Brīvdienu atpūta

Man vienmēr ir licies, ka Curaçao latviski tulkojas kā Kurasao. Tāpat man likās, ka tas ir tikai zilais liķieris, nekas cits. Izrādās, ka pareizi šis vārds tiek izrunāts kā Kirasao, bet liķieris ir ieguvis savu nosaukumu par godu zemei, kur tas ir radīts.

Kirasao ir sala Karību jūrā netālu no Venecuēlas. Tai ir autonomija Nīderlandes sastāvā. Galvaspilsēta ir Vilemstada, es tur neesmu bijis, bet vieta izskatās ļoti patīkama. Tā, it kā Amsterdama būtu pārcelta pie Karību jūras. Amsterdamai nav ne vainas, taču klimats gan tur varētu būt labāks, tāpēc šis risinājums liekas brīnišķīgs. Lūk, bildes.

Bet vēl pirms holandieši uz Kirasao pārcēla Amsterdamu, tajā saimniekoja spāņi. Spāņiem ļoti garšoja viņu Valensijas šķirnes apelsīns, tāpēc viņi nolēma to ņemt līdzi un pārstādīt savā jaunajā mājvietā. Toties apelsīnam gan nepatika spāņu jaunā mājvieta, tāpēc viņš izauga maziņš un rūgts. Tik rūgts, ka pat kazas viņu neēda. Toties atklājās, ka mizās viņam ir dikti daudz ēteriskās eļļas, ka rezultāts varēja tikt izmantots citiem mērķiem. Pats slavenākais mērķis tika sasniegts 1896. gadā, kad tur tika radīts Kirasao liķieris.

Tas arī īsumā ir viss, ko par šo zemi stāstīt. 444 kvadrātkilometri, visu cauru gadu apmēram 30 grādus silts (es pat teiktu – karsts), pludmales, tūristi. Reklāmā teiktu – paradīze Karību jūrā.

Vakariņām šoreiz interesantu ēdienu pagatavoju. Process ir pavisam savādāks, nekā līdz šim esmu gatavojis. Par visu pēc kārtas.

Novāriet trīs vistas filejas, sagrieziet gabaliņos. Ņemiet vienu zaļo, vienu sarkano papriku, vienu vidēju sīpolu, sakapājiet. Sagatavojiet divas ēdamkarotes rozīnes, piecas ēdamkarotes sakapātas zaļās olīvas, trīs ēdamkarotes sakapātas dilles, kā arī iepriekš sagriezto vistu. Uzkarsējiet pannā olīveļļu, ieberiet papriku un sīpolus, vāku virsū, sautējiet 5 minūtes. Tad pieberiet visu pārējo sagatavoto, pievienojiet divas ēdamkarotes tomātu mērci, sāli un piparus pēc garšas, atkal vāku virsū un sautējiet vēl 5 minūtes. Tad ņemiet nost, atlieciet malā, lai padziest.

Un te sākas interesantākais. Vajadzēs buljona trauciņus mazos, nu, bļodiņas, vai kā tos traukus pareizi sauc. Tādus, kāds bildē, apmēram. Ņemiet šķēlēs sagrieztu gouda sieru, veikalos pārdodas paciņās, tā ka būs vienkārši. Trauciņu izklājiet ar sieru. Man sanāca, ka vajag divas šķēles uz trauciņu. Tad ielieciet sacepto pildījumu un pārklājiet to ar vēl vienu siera šķēli. Sabāziet visu sieru trauciņā, lai nekas pāri nekarājas. Jā, šis viss iepriekš minētais daudzums ir priekš četrām porcijām.

Lielā pannā ielejiet ūdeni tā, lai, kad ieliksim tajā bļodiņas, tās būtu ūdenī līdz pusei. Uzvāriet ūdeni, nogrieziet karstumu uz vidēji mazu, uzlieciet vāku un vāriet 15 minūtes. Pasniedziet un ēdiet uzreiz, kad gatavs.

Man izaicinājums bija, ka visi četri trauki nesagāja vienā pannā, tāpēc trīs bija pannā, bet vienu nācās vārīt atsevišķi. Galvenais tādā gadījumā ir panākt, lai vārīties abi trauki sāk puslīdz vienlaicīgi.

Garša bija ļoti laba un, kas man bija lielākais pārsteigums, pilnīgi savādāka, nekā pirms ielocīšanas sierā. Un pagatavošana šādam ēdienam ir šausmīgi vienkārša, bet rezultāts izskatās ne gluži pavisam parasts.

Tā stāsta, ka šis ēdiens ir radies sen, kad bagātie holandiešu vergturi no siera rituļiem izgreba vidu, bet cietās malas meta ārā, savukārt vergi šo pārpalikumu piepildīja un tāpat līdzīgi kaut kā uzvārīja. Es gan nespēju iedomāties tādu siera ēšanas veidu, ka siers tiek rūpīgi izgrebts no rituļa vidus, vismaz savā dzīvē es to nekad neesmu redzējis… Bet, nu, katram gadsimtam savas īpatnības, droši vien.

Jebkurā gadījumā, pagatavot trauciņā tomēr ir estētiskāks veids.

Nākamnedēļ Kipra. Beidzot iedziļināšos grieķu Kipras un turku Kipras diskusiju niansēs un mēģināšu atrast ko garšīgu.

Čīle man asociējas ar vīnu. Pārsvarā sarkano. Jaunā pasaule. Vīnu pazinējiem ir savi viedokļi par to, vai jaunā pasaule ir labāka vai sliktāka par veco, bet, ja jautājat man – nav nekādas lielās starpības. Tāpat kā Eiropā, arī Čīlē vīni priekš manis iedalās sarkanajos un baltajos, garšīgajos un negaršīgajos. Un, tā kā vīnu šķirnes tur ir ļoti, ļoti daudz (Čīle ir devītā lielākā vīna ražotāja un piektā lielākā vīna eksportētāja pasaulē), tad labus vīnus tur nevajadzētu būt problēmām atrast. Es pat šeit lielveikalā spēju atrast tādus, kas klasificējas zem “garšīgi”, tā ka gan jau būs labi. Lai strīdas tie, kuriem ir smalkāka saprašana un sarežģītākas vērtēšanas sistēmas.

Ja man jautājat, kas ir slavenākie čīlieši, tad es teiktu, ka tie, kas attēloti uz Lieldienu salas statujām. Jeb arī Pinočets.

Toties pats slavenākais Čīles realitātes šovs bija par to, kā viņi 2010.gadā glāba ogļračus. Labi, ka ar laimīgām beigām, jo nelaime bija īstāka par īstu. TV, avīzes, citi masu mediji sekoja glābšanas operācijai no augusta līdz oktobrim. Beigās viss bija pa smuko – ar karogiem, ļoti patriotiski. Bet, ja padomā par tiem miljoniem, kas visā pasaulē sekoja līdzi glābšanas operācijai ar TV starpniecību… Nav līdzības ar jebkādu realitātes šovu, tikai ar to atšķirību, ka lieta ir daudz nopietnāka?  Un kas pēc tam, kad viss beidzās? Pēc nedēļas, es teiktu, ka lielākā daļa šo visu jau bija aizmirsusi. Un ja būtu slikti viss beidzies? Tāpat pēc nedēļas būtu pārslēgušies uz kādu citu notikumu, kam aizrautīgi sekot līdzi. Tas ir līdzīgi kā filmā Hotel Rwanda, tas gan par citu valsti bija. Cilvēki uz to visu noskatīsies, pateiks “Ak, mans Dievs!” un turpinās ēst savas vakariņas.

Un visā šajā glābšanas pasākuma atspoguļošanā – uz ko bija lielāks fokuss – uz cilvēcisko aspektu, jeb uz tehnoloģisko pusi? Nevajadzētu it kā būt šaubām, kas ir svarīgāks, vai ne?…

Kā ēdiens šoreiz tas, kurš esot pats populārākais Čīlē. Pastel de Choclo. Gaļas un kukurūzas pīrāgs.

Iekurinām cepeškrāsni uz 210 grādiem. Ņemam 6 svaiga bazilika lapas, sakapājam. Pannā uzsildām 3 bundžas kukurūzas, 3 ēdamkarotes sviesta, sakapātās bazilika lapas, sāli vienu tējkaroti. Lēnām pievienojam glāzi piena, mazliet mazāk. Maisām visu laiku, kamēr maisījums paliek tāds biezs.

Atcerieties bērnībā, kad piens netīšām uzvārījās, tad – kas viņam virsū izveidojās? Pareizi – “fuj, plēve!”. Tagad, kad jūs maisāt, “lai paliek biezāks”, tas nozīmē, ka no piena pāri paliek tikai “fuj, plēve”. Nogrieziet mazu uguni un sildiet apmēram 5 minūtes. Tad nolieciet malā, kamēr gatavojat gaļu.

Ņemat vienu cāļa fileju, novāriet, nolieciet malā.

Ņemiet apmēram 400 gramus liellopa maltās gaļas. Neesiet slinki, samaliet gaļu paši – savādāk nevar būt drošs, kas tur paslēpies ir tajā veikalā samaltajā gaļā. Gaļu ir jāmaļ tieši pirms gatavošanas. Nav labi, ja arī nav tur sabāzti iekšā visi iespējamie konservanti, samaltai gaļai labi tiek klāt gaiss, un ko dara gaiss? Pareizi – bojā gaļu. Tāpēc labāk pērciet veselus gabalus, samaliet un uzreiz uz pannas.

Ņemiet 3 lielus sīpolus, sakapājiet, cepat eļļā, kamēr mīksti. Tad pievienojiet malto gaļu. Kad sacepta, pievienojiet tējkaroti sasmalcinātas romiešu ķimenes, sāli un piparus pēc garšas.

Tagad ņemiet ugunsizturīgo trauku, kurā jūs lazanju cepiet. Apakšā ieklājiet maltās gaļas maisījumu. Tad glāzi melnās olīves, tad glāzi rozīnes. Tad sagrieziet strēmelēs novārīto cāļa fileju un uzklājiet nākamajā kārtā. Un tad pāri visam kukurūzas maisījumu. Un pa virsu tējkaroti pūdercukura. Lieciet krāsnī uz 30-35 minūtēm, kamēr smuki zeltaini brūns.

Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka pirms tam bija labi pastrādāts dārzā svaigā gaisā, bet ēdiens bija labs! Klāt glāze Čīles vīna. Un varam gatavoties nākamai nedēļai – Ķīna. Ķīna ir kaut kas milzīgi liels. Gandrīz tik pat liels kā Itālija. Būs rūpīgi jādomā, ko pagatavot.

Es nezinu, vai portugāļu valodā runājošie ir tādi draudzīgi savā starpā, bet izskatās, ka tā ir. Kamēr spāniski runājošie pamanījās Dienvidamerikā nodibināt neskaitāmas valstis un valstiņas, tikmēr portugāļu valodā runājošie nodibināja vienu – pasaulē piekto lielāko!

Brazīlija. Valsts, kas ir pazīstama ar futbolu, sambu un Riodežaneiro Kristus statuju. Ja man pasaka vārdu “Brazīlija”, pirmais, kas man nāk prātā, ir šī dziesma – Brasil.

Bet man subjektīvi interesanti ir tas, ka mani kaut kā nemaz nevelk uz Brazīliju. Rio, Kopakabana, Amazone, mežonīgā daba – es pats nesaprotu, kāpēc. Argentīna, Čīle, Kolumbija – jā, jebkurā laikā, bet Brazīlija – nu, labi. Bet tas ir kaut kur zemapziņā un es to izskaidrot nevaru. Bet Brazīlija ir skaista zeme, un to ir vērts apmeklēt!

Man šonedēļ gadījās jaunumu uzzināt. Izrādās, ka kaipirinja ir Brazīlijas nacionālais kokteilis. Es zināju, ka viņu ļoti labi prot pagatavot Berlīnes bāros, kur to sauc par kaipī, bet to, ka tas nāk no Brazīlijas, man bija jaunums. Sastāvā cachaça rums, laims, cukurs un daudz ledus.

Brazīlijas it kā nacionālais ēdiens mani apbēdināja. Es nevēlējos taisīt pupiņas ar gaļu. Ir kaut kādi brīži, kad es nevēlos ēst pupiņas ar gaļu, viens no šādiem brīžiem bija šonedēļ. Tai vietā es vēlējos grilēt. Tāpēc sameklēju, kāda ir brazīliešu nacionālās grilēšanas īpatnība. Un tiešām – uzzināju ko jaunu. Ja līdz šim biju grilējis daudz maz vienveidīgi – gaļu sākumā paturu kaut kādā maisījumā un tad cepu uz oglēm, tad šī grilēšana bija pavisam savādāka. Metode saucas churrasco. Patiesībā tas ir tas pats barbekjū, tikai portugāļu valodā.

Ņemam liellopa fileju. Viņi tur, Dienvidamerikā govis mīl, bet savādāk, nekā Indijā – iekšķīgi. Liellopa fileju ņemam, jo pieredze rāda, ka citus liellopa mīkstumus var ar baudu ēst tikai tad, ja ilgāk sautē, bet fileja ir daudz mīkstāka. Gaļu sagriežam tādos palielos gabalos. Veram uz iesmiem. Tad liekam uz grila un apcepam. Ievērojam, ka pagaidām nekādas garšvielas procesā nav iesaistītas.

Kamēr gaļa tiek apcepta, apbrūnināta, sajaucam uz glāzi ūdens divas tējkarotes sāls un divas saspiestas ķiploka daiviņas. Tad turpinām cept gaļu, ik pa brīdim aplejot to ar sagatavoto ūdeni. Es aplēju pēc katras gaļas apgriešanas uz otru pusi, apliešanai izmantoju tējkaroti – viena tējkarote uz katra gaļas gabala. Cepam, kamēr gatava.

Kamēr grilējas, smalki sagriežam tomātus, sarkano papriku, zaļo papriku un sarkanos sīpolus. Proporcija tāda, kādu vēlaties, bet apmēram 1:1:1:1. Pirms servēšanas pielejiet olīveļļu un baltvīna etiķi, pieberiet sāli. Viss pēc garšas – improvizējiet.

Gaļa ļoti interesanta sanāca. Starp citu, garšoja pēc liellopa aknām. Nav ne jausmas, kāpēc. Es pat gūglē ierakstīju – “liellopa fileja garšo pēc aknām”, bet neko, par laimi, neatradu.

Un vēl – šis bija ļoti vienkāršs, bet interesants cepšanas veids. Tradicionālā veidā vienīgā darbība pie cepšanas ir laicīgi pagriezt, lai nepiedeg, bet šeit ir mērķtiecīgi jālaista. Un tā rūpīgi, nevis kā jaunībā seklajos grilos – uzlejam alu, lai apdzēstu liesmas…

Nākamnedēļ būs Britu Virdžīnu salas. Es nezinu, vai tām ir kāda kulinārijas atšķirība no ASV Virdžīnu salām, bet to mēs noteikti noskaidrosim.

Beļģijā, vismaz politiskajā ziņā, pašlaik iet jautri. Visi rekordi ir pārspēti – šie nav spējuši vienoties par valdību jau, liekas, vairāk kā 280 dienas. Un mums liekas, ka pie mums te ir politiskie strīdi… Beļģiem, liekas, šis jau kļūst par ieradumu, jo iepriekšējā krīze bija nemaz ne tik sen – 2007.-2008. gadā, kad viņi nevarēja par valdību vienoties 196 dienas. Politiķu sievas draud, ka nebūs seksa, kamēr nebūs valdības, bet nekā – šie ir stipri un tādiem sīkumiem neļaus sagraut viņu principus.

Šādas situācijas liek domāt un runāt par to, ka Beļģijai kā valstij drīz pienāks gals. Pašlaik tur ir divas daļas – flāmu daļa ziemeļos, kur runā nīderlandiešu (holandiešu, flāmu) valodā, un valoņu daļa dienvidos, kur runā franciski un mazliet (1%) vāciski. Tā stāsta, ka daļas sen jau būtu sarunājušas šķirties, ja vien nebūtu problēmas ar Briseli, kura atrodas flāmu daļā, bet kur vairākums runā franciski.

Kad es biju Beļģijā pirms kāda laika, bilingvālisms visuzskatāmāk man bija redzams vilcienā. Braucot no Briseles uz Brigi (Brugge), Briselē (Bruxelles, Brussel) informācija par pieturām tiek saukta divās valodās (tai skaitā vietvārdi, kas katrā valodā atšķiras), bet, izbraucot no bilingvālās daļas, franču valoda tiek atmesta. Uz Lježu (Liege) braucot, informācija tiktu pasniegta tikai franču valodā. Tā teikt, dzīvo divas sabiedrības blakus viena otrai un netraucē cita citu ar savu klātbūtni. Lēvenē (Leuven) pēdējais franciski runājošais esot izmests pa logu jau ļoti sen (gadu, diemžēl, vairs neatceros).

Tāpēc tās labās filmas In Bruges nosaukums ir pilnīgi nepareizs, jo tas ir francisks. Bet pati filma ir forša! Un pilsēta arī. Tiešām, kā teikts filmā – it’s like a f**kin’ fairytale or something.

Beļģija man asociējas ar vairākām lietām, šokolādi un vafelēm tai skaitā, bet galvenās ir divas. Alus. Simtiem! Nav kā pie mums, kur ir apmēram divu veidu alus un ne pārāk daudz garšu atšķirības. Tu tiešām alus šķirnes ir simtiem! Antverpenē (Antwerpen) pie centrālā laukuma ir veikals, kura skatlogā ir rakstīts, ka tur ir dabūjamas 300 dažādi ali. Man pat bilde ir, bet tā ir kaut kur dziļi iebekapota, ātrumā neatradu, varbūt vēlāk ielikšu, lai nedomājat, ka es mānos.

Bet galvenais no vēderpriekiem, kas asociējas ar Beļģiju, ir mīdijas (mūsu veikalos pazīstamas kā ēdamgliemes). Flāmiem mossel, valoņiem moules. Beļģijā mēs bijām pirms pieciem gadiem pirms Ziemassvētkiem ar savu toreiz pusotru gadu veco meitu. Pusdienās sev ņēmām tradicionālās mīdijas beļģu gaumē, bet meitai (bērns taču gan jau kaut ko tādu neēdīs…) kaut kādu vistu. Rezultāts bija tāds, ka meita apēda visus tēta “gliemežus”, bet tētis pats varēja ēst vistu. Kopš šīs pieredzes vairs tādas kļūdas nav atkārtotas. Jā, un kāpēc gan lai bērns neēstu mīdijas – tādā vecumā jau vēl nav kaut kādi neizskaidrojami kompleksi izstrādājušies…

Nu, un, lūk – tradicionālā beļģu mīdiju recepte. Divi kilogrami ēdamgliemenes. Sky veikalos viņas pieved ceturtdienās, par Stockmann nezinu, bet piektdienas pusdienlaikā pirktās bija svaigas. Jā – svaigums ir svarīgs, savādāk var sanākt problēmas ar vēderu. Pirms gatavošanas atlasiet visas mīdijas, kas ir vai nu ar bojātām čaulām, vai arī atvērušās. Tās ar bojātām čaulām uzreiz metiet ārā, bet tām, kas ir atvērušās, vēl ir cerības. Palieciet zem auksta ūdens strūklas. Ja aizveras, tad ir ēdamas, ja nekustas, tad metiet ārā.

Sagrieziet kubiņos vienu sīpolu un četrus selerijas kātus. Lielā katlā (mīdijas nedrīkst būt vairāk kā 3/4 no katla tilpuma) sviestā apcepiet sīpolus un seleriju, līdz sāk izdalīties sula. Pielejiet glāzi ūdens, pieberiet gliemenes un uz lielas uguns, laiku pa laikam sakratot, sautējiet zem vāka, kamēr visas atvērušās. Tās, kas nav atvērušās, piebiedrojas tām, kas miskastē.

Un frī kartupeļi. Sagriežam kartupeļus frī kartupeļu formā un padarām sausus, lai eļļa nesprakšķ pa gaisu. Pannā uzkarsējam daudz eļļu. Visu pudeli. Kartupeļiem tajā būs jāpeld. Ļoti karstajā eļļā kartupeļus liekat iekšā pa saujas lieluma porcijām. Cepiet 4-5 minūtes, kamēr sāk mainīt krāsu, bet vēl nepaliek brūni. Tad ņemiet ārā, nožāvējiet uz papīra dvieļiem. Tur ir tas galvenais beļģu frī kartupeļu skaistums – lai kartupeļi nebūtu piesūkušies ar eļļu.

Tas vēl nav viss. Tā ir tikai pirmā cepšana. Pirms pasniegšanas vēlreiz uzkarsējiet eļļu un cepiet tāpat pa saujas lieluma porcijām, kamēr kraukšķīgi un brūni. Tad atkal iesaistiet papīra dvieļus, lai ir sausi un nepievelkas ar eļļu, apsāliet un pasniedziet galdā.

Kad esiet Briselē, aizstaigājiet līdz vecpilsētai blakus Grand-Place (Grote Markt), tur ir pilns ar jūras velšu restorāniem. Atrodiet Chez Léon – tur ir patiešām garšīgi; bet arī šīs, mājās gatavotās mūsu ģimenei viennozīmīgi ir no visām līdz šim izmēģinātajām 20 dažādām virtuvēm absolūti pirmajā vietā, pie tam ar lielu atrāvienu.

Nākamnedēļ Beliza. Valsts, par kuru es nezinu absolūti neko. Man likās, ka tā ir kārtējā sala Karību jūrā, bet izrādās, ka nē – kontinentā blakus Meksikai. Droši vien ēdiens nebūs nemaz līdzīgs beļģu virtuvei.

Kur atrodas Baltkrievija, droši vien nevienam nav jāstāsta. No Rīgas ap 250 km līdz Daugavpilij, un tad jau turpat, pēc pārdesmit kilometriem ir Baltkrievija. Neaizmirstiet tik pirms tam vīzu nopirkt!

Baltkrievija, līdzīgi kā Latvija, vēsturē reti ir bijusi vienota teritorija. Viņiem tāpat dažādos laikos dažādas teritorijas ir bijušas zem dažādām lielvarām. Vismaz mums tas beidzās 1918. gadā, bet viņiem pašreizējā teritorija par vienotu valsti toreiz spēja izlikties tikai vienu gadu līdz 1919. gadam, kad atkal gāja vaļā kašķis ar ieročiem rokās, līdz 1921. gadā austrumu daļa kļuva par Baltkrievijas PSR, bet rietumu daļu sev savāca Polija. Protams, austrumos visu laiku bija tāda kā nepadarīta darba sajūta, līdz arī 1939. gadā viss tika izdarīts līdz galam – Poliju izformēja, bet Baltkrievija ieguva visu savu tagadējo teritoriju.

Baltkrievi daudz dabūja ciest no Černobiļas avārijas. Pati Černobiļa atrodas Ukrainā, bet zināms, ka tādas visādas bīstamas lietas labāk ir celt pie kaimiņvalstu robežām. Un vēlams, lai vējš pūš prom, ja nu kaut kas notiek. Lai citiem arī tiek, lai paši nepaliek vieni savās bēdās.

Brīvība Baltkrievijai atkal pienāca tad pat, kad mums – 1991. gadā. Tad viņi dažus gadus padzīvojās ar jaunu karogu, jaunu ģerboni, bet 1995. gadā nāca Lukašenko, pazīstams arī kā Baķka (nejaukt ar Jāni Straumi), kurš teica “da, nu to visu, atgriezīsimies pie pārbaudītām vērtībām” un atjaunoja visu, ko vien varēja atjaunot – karogu, ģerboni un plānveida ekonomiku. Pašlaik 51% baltkrievu strādā valsts darbā, 47% strādā privātās kompānijās. Un tikai apmēram 6% no visām privātām kompānijām ir ar daļēju ārvalstu kapitālu.

Baķka tiek saukts par Eiropas pēdējo diktatoru, un rietumvalstis ar viņu draudzējas tikai tad, kad viņš sastrīdas ar Krieviju. Tā stāsta, ka Lukašenko savulaik bija plāns apvienoties ar Krieviju un tad kļūt par Krievijas prezidentu, bet, nu, tas viņam varbūt kādreiz izdotos, tagad tur viņiem pašiem gribētāju un konkurences pietiek…

Baltkrievijas virtuves raksturiezīme ir vienkārša – ļoti daudz kartupeļu! Es to neizdomāju, es to izlasīju vienā forumā, kur paši baltkrievi mēģināja noskaidrot, kas viņiem ir nacionālais ēdiens. It kā ļoti populārs ēdiens ir kartupeļu pankūkas, taču tas tomēr netika izvirzīts par pašu tipiskāko, jo ļoti līdzīgi ir sastopami gan Krievijā, gan Polijā, gan Lietuvā. Beigās no tā visa izlobīju, ka pats tipiskākais, ko būtu grūti kaut kur citur atrast, ir babka. Tāds, “ko vecmāmiņa gatavoja, pirms aizbrauca uz pilsētu dzīvot”.

Pagatavošana ir vienkārša un samērā ātra, ja jums ir virtuves kombains. Ja jums virtuves kombaina nav, tad būs vienkārši, bet ilgi.

Vajadzēs 350 gramus cauraugušu cūkas speķi. Kaut kas no bērnības atmiņām, pats es neatceros, kad būtu speķi gatavojis. Bet droši vien, ka velti, jo tā stāsta, ka “сало – сила, спорт – могила” (šis teiciens gan, liekas, no Ukrainas nāk, bet drošs es neesmu).

Ar speķi darām tā. Sagriežam mazos kubiņos, un uz karstas pannas kārtīgi apcepam (tā lai brūni un kraukšķīgi). Tad klāt pieberam trīs sakapātus sīpolus, apcepam, kamēr tie brūni. Tad pieberam sāli, piparus un liekam malā un pievēršamies kartupeļiem.

Pusotru kilogramu kartupeļus sarīvējam. Man, par laimi, ir virtuves kombains, pretējā gadījumā man būtu bijis pusi dienas, ko darīt. Sarīvētos kartupeļus samaisām ar 3 ēdamkarotēm skābo krējumu, 2-3 olām, 3 ēdamkarotēm miltu un sāli pēc garšas. Tad samaisām ar sacepto speķi, pildām vai nu podiņos, vai formā un atstājam 180 grādus karstā cepeškrāsnī uz apmēram stundu. Es cepu podiņos, jo tā ir smukāk, bet nākamreiz noteikti cepšu tajā traukā, kurā lazanjas cep (kāds viņam ir nosaukums?), jo tā ir ātrāk.

Ēdiens labs. Tiek pasniegts, klāt piedzerot pienu. Tādu var pagatavot pusdienās, mazliet nosnausties un tad iet uz lauka kartupeļus vākt. Ja pēc tam atlikušo dienas daļu ir ar galvu un datoru jāstrādā, tad gan laikam nebūs īstais. Bet, jā, kad cepu speķi ar sīpoliem, smarža bija kā bērnībā.

Un vēl, Baltkrievijas virtuves noskaņas turpinot – atradu RIMI Baltkrievijā ražotu alu – šo te. Vienu nopirku un pamēģināju. Rakstīts jau, ka baigais lukss un tā, bet rezultātā bija parasts lielveikalu alus. Putas nekādas, ātri pazūd; garša tāda pati kā visiem pārējiem lielveikalu gaišajiem aliem.

Bet nākošnedēļ būs Beļģijas virtuve. Mīdijas! Vispār divu domu nav, ka varētu kas cits būt. Atliek tik atrast vistradicionālāko Beļģijas mīdiju recepti. Un vēl varētu vafeles uzcept. Un pie S.Brevinga pēc beļģu alus aizbraukt. Ah, nevaru sagaidīt, nevaru sagaidīt!

Bahamas ir ļoti daudz salas pie Kubas un Floridas pussalas krastiem. Ja precīzi, tad 29 salas, 661 maza saliņa un 2387 klintis Atlantijas okeānā. Ja par asociācijām, tad – Bahama Mama. Melodija no Boney-M (kā reizi tagad sēžu un nespēju tikt no tās lipīgas dziesmas, kas iesēdusies galvā, vaļā), bet vēl arī kokteilis. 1 daļa ruma, 1 daļa ruma ar kokosriekstu garšu, 1 daļa grenadīna sīrupa, 2 daļas apelsīnu sulas, 2 daļas ananāsu sulas, glāze ar sadauzītu ledu. Tas viss sajaukts blenderī.

Nē, to es šodien nedzēru, jo tādai lietai komplektā ir nepieciešamība pēc okeāna, pludmales un palmām. Vienīgā man pieejamā pludmale ir piedzīta pilna ar sniegu, jūra ir zem ledus, bet priedes nemaz nav līdzīgas palmām. Kā arī temperatūra ir apmēram 40 grādus par zemu. Tā nav nekāda chill atmosfēra.

Bahamieši dzīvo galvenokārt no divām lietām – tūrisma (protams – palmas, pludmale, okeāns) un ofšoru bankām. Slavenāks ofšors gan ir Kubai otrā pusē – Kaimanu salas, bet man zemapziņā liekas, ka ir aizķēries, ka esmu kādā action romānā lasījis arī par slikto zēnu aktivitātēm un naudas atmazgāšanu saistībā ar Bahamām. Zemapziņa ir viltīga vieta – iekšā tur dabūt ir viegli, bet ārā gan tik lēti nenāk, tā ka precīzāk es nemācēšu pateikt.

Likās, ka ar ēdienu izvēli būs problēma. Man kaut kā vienmēr ir “bail” no tādām mazām saliņām, kuras dzīvo no tūrisma – tas liek domāt, ka virtuve tur ir tāda, “kādu klients vēlas”. Bet ar Bahamām gan, izrādās, ka tā nav. Ir pieejami pat samērā daudz tipiskie Bahamu ēdieni.

Es ilgi nemeklēju, jo iepatikās uzreiz pats pirmais – gliemeņu biezzupa. Pie tam – kādu gliemeņu! Lūk, šādu te gliemeņu! Man kādreiz bērnībā šie lielie gliemežvāki likās kaut kas mītisks. Kaut kas, kura vienīgais pielietojums ir – pielikt pie auss un klausīties kā jūra šalc. Tāpēc, patiesībā, ja man tagad būtu jāņem šādu gliemežvāku un jākasa no turienes ārā gliemezis, jāgriež gabalos un jāliek pannā, tas būtu tāda kā bērnības brīnuma slepkavība. Gandrīz vai tik pat šausmīgi kā uzzināt, ka nekāda Ziemassvētku vecīša nav. Tāpēc – paveicās – man pat nav ne jausmas, kur ir tuvākā vieta, kur tādas gliemenes pārdod, bet receptes autors pilnīgi oficiāli ir paziņojis, ka smuko gliemeņu vietā drīkst izmantot arī šos gliemežus vai garneles. Mana izvēle krita uz garnelēm. Ne pašām maziņākajām, bet tām vidēja izmēra. Pārdodas saldētā veidā lielajos supermārketos.

Biezzupa (patiesībā jau tā nav nekāda zupa, bet es precīzāku raksturojumu nemācēšu pateikt, varbūt biezenis?) gatavojas šādi. Receptes sastāvdaļas kā kokteilim – proporcijās. Viena daļa zaļās paprikas, tik pat daudz burkāni, selerijas sakne, sīpoli. Divas daļas (tātad, divreiz vairāk kā, piemēram, burkāni) kartupeļi. Visu sagriežam sīki. Teikts, ka apmēram puscentimetru mazos gabaliņos. Tiem, kam ir roka piešauta, tas noteikti ir vienkārši, bet man tas bija diezgan nogurdinošs process. Labi, ka līdz hokejam paspēju.

Garneles ņemam gandrīz trīs daļas. Arī tik pat smalki sagriežam. Un vajadzēs arī lielo tomātu bundžu.

Pannā lejam daudz eļļu, apcepam tajā dārzeņus. Pēc trīs minušu cepšanas liekam klāt garneles un tomātus. Pieberam sāli, piparus pēc garšas, pielejam ūdeni, uzliekam vāku un atstājam procesēties uz pusotru stundu. Pēc pusotras stundas tas viss ir ļoti mīksts un pasniedzams galdā. Visiem garšoja!

Nākamnedēļ Bahreina. Valsts, kurā, līdzīgi kā tagad citās arābu valstīs, notiek nemieri, kā rezultātā nenotiks pirmais Formula 1 posms. Tā teikt, cilvēkiem ir jāizvēlas – vai nu Formula 1 sacensības, vai revolūcija. Abus nevar.

Un vēl – paldies visiem, kas par šo manu pasaules apceļošanu pastāsta savos rakstos, vai kā tamlīdzīgi palīdz izplatīt ziņu. Man prieks, ka jums patīk; tas dod papildus stimulu rakstīt!

Azerbaidžāna man asociējas ne ar ko, tāpēc nākas lasīt internetos. Savukārt, tur var izlasīt interesantas lietas. Kā izrādās Azerbaidžānas iedzīvotāji ir bijuši pirmrindnieki vairākās lietās. Azerbaidžāna 1918.gadā bija pirmā sekulārā demokrātiskā republika musulmaņu pasaulē. Un arī pirmā valsts musulmaņu pasaulē, kurā sievietēm tika dotas tiesības vēlēt. Un ne tikai musulmaņu pasaulē – šādas tiesības azeru sievietes ieguva vēl pirms sievietēm ASV un Apvienotajā Karalistē!

Par ēdieniem bija doma, ka vajadzētu uzjautāt draugam, kurš ir bijis Azerbaidžānā, kas pie viņiem tāds ļoti tipisks tiek ēsts, bet tad es atradu pitī zupas recepti, kuru man ļoti sagribējās īstenot. Lai nebūtu tā, ka man nosauktu piecus citus ēdienus, bet ne šo, kas radītu diskomfortu, jo ļoti gribējās tieši pitī, pajautāšanas plānu atcēlu.

Pitī zupas gatavošanas specifika ir tāda, ka tā tiek gatavota podiņos krāsnī. Tas arī izvērtās par galveno izaicinājumu. Ja es būtu ļoti (ļoti, ne šonedēļ!) laicīgi sapratis, ka man vajadzēs podiņus, kurus likt krāsnī, gan jau ka es varēt pasūtīt tieši tik lielus un tieši tik smukus, cik es vēlos. Bet tā nācās piektdienas dienā apskatīt Rīgas veikalu piedāvājumu.

Pirmā vieta, kur biju, bija Latvijas Keramikas mājas lapa. Noskaidroju, ka viņiem ir tādi podi, bet veikali ir apmēram trīs vietās. Jā, un vēl arī RIMI veikalos pārdodot. Sākumā biju “Alfā”. Izložņāju visas malas pie traukiem, neko neatradu. Tikai kaut kādas māla krūzītes ar uzrakstu “Rīga” un tamlīdzīgi.

Tad braucu uz norādīto adresi Čaka ielā. Galvenais ieguvums no šī brauciena bija atklājums, ka uz Artilērijas ielas starp Čaka un Barona ielām auto drīkst nolikt bez maksas. Man tur netālu dažreiz ir dažas aktivitātes, tāpēc šo lietu ir jāatceras. Citu ieguvumu nebija, jo norādītajā adresē bija tikai kaut kāda šūšanas darbnīca.

Nākamā vieta Turgeņeva ielā “pie Centrāltirgus”. Patiesībā iekšā tajā rūpniecības preču tirgū, kur pēdējo reizi es laikam kaut kādā 12.klasē biju. Interesanta vieta īstenībā. Var visādus krāmus nopirkt. Ja man kādā gatavošanas reizē vajadzēs lielo ugunskura katlu, zināšu, kur tādu dabūt. Atradu arī keramikas veikalu. Podiņi bija visādi – zili, zaļi, ar uzrakstu “medus”, “sāls”. Varot likt krāsnī. Bet kaut kā nepavilkos uz iespēju gatavot zupu podā ar uzrakstu “medus”. Aizgāju uz Centrāltirgu līdz “modulim numur kaut kādam (aiz puķu rindas)”. Modulis bija tukšs. Blakus kaut kāds pudeļu pieņemšanas punkts citā modulī strādāja. Bet citā modulī tante pārdeva dažādus māla izstrādājumus. Tai skaitā podiņus ar vākiem. Un kaķu sejām.

Tajā brīdī man sāka piezagties izmisums. Sapratu, ka tagad vajadzēs braukt pa visiem lielveikaliem un meklēt. Un ir liela iespēja, ka neatradīšu.

Sāku ar “Galeriju Rīga”. Uzbraucu gandrīz līdz pašai augšai, kad sapratu, ka te nebūs. Bet tur ir tāds “Brabantia” veikaliņš. Protams, ka arī tur māla podiņu nebija, toties bija ļoti jauka pārdevēja, kas man palīdzēja – teica, ka kaut ko tieši tādu, kā es meklēju, viņa esot vakar redzējusi maksimā ar trīs iksiem. Liels paldies, un braucu uz Purvciema lielo maksimu, pašu pirmo maksimu Latvijā.

Izmisums mani gandrīz piemeklēja arī tur, jo uzreiz neatradu. Bet es jutu, ka ir jābūt, un – tā arī bija – pašā apakšējā plauktā, pāris centimetrus virs zemes – bija!

Vairāk nav, visus pēdējos piecus paņēmu.

Nu, tad, ja podiņi ir, tad var pievērsties pašam ēdienam. Vajag auna gaļu (krieviski баранина, angliski mutton) ar kauliem. Tas tāpēc, ka zupu vārām, zupai vienmēr vajag vecāku dzīvnieku. Es, protams, nopirku jēru, jo kur tad es tā tagad auna gaļu dabūšu… Jēra grozu, jo tas vienīgais bija ar kauliem, apmēram 700 gramus uz četriem podiņiem. Vienu iepakojumu, respektīvi. Un šoreiz, atšķirībā no Alžīrijas reizes, dabūju auna zirņus nekonservētā veidā. Ir dabūjami lielajā RIMI. Zirņus pirms gatavošanas uz stundām četrām jāiemērc ūdenī.

Gaļu sadalīju pa četriem podiņiem, sīpolus sagriezu gredzenos, sadalīju pa porcijām, katrā podiņā ieliku pa trīs ēdamkarotēm zirņu, aplēju ar karstu ūdeni un ieliku uz 190 grādiem uzsildītā krāsnī. Atstāju uz pusstundu. Pēc pusstundas izņēmu, pievienoju katrā podiņā pa diezgan smalki sagrieztam kartupelim, pa trīs uz pusēm pārgrieztiem ķirštomātiem, pieliku sāli, piparus, ieliku krāsnī vēl uz 40 minūtēm. Pēc tam izņēmu un katra podiņā pievienoju pa divām ēdamkarotēm sakapātas svaigas piparmētras un trīs melno piparu graudus. Vāciņus virsū, atstāju ievilkties uz 3 minūtēm, un tad var pasniegt.

Servēšana – ēd pa taisno no podiņiem, protams. Bet blakus vēl pa šķīvim ar nazi un dakšu, lai var gaļu no kauliem nokasīt. Ēdiens dikti vienkāršs, pie nosacījuma, ka nav trauki jāpērk. Un modifikācijas šim ēdienam ir gan jau tik pat daudz, cik īru sautējumam (”Trīs vīri laivā”, bet līdz tam mēs vēl nonāksim). Es būtu vēl aliči plūmītes pievienojis, bet nav īstā sezona, nevar pie ceļa krūmos nekur salasīt, un nevienā veikalā arī nemanīju…

Vēl uzcepu maizi. Maize līdzīga, kā Afganistānā, tikai sanāca daudz labāk. Rauga paciņa (7g) iejaukta mazliet siltā ūdenī uz 10 minūtēm. 3 krūzes miltu, lejam klāt pusotru krūzi ūdeni, ieskaitot to, kurā raugs izšķīdināts. Mīcām bļodā, tad turpinām mīcīt uz bagātīgi ar miltiem apkaisītas galda virsmas. Miltus uz galda vajadzēs daudz. Es patiešām nevaru saprast, kāpēc nevar receptē uzreiz savādākas proporcijas, respektīvi, miltus vairāk pateikt. Bet, nu, iespējams, ka tieši tur kaut kāds magic rodas, kad notiek izmisīga roku atbrīvošana no ķepīgas miltu un ūdens masas…

Tātad, mīcām un beram miltus, kamēr tā masa ir kļuvusi par mīklu. Tad atkal visur izbārstām miltus un izrullējam mīklu tā, lai izvietojas uz cepešpannas. Ar nazi iegriežam svītras, vienā un otrā virzienā, šķērsām. tad apsmērējam ar olas dzeltenumu (uz tādu daudzumu maizes man vajadzēja 2 gab.), apberam ar sezama sēklām. Liekam cepties uz minūtēm 20. Atšķirībā no Afganistānas, šoreiz sanāca. Cepšanas procesā pat uzpūtās tā, ka nācās taisīt vaļā cepeškrāsni un pārdurt dažās vietās, lai izlaistu gaisu. Laikam biju tās svītras par seklu iegriezis.

Verdikts par zupu – šādā aukstā laikā lieliska! Verdikts par maizi – man liekas, ka sāls tomēr pietrūka. Bet oriģinālajā receptē arī nebija.

Nākamnedēļ pievēršamies ofšoriem. Bahamas. Gandrīz vai varu saderēt, ka būs zivs!

Kādreiz jaunībā bija tāds teiciens – alus nebija, nopirkām senču. Tā arī tagad – ķengurs nebija, nopirku jēru. Bet, patiesībā, tā jau vis nebija. Ja vēl nedēļas sākumā domāju, ka, nu, vajag vai nu ķenguru, vai krokodilu, vai vismaz strausu, bet, ja nu visi striķi trūkst, tad vismaz strausa olu (omlete divpadsmit cilvēkiem!), tad uz nedēļas beigām, apgūstot Austrālijas kulināro literatūru internetā, sapratu, ka, jā – tradicionālo Austrālijas zvēru, bagātinātu ar Austrālijas garšvielām ēšana tagad nāk modē (ir pat savs nosaukums – Bush Tucker), bet tomēr tradicionālais ēdiens ir tradicionālais ēdiens. Un punktu pielika šī lapa, kura teica, ka Austrālijas nacionālais ēdiens ir jēra cepetis.

Bet sākumā – ar ko man asociējas Austrālija. Protams, pirmkārt, ar to, ka tur dzīvoja ļaunais bandīts Airtons. Tas, kurš sākumā izlikās par labo, bet beigās bija jāmūk no viņa uz Jaunzēlandi, kur visus gandrīz apēda kanibāli. Jā, “Kapteiņa Granta bērni”, bez šaubām. Austrālija – zeme, kur čum un mudž no no visādiem katordzniekiem, kuri beigu beigās izauga par normālu Rietumu sabiedrību. Viņiem kaut kad sen bija viens komēdijseriāls, kur vienā sērijā bija sižets, kurā draugi vakara pasēdēšanā lielījās, kura senčos ir bijuši niknāki bandīti.

Tas par seniem laikiem. Tuvāk mūsdienām ir Dandijs Krokodils, Midnight Oil dziesma Beds Are Burning ar Ayers Rock videoklipā, kas pats par sevi ir atsevišķs Austrālijas simbols arī bez visiem videoklipiem, kā arī Nikola Kidmena. Un vēl vīns. Man konkrēti [yellow tail]. Ne tāpēc, ka kaut kas unikāls un neaizmirstams garšas ziņā – tāpat kā visi pārējie, pēc trīs reizēm – “paldies, bija labi, tagad pievēršamies citiem”, bet tāpēc, ka bija aprakstīts labā mārketinga grāmatā. Respektīvi, stāsts īsumā. Vīns izkonkurēja nevis citus vīnus, bet vieglos kokteiļus jaunatnes vidū. Doma tāda – klasisks vīns ir sarežģīts. Tu paņem pudeli, tur viss šausmīgi sarežģīti un pēc likumiem sarakstīts, šato, kabernēsovinjon, gads kaut kāds, viss tik šausmīgi nopietni, bez maz bail pat aiztikt. Un, kad iedzer, nepaliek vienkāršāk. Upenes, avenes, strauta vējš, citrusaugļi, vēl nez kas. To visu it kā uzreiz sajust nevar, bet ir. Nopietni – raksta uz etiķetēm, ka esot! Tad nu šie, [yellow tail], izdomāja, ka darīs vienkāršāk. Būs divi vīni – sarkanais un baltais (nu, gluži kā pie manis par klasifikāciju būtu konsultējušies!). Pēc garšas vienkārši, viegli saprotami. Etiķete stilīga, nevis nopietna. Un paņēma un izkonkurēja.

Un tad pēc viņiem radās visādas biznesa modeļa kopijas. Tagad jau vairs no galvas neatceros, bet ir manītas veikalos. Toties nav dzirdēts, ka būtu veiksmes stāsts kaut tuvu dzeltenajai astei.

Šodien gan nekāds [yellow tail] vakariņās nebija. Kā jau teicu, pamēģināju, novērtēju un pievērsos citiem. Konkrēti šodien pie cepeša iederējās Rawson’s Retreat Shiraz Cabernet. Klasifikācija: sarkans, sauss, garšīgs.

Kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka, ja es iztiktu tikai ar vienu pašu ēdiena aprakstu, tad sanāktu pārāk maz priekš tādas lielas zemes (pat kontinenta!) kā Austrālija. Garākais apraksts ir par to, kā es dabūju cepeša galveno sastāvdaļu – gaļu. Pārējais ir vienkārši. Tātad, gaļa.

Aizbraucu uz mc² – domās kā pēdējo iespēju dabūt ķenguru. Ķengurs, protams, nebija, bet vitrīnā bija smuki sataisīts jēra cepetis. Jau ar visām garšvielām – atliek tik šaut krāsnī un gaidīt. Nekā! Mana austrāliešu recepte bija savādāka, tāpēc tā bija gandrīz neveiksme. “Gandrīz” tāpēc, ka, uzprasījis pārdevējām, vai “vienkārši svaiga jēra gaļa bez garšvielām nav?”, dabūju atbildi, ka ir gan – pat izvēlēties varēju – plecu vai kāju. Izvēlējos plecu. No Jaunzēlandes, starp citu. Praktiski tur pat blakus. Gabals 1.4kg. Starp citu, pēc tam salīdzināju cenu ar Jaunzēlandes jēru Sky – tur gabalos sagriezts jēra mīkstums ap 15 Ls/kg, bet mans cepeša gabals ap 10 Ls/kg. Tika sagrauts mīts par to, ka mc² viss ir nepamatoti pārcenots.

Cepeša recepte šāda. Tā, kā Austrālijā leģendārā mamma gatavo. Nu, tā mamma, pie kuras viss ir garšīgāk. Nu, jūs jau zināt, nosaukums tāds.

Uzkarsējam cepeškrāsni līdz 220 grādiem. Ņemam cepeša gabalu, piebāžam to pilnu ar šķēlītēs sagrieztiem ķiplokiem (3 daiviņas). Uz restēm uzklājam trešdaļu no rozmarīna iepakojuma. Iesmērējam cepeti ar olīveļļu, pārkaisām ar sāli un pipariem, liekam uz restēm, pa virsu uzliekam atlikušās divas trešdaļas rozmarīna iepakojuma. Un apkārt cepetim nomizotus, uz pusēm pārgrieztus kartupeļus, kas pārkaisīti ar sāli un pipariem. Šaujam iekšā cepeškrāsnī, cepam, kamēr gatavs. Vajadzētu būt gatavam pēc divām stundām, bet tas ir atkarīgs no cepeša izmēriem. Kad gatavs, ņemiet ārā, liekat uz šķīvja, apsedziet un ļaujat atpūsties 15 minūtes. Tikmēr aplejiet iztecējušos taukus un sulas ar sarkanvīnu, ieliekat krāsnī, lai uzvāras un pavāras – tas saucas deglazēšana. Pārlejiet gaļu un kartupeļus ar rezultātu, un pasniedziet izsalkušajiem, nepacietīgajiem gaidītājiem. Šo ēdienu tiešām ir grūti sagaidīt, jo rozmarīns kārdinoši piepilda visu māju.

Nākamnedēļ būs Austrija. Liekas, ka vienkārši? Ha! Jums varbūt, bet man nē. Mana sieva septiņus gadus ir dzīvojusi Vīnē. Es, tā teikt, varu pagatavot kalmārus Arubas gaumē, un ir maza iespēja, ka kāds pārbaudīs, lai novērtētu, cik precīzi es esmu trāpījis garšas ziņā, bet ar austriešu ēdieniem man no objektīvas kontroles neizbēgt. Bet gan jau būs labi. Ir jau arī pozitīvais aspekts – ir lieliska iespēja konsultēties, kā to izdarīt labāk!

Foto: Noema / flickr.com

Ir divas ziņas. Sāksim ar slikto.

Vasara ir pagājusi. Pagāja arī atvasara, bet šogad bija īpašs gads, kad bija vēl arī atvasara 2.0. Tā ka, komplektā ar lielisko vasaru, šogad varam būt gana pateicīgi par to, kas mums tapa dots.

Bet ir labā ziņa. Tiem, kas dusmojas, ka mums šeit ir iedalīts nepatīkams klimats – sliktajam klimatam komplektā nāk ne tikai slapjas kājas un regulāras iesnas, bet arī iespējas. Viena no tām – iespēja dzert karstvīnu. Es nespēju iedomāties šāda veida dzērienu kādā no mūžīgās vasaras zemēm. Ārā +25 grādi, bet jums krūzē karstvīns. Izklausās nepatīkami.

Tā jau saka, ka, ja nav iespējas kaut ko mainīt, vajag mēģināt izbaudīt to, kas ir dots. Tāpēc nečīkstēsim, ka mums tagad apmēram pusgadu būs jābrauc ar ziemas riepām, bet sauli redzēsim reti un īsu diennakts laiku, bet izbaudīsim tumšo diennakts laiku, baudot siltus dzērienus. Tai skaitā karstvīnu.

Es esmu nolēmis atrast labu recepti. Protams, ka gatavais variants no jebkura veikala ir vienkāršākais, bet nebūt ne interesantākais. Pašlaik ejošākais variants ir šāds: sarkanvīns no lētā gala, jo tāpat garšas nianses no oriģinālā materiāla beigās nevarēs just, plus karstvīna garšvielas no paciņas, plus medus.

Iesūtiet kādu savu recepti tepat komentāros. Būtu interesanti tuvākajos mēnešos tās pamēģināt. Bet uzreiz daži ierobežojumi – nekādas receptes ar veikalā nopērkamiem komplektiem, kā arī nekādas receptes ar cukuru. Komplektus izslēdzam, lai nebūtu garlaicīgi, bet par cukuru Mārtiņš Sirmais teica, ka tas izraisa paģiras. Tas nu mums nekādā gadījumā nav vajadzīgs.

Pats tikmēr meklēšu internetā un reizi pa reizei pamēģināšu. Ja atradīšu kaut ko ievērojamu, došu ziņu šeit pat.

Karstā laikā no labsajūtas (vismaz īslaicīgas) radīšanas viedokļa es ātrumā nevaru iedomāties neko labāku par aukstu alu. Bet tam ir viens mīnuss – iedzerot alu, es kļūstu ārkārtīgi radošs. Es, pārāk nepiepūloties, spēju izdomāt pat vairākus iemeslus, kāpēc uz vakaru ieplānotos darbus tik pat labi es varu izdarīt arī nākamajā dienā. Bet pašreiz, tā kā ir sakrājies gana daudz, ko darīt, šāds radošums varētu kaitēt. Tāpēc esmu izdomājis sev citu dzērienu.

Pagatavošana pavisam vienkārša. Ņemam piparmētru lapas, iemetam glāzē, uzlejam pa virsu vēsu ūdeni. Kad ūdens tiek izdzerts, lejam vēl. Un tā visu dienu. Var vēl arī citronu pielikt, bet tas nav obligāti.

Vienkārši tīrs ūdens ir samērā garlaicīgs, dienas laikā divus litrus izdzert ir pagrūti, bet šādā veidā nekādu problēmu. Plus vēl – informācija no GreenDo:

Piparmētra aktivizē un nostiprina cilvēka smadzeņu darbību un stimulē garīgās spējas, uzlabo asinsriti.

Nu, gluži tas, kas man tagad ir vajadzīgs!