Un atkal viena maza, apaļa jubilejiņa – par šo tēmu jau sešdesmitais stāsts. Šoreiz par Ēģipti.

Ēģipte ir zeme, kas kādreiz asociējās ar piramīdām un siltiem kūrortiem, bet tagad, papildus tam visam, ar arābu pavasari. Nemieri gan sākās nevis Ēģiptē, bet gan Tunisijā, pie tam, kamēr aizgāja līdz Ēģiptei, paguva sākties vēl rindā citu valstu, bet, tik un tā, Ēģipte ir pirmais, kas nāk prātā, kad piemin arābu pavasari. Droši vien tas tāpēc, ka šīs valsts notikumi tika dzīvajā un ļoti plaši atspoguļoti Aldžazīrā, kā arī Ēģipte tomēr ir viena no reģionā visnozīmīgākajām valstīm. Un protesti tur bija ļoti plaši. Protams, visu mērogu pēc tam viegli pārsita Lībija ar trako Muamaru, kurš sevi iedomājās par nemirstīgu, bet kuru beigās tomēr notvēra un piebeidza kādā notekcaurulē.

Toties nekas nav pārspējis vienu no septiņiem seno laiku brīnumiem – Gizas lielo piramīdu. Iespējams, ka ir pārspējis, taču līdz mūsdienām nekas no pārējiem sešiem brīnumiem nav saglabājies, tāpēc par tiem varam tikai teikt – visi par viņiem runā, taču neviens tos nav redzējis. Toties piramīdas ir īstas un leģendām apveltītas. Sākot ar pašas piramīdas maģisko formu, kurā pat žiletes paliek asas, ja tās novieto centrā ar asmeni uz augšu, beidzot ar pašu ēģiptiešu, viņu faraonu un priesteru burvestībām, no kurām visādi lāsti rodas, nemaz nerunājot par to, ka, ja mēģināsiet ar buramvārdiem uzmodināt kādu mūmiju, tad vispār nepatikšanas būs tik lielas, ka par to Holivudā varēs filmu vismaz trīs reizes uzņemt.

Toties kūrorti ir īstāki par īstiem, par tiem variet ne tikai izlasīt gudrā literatūrā, bet arī aplūkot bildes draugu fotoalbūmos. Es pats gan, gandrīz vai neērti atzīties, nekad neesmu bijis Ēģiptē. Ne kūrortā, ne kādu piramīdu apskatīt, ne caurbraucot, nekā. Es esmu bijis Boloņā (pilsēta Itālijā, uz kurieni parasti neviens speciāli nebrauc), bet ne Ēģiptē.

Toties ēdiens, kuru pagatavoju, ir viens no pēdējā laika labākajiem. Pilnajā nosaukumā – grauzdētu pīniju kuskuss ar ķiploku garnelēm ēģiptiešu gaumē.

Ņemam kilogramu garneles, kuras iemarinējam ar divām ēdamkarotēm olīveļļas, 6 saspiestiem ķiplokiem, tējkaroti estragona, pustējkaroti timiāna un divām sasmalcinātām lauru lapām. Sākumā samaisām visu iepriekš minēto, lai pagatavotu marinādi, un tad to visu maigi samaisām, lai tiek visām garnelēm, tad vai nu cieši nosedzam trauku un laiku pa laikam apmaisām, jeb arī marinējam maisiņā; marinējam ledusskapī vismaz vienu stundu.

Tad pagatavojam kuskusu tā, kā rakstīts uz paciņas (lasiet oriģinālvalodā, nevis latviski, jo dažkārt tajos tulkojumos kāds mūs mēģina piečakarēt), aizvietojot ūdeni ar vistas buljonu. Iemaisiet kuskusā pusglāzi pirms tam uzgrauzdētus pīniju riekstus. Nolieciet malā.

Sajauciet kopā trešdaļu glāzes izkausēta sviesta ar pusglāzi citronu sulas.

Pannā izsautējiet garneles ar visu marinādi – apmēram trīs līdz piecas minūtes, kamēr garneles paliek sārtas. Nepārcepiet! Aplejiet ar pusi no sviesta-citrona maisījumu.

Un tad pasniedziet galdā. Uz šķīvja salieciet mazās spinātu lapas, tad pa virsu kuskusu, pēc tam nākamajā kārtā garneles, to visu pārlejiet ar sviesta-citrona maisījumu. Un tam visam pāri sarīvētu parmezānu. Ne tikai garšo labi, bet arī izskatās labi!

Nākamajā reizē būs pagaidām vēl nezinu, kas. Pēc saraksta būtu Salvadora. Bet tur es esmu atradis recepti, kuru patiešām gribu pamēģināt, bet tas nav vienkārši, jo vajag tos kukurūzas miltus, no kā tortiļas gatavo. Man jau kolēģi ir atraduši veikalu, kur es varu tos miltus dabūt, tikai aizture ir iekš tā, ka man ir jāpagaida līdz nākošajam komandējumam uz Amsterdamu, lai uz to veikalu nokļūtu. Ja nu jums ir informācija, kur Rīgā ir dabūjama masa harina, būšu ļoti pateicīgs, savādāk – atstājam Salvadoru uz vēlāku laiku un ņemam nākamo pēc saraksta – Ekvatoriālo Gvineju. Ir problēma ar receptēm, bet gan jau tikšu galā kaut kā radoši.

Man vienmēr nez kāpēc ir bijusi sajūta, ka Ekvadora ir Āfrikā. Droši vien tāpēc, ka kaut kādā vienā no pirmajām bērnībā lasītajām grāmatām “ekvators” ir minēts Āfrikas kontekstā, tāpēc Ekvadorai, kurai nosaukums ir stipri līdzīgs ekvatoram, vajadzētu būt Āfrikā. Viena no tām lietām, kas sēž zemapziņā bez jebkāda izskaidrojuma.

Izšķirstīju faktus par Ekvadoru. Ja ir valstis, kuru vēsturi lasot, man uzreiz gribas aiziet uz amazonu un pameklēt, vai nav kāda grāmata, kas dotu padziļinātu ieskatu šajā visnotaļ interesantajā tēmā, tad Ekvadora noteikti nav viena no tām. Neaizrāva pilnīgi nekas. Mēģināju atrast kādu slavenu ekvadorieti. Neizdevās.

Tikai Galapagu salas, kas ir Ekvadoras teritorija. Un par šīm zināšanām paldies nevis Čārlzam Dārvinam, bet gan Kurtam Vonnegūtam.

Starp citu, jautājums, kurš mani patiešām interesē. Kāds no maniem lasītājiem ir lasījis Čārlza Dārvina “Par sugu izcelšanos”? Tāds diezgan fundamentāls darbs, ja ņem vērā, ka lielākā daļa skaidri zina, ka esam cēlušies no pērtiķiem; bet reāli – cik procenti šo darbu ir patiešām lasījuši, un cik procenti cieti aizstāv idejas, kas tur ir paustas?

Nē, nē, es nemēģinu neko ne apgalvot, ne noliegt, es tik iegrimstu filozofiskās pārdomās par to, cik maz faktus vajag zināt, lai ar putām uz lūpām noliegtu vai aizstāvētu to, par ko pašam ir tikai virspusējas zināšanas. Vai tas attiecas uz sugu izcelšanos, vai islāmu, vai komunismu, vai vienalga ko, par ko cilvēki ir gatavi pat karā iet.

Labi, tā bija atkāpe. Pie velna politiku, slavenības un atpazīstamību. Paskatījos bildes – tur ir tik smuki, ka, ja es būtu ekvadorietis no dzimšanas, tad man nebūtu nekādas vēlmes nekur izsisties, sēdētu pie savas būdas un skatītos uz kalnu ainavu.

Un ēdiens šoreiz ļoti labs – ceviche de langostinos. Derēs kā uzkoda, jeb arī kā vieglas pusdienas.

Kādreiz šis ēdiens tika gatavots no svaigām garnelēm, taču 1990. gadā viņiem bija liela holēras epidēmija, pēc kuras tika izlemts, ka ēdienu labāk ir novārīt, ja reiz nesanāk kārtīgi nomazgāt.

Ņemam kilogramu tīģergarneles. Vārītam sālsūdenim pievienojam viena laima sulu, novārām tajā garneles (apmēram 3 minūtes, lai nav cietas). Noskalojam ar aukstu ūdeni, atliekam malā.

Ņemam vienu vidēji mazu sarkano sīpolu, pārgriežam uz pusēm un tad sagriežam tik plānās šķēlēs, cik vien iespējams. Tad mērcējam sagrieztos sīpolus sālsūdenī apmēram 20 minūtes. Tad noskalojam aukstā ūdenī.

Ņemam svaigu kukurūzu. Vajadzētu jau to, kas ir choclo, bet viens ir vajadzēt, otrs ir dabūt. Es nopirku kaut kādas vālītes, kas bija nākušas no Amerikas. Man nav nekādas garantijas, ka šīs bija īstās, bet garša man patika. Tātad, ņemam šīs vālītes un atdalām graudus. Kā to izdarīt, jums uzskatāmi parādīs šī meitene no jūtūbes. Spiediet uz 1:45, jo sākumā tur tiek stāstīts kaut kas, droši vien, ļoti interesants, bet tas šai receptei nav pats svarīgākais. Svarīgā informācija beidzas 2:25, tad viņa sāk stāstīt, cik viņa bija gudra, ka kukurūzu grieza bļodā, nevis uz dēlīša. Kad es gatavoju, tad es biju citu video atradis, tāpēc es nebiju tik gudrs, un man nācās vairākus graudus uzlasīt no zemes.

Pēc tam novāriet kukurūzu sālsūdenī, līdz sāk palikt mīksta. Noskalojiet ar aukstu ūdeni.

Samaisiet garneles ar sīpoliem un kukurūzu.

Pārejam pie mērces gatavošanas. Vajadzēs trešdaļu glāzes svaigi spiestu apelsīnu sulu, viena laima sulu, ēdamkaroti baltvīna etiķa, ēdamkaroti cukura, pusglāzi tomātu mērces. To visu sajauciet kopā, samaisiet ar garnelēm, pieberiet sāli un piparus pēc garšas un atstājiet ledusskapī, līdz tas viss kļūst patīkami auksts. Es marinēju apmēram trīs stundas.

Šim ēdienam ir vairākas patīkamas nianses. Pirmā ir tā, ka tas ir ļoti garšīgs, vismaz manā gaumē. Otrā, vismaz no gatavošanas viedokļa, ir tāda, ka vari skatīties, kā visi mēģina uzminēt, kas ir mērcē. Tas laikam skaitās jau diezgan labs līmenis, ja garšas ir sabalansētas tā, ka kopīgā garša ir kaut kas pavisam jauns, nevis atsevišķu garšu salikums. Ne gluži tik labi, kā nesen vienās kāzās, kad ēdu tunci, bet to, ka tas ir tuncis, sapratu tikai pēc tam, bet tik un tā patīkami!

Nākamreiz Ēģipte.

Dominikānas Republika ir pats tālākais punkts, kur esmu bijis. Par Dominikānu tūrista, kurš vēlas mazliet iedziļināties acīm, es rakstīju jau agrāk. Skaista zeme, kā jau Karību jūras sala. Dzīve tūristam tur ir skaista, relaksējoša, nesteidzīga. Peldbikses un dvieļi tur nežūst, jo gaisa mitrums pie jūras ir tāds, ka tādā gaisa mitrumā arī nekam nav iemesla žūt. Toties centrālapkures sabojātā āda dažās dienās kļūst par tādu, kādai tai vajadzētu būt.

Laika starpība ar Latviju – mīnus septiņas stundas. Kad mēs toreiz tur ielidojām, pusotru gadu vecā meita bija labi izgulējusies. Gan pirms tam lidmašīnā, gan pēc tam, kamēr iečekojāmies viesnīcā. Tā rezultātā viņa sāka mosties jau trijos naktī, līdz ap kādiem pieciem no rīta uzstājība panāca savu, un mēs gājām staigāt pa viesnīcas teritoriju un sagaidīt saullēktu pludmalē.

Bet, jā, skaista un iespaidiem bagāta zeme. Līkas palmas jūras krastā, kaut kādas, šādas skatu kartiņas man vēl ir saglabājušās. Bet pats iespaidīgākais tomēr bija tas, kas bija ārpus viesnīcas sienām. Es nevaru lepoties, ka esmu apceļojis visādus pasaules nostūrus, kur cilvēkiem mūsu nabadzība nozīmē tādu bagātību, kādu viņi pat sapņos nav redzējuši, tāpēc mani diezgan iespaidoja skats, kā pieaudzis cilvēks skrien pakaļ no mašīnas izmestam dolāram.

Bet, ja runājam par jautrākām lietām, tad, atcerieties, rādīja kādreiz šādus tādus amerikāņu seriālus, kur neinteliģentie puiši spēja izteikt vārdus atraugājoties? Lūk, es kādreiz domāju, ka tas ir joks, ka tā gan jau īstenībā neviens nedara. Ziniet, nekā! Mums viesnīcā vienu pusdienu laikā netālu pie galdiņa sēdēja liela brašā amerikāņu proletariāta pārstāvju ģimene, kuri spēja tādā veidā pat veselus teikumus pateikt. Godīgi, es biju mēms. Tur pat man nebija, ko teikt, tik vien kā ar pirkstu pie deniņiem pielikt…

Bet, ja par gastronomiju, tad, tik pat godīgi – ne vella neatceros. Nē, ne tāpēc, ko kāds noteikti padomāja. Cita iemesla dēļ. Tur tajā viesnīcas teritorijā bija kaut kādi, ja pareizi atceros, desmit restorāni, kuros varēja norezervēt vakariņas. Dominikāniešu restorānu mēs norezervējām pašā pirmajā vakarā. Tās pašas dienas vakarā, kad meita mūs piespieda dienu sākt jau ļoti agri. Ēdienkartes šķirstīšanas vietā vislabākā alternatīva būtu bijusi gulēt, ļoti cieši aizmigušam gulēt.

Bet, verdikts arī no pārējās grupas bija apmēram tāds, ka “nekas īpašs nebija”, vismaz salīdzinot ar pārējiem restorāniem. Bet – ko es tur ēdu – nejautājiet. Nav ne jausmas.

Tāpēc tagad Dominikānas kulinārija man vēl joprojām ir absolūts jaunums. Pārmaiņas pēc pagatavosim šīs valsts nacionālo ēdienu, kas tiek saukts par La Bandera Dominicana, jeb Dominikānas karogs. Šis ēdiens tiek gatavots pusdienās un esot pats svarīgākais dominikāniešu ēdiens. Kāpēc tas tiek saukts par Dominikānas karogu, man nav skaidrs, jo nav līdzīgs ne pēc krāsām, ne pēc kā cita.

Ēdiens sastāv no pupiņām, rīsiem, gaļas/zivs un salātiem. Rīsu pagatavošana ir pilnīgi pretēja tam, kā es parasti cenšos tos pagatavot. Rīsiem ir, ja ne gluži jāpiedeg, tad jāpielīp pie katla pamatnes. Lūk tas, kas tur būs pielipis, tas būs tas īstais labums. Es mēģināju, man gandrīz sanāca. Bet, droši vien, kā smejies, tāpat kā stāvoklī nevar būt gandrīz, tad būsim godīgi un teiksim, ka nesanāca. Bet, lai būtu lielāka iespēja, ka sanāks, vajag uz divarpus glāzēm rīsu ņemt 3 ēdamkarotes eļļas un 4 glāzes ūdens, uzvārīt, tad nogriezt mazāku karstumu un 20 minūtes vārīt, kamēr ūdens izgarojis. Trenējieties, gan jau ar laiku sanāks. Man nesanāks, jo es nespēju iedomāties, ka pie katla piededzināti rīsi man varētu būt pārāk mīļš ēdiens, tāpēc es vairāk nemēģināšu.

Nākamā sastāvdaļa ir sautēta gaļa. Vislabāk ņemt kazu, kas ir ganījusies brīvā dabā oregano laukos. Tad arī pašai gaļai būs oregano aromāts.

Ja gadījumā tāda gaļa nav pieejama, varam ņemt jebkuru gaļu. Es ņēmu vistas gaļu. Sagriežam zaļo papriku, seleriju kātus, sarkanos sīpolus, saspiestus ķiplokus, tomātu pastu, citronu sulu vai etiķi, dažas zaļās olīvas, mazliet cukuru, sāli, eļļu un oregano. To visu kopā ar gaļu izsautējam. Proporcijas ņemiet, kā sirds vai pieejamās sastāvdaļas liek. Es, par tām kazām domājot, piešāvu oregano diezgan ievērojamā apjomā, rezultāts man patika.

Divas karoga sastāvdaļas jau ir. Trešā ir pupiņas. Recepte vienkārša – pagatavojiet tās tāpat kā gaļu. Apmēram tās pašas sastāvdaļas. Variācijas atkarīgas no tā, kura vecmāmiņa gatavo. Kā jau visiem šiem tradicionālajiem lauku ēdieniem.

Un ceturtā sastāvdaļa – zaļie salāti. Sastāvdaļās salāti, tomāti, avokado, gurķi. Pārlieti ar eļļu, baltvīna etiķi. Tā, lai labi garšo. Atkal – receptes sastāvdaļas nav akmenī iecirstas.

Servējam pupiņas uz rīsiem, blakus gaļa un salāti.

Garšoja labi, bet līdzīgi kā ar to restorānu – nekas iespaidīgs. Kādreiz vajadzētu to oregano kazu pamēģināt.

Nākamreiz pamēģināsim kaut ko no Ekvadoras. Jau uzreiz saku, ka tas gan būs gan interesanti, gan garšīgi!

Jā, labi nodomi ir labi nodomi, bet tad pienāk laiks, kad atvaļinājums sāk tuvoties, kad vajag pabeigt dažādas iesāktas un neiesāktas lietas; un tad pienāk pats atvaļinājuma laiks, kad tiek pieņemts lēmums uz nedēļu šķirties no datora. Tā rezultātā raksts, kurš bija paredzēts “drīz”, tiek rakstīts tikai tagad.

Tātad, Dominika. Vēl viena skaista Karību sala, kam nav nekāda sakara ar otru salu, kam nosaukums Dominikānas Republika, un par kuru būs nākamais stāsts. Neteikšu, ka drīz, lai arī ēdiens tika pagatavots jau pirms atvaļinājuma.

Dominika ir interesanta ar dažiem faktiem. Tā ir bijusī Anglijas kolonija, bet tagad ietilpst Frankofonijā. Un tā pa īstam ietilpst, nevis kā novērotājvalsts vai kas tamlīdzīgs. Nezinu, varbūt vēl kāda tamlīdzīga vēlāk gadīsies, bet pagaidām šis fakts liekas interesants.

Un vēl 1838. gadā Dominika kļuva par vienīgo britu koloniju, kuru pārvaldīja brīvie ne-baltie cilvēki. Viņiem gan ļoti bieži bija savādāks skats uz dzīvi, nekā angļu plantatoriem, tāpēc apmēram pēc trīsdesmit gadiem kārtība mainījās. Vietējie baltie nolobēja jauno kārtību, ka tagad puse pārstāvju tika ievēlēti, bet otra puse Kroņa nozīmēti. Protams, ka tagad proporcijas bija stipri savādākas, tāpēc āfrikāņu ietekme strauji samazinājās, bet 17. gadsimta beigās tika izlemts, ka, ko tur daudz māžoties, ieviesīs atpakaļ tiešo pārvaldību.

Ēdiena nosaukums – Kalipso cālis. Ņemam vistas gabalus, nomazgājam. Uz trīs stundām atstājam marinādē, kas sastāv no sāls, pipariem, saspiestas ķiploka daiviņas, 2/3 ēdamkarotes etiķa un 1/4 tējkarotes timiāna.

Vistu tradicionāli būtu jāņem kalnu vistiņu, lūk šo te lielo vardi. Bet, tā kā vietējiem viņa tik ļoti garšo, ka ir gandrīz izmirusi, iztiksim ar parastās vistas gabaliņiem. Galu galā, tā stāsta, ka šī varde garšo tāpat kā vista, tad ņemsim to sugu, kas ir mazāk apdraudēta.

Pannā uzkarsējam sviestu un pusotru ēdamkaroti cukura, kad izkusis, apbrūninām vistu. Tikmēr citā pannā eļļā apcepam Indijas riekstus.

Tajā pannā, kurā cepām vistu, apcepam divas ķiploka daiviņas (sakapātas), kādus 8 sagrieztus šampinjonus, divus sakapātus sīpolus un četras šķēles ingvera. Tad uzlejam mazliet sarkanvīnu, deglazējam, tad pieliekam vistu, aplejam ar ceturtdaļglāzi ūdens un atstājam zem vāka uz vidējas uguns uz apmēram 25 minūtēm. Beigās pielejiet miltus atšķaidītus siltā ūdenī, lai mērce paliek biezāka.

Pasniedziet apbērtu ar apceptajiem riekstiem. Ēdiens vienkāršs un garšīgs. Vajadzētu noķert kādu vardi un uzbarot lielu, lielu!

Es nezinu, visās svešvalodās, kuras skatījos, šī zeme tiek saukta par Džibuti, tikai latviešu valodā nez kāpēc ir Džibutija. Zinot prasmīgos mūsu valodas locīšanas zinātniekus, ticu, ka šim latviskajam nosaukumam pamatā ir vismaz 15 likumi, kas ir stiprāki par faktu, ka visā pasaulē šo zemi sauc savādāk. Bet, tāpat kā es Islandi saucu par Islandi un eiro par eiro, es atļaušos šos likumus ignorēt un saukt šo Āfrikas nostūri tā kā (spriežot pēc vikipēdijas) to sauc praktiski visās valodās, izņemot skotu gēļu un, iespējams, vēl kādā, kuru es nespēju atpazīt dēļ viņu līkā alfabēta.

Džibuti ir valsts Āfrikā, vietā, kur Sarkanā jūra kļūst par Arābu jūru. Ļoti stratēģiski svarīga vieta. Visu laiku ir sajūta, ka es esmu lasījis par šo vietu GEO, stāsts bija apmēram tāds, ka tur ir ļoti liela osta un tas arī viss, bet, nekādi nespēju to numuru atrast…

Zeme ir saistīta ar Franciju. Trīs reizes viņi mēģināja tikt no frančiem vaļā. Pirmā reize bija 1958. gadā, kad jautājums bija – pievienoties somāliešiem, vai palikt ar Franciju. Nobalsoja par palikšanu ar frančiem, galvenokārt dēļ balsojušiem eiropiešiem un afariem. Somālieši, protams, gribēja pie somāliešiem, bet franči pirms referenduma viņus masveidā padzina, tā ka viņiem nekāda balsošana nesanāca. Pats galvenais pro-somālietis bija Mahmuds Harbi, kurš tā arī neatzina referenduma iznākumu, bet pēc diviem gadiem gāja bojā lidmašīnas katastrofā. Tīrākā sagadīšanās.

Vēlreiz viņi mēģināja 1967. gadā. Atkal nesanāca, bet savienība ar Franciju kļuva jau mazāk cieša. Un atkal bija runas par negodīgu balsošanu. Līdz, tad nu beidzot, 1977. gadā 98.8% nobalsoja par neatkarību. Izklausās neticami, bet, cik es izsecināju no atrastās informācijas, 1976. gadā Somālijā bija sausums, kā rezultātā Džibuti ieradās bēgļi no turienes, kā arī afari nolēma balsot par neatkarību; tā rezultātā, izskatās, ka franči palika ievērojamā mazākumā.

Džibuti interneta domēns ir .dj. Īpaši piemērots dīdžejiem.

Ēdiens šoreiz būs Harira. Pirms sāku gatavot, likās, ka būs sautējums, bet labi, ka laicīgi sapratu, ka tomēr būs zupa, un gatavošanai izmantoju katlu.

Ņemam 300 gramus teļa mīkstumu, sagriežam kubiņos. Lielā katlā uzkarsējam eļļu un cepam gaļu, pieberot tējkaroti malta kumina (romiešu ķimenes), šķipsnu safrāna, bunti sakapātas kinzas, bunti sakapātu pētersīļu, lielu sakapātu sīpolu, trīs seleriju kātus, arī sakapātus, un sāli pēc garšas.

Cepiet  minūtes, tad pievienojiet 2 litus gāzēta ūdens un vāriet vēl 10 minūtes. Pievienojiet 150 g lēcas un 150 g apmēram stundu pamērcētus turku zirņus, vāriet vēl 50 minūtes. Tad pievienojiet 400 g nomizotus, sakapātus tomātus un 100 ml tomātu mērci, vāriet vēl 20 minūtes.

Samaisiet 100 g miltus ar puslitru ūdens, tā lai nav kunkuļi, pielejiet to zupai. Maisiet visu laiku. Beigās pievienojiet vienu sauju spaghettini pastu, vāriet kamēr makaroni mīksti.

Pasniedziet ar citrona šķēlēm. Tie, kas vēlas, var sulu iespiest zupā. Es vēlējos, tā man likās garšīgāk.

Nākamreiz Dominika. Tā kā es vienu nedēļu ar rakstīšanu noslinkoju, ēdiens ir jau pagatavots. Tā ka raksts būs pavisam drīz.

Pagājušo nedēļu Čehija, šonedēļ Dānija. Patīkami, ka divas nedēļas pēc kārtas ir kāda zeme, kur es pats esmu viesojies. Tas man liek sajusties, it kā es vismaz pusi pasaules būtu apceļojis.

Dānija man asociējas ar vairākām lietām. Pirmkārt, tajos laikos, kad starpvalstu attiecības visbiežāk tika noskaidrotas, no mūsdienu skatu punkta, ļoti romantiski, respektīvi, savācot pēc iespējas vairāk vīrus un savedot tos kopā kādā atklātā vietā, kur tie viens otru var slaktēt uz nebēdu, Dānija bija starp Eiropas lielvarām. Kādreiz, bērnībā, kad lasīju vēsturiskus romānus, tā tika bieži pieminēta, blakus tādiem smagsvariem kā Zviedrija, Polija.

Nākamais, ar ko man asociējas Dānija, ir TV seriāls Matador, kas latviski tika tulkots kā Monopols. Tagad jau vairs sižetu neatceros, bet bērnībā tas likās aizraujošs. Un, ja paskatāmies IMDB, ne man vienīgajam, jo reitings viņam ir 9.3. Salīdzinājumam – Verdzenei Izaurai tikai 6.5. Bagātie arī raud – vispār tikai 5.7.

Un vēl ar pianistu Yul Anderson. Viens no pirmajiem mūziķiem, kurš man mājās bija CD formātā – mamma no Kopenhāgenas atveda, kur viņš sestdienās pilsētas centrā muzicē uz 15o gadus vecām klavierēm, tādējādi popularizējot savus koncertus un pie reizes pārdodot kompaktdiskus. Un kas pats labākais – arī es viņu esmu redzējis pie šīm pašām klavierēm, šajā pašā Kopenhāgenā, pilnīgi nejauši ejot garām, tajā reizē, kad uz dažām dienām aizbraucām uz Dāniju, izmantojot vienu no pirmajām Air Baltic lēto biļešu akcijām.

Šīs nedēļas ēdiens atkal ar alus garšu. Dāņiem, pa lielam, ir divi ali. Domājāt – Tuborg un Carlsberg? Nē – zaļais un zelta! Toreiz Kopenhāgenā vienā no laukumiem nopirku zaļo. Dāņi, droši vien, ir ļoti viesmīlīga tauta, jo man nebija ilgi jāgaida, līdz viens vietējais pienāca un man, nepieredzējušam tūristam izskaidroja, ka zelta ir labs, bet zaļais nav īsti domāts dzeršanai. Jāatzīst, ka viņa padoms bija ļoti vērtīgs. Tuborg vai Carlsberg – tur gan lielas atšķirības nav.

Tātad, ēdiens. Būs liela, alū vārīta kotlete.

Vajadzēs apmēram kilogramu liesas cūkgaļas, šķiņķi, piemēram. Un apmēram puskilogramu kūpinātu cūkgaļu, es ņēmu to, kas tiek pārdota zem nosaukuma “Zemnieku šķiņķis” vai kā tamlīdzīgi. Šos abus samaliet gaļas mašīnā. Tad pievienojiet pusotru glāzi rīvmaizi, divas olas, tējkaroti sāls un ceturtdaļtējkaroti baltos piparus. No tā visa izveidojiet viendabīgu masu.

Tad ņemiet marli, ietiniet tajā šo gaļas masu, izveidojiet kukulīti, galus aizsieniet ciet. Lieciet katlā, aplejiet ar savu mīļāko alu, tā lai nosedz un uz lēnas uguns vāriet divas stundas.

Paralēli gatavojam kartupeļus dāņu gaumē. Novāriet kartupeļus. Sagrieziet šķēlēs vienu lielu sīpolu. Apcepiet to sviestā piecas minūtes zem vāka, apmaisot laiku pa laikam. Tad pievienojiet šķēlēs sagrieztus vārītos kartupeļus, cepiet zem vāka vēl piecas minūtes. Tad pievienojiet ēdamkaroti nerafinēta cukura, mazliet etiķa, sāli un baltos piparus pēc garšas. Cepiet vēl 3 minūtes, tad būs gatavs.

Ņemiet ārā no alus to lielo kotleti, grieziet šķēlēs un pasniedziet ar kartupeļiem. Ēdiens ir tik sātīgs, ka es esmu pārliecināts, ka vēl vairākas dienas es mierīgi bez pusdienām varētu iztikt.

Nākamreiz Džibutija. Ja nemaldos, pirms laba laika GEO bija par šo valsti raksts. Tur gan nekas nebija minēts par ēdieniem.

Beidzot, pēc ilgāka laika kāda zeme, kuru es pats esmu apmeklējis, līdz ar to ēdienu, kuru gatavoju, ir iespējams salīdzināt ar paša pieredzi.

Čehija man, un gan jau ka ne tikai man, gastronomijā galvenokārt asociējas ar alu. Atceros, ka pirms daudziem gadiem paziņas, atgriezušies no Prāgas stāstīja par acīmredzamo, neticamo – alus tur ir lētāks kā ūdens. Nekādi tam nespēju noticēt, pirms pats pārliecinājos. Skaidra patiesība! Restorānā alus un ūdens ir vienādā cenā. Atšķirība tik tāda, ka alu ir puslitrs, bet ūdens ir mazā pudelīte.

Runājot par pašu alu, ir dzirdēti tik daudz stāsti, cik labs un garšīgs ir čehu alus! Mans verdikts, attiecībā uz šo faktu, ir vienkāršs. Tie visi mēģinātie, populārie, lielo alus darītavu ražojumi ir – tādi paši kā visi pārējie. Es noteikti neesmu pārāk izsmalcinājis savu alus garšas izjūtu, bet es patiešām neredzu lielu atšķirību – budvaizers, vārštainers, aldaris, lāčplēsis utt. Lielākā daļa, ar retiem izņēmumiem garšo pēc … pasterizēta alus.

Bet, par laimi, ir labā ziņa. Kādā žurnālā, neatceros vairs kurā, lasīju par mazajiem čehu alus darītājiem. Nu, tādiem pavisam maziem, kas darbojas apmēram viena ciema robežās. Tādu viņiem esot pietiekoši, un tas varētu būt ļoti interesanti. Viņiem gan jau nav gadsimtiem koptas tradīcijas, kas beigās ir nonākušas pie pasterizēšanas, tā ka šī pieredze varētu ļoti atšķirties no Prāgas tūristu rajonos un lielveikalos iegūstamās.

Čehija ir daļa no bijušās Austroungārijas. Un daļa no bijušās Čehoslovākijas. Kā reiz man teica slovāku kolēģi, šī valsts Čehijas daļā koncentrēja visu gudro rūpniecību, bet Slovākijā visu lēto un netīro. Es neko nezinu par rūpniecību, bet Prāga ir ļoti jauka vieta, un izskatās, ka gadsimtu gaitā tā ir koncentrējusi sevī daudz skaistuma. Tūristiem tur ir daudz, ko apskatīt, bet man, nez kāpēc visvairāk atmiņā palikusi ir Višehrada – nocietinājums Vltavas otrā krastā. Varbūt tāpēc, ka man tāda tipa būves patīk (ir rūgtums par to, ka mums ne Daugavpils, ne Daugavgrīvas cietokšņi nav pienācīgi apkopti, tie varētu būt ļoti interesantas vietas), kā arī tāpēc, ka tur tūristu praktiski nemaz nebija. Mēs jau arī diez vai būtu tur aizgājuši, ja vien viesnīca nebūtu tai tieši blakus.

Vēl man, attiecībā uz Čehiju, interesanta liekas valoda. Viņi mierīgi veido vārdus, kuros viens pēc otra seko četri līdzskaņi. Lai vietu rakstos taupītu?

Un ziniet, kas vēl? Krietnais kareivis Šveiks no Austroungārijas impērijas laikiem. Skan dīvaini, bet es to grāmatu neesmu lasījis. Tā ka Šveika krodziņš man Prāgā bija samērā tukša skaņa. Vajadzētu apņemties līdz nākamajam Prāgas apmeklējumam to grāmatu kaut kur atrast un izlasīt.

Čehijas virtuvē ir ļoti pamanāma Austroungārijas ietekme. Tas ir tas ēdienu tips, kurus latvieši parasti pārēdas Ziemassvētku laikā. Par tādiem ēdieniem es saku, ka tos bez alus ir grūti dabūt lejā. Bet, kā zināms, alus trūkums Čehijā nav novērots.

Par čehu nacionālo ēdienu tiek uzskatīts “Vepřo knedlo zelo”. Vepřo ir cūkas cepetis. Vepris, respektīvi. Tagad es zinu, no kurienes šis vārds nāk… Knedlo ir klimpas, jeb, kā saka vāciski runājošie – knēdeļi. Zelo ir skābēti kāposti. Šo te ēdiena daļu es negatavošu. Es savā dzīvē kaut kādā brīdī beidzu ēst sautētus skābētos kāpostus. Tai skaitā Ziemassvētkos. Man liekas, ka kopš tā laika es jūtos daudz labāk.

Cepetim ņemam cūkas šķiņķi. Iesmērējam ar sāli un ķimenēm. Uzkarsējam cepeškrāsni līdz 220 grādiem. Cepamtraukā ielejam alu, ieberam divus sakapātus sīpolus, liekam gaļu cepamtraukā uz restēm, apklājam ar foliju un liekam krāsnī. Cik ilgi ir jācep, es nezinu. Kamēr gatavs. Es cepu apmēram 45 minūtes zem folijas, tad foliju noņēmu un cepu vēl 45 minūtes. Bet tas ir no gaļas gabala izmēriem atkarīgs.

Knēdeļu mīklai es arī nespēšu precīzu recepti pateikt, es to kā tādā frīraidā gatavoju. Pie tam, iepriekšējā nedēļā nesanāca. Tāpēc šoreiz gatavoju tā, lai rezultāts sakrīt, nevis pēc norādītajām mērvienībām.

Sagrauzdēju divas šķēles tostermaizes, sagriezu mazos gabalos. Ņemu apmēram 3 glāzes miltus, pievienoju apmēram glāzi ūdens, glāzi piena, vienu olu, to visu samaisu, pievienoju maizi, mīcu, kamēr nelīp pie rokām. Mīklai vajadzētu būt stingrai, bet ne tik biezai kā maizei. Bet stingrākai, nekā latviešiem pierastā klimpu mīkla. Skatieties, tātad, gatavošanas procesā – vajag vairāk miltus, vai vairāk ūdeni.

Tad šo mīklu izrullējam apmēram 7 cm diametrā un sadalām trīs daļās (vai vairāk, atkarīgs no katla izmēriem). Vārām sālsūdenī apmēram 20 – 25 minūtes. Pasniedziet gan cepeti, gan knēdeļus sagrieztus šķēlēs. Nu, un tos kāpostus… Bet, kā jau es teicu, es no sauerkrauta esmu atteicies kā no slikta ieraduma.

Nākamreiz Dānija. Pagaidām izskatās, ka būs tas, ko mēs pazīstam zem nosaukuma “kotletes”.

Starp citu, manu versiju par pasaules ēdieniem tagad varat izlasīt arī Dienas Ēdienos. Katru otro nedēļu ceturtdienās kioskos. Līdz ar to arī manis gatavotie ēdieni ir tikuši parādīti skaistās fotogrāfijās. Prieks skatīties – es nezināju, ka protu kaut ko tik smuku pagatavot, vienmēr ar baltu skaudību skatījos uz citu gatavotajiem ēdieniem spīdīgajos žurnālos.

Tas bija atkāpei, tagad atpakaļ pie pasaules apceļošanas. Šonedēļ Kipra – no politiskā skatu punkta ļoti interesants veidojums.

Par Kipru kā tūrisma galamērķi es pirmo reizi uzzināju pirms daudziem gadiem no Artemija Ļebedeva šīs te lapas. Tiem, kas nelasa krieviski, īss konspekts. Divi teikumi – “Kiprā nekā nav” un “karsti un garlaicīgi”. Nevarēšu šos apgalvojumus ne noliegt, ne apstiprināt, jo Kiprā neesmu bijis (es gan domāju, ka kaut kas interesants Kiprā tomēr ir, es jebkurā zemē esmu kaut ko interesantu atradis), bet pats apraksts man, kad pirms daudziem gadiem lasīju, ļoti patika. Tur ir vēl arī no citām zemēm, ja nav citu ko darīt, palasiet.

Kiprā vispār ir divas daļas. Apraksts bija par grieķu daļu. Bet vēl ir arī turku daļa. Juridiski ir viena, nedalāma Kipra, bet faktiski vēl ir arī Turku Ziemeļkipras Republika. Visa strīda īsais konspekts no mana skatu punkta ir apmēram šāds. Kipra, tāpat kā citas grieķu zemes ietilpa Otomaņu impērijā. Grieķija 1828. gadā ieguva neatkarību, bet liela daļa grieķu teritoriju palika Otomaņu impērijā, Kipra bija viena no tām. Otomaņu impērija 1923. gadā tika izformēta, Kipru ieguva angļi, kuriem šī bija labs atbalsta punkts viņu koloniālajiem mērķiem tālāk uz dienvidiem. 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību. Un tad grieķu un turku kopienas sāka strīdēties. Lai pārliecinātu par sava viedokļa pareizumu, tika likti lietā arī dažādi ieroči. Kašķi, kā jau to varēja sagaidīt, ļoti atbalstīja gan Grieķija, gan Turcija. Sīkums par vietējiem, mums Kipra ir spēļu laukums, kurā tiek spēlētas lielākas spēlītes.

1974. gadā grieķu militārā hunta Kiprā uztaisīja apvērsumu, ielika prezidentu, kurš ļoti gribēja apvienoties ar Grieķiju. Protams, ka turkiem šāds iznākums nepatika, tāpēc viņi devās aizstāvēt savējos. Tā visa rezultātā 37% teritorijas tagad ir turku daļa, pārējā ir grieķu daļa. Grieķijai viņi tā arī nepievienojās.

Viena interesanta lieta, neatceros, vai kaut kad lasīju, vai pa televizoru redzēju. Ziemeļdaļā tie tradicionālie, tipiskie saldumi tiek saukti par turku saldumiem. Pārējā daļā, ja mēģināsiet ko tādu iegādāties, neviens jūs nesapratīs, jo tie ir grieķu saldumi.

Vispār grieķi ienīst turkus un turki ienīst grieķus. Bet, kad 1999. gadā Turcijā bija zemestrīce, grieķi bija pirmie, kas piedāvāja palīdzību. Un pēc tā paša gada Atēnu zemestrīces turki atbildēja ar to pašu.

Vakariņās šoreiz tradicionāla recepte priekš gavēņa perioda, kurš vēl gan nav sācies, bet nav jau arī vairs aiz kalniem. Tiem, kas gavē, protams. Pārējie asina iesmus un gaida, kad nokusīs sniegs un būs iespējams iznest dārzā grilu, neriskējot iegūt traumas.

Šo recepti es izvēlējos dēļ tā, ka visas pārējās, kuras atradu, bija tik ļoti, ļoti grieķiskas, ka negribējās pagatavot kaut ko ļoti tipiski grieķisku, pirms vēl pati Grieķija ir apskatīta. Tātad, louvana dzelteno zirņu zupa.

Ņemam ~400g dzeltenos šķeltos zirņus, aplejam ar ūdeni, uzvārām un atstājam uz lēnas uguns zem vāka, līdz kamēr zirņi kļūst mīkstāki. Ūdeni vajadzētu diezgan daudz. Es nenomērīju, receptē arī nebija rakstīts, bet vajadzētu tā, lai pēc tam, kad rīsi to uzsūks, lai šī vēl būtu nosaucama par zupu. Jebkurā gadījumā, ūdeni vienmēr var pieliet klāt gatavošanas procesā.

Kamēr zirņi vārās, olīveļļā (pusglāze) sacepiet divus sakapātus vidējus sīpolus, līdz kamēr tie kļūst zeltaini brūni. Kad zirņi ir apmēram 20 minūšu attālumā no gatavības, pievienojiet saceptos sīpolus ar visu eļļu un glāzi rīsus. Vēl pievienojiet sāli pēc garšas un citrona sulu (tāpat pēc garšas, bet orientējoši no pusotra citrona).

Zupa bija tīri OK, bet nekāds whaaaau. Bet, ja tā padomā, es neatceros redzējis nevienu gavēņa ēdienu, kuru gribētos atkārtot vēl un vēl ārpus atturēšanās perioda. Bet, jā, tas noteikti tāpēc, ka es neesmu veģetārietis…

Nākamnedēļ Čehija. Kas pirmais nāk prātā? Pareizi, alus! Bet vajadzēs arī kaut ko apēdamu pagatavot.

Man vienmēr ir licies, ka Curaçao latviski tulkojas kā Kurasao. Tāpat man likās, ka tas ir tikai zilais liķieris, nekas cits. Izrādās, ka pareizi šis vārds tiek izrunāts kā Kirasao, bet liķieris ir ieguvis savu nosaukumu par godu zemei, kur tas ir radīts.

Kirasao ir sala Karību jūrā netālu no Venecuēlas. Tai ir autonomija Nīderlandes sastāvā. Galvaspilsēta ir Vilemstada, es tur neesmu bijis, bet vieta izskatās ļoti patīkama. Tā, it kā Amsterdama būtu pārcelta pie Karību jūras. Amsterdamai nav ne vainas, taču klimats gan tur varētu būt labāks, tāpēc šis risinājums liekas brīnišķīgs. Lūk, bildes.

Bet vēl pirms holandieši uz Kirasao pārcēla Amsterdamu, tajā saimniekoja spāņi. Spāņiem ļoti garšoja viņu Valensijas šķirnes apelsīns, tāpēc viņi nolēma to ņemt līdzi un pārstādīt savā jaunajā mājvietā. Toties apelsīnam gan nepatika spāņu jaunā mājvieta, tāpēc viņš izauga maziņš un rūgts. Tik rūgts, ka pat kazas viņu neēda. Toties atklājās, ka mizās viņam ir dikti daudz ēteriskās eļļas, ka rezultāts varēja tikt izmantots citiem mērķiem. Pats slavenākais mērķis tika sasniegts 1896. gadā, kad tur tika radīts Kirasao liķieris.

Tas arī īsumā ir viss, ko par šo zemi stāstīt. 444 kvadrātkilometri, visu cauru gadu apmēram 30 grādus silts (es pat teiktu – karsts), pludmales, tūristi. Reklāmā teiktu – paradīze Karību jūrā.

Vakariņām šoreiz interesantu ēdienu pagatavoju. Process ir pavisam savādāks, nekā līdz šim esmu gatavojis. Par visu pēc kārtas.

Novāriet trīs vistas filejas, sagrieziet gabaliņos. Ņemiet vienu zaļo, vienu sarkano papriku, vienu vidēju sīpolu, sakapājiet. Sagatavojiet divas ēdamkarotes rozīnes, piecas ēdamkarotes sakapātas zaļās olīvas, trīs ēdamkarotes sakapātas dilles, kā arī iepriekš sagriezto vistu. Uzkarsējiet pannā olīveļļu, ieberiet papriku un sīpolus, vāku virsū, sautējiet 5 minūtes. Tad pieberiet visu pārējo sagatavoto, pievienojiet divas ēdamkarotes tomātu mērci, sāli un piparus pēc garšas, atkal vāku virsū un sautējiet vēl 5 minūtes. Tad ņemiet nost, atlieciet malā, lai padziest.

Un te sākas interesantākais. Vajadzēs buljona trauciņus mazos, nu, bļodiņas, vai kā tos traukus pareizi sauc. Tādus, kāds bildē, apmēram. Ņemiet šķēlēs sagrieztu gouda sieru, veikalos pārdodas paciņās, tā ka būs vienkārši. Trauciņu izklājiet ar sieru. Man sanāca, ka vajag divas šķēles uz trauciņu. Tad ielieciet sacepto pildījumu un pārklājiet to ar vēl vienu siera šķēli. Sabāziet visu sieru trauciņā, lai nekas pāri nekarājas. Jā, šis viss iepriekš minētais daudzums ir priekš četrām porcijām.

Lielā pannā ielejiet ūdeni tā, lai, kad ieliksim tajā bļodiņas, tās būtu ūdenī līdz pusei. Uzvāriet ūdeni, nogrieziet karstumu uz vidēji mazu, uzlieciet vāku un vāriet 15 minūtes. Pasniedziet un ēdiet uzreiz, kad gatavs.

Man izaicinājums bija, ka visi četri trauki nesagāja vienā pannā, tāpēc trīs bija pannā, bet vienu nācās vārīt atsevišķi. Galvenais tādā gadījumā ir panākt, lai vārīties abi trauki sāk puslīdz vienlaicīgi.

Garša bija ļoti laba un, kas man bija lielākais pārsteigums, pilnīgi savādāka, nekā pirms ielocīšanas sierā. Un pagatavošana šādam ēdienam ir šausmīgi vienkārša, bet rezultāts izskatās ne gluži pavisam parasts.

Tā stāsta, ka šis ēdiens ir radies sen, kad bagātie holandiešu vergturi no siera rituļiem izgreba vidu, bet cietās malas meta ārā, savukārt vergi šo pārpalikumu piepildīja un tāpat līdzīgi kaut kā uzvārīja. Es gan nespēju iedomāties tādu siera ēšanas veidu, ka siers tiek rūpīgi izgrebts no rituļa vidus, vismaz savā dzīvē es to nekad neesmu redzējis… Bet, nu, katram gadsimtam savas īpatnības, droši vien.

Jebkurā gadījumā, pagatavot trauciņā tomēr ir estētiskāks veids.

Nākamnedēļ Kipra. Beidzot iedziļināšos grieķu Kipras un turku Kipras diskusiju niansēs un mēģināšu atrast ko garšīgu.

Droši vien par Kubu stāstīt – tas nozīmē tā arī gulēt neaiziet. Par Kubu ir tik daudz stāstu, mūzikas, filmu un tamlīdzīgu daiļdarbu tā, ka droši vien katram par šo zemi ir savs viedoklis.

Īsais vēstures kurss ir apmēram tāds. 1902.gadā Kuba ieguva formālu neatkarību no ASV. Formālu tāpēc, ka starp Kubu un ASV tika noslēgti visādi līgumi, kuru galvenā doma bija – ja ASV kaut kas nepatīk, tad viņi iejaucas. Tad tur līdz 1952. gadam notika visādas demokrātiskas un mazāk demokrātiskas varas pārņemšanas, līdz par vadoni kļuva Fulhensio Batista. Tas ir tas sliktais, korumpētais, bet ASV atbalstītais (dīvaini, vai ne?) prezidents, kuru redzam filmās, kad darbība notiek pirms revolūcijas. Batista bija tik nejauks, ka tad, kad 1953. gadā Fidels Kastro ar domubiedriem sāka sacelšanos, revolucionāru pusē bija absolūtais vairākums salas iedzīvotāju. Pat tajā laikā, kad revolūcija nebija vis romantika ar Če Gevaras T-krekliem un smukām dziesmām, bet gan īsta realitāte ar šaušanu un spridzināšanu.

Fidelam lietas uz priekšu diez ko raiti negāja, jo Batista tika gāzts tikai 1959. gadā. Kad tas beigās izdevās, tas dikti nepatika amerikāņiem, kuri ļoti centās atjaunot Batistas režīmu un līdz ar to Kubas statusu kā “ASV bordeli”, bet tas neizdevās. Dēļ šīs ASV reakcijas kubieši stratēģiski sametās kopā ar PSRS (manu ienaidnieku ienaidnieki ir mani draugi), bet ASV par to aizliedza jebkādu ekonomisko sadarbību ar Kubu. Kopš 1962. gada amerikāņi Kubas cigārus legāli nesmēķē.

Ja jūs jautājat man, es uzskatu, ka šādi ekonomiskie embargo ir viena no lielākajām riebeklībām, kādas valdības ir spējīgas pastrādāt. Un cik tās ir efektīvas un uz rezultātu tendētas, mēs varam aplūkot kaut vai Kubas gadījumā. Embargo ir spēkā 50 gadus, Kastro režīms vēl joprojām ir tur pat, kur bija. Nez viņi katru gadu pārskata Kubas embargo jautājumu un izlemj, ka, nu, šogad, jau nu patiešām tas nostrādās?

Kubā lasīt prot 99.98% iedzīvotāju. (Latvijā, starp citu, 99.75%, 2009. gada dati. ASV 99.0%) Ar to tas Kubas sociālisms ir labi redzams izņēmums pārējo Latīņamerikas valstu vidū. Starp citu, veselības rādītāju ziņā Kuba arī iekabina ASV. Tā ka šeit es sevi pieķeru pie tādas ķecerīgas domas, ka varbūt, ja amerikāņiem nebūtu tik ļoti ķēries pie sirds, ka viņus kāds šitā ir atļāvies nepaklausīt, Kuba būtu tāda Rietumu puslodes Zviedrija – sociālisms un naudas visiem pietiek…

Attiecībā uz Kubu, mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums, kā tas tā nākas, ka ASV un Kuba viena otru diezgan stipri ienīst, bet Gvantanamo cietums atrodas Kubā. Tad, nu, lūk noskaidroju. Kad Kuba ieguva neatkarību, viņi laipni atvēlēja ASV izvietot savu karabāzi Gvantanamo līcī. Toreiz viņi par šīs bāzes izmantošanu maksāja, bet pašreizējā Kubas valdība šo bāzi uzskata par okupāciju. Bet, ja tur atrodas apmēram 10 000 okupanti, kas nav šādi, tādi dīkdieņi ar vecām šautenēm, tad, droši vien, ir grūti kaut ko pasākt, lai okupāciju likvidētu.

Ēdiens tika izvēlēts speciāli Ziemassvētku laikam. Lechon asado, jeb cūkas cepetis.

Jāsāk gatavot jau iepriekšējā dienā. Ņemiet cūkas šķiņķi, sadurstiet to ar nazi.

Ņemiet ķiploka galviņu, sadaliet pa daiviņām un sasmalciniet. Pievienojiet ēdamkaroti sāls, pusotru tējkaroti oregano, pusotru tējkaroti sasmalcinātas romiešu ķimenes, pustējkaroti sasmalcinātus melnos piparus, ceturtdaļtējkaroti lauru lapu pulveri, ēdamkaroti olīveļļas, to visu samaisiet, sastampājiet tā, lai sanāk pasta. Un ar šo pastu ierīvējiet gaļu, lai pasta saiet sadurstītajās vietās. Tad sajauciet glāzi laima sulas ar ceturtdaļglāzi sausā šerija un diviem sagrieztiem sīploiem. Man šerijs nebija, es izlīdzējos, sajaucot sarkanvīnu ar brendiju, tas pats vien ir. Tad sasmērēto cūku maisā, marinādi iekšā, maisam galu ciet un to visu iekšā ledusskapī, lai stāv visu nakti. Laiku pa laikam apgieziet, pakratiet to maisu, lai marināde vienmērīgi izplatās.

Uzsildiet krāsni līdz 175 grādiem.

Nolejiet marinādi (saglabājiet to), nosusiniet cepeti, lieciet to mazliet ieeļļotā panā, cepeškrāsnī cepiet apmēram stundu, apgriežot vienu vai divas reizes, lai paliek brūna.

Samaziniet temperatūru līdz 160 grādiem, aplejiet gaļu ar marinādi, no divkārši salocītas alumīnija folijas uztaisiet gaļai jumtiņu tadu kā telti, lieciet krāsnī un gatavojiet vēl stundu. Laiku pa laikam aplejiet ar marinādi no pannas.

Tad noņemiet jumtiņu un cepiet vēl apmēram pusstundu. Kad gaļu izņemiet no krāsns un 10 minūtes ļaujiet atpūsties, tai iekšā vajadzētu būt apmēram 80 grādus siltai. Es, starp citu, atradu savā virtuvē gaļas termometru. Man bija pārliecība, ka man tāda nav.

Tātad, 10 minūtes atpūsties (tā vajadzētu darīt ar praktiski visiem cepešiem) un var pasniegt. Pasniedz ar rīsiem. Par rīsu audzēšanu Kubā, ja pareizi atceros, nesen Klubā bija raksts.

Cepetis lielisks! Rokas pēc iesmērēšanas oda pēc ķiplokiem, bet tas bija tā vērts.

Un tad, kad labi paēsts, tad Cuba Libre. Ņemiet pusi laima, iespiediet sulu glāzē, iemetiet pašu laimu, pieberiet glāzi ar ledu, ielejiet rumu, papildiniet ar kolu.

Nākamreiz Kirasao. Maza holandiešu aizjūras teritorija, kuras vārdā ir nosaukts liķieris.