. Ir OK pilnībā.

Un grilu nevajag likt aizvējā, jo tad pašam ik pa brīdim ir jāpūš uz oglēm, jo,gaļa cepas daudz labāk, kad tās ogles kvēlo.

Jā, un vēl viena atziņa par gaļas cepšanu, to man draugs pasvieda pagājušajā vasarā. Kāpēc vīrieši it kā esot labāki pavāri par sievietēm? Tāpēc, ka viņi uzliek gaļu cepties un tad pievēršas alum, vīnam, sarunām. Un gaļu apgroza reti, cik paspēj atrauties no sarunām. Tāpēc gaļa netiek apžāvēta, bet gan smuki brūni izcepta.

Piemetinājums no manis paša puses. It kā jau arī sievietēm nav problēmas ar sarunām, bet laikam šajā gadījumā sieviešu sarunas netiek pieskaitītas pie cepšanai labvēlīgiem apstākļiem. Vīrietis vienkārši fiziski nespēj runāt stundu pa telefonu, nedomājot ne par ko citu. Bet stunda gaļai uz grila, vienai pusei – jau ir par daudz.

Tas, protams, ir tikai un vienīgi šovinistisks vispārinājums. Pasaulē ir miljoniem lieliski gatavojošu sieviešu un miljoniem nekam nederīgu pavāru vīriešu.

Vakar grilēju gaļu. Un atkal gadījās tā, ka it kā malku sakrauju pienācīgā daudzumā, bet beigās jūtu, ka sāk pietrūkt. Ar maisa oglēm viss ir daudz vienkāršāk – ieber tik, cik vajag, piešauj ķīmiju un aizdedzini. Un ir apmēram viss skaidrs, kad būs gatavs, cik būs ogles, cik varēs sacept gaļu.

Bet nē, es negribu ar maisa oglēm. Man labāk patīk ar malku. Dabas (dūmu) garšu var klāt dabūt.

Nu un tad man bija tāds skats kā bildē. Vienā malā cepās gaļa, bet otrā laicīgi kurinu jaunu ugunskuru, lai nav tā, ka ogles beidzas, jo gaļu ir jācep vienā reizē uzreiz visu gatavu.

Tā nu vakar es mazliet padomāju, kas varētu būt par vainu, šodien kurināšu atkal, mēģināšu kļūdas labot. Cerams, ka tuvākajā laikā atradīšu to īsto recepti, kā kurināt grilu ar malku, lai viss sanāk.

Nākamā būs mākslas bilde. Fotosesija ar mēnesi veciem tomātiem. Vienīgi es 22.maijā, kad viņiem aprit tieši mēnesis, kopš dzīvo pie manis, nebūšu ar viņiem kopā, tāpēc fotografēšu dienu vēlāk.

Bet tagad – 28.diena. Nav slikti.

Tas, kurš dzīvo ledusskapī, ir ieguvis mizas nomelnēšanu (pats nupat terminu izdomāju) par apmēram 15 procentiem. Es neesmu nekāds biologs, bet man liekas, ka tā ir slimība kaut kāda, jo man liekas, ka viņš nepūst. Tā melnā daļa ir cieta, stingra. Es esmu redzējis pūt sākušus tomātus, viņi ir vairāk uz brūno pusi.

Savukārt tas, kurš pavada dienas uz palodzes – man liekas, ka viņš saulē sāk izbalēt. Patiešām – es domāju, ka viņš sāk palikt caurspīdīgs. Bet viens ir skaidrs. Dzīves gudrība, kas man tika iemācīta bērnībā – noliec negatavu tomātu uz loga saulē, lai nogatavojas – vai nu nestrādā nemaz, jeb arī man ir jābūt ļoti, ļoti pacietīgam.