Brīvdienu atpūta

Bilde: Hans-Peter / flickr.com

Pirms apmēram trīs mēnešiem rakstīju, ka vajadzētu pamēģināt meditēt. Galvenais iemesls, lai pamēģinātu “atslēgt domāšanu”, lai palīdzētu smadzenēm atpūsties. Protams, ka pēc trim mēnešiem es tagad par zen mūku kļuvis neesmu, toties ir nākušas klāt dažas atziņas un mazliet arī tāda kā minimāla pieredze.

Lotosa pozā vēl nesēžu. Es neesmu pārliecināts, ka tik stīvam cilvēkam kā man tas vispār ir iespējams bez ķirurģiskas iejaukšanās. Labi, protams, es pārspīlēju, bet trīs mēnešu laikā progress ir tikai tāds, ka smiltīs varu nosēdēt ar kājām krusteniski tā, ka vairs nesāp. Protams, ja sēžu pusstundu, kādu laiku sāp tad, kad pieceļos…

Pa šiem mēnešiem biju Zviedrijā, dažas dienas biju arī mazliet kalnos, kur nav šoseju, vilcienu, rūpnīcu, restorānu un vispār cilvēku bija pavisam maz. Toties bija viena sen neizjusta lieta – klusums! Es vienu vakaru uzkāpu kalnā, tā, ka viesnīcu knapi varēju saskatīt, cilvēka neviena, dzīvnieka neviena, putnu arī nebija. Apsēdos un klausījos. Un, ziniet, ko? Dzirdēju. Sīc ausīs. Nezināju, ka klusums mēdz sīkt. Un tad man radās jautājums – kas tas ir? Kaut kāda baltā skaņa, kas ir no ikdienas trokšņiem palikusi? Asins šalkoņa? Tā arī vēl nepapūlējos noskaidrot, bet sajūtas bija nepieredzētas. Droši vien tāpēc, ka tādā klusumā vēl nebiju bijis.

Nu, bet, ne jau par to stāsts. Stāsts par to, ka es vēl neesmu iemācījies “izslēgt domas”. Sēžu, skatos tālumā, bet galvā skan domas – par to projektu, par to dzīves situāciju, par to problēmu, par šo lietu. Un tik skan visu laiku. Un, ja jau visu laiku domāju, tad nav nekāda meditācija.

Un tad es netīšām grāmatveikalā uzskrēju virsū Maksa Haindeļa grāmatai “Rožkrustiešu mācība jautājumos un atbildēs”. Diezgan ātri viņu izlasīju, jo atbildes tur diezgan daudz atkārtojās. Respektīvi, uz vairākiem jautājumiem var būt viena un tā pati atbilde. Pati grāmata – nu, neteikšu, ka viena no pašām aizraujošākajām, kuras esmu lasījis, jo nav jau arī pārāk mūsdienīga. Galu galā, pats Haindelis jau 1919.gadā mira, kāds laiciņš nu jau ir pagājis, šis tas cilvēku saprašanā ir nācis klāt. Un, cik es saprotu, paši rožkrustieši nav tie, kas pieturas pie vienas vienīgas patiesības gadsimtiem ilgi tā, ka nu nekādā gadījumā to nedrīkst uzlabot, papildināt. Bet, var jau būt, ka es kļūdos.

Bet, ko es no šīs grāmatas ieguvu – priekš meditācijas ļoti labs vakara vingrinājums. Sēdi, atslābini visus muskuļus, relaksējies un izej cauri visiem dienas notikumiem apgrieztā secībā. Izjūti prieku par visu, ko ir izdevies labi paveikt, nožēlo visas sliktās lietas un apsoli censties labāk. Kāpēc apgrieztā secībā? Tāpēc, ka tādējādi ir vieglāk izprast cēloņu – seku likumu. Sākumā redzi sekas un tad saproti, kas ir bijis par cēloni šīm sekām. Un, kā mums ir labi zināms, cīnīties ar sekām ir nepareizi, ir jācīnās ar cēloni.

Vēl šiem pašiem rožkrustiešiem ir arī rīta vingrinājums, bet ar to es vēl līdz galam neesmu ticis skaidrībā, tāpēc par to gan jau citreiz.

Vakar atkal dzirdēju saukli par finanšu okupāciju, kuru vajadzētu izbeigt. Respektīvi, SVF un citas institūcijas mums aizdod naudu, kuru, sūri un grūti strādājot, nāksies atdot vēl mūsu mazbērniem, un pie reizes uzspiež mums savus noteikumus, kas mūsu tautu nīdē ārā. Respektīvi, mums te Latvijā ir bēdu ieleja, visi būsim spiesti emigrēt.

Un tagad es jums pastāstīšu kaut ko citu. Ir tāda valsts, kas saucas Dominikānas Republika. Tur ir ļoti silts klimats, lietus tur līst stipri, bet pāriet ātri. Tur ir skaistas pludmales, skaistas viesnīcas, tur taisa rumu un cigārus, tur cilvēki visu dienu dzied un smaida, tur skan saulaina mūzika, un tās valsts sauklis ir “Republica Dominicana. No Problemo”. Tā tas izskatās tūristam.

Toties, ja iedziļinies, tad redzi, kas tam visam ir apakšā. Smukās mājas un pludmales ir priekš tūristiem. Vietējiem ir priekšā žogs un tūristam tur iesaka labāk nerādīties (protams, var jau būt, ka arī šis ieteikums ir no stereotipu sērijas). Un īpašnieki šīm viesnīcām, protams, nav vietējie.

Mēs toreiz, pirms apmēram trīs gadiem bijām ekskursijā uz vienu mazu cigāru rūpnīcu. Gide laipni izvadāja mūs pa turieni, visu izrādīja, izstāstīja par Dominikānas cigāru tīšanas tradīcijām – pirmo cigāru viņi izsmēķē jau padsmit gadu vecumā, ar šo mākslu saaug jau no bērnības, nodod šo prasmi no paaudzes paaudzē. Un šie lieliskie meistari nāk uz darbu, strādā par 150 dolāriem mēnesī. Cik maksā viens labs cigārs, man droši vien nav jāstāsta. Cigāru rūpnīca pieder vācietim.

Bet tā jau vēl ir laba dzīve. Tā ir vidējā alga. Mūsu gids, kurš mūs veda citā ekskursijā, ļoti erudīts cilvēks, vadīja ekskursiju trīs valodās – angļu, vācu un franču, teica, ka prot arī itāļu (un, protams, savu dzimto – spāņu) – šis cilvēks pēc materiālās labklājības līmeņa teicās esam kaut kur starp vidējo un nabadzīgo slāni.

Bet arī tas vēl ir labi. Dominikānas Republika ir uz salas, kas saucas Ispanjola. Bet tā nav vienīgā valsts uz šīs salas. Tur kaimiņos vēl ir Haiti. Tur cilvēkiem vidējā alga ir 150 dolāri gadā. No Haiti uz Dominikānas Republiku brauc viesstrādnieki, kas strādā cukurniedru plantācijā. Viņi karstā saulē ar mačetēm cērt cukurniedres. Viņiem maksā 2 dolārus par vienu tonnu cukurniedru. Es nezinu, cik ir viena tonna cukurniedru, bet skaidrs ir viens – viņiem verdzību neviens nav atcēlis.

Varam jau spriest, ka viņi tur ir neattīstīti, ka nesaprot, kā vajag pareizi dzīvot. Varētu tak paņemt kredītu, uztaisīt mazu viesnīciņu un dzīvot pārtikušu dzīvi. Zeme pie jūras tur toreiz maksāja 200 līdz 300 dolāri kvadrātmetrā. Alga, kā jau teicu – vidēji 150$. Kredītu dod – likme 90% gadā.

Un kāds mums ir iemesls vaidēt? Vai kāds ļauns spēks ir vainīgs pie tā, ka mēs tad, kad mums deva lētos kredītus, ieguldījām tos leksusos, ar kuriem tagad braucam degvielu zagt? Varbūt nebija īsti pareizi ņemt kredītu ceļojumam, lai varētu dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu, tai vietā, lai par savu naudu dzīvotu normālā trīszvaigžņu viesnīcā? Varbūt vaidēšanas vietā tagad būtu vērts kaut mazliet nokaunēties un ķerties pie darba, lai izķepurotos? Jo mums vēl ir iespēja, atšķirībā no tiem puišiem, kas tagad ar mačeti cukurniedru laukā strādā…

Foto: Jean-Sébastien Roy / flickr.com

Te būs īsais ievads. Man ir pārliecība, ka pastāvīgs 8 stundu darbs birojā ir pagātne, no kuras vajadzētu tikt vaļā. Alternatīva tam ir atbildīgi cilvēki, kuri paveic darbu noteiktajos termiņos un noteiktajā kvalitātē tur, kur viņi to vēlas.

Ir virkne ar dažādām profesijām, par kurām es nespēju saprast, kāpēc vēl joprojām to pārstāvji ik dienu mēro ceļu uz biroju un pēc tam atpakaļ uz mājām. Pirmās profesijas šajā sarakstā noteikti ir dažādi informācijas tehnoloģiju darboņi – programmētāji, analītiķi utt. Respektīvi, cilvēki, kuriem ikdienas darbs pārsvarā ir tikai ar datoru. Protams, šis saraksts ar šiem vien nebeidzas. Juristi, tukša gaisa pārdevēji – praktiski jebkurš, kuram ikdienas pienākumos nav lielāko daļu sava laika pavadīt tiešā komunikācijā ar citiem cilvēkiem. Jā, skolotāji, pārdevēji pārtikas veikalā u.tml. nav pārceļami uz virtuālo pasauli, taču informācijas laikmetā procentuāli arvien lielākai un lielākai daļai cilvēku nav obligāti nepieciešams darba galds birojā. Es pat atļaušos teikt, ka lielākai daļai valsts ierēdņu nav nepieciešams visu darba dienu pavadīt četrās sienās starp pilsētas akmeņiem.

Tai vietā ir iespējama lieliska alternatīva. Darbs mājās. No rīta pamosties, paēd brokastis un jau esi darbā. Jeb arī, ja darbs ir steidzams, no sākuma esi darbā, bet tikai pēc tam paēd brokastis. Vasarā strādā lauku mājā, kur gaiss svaigāks un domas labāk raisās. Ja domas vairs galīgi neraisās, nomaini dekorācijas, aizbrauc uz kādu laiku uz kaimiņvalsti, dekorācijas nomainīt radikālāk. Un, ja gribi paceļot, dari to, jo ne darba devējam, ne klientam nav lielas atšķirības, vai tu esi pa e-pastu vai telefonu sasniedzams šeit vai kādā saulainā pludmalē. Strādāt vari vai nu dienā, vai pa vakariem – nav lielas atšķirības, kurā diennakts laikā dokuments tiek radīts, galvenais, ka laikā.

Protams, tas viss ir iespējams tikai ar atbildīgiem cilvēkiem. Ja cilvēks, kad viņu neuzmana bargais priekšnieka skatiens, uzreiz atslēdzas no darba lietām un pievēršas online spēlēm un aizraujošajai komunikācijai ar draugiem, tad šī lieta nestrādās. Tad viņam ir nepieciešami apstākļi, kuros ir kāds, kurš viņam periodiski pajautā “cik tālu esi ticis”, “parādi”, “kā veicas” tipa jautājumus, kas viņu uztur nemitīgā spriedzē attiecībā uz darbu. Par Saeimā ir redzēti daži, kuri, ja viņus neuzmanītu ar TV kamerām, liekas – gulētu visu laiku…

Bet, ja ir atbildīgi cilvēki, komunikācijas, pat reāla laika, tāpat kā pārējais darbs, ir iespējamas internetā. Atliek tikai vēlēties mainīt vidi un ikdienas plānus.

Jā, un, starp citu, šī arī ir atbilde uz jautājumu – ko darīt laukos, kur ir depresija un cilvēkiem nav darba. Ievilkt internetu!

Uz svētkiem braukšu prom. Nē, pavisam nē, tikai uz svētkiem. Aizbrauksim uz Zviedriju, paskatīties, kā tur svin vasaras saulgriežus. Pie reizes aizbrauksim arī līdz Norvēģijai fjordus apskatīties. Vispār, cerams, ka saulainas dienas būs vairāk, nekā lietainas, lai bildes smukākas sanāk.

Jā, starp citu, īsākā nakts jau bija – šonakt. Tā ka īstenībā – viss jau ir nokavēts. Bet patiesībā, ja man jautājat, šiem svētkiem daudz kas ir sabojāts. Praktiski uz katra soļa ir kaut kas, kas kaitina.

Plastmasas puķu piespraudes lielveikalu kasierēm. Vasaras pilnbriedā tas, kas saista, ir smaržas, nevis izskats. Izskatīgas puķes pie Saktas varēsiet visu gadu nopirkt, bet tādas smaržas ir tikai saulgriežu laikā. Plastmasas puķēm smaržas nav.

Mūzika visapkārt. Jānītim bij` divi ali, bum bum bum. Kāds sūdzas par to, ka “tauta nodzeras”. Dārgie, kas ir jau no bērnu dienām  jāklausās uz svētkiem, kad visi ir pacilātā noskaņojumā? Paņēmu alus kannu, nu bij` laime pilnīga! Un jūs sagaidāt, ka jūsu bērni no tā it nemaz neietekmēsies? Nu, ieslēdziet LR2 un apdomājiet, kāda inteliģenta paaudze var izaugt ar tādu fonu?

Vistas šašliks, īpašā līgo cena. Iekāpu mašīnā, paņēmu kasti alus, 5kg gaļas, aizbraucu uz viesu namu, visu nakti “svinēju”, nākamajā dienā uztraukts lavījos atpakaļ, ka tik policija nenoķer.

Mēģiniet to visu kaut kā savādāk. Es zinu, nav mums vairs tās saprašanas par seno svētku svinēšanu, jo pēc priekšrakstiem esam kļuvuši par kristiešiem, bet svētki mums tiek svinēti pagānu tradīcijās. Tad nu ir ne šis, ne tas. It kā esam vieni, it kā otri, tad sanāk tāds samulsums, ka vienīgais, kas visus vieno, ir ēst, dzert un akcijas cenas.

Te mazliet informācijas, varbūt, ka noder.

Mūsu senči Līgo svētkos ēda sieru nevis tāpēc, ka ļoti garšoja, bet tāpēc, ka nekā cita vairs nebija, viss bija apēsts. Visi ziemas krājumi bija beigušies. Ugunskurus kurināja nevis tāpēc, ka oglēs sanāk garšīga gaļa, bet tāpēc, lai šajā naktī ne brīdi nebūtu tumšs. Nevarēja jau elektrisko gaismu ieslēgt, lai redzētu, kur sieru nolika. Un vainagi, zāles, viss pārējais – saprotiet, ja? Nebija toreiz destilēto smaržu, toties paša vasaras pilnbrieda zāļu smarža vilktin vilka papardēs.

Nākamgad nekur nebraukšu, mēģināšu atgūt svētku sajūtu, kas bērnībā bija dzīva, bet tad, gadu gaitā tika kaut kā komerciāli nozagta…

Tā kā biju mašīnai sabojājis riepu, nācās pāris reizes izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus. It kā nebija pārāk ērti, taču izmantoju šo laiku, lai autobusā palasītu.

Pirms tam es biju dzirdējis atsauksmes par Jura Rubeņa grāmatu “Ievads kristīgajā meditācijā“, tad, nu, tagad izmantoju gadījumu, nopirku un izlasīju. Par šādām, pārpasaulīgām lietām es jau pirms tam biju diezgan daudz lasījis, bet šī bija pirmā šāda novirziena grāmata latviski.

Pirms tam Jura Rubeņa domas biju lasījis intervijā Sestdienā kaut kad pirms Lieldienām, tās kaut kā paņēma mani. Tā it kā ir kristietība, bet mazliet citā līmenī, nevis “te jums būs likumu kopums, kas ir jāievēro; ja ievērosiet, viss būs labi, bet, ja nē, degsiet ellē”. Saprotiet, es neesmu no tiem, kuri tic, ka, nopērkot indulgenci, kaut kādi grēki tiek piedoti, par šādu lietu mani pārliecināt būtu neiespējami.

Bet, nu, tas vai šī meditācija ir kristīga, vai nepavisam nav, lai paliek diskusijām tiem, kas šādos jautājumos jūtas specializējušies. Patiesībā, mazliet pat nobrīnījos, kad redzēju, cik daudz ir diskusijas par tādu mazu grāmatiņu, kas patiesībā ir tikai ievads.

Tas, kas man ir nepieciešams, ir kaut kādā veidā laiku pa laikam atslēgt domāšanu. Redziet, es dienā vienlaicīgi daru vairākas lietas, ir vairāki projekti, kuriem ir izpildāmi uzdevumi, tad ir vēl daudzas lietas, kuras varētu vai nevarētu darīt nākotnē, un vēl simt un viena cita lieta. Tās visas dzīvo manā galvā un sarunājas savā starpā. Tāpēc es viņas laiku pa laikam labprāt kaut kur aizbīdītu malā, lai paklusē un ļauj man mazliet atpūsties. Man nevajag nekādas nirvānas, vismaz pagaidām.

Un vēl man ir jāiemācās pareizi elpot. Kādā citā grāmatā es lasīju vai nu par Taiti vai Havaju salu (vai kādas citas tamlīdzīgas salas, kur iezemiešiem nav ne daudz naudas, ne spīdīgas mašīnas, bet viņi tik un tā jūtas laimīgi) iezemiešiem, kuri par baltajiem cilvēkiem teica – cilvēki, kas neelpo. Jā, es kā reizi zinu – es tāds pats esmu. Un es zinu, ka smadzenēm vajag skābekli, bet skābekli cilvēks saņem ar elpošanu. Tāpēc jāmācās elpot.

Un vēl, izlasot šo Jura Rubeņa grāmatu, es tā sapratu, ka, ja cilvēks sēž lotosa pozā, tad tā jau ir puse uzvaras. Es, būdams tipiski stīvs rietumu cilvēks, lotosa pozā sēdēt nemāku – kājas sāp. Bet sāku trenēties.

Tātad – būtībā, man, atšķirībā no daudziem citiem, ir pilnīgi vienalga, vai grāmata ir 100% kristīga, vai nē. Es grāmatas lasu, lai iegūtu kaut ko priekš sevis un uzlabotu savu dzīvi. Šī grāmata man deva vairākas atziņas. Gan tās, par kurām minēju, gan arī vairākas, par kurām es tā vienkārši diskursīvi nevarēšu pastāstīt…