Brīvdienu atpūta

Karstā laikā no labsajūtas (vismaz īslaicīgas) radīšanas viedokļa es ātrumā nevaru iedomāties neko labāku par aukstu alu. Bet tam ir viens mīnuss – iedzerot alu, es kļūstu ārkārtīgi radošs. Es, pārāk nepiepūloties, spēju izdomāt pat vairākus iemeslus, kāpēc uz vakaru ieplānotos darbus tik pat labi es varu izdarīt arī nākamajā dienā. Bet pašreiz, tā kā ir sakrājies gana daudz, ko darīt, šāds radošums varētu kaitēt. Tāpēc esmu izdomājis sev citu dzērienu.

Pagatavošana pavisam vienkārša. Ņemam piparmētru lapas, iemetam glāzē, uzlejam pa virsu vēsu ūdeni. Kad ūdens tiek izdzerts, lejam vēl. Un tā visu dienu. Var vēl arī citronu pielikt, bet tas nav obligāti.

Vienkārši tīrs ūdens ir samērā garlaicīgs, dienas laikā divus litrus izdzert ir pagrūti, bet šādā veidā nekādu problēmu. Plus vēl – informācija no GreenDo:

Piparmētra aktivizē un nostiprina cilvēka smadzeņu darbību un stimulē garīgās spējas, uzlabo asinsriti.

Nu, gluži tas, kas man tagad ir vajadzīgs!

Foto: ianqui / flickr.com

Es spēju paciest daudzas lietas ēdienu reklāmās. Par to, ka ēdiens padarīs jūs laimīgus, vai ka ēdiens vai dzēriens ir gatavots, izmantojot kaut kādu sentēvu recepti. Es varu daudz ko piedot. Bet vienu lietu es nevaru piedot. Es vienmēr kļūstu dusmīgs, kad es dzirdu, ka tāds produkts, tādi konservi, tāda mērce, tāds kečups ir bez konservantiem. Atvainojiet, ja tur klāt nebūs konservanti, jūsu produkts sabojāsies, pirms tas vispār nonāks kaut kādā veikala noliktavā, par vairāku mēnešu derīguma termiņu nemaz nerunājot.

Un te vēl. Sāls, cukurs, pipari, ķiploki. Tie visi ir konservanti. Konservanti – tā ne obligāti ir kaut kāda ļauna e-viela, kas noteikti jums izraisīs vēzi. Konservants ir tas, kas palīdz produktu saglabāt ēdamu ilgākā laika periodā. Gan jau katrs atceras skābētus gurķus, kuriem ir piešauts etiķis. Ievārījumus arī mamma ar cukuru vārīja. Un tāpēc, ka etiķis un cukurs ir konservanti, jūs šos gardumus varējāt ēst ziemā. Ja nebūtu cukurs klāt, zemenes varētu pēc pāris dienām mest ārā.

Tā ka, dārgie draugi, pārtikas ražotāju mārketinga speciālisti, izdomājiet kaut kādu citu terminu, kā apzīmēt to, ka jūsu produktam nav pieliktas tās vielas, kas citur ir, bet citur nav ļaunu vielu sarakstā. Jo konservanti jūsu produktos ir, un savādāk nav iespējams būt!

Pirmkārt, disklaimeris. Nē, man neviens nemaksā par Valmiermuižas alus reklāmu šajā bildē. Man vienkārši viņš ļoti patīk, ar lielu atrāvienu no pārējiem aliem. Un glāzes es arī pirku pats par savu naudu. Nav man nekādas savtīgas intereses.

Bet stāsts ir pavisam par kaut ko citu. Es vienmēr esmu mācīts, ka alu ir jālej tā, lai glāze būtu ~45 grādu leņķī, alu jālej lēnām, lai nesaputojas pārāk. Varbūt viena atkāpe no neputošanas var būt tāda, ka īsi pirms glāzes pieliešanas, palaist tecējumu straujāk un stāvāk, lai izveidojas apmēram ceturtdaļglāze putas.

Tad es pirms daudziem gadiem biju Dublinā. Par ginesu nerunāsim, tā liešana ir pavisam cits stāsts, bet alu krogos tur lēja tā. No sākuma atgieza krānu, tad paņēma glāzi, palika apakšā alus strūklai, ļāva tecēt pāri malām un, kad glāze bija līdz malām, tad aizgrieza krānu un alu deva klientam. Toreiz, apmēram pirms gadiem septiņiem man likās – jā, ja alus maksā 4 eiro, tad jau nav žēl tā darīt. Tajā laikā, veicot valūtas konvertāciju, Rīgas krogos alus vairāk par vienu eiro nemaksāja.

Bet arī ne par to ir īstais stāsts. Īstais stāsts ir par to, ka pirms kāda laika klausījos Rick Steves diskusiju par alu, kurā piedalījās cilvēki no dažādām, kopsummā, liekas, septiņām valstīm. Un viens no viņiem, ja pareizi atceros, vācietis teica, ka viņiem ir tāds glāzē liešanas stils, kas saucas “trīs minūšu alus”. Tas ir apmēram tā. Noliec glāzi uz galda un lej tajā alu. Putas, protams, līdz malām. Tad pagaidi kādu laiku, kamēr putas nosēžas, tad pielej vēl. Tad atkal pagaidi un pielej vēl. Paies apmēram trīs minūtes. Uz to, ja nemaldos, skots, varbūt anglis, to tiešām neatceros, piebilda, ka viņiem mēdz būt arī “septiņu minūšu alus”. Toties dānis (šo gan atceros precīzi) teica, ka viņiem gan tā nav, viņiem nav laika, viņi lej tā, lai uzreiz būtu dzerams.

Ko es ar to gribu teikt? Vispār neko, tik vien – lai “trīs minūšu alus” patiešām būtu trīs minūšu, ir jāveidojas putām un tās nedrīkst pārāk ātri nosēsties. Vai tas, ka putas ātri pazūd, ir slikti, es nezinu, par to lai spriež alus speciālisti, bet, ja es ieleju glāzē kādas lielas alus darītavas masu patēriņa alu, un tam putas sasēžas jau pēc desmit sekundēm, tas man liek domāt, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā. Cik pamatoti, kā jau teicu, es nezinu.

Man garšo kafija, pat ļoti. Ir tikai viena problēma. Ja es kafiju uzņemu triecientempa uzlabošanai, kad ir kādi darbi daudz un steidzami jāizdara, mani kaut kāda tāda neomulīga sajūta pārņem. Iespējams, tam ir kaut kāda saistība ar sirdi, iespējams, ka nē. Bet ir tāda sajūta, ka sirds pa muti izkāps.

Toties ar mate tēju ir savādāk. Koncentrēšanās spēja paaugstinās, galva un rokas kustas ātrāk. Un nav tādas dulluma sajūtas, kā ir pēc kafijas pārdozēšanas.

Par mate tēju stāsta visādas labas lietas. Piemēram, tā esot veselīgāka par kafiju, jo tas kofeīns, kas ir mate tējā, saucas mateīns un ir labāks, neesot kaitīgs. Vēl stāsta, ka mate tējā esot iekšā visas barības vielas, kas cilvēkam nepieciešamas. Tāpēc Peru indiāņu sievietes, kam nav piena, dodot mate tēju zīdaiņiem. Un vēl mate tēja esot populāra Buenosairesas jauniešu vidū, kas, to dzerot, spēj izturēt visu nakti klubos dejojot.

Bet, lai to visu pilnībā izbaudītu, to tēju ir jādzer pareizi. Nav tā, ka iebērsiet dažas karotītes uz krūzi un nu tik būs. Nekā, vajag vismaz pusi trauciņa piebērt ar tēju un tad to šķaidīt ar ūdeni. Tā teikt, pa nopietno. Piecu latu paka sanāks vien apmēram 3 reizēm. Bet – toties ļoti garām reizēm, varētu pat teikt – trīs dienām, jo ūdeni lejam uz tējas un to dzeram visas dienas garumā.

Bet, patiesībā, vislabāk jums visu pastāstīt šis vīrs savā video. Es tāds amatieris esmu, salīdzinot ar viņu.

Tā stāsta, ka cilvēkam visu var atņemt, bet atmiņas gan nevar. Attiecībā uz ceļojumiem to parasti saka par fotogrāfijām – pārlapojot fotoalbūmus pēc pāris gadiem, varat atcerēties, ko redzējāt, ko satikāt, kas notika.

Man ir savādāk. Tā kā es fotografēšanu esmu mēģinājis realizēt arī no cita punkta, ne tikai point-and-shoot, es, aplūkojot fotogrāfijas, vairāk skatos uz to, vai bilde ir labi sanākusi, vai kompozīcija nevarēja būt labāka, vai nevajadzēja citu gaismu pagaidīt. Bet patiesībā var jau būt, ka vienkārši vēl neesmu iemācījies radīt sajūtu ar savām fotogrāfijām.

Man sajūtas par vietām, kurās esmu bijis, atgriežas ar citām, nevis redzes sajūtām. Galvenokārt ar dzērieniem, ēdieniem.

Patiesībā tas pat ir vēl komplicētāk. Piemēram, portvīns man vienmēr ir licies bezjēdzīgi stiprs vīns bez kāda stiprināšanas pamatojuma (galu galā, tagad ir pieejamas modernākas uzglabāšanas metodes par spirta piejaukšanu). Bet, ja vēl to varētu saprast, turku raki vispār ir neizprotams brūvējums tieši garšas ziņā.

Toties, kad es biju Porto, portvīns pēkšņi ieguva pavisam citu garšu. Es pieņemu, ka tas arī kaut kādā ziņā ir saistīts – uz vietas tiek radīts dzēriens, kas rada labas izjūtas tieši tajā vietā. Gaiss visās zemēs jau arī nav vienāds, tā ka katrā vietā garšas kārpiņas ietekmējas savādāk.

Bet interesantākais patiesībā sākas pēc tam. Nopērkot tepat mūsu pašu veikalā kādu importētu port, pie pirmās glāzes atmiņā ataust Douro upe, tilti pār to, portvīna pagrabi tās krastā, kā arī vienīgais atvērtais restorāns, kuru atradām pēc ilgas meklēšanas, jo toreiz nebija tūrisma sezona. Ķīniešu restorāns, jo ne-sezonā vietējie, liekas, ka nemīl strādāt.

Tāpat, nopērkot raki par akcijas cenu (nu, par pilnu cenu nemaz nevelk uz kaut ko tādu…) uzreiz atmiņā ataust Stambula. Ne tā ar Sofijas katedrāli, Zilo mošeju un nebeidzamo zelta, garšvielu un parastu lupatu tirgu, bet tā, kur aizbraucām vairāk privātā kārtā paskatīties, kā vietējie atpūšas. Tā tagad – katru reizi, kad sajaucu raki ar ūdeni un iegūstu dīvaini duļķainu anīsa šķidrumu, uzreiz atceros pilnu krogu ar turkiem, kas dzied dzīvās mūzikas pavadījumā, un jēra smadzenes. Jā, tas nebija pats neaizmirstamākais gastronomiskais baudījums, taču tas ir tas, kas man atgādina tās reizes sajūtas.

Bet, diemžēl, jāsaka, ka tas pāriet. Nu jau sāk likties, ka, lai atkal sajustu Douro upes ieleju, nāksies atkal atgriezties…

Raksts no DELFI par Latvijas iedzīvotāju alkohola patēriņa īpatnībām. Tātad, te būs daži citāti.

Trešā daļa jeb 33% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka pēdējā mēneša laikā lietojuši alkoholiskos dzērienus divas līdz trīs reizes [...]

Nedaudz mazāks iedzīvotāju skaits jeb 31% alkoholiskos dzērienus lietojuši vienu reizi mēnesī, bet 22% – vienu reizi nedēļā. Alkohola lietošanu ikdienā atzīst vien 2% aptaujāto.

Izskatās interesanti. Tajā ziņā, ka no šīs aptaujas ir iespējams izsecināt, cik alkohola viens Latvijas iedzīvotājs patērē vienā iedzeršanas reizē. Kā? Ņemam Excelim līdzīgu rīku un rēķinām.

Pieņemam, ka Latvijā ir 2 245 800 iedzīvotāji (to saka CSP). Ņemot šo skaitli, plus pieņemot, ka 2-3 reizes mēnesī ir vidēji divarpus reizes, sanāk, ka kopā gada laikā Latvijas iedzīvotāji 72 449 508 reizes lieto alkoholu. Viens cilvēks viena reize. 10 cilvēku tusiņš = 10 reizes.

Pieņemot, ka gada laikā “pa lielam” alkohola patēriņš nav mainījies, te būs cita nepieciešamā informācija no Apollo:

Latvijā viens iedzīvotājs gadā patērē 9,6 litrus absolūtā alkohola [...]

Pareizinot ar iedzīvotāju skaitu, sanāk 21 559 680 litri absolūtā alkohola.

Un tagad beigu aprēķins. Alkohols vienā reizē = kopējais alkohola apjoms / reizes. Sanāk apmēram 0.3 litri absolūtā alkohola vienā reizē.

Absolūtais tā kā būtu 100% spirta. Tātad, te būs ieskats, ko viens Latvijas iedzīvotājs patērē tajā reizē, kad ir nolēmis iedzert:

• apmēram 0.75l stiprā alkohola (degvīns, viskijs, brendijs utt.);
• apmēram 2.15l vīna;
• gandrīz precīzi 12 alus pudeles (0.5l).

Secinājums, domāju, no šī visa ir vienkāršs. Cilvēki, kad viņiem jautā par alkohola patēriņu, noklusē patieso apjomu.

Jeb arī, ja viss, tai skaitā mani aprēķini ir patiesi, tad, ņemot vērā šo citātu,

Vairāk nekā puse jeb 56% iedzīvotāju norāda, ka, lietojot alkoholu, izdzer vienu vai divas glāzes.

mēs varam izdarīt secinājumu, ka dzerts tiek no varen ietilpīgām glāzēm…

Pirms gadiem septiņiem es kafiju nedzēru vispār. Tas bija laiks, kad visapkārt parastais veids (birojā, mājās), kā dzert kafiju bija – uzliet ūdeni uz biezumiem, atstāt ievilkties, tad pārliet citā krūzē. Jeb arī dzert no tās pašas, līdz biezumi sāk traucēt to darīt. “Advancētāka” metode bija tā saucamā French Press, kad biezumus ir iespējams izolēt ar speciāla trauka palīdzību.

Kafiju nedzēru es vienkāršu iemeslu dēļ. Negaršoja. Nebija vērts tā cīnīties, ja rezultāts neapmierināja.

Bet tad es nonācu Romā. Un tur es sāku dzert kafiju, neesmu beidzis līdz šim brīdim. Un sāku es tieši ar espresso.

Espresso ir tāds interesants dzēriens. Tas pilnīgi neatbilst latvieša priekšstatam par dzērienu – tādu, ko var dzert pie pusdienām. Jāpiezīmē, ka itāļiem nemaz tāda doma nerodas, ka kafiju varētu dzert pie pusdienām. Pēc – jā, vienmēr, bet ne pusdienu laikā. Pie pusdienām dzeršanai ir domāts vīns un ūdens. Pie tam, ūdens normālā daudzumā, nevis kā pie mums – 0.25l pudelīte. Bet tas ir cits stāsts.

Romā toreiz espresso bija kā tāds labs dopings. Apskatījām pilsētu, ik pa brīdim iegriezāmies tādā mazā iestādītē, ko varētu nosaukt par kafijas bāru, lai iegūtu papildus enerģiju. Maza krūzīte, 10-15 minūtes pasēdēt, un tad atkal ir spēks. Spēks būtu ilgāku laiku, bet kafija ir tik laba, ka gribas iegriezties biežāk. Prot viņi pagatavot – nav nepatīkami rūgta, nav skāba. Nezinu, vai vainīgs ūdens, vai kafijas šķirne, vai pareiza pagatavošana, bet izdodas labi. Rīgā būs 50/50 iespējamība, ka būs vilšanās, bet tur ir gandrīz 100% garantija, ka būs labi. Droši vien tāpēc, ka itāļi saprot, kas ir laba kafija, viņiem neiesmērēsi sliktu vairāk kā vienu reizi…

Kafijas bāros iepirkšanās arī ir savādāka, nekā mums pierasts. Aizej pie kases, pasaki un espresso (vai jebko citu, ko sirds kāro), samaksā, dabū čeku un ej pie bāra, kur bārmenis pagatavos. Ātri, ērti un lēti. Ja vēlies apkalpošanu, jāiet sēdēt attiecīgā zonā. Tur kafija būs dārgāka, jo viesmīlim taču alga ir jāmaksā. Un vēl – ja pats nopirksi kafiju, bet iesi sēdēt zonā, kurā apkalpo pie galdiņiem, nāksies samaksāt starpību. Man tā gadījās Neapolē. Protams, arī to var saprast – ekonomikā tas saucas “negūtie ienākumi” – tu aizņem galdiņu, pie kura varētu apsēsties kāds, kurš pasūtītu kafiju viesmīlim. Ir jāmaksā par vietu. Pakalpojums nāk komplektā.

Jā, nobeigumā vēlreiz apgalvošu – kafija Itālijā ir bijusi laba jebkurā vietā, kur esmu mēģinājis. Reiz ceļojām uz Itālijas dienvidiem caur Romu. Nolaidāmies lidostā, nokļuvām Romas stacijā uz nākamo vilcienu, kamēr gaidījām to, paņēmu pirmajā iespējamā vietā vienu espresso. Smarža, garša, mmm… Sono tornato!