Brīvdienu atpūta

Vakar biju līdz Jelgavai aizbraucis. Ne tāpat vien, bet, lai redzētu futbola kluba Jelgava draudzības spēli pret Anglijas premjerlīgas jaunpienācēju Blackpool. Bija jāizmanto gadījums, jo kas zina, kad būs nākamā reize, kad kāds klubs no šīs līgas vēlreiz viesosies Latvijā…

Bet, nu, par visu no sākuma, iekļaujot manus novērojumus.

Doma aizbraukt uz Jelgavu radās, skatoties Rīgas Dinamo spēles, kuru starplaikā LTV7 reklamēja, ka būs tiešraidē spēle no Jelgavas. Divas dienas domāju – tiešraide, tas ir labi, bet var būt, ka vēl labāk tas būtu klātienē. Pēc divu dienu svārstīšanās izdomāju, ka vajag, un nopirku biļetes. Tas uzreiz tā raiti negāja, jo sākumā vajadzēja atrast, kur tās pārdod. Populārākajās vietās nebija, bet tad uzgāju, ka šoreiz pārdevējs ir bezrindas.lv. Nebija ar pirkšanu nekādu problēmu, vienīgi pārsteigums bija vēlāk, kad atklājās, ka vietas nav numurētas, ir tikai sektors norādīts.

Tāpat internetā atradu informāciju, ka būšot olimpiskā centra atklāšana. Pati spēle 17:50, bet atklāšana jau 16:30. Tas mūs, komplektā ar nenumurētajām sēdvietām, darīja uzmanīgus – kā tad nu būs. Varētu jau ierasties tikai uz pašu spēli, jo Zemgales Olimpiskais centrs – tas ir labi, atklāšana – vēl labāk, bet, nu, godīgi – tas nav tas pasākums, kas ierindojams interesējošo pasākumu TOP10… Bet, tā kā tās nenumurētās sēdvietas, tika nolemts braukt laicīgi.

“Laicīgi” beigās izpaudās ar pusstundas nokavēšanos, bet, tik un tā paspējām. Internetā organizatori bija mēģinājuši nobiedēt, ka nebūs vietas, kur mašīnu nolikt, ja nebrauks laikā, bet uz mani, kuram pat dienas vidū Rīgas centrā vienmēr ir rezervēta vienīgā bezmaksas stāvvieta rajonā (paldies Providencei), šis iebiedēšanas mēģinājums nenostrādāja. Tā arī bija – nolikām auto pavisam blakus stadionam.

Atklāšanu tā arī nepamanījām. Sēdējām tribīnēs, vienu brīdi iznāca Zemgales vidusskolas pūtēju orķestris, tā kā taisījās spēlēt, bet tad sāka gāzt lietus, kas visai ātri viņus iebiedēja atpakaļ zem jumta. Pēc tam gan iznāca un smuki kaut ko nospēlēja.

Vēlāk gan tie divi oficiālie runātāji izplatīja baumas, ka atklāšana esot bijusi pirms tam iekštelpās ar visu Valdi Zatleru, bet, nu labi, kā jau atzīmēju – ne uz to mēs braucām.

Spēle bija forša. Blackpool, liekas, bija nolēmuši, ka atliks tikai uznākt laukumā un vinnēt, bet izrādījās, ka tomēr būs pilna darba diena. Un vēl vairāk – pašā sākumā viņu vārtsargs kļūdījās, kā rezultātā bija 1:0. Pēc tam sanāca vēl smukāk un bija 2:0, ar ko arī beidzās pirmais puslaiks. Otrajā bija iespējas dabūt pat 4:0, bet nedabūja. Tai vietā Blackpool vienus vārtus atguva un pat mēģināja izlīdzināt rezultātu, kas, vietējiem līdzjutējiem par lielu prieku, neizdevās.

Stadionā pietrūka apgaismojums. Sevišķi otrajā puslaikā. It kā kaut kādas gaismas bija, bet man liekas, ka viņas īsti nepalīdzēja.

Man patika tas troksnis, ko Jelgavas līdzjutēji vienā stūrī taisīja. Protams, vēl tālu līdz pasaules labāko fanu līmenim, bet vismaz centās. Neesmu bijis uz citām klubu spēlēm Latvijā, bet, cik esmu kaut kādos TV apskatos (ziņās) redzējis, nav nekāds labais iespaids palicis. Sevišķi pēc Šveices TV sižeta par Latvijas čempionātu, kur rādīja “fanus” – 8 cilvēki sēž tribīnēs un kaut ko izkliedz. Šeit vismaz centās un tīri labi sanāca. Es nezinu, vai šis stadions tagad būs Jelgavas kluba mājas spēļu stadions, bet būtu jau forši, ja klubs, kas pēdējā laikā ir tik strauji progresējis (vinnēts Latvijas kauss, iekļuvuši virslīgā, šogad kā vienīgajam Latvijas klubam uzvara eirokausos), varētu turpināt progresēt, varētu attīstīties vērā ņemama fanu kustība, kas varbūt parautu līdzi pārējos klubu līdzjutējus. Varētu tak beidzot latvieši atmest ar roku basketbolam, pierakstīt kaut kur, lai atceramies, ka, nu, tā īsti nesanāk, un pievērsties nopietnam sporta veidam, kur pasaulē auditorija ir ievērojami lielāka (salīdzinām kaut vai ažiotāžu par to, ka Latvija vienkārši iekļuva EČ finālturnīrā, ar to, ka Lietuva vinnēja EČ basketbolā), par naudu nemaz nerunājot.

Nu, vakars bija labi pavadīts. Un man prieks par to, ka šis pasākums bija Jelgavā, nevis, kā parasti, Rīgā.

Šim gan nav gandrīz nekāda sakara ne ar brīvdienām, ne ar atpūtu. Bet, patiesībā, varbūt arī, ka ir. Laikapstākļi ir samērā svarīga brīvdienu atpūtas sastāvdaļa, sevišķi, ja tā paredzēta brīvā dabā.

Man dažkārt ir bijusi tāda problēma, ka es nezinu, kādai vietai man ir jāmeklē laika ziņas. Piemēram, Salacgrīvai nav laika ziņu stacijas, bet kur ir tuvākā? Labi, ja es esmu vietējais, tad vēl varu izdomāt, ka gan jau vistuvākā būs Ainažos. Bet, ja es esmu kaut kur Zviedrijas ziemeļos, kur man nav ne jausmas, kā sauc tās citas vietas?

Ērtākais veids būtu uzklikšķināt uz kartes, parādīt, kur es esmu, tālāk lai pārējo dators izdara. Bet – problēma bija tāda, ka es nekādi tādu lapu ar karti atrast nespēju. Jā, es esmu dzirdējis, ka it kā Windows7 esot laika ziņas, kas sameklē īsto prognozi priekš vietas, kur tu atrodies, bet, man, piemēram, Windows7 pagaidām dažādu iemeslu dēļ nav.

Ja nevar atrast, tad nav, bet, ja var uztaisīt, tad ir jāuztaisa. Un te ir rezultāts – nododu to lietošanā arī citiem – klikšķināma laika ziņu karte.

Īsā instrukcija, kā rīkoties. Ja esat kaut kur ārzemēs, kur IP adresēm Google spēj piemeklēt atrašanās vietu, jums uzreiz piedāvās laika ziņas no jums tuvākās stacijas. Ja nē, tad klikšķiniet uz kartes. Pēc tam varat pārbīdīt sarkano vietas atzīmi. Zilā atzīme parāda vietu, kur atrodas laika ziņu stacija. Vēl varat meklēt savu precīzu adresi meklēšanas lodziņā, ja negribat meklēt uz kartes.

Foto: Alex Lin / flickr.com

Tuvākajās dienās būšot novērojams zvaigžņu lietus. Šī nav pavisam parasta un bieži sastopama dabas parādība kā, piemēram, saulriets vai lietus, lai to izbaudītu, ir nepieciešama sagatavošanās. Mēģināšu šeit apkopot visu nepieciešamo informāciju.

Pirmkārt, nepieciešama skaidra nakts. Tas gan jau ka visiem ir skaidrs, ka caur mākoņiem nekādas zvaigznes, krītošas vai stāvošas, saskatīt neizdosies.

Naktij ir jābūt tumšai. Respektīvi, Rīgas centrā diez vai būs kāds zvaigžņu lietus tā iemesla dēļ, ka pilsētas gaismas atspīdēs debesīs. Un mēness arī traucē. Bet šīs tuvākās naktis, liekas, ka būs kā radītas zvaigžņu lietus vērošanai. Mēness nav, mākoņu arī visticamāk, ka nebūs. Atliek tik atrast kādu tumšu vietu.

Tagad, ap 12.augustu ir novērojamas perseīdas, kas nozīmē to, ka ir jāskatās uz Perseja zvaigznāja pusi, lai tās ieraudzītu. Tiem, kas debesīs saskatīt prot tikai Lielo Greizo Lāci, informācijai – jāskatās ir ziemeļaustrumu virzienā.

Lai spētu saskatīt pēc iespējas vairāk meteorītus, nedrīkst skatīties debesīs vienā punktā. Vajadzētu nefokusēt skatienu, bet klīst pa debesīm.

Tātad, atrodiet tumšu vietu, pārliecinieties, ka nav mākoņu un tad ar izklaidīgu skatienu verieties ziemeļaustrumu virzienā. Es arī pamēģināšu.

Aizbraucām šodien uz tuvējās mazpilsētas – Limbažu pilsētas svētkiem. Patiesībā jau diezgan forši. Nav tā vēriena, kas Rīgā, par citām Latvijas pilsētām nemācēšu spriest, bet tik un tā jauki. Kā parasti, dažādi tirdziņi – pārdod mākslas darbus, pārtiku, kā arī dažādus krāmus. Ik pa brīdim dažādās pilsētas vietās notiek dažādi tematiski pasākumi. Piemēram, Mārtiņš Sirmais vārīja zivju zupu. Gan, vismaz cik es redzēju, bez kaut kādiem šova elementiem, ne tā kā pa LNT, bet cilvēkiem patika – kad bija gatava, sastājās gara rinda, lai nobaudītu.

Personīgi es uzķēros uz svētku programmas ierakstu, ka būs “zivju tirgus”. Bija – blakus Sirmā zupas virtuvei – viena auto-vitrīna ar pierasto kūpināto zivju piedāvājumu. Neesmu bijis zvejnieku svētkos ne reizi – nez tur arī ir tik nabadzīgs zivju piedāvājums?

Bet tās zivis, kuras varēja nopirkt – tās bija labas. Jūras asarus Latvijā māk kūpināt!

Sabildēju vairākas bildes, dažas pat sanāca tīri pieklājīgas un informatīvas.

Foto: Molly Eliott / flickr.com

Nesen lasīju kaut kādā sakarā par to, ka krogiem, kuros tiek atskaņota mūzika, par šādu iespēju ir jāmaksā AKKA/LAA zināma autortiesību maksa. Pārāk neiedziļināšos un nepaudīšu savu subjektīvo viedokli par to, cik tas ir labi, slikti vai nepareizi; man šī tēma vairāk lika aizdomāties par ko citu.

Pirms dikti daudz gadiem biju Īrijā, visvairāk pašā Dublinā. Un tur mani visvairāk izbrīnīja viena lieta – krogos neskanēja mūzika. Nē, nebija tā, ka vispār neskanēja. Vakarā (patiesībā tā ap četriem, pieciem pēcpusdienā), kad krogi sāka pildīties ar publiku, sanāca cilvēki ar instrumentiem un laida vaļā dzīvo mūziku. Īru tautisko motīvu mūziku, respektīvi, kaut ko tādu, kas piederas īsta īru kroga gaisotnei.

Bet pa dienu nekādu radio, nekādu CD. Bārmenis pie letes lej alu, stūrī ieslēgts televizors ar futbola spēles atkārtojumu vai skrienošiem zirgiem, bet nekādas mūzikas.

Nu, un es tad tagad domāju. Bet priekš kam ir jāatskaņo radio? Nav taču tā, ka ieslēdz kaut kādu radiostaciju, un tad nu viņa atbilst visu klientu gaumei. Un tad vēl tās reklāmas! Bet, nu, galvenais, kas man liekas, ka var nostrādāt pret kroga apmeklētāju – iedomājamies – eju es garām krogam, skatos, ka ir laba vieta, paņemu avīzi, pasūtu kafiju, nesteidzīgi pavadu laiku, bet šie pēkšņi ņem un uzliek pa skaļruņiem kaut kādu bonī-emm (subjektīva nepatika, tikai subjektīva!). Un ko man tagad darīt?

Patiesībā mēs par maz novērtējam dabīgos trokšņus. Kaut vai tepat laukos, pastaigājos gar jūru, krastā bija cilvēki teltis sacēluši. Un līdzi neiztrūkstošā mīļākā mūzika labā skaļumā. Vai tiešām esam no dabas attālinājušies tik tālu, ka klusums spiež uz ausīm?

Pirmkārt, es nekādā ziņā nepretendēju uz tūrisma profesionāļa un speciālista statusu. Tik vien man ir tas veikums šajā jomā kā online rezervācijas sistēmas izveide un Latvijas unikālo vietu un lietu apkopošana. Bet es sevi ieskaitu kategorijā “kaut kur esmu bijis, šo, to esmu redzējis”, pie tam, vienmēr esmu salīdzinājis ārzemēs redzēto ar mājās pieredzēto, tā ka kaut kāds viedoklis man ir izveidojies.

Tāpat es saprotu, ka šī tēma nav vienā rakstā ietverama un atrisināma. Es vienīgi ceru, ka varbūt pasviedīšu kādu labu ideju, kas varētu noderēt. Bet varbūt turpināsim šo tēmu plašāk. Bet varbūt kaut kas no tā visa pavisam netīšām sanāk.

Tātad, pirmkārt, par manu pārliecību. Es uzskatu,ka ir vērts konkurēt ar citiem, ja tev ir vai nu labākais produkts, vai arī unikāls produkts. Tikai ar cenu nav vērts, jo vienmēr var uzrasties vēl kāds lētāks. Šis ir atsevišķa stāsta vērts, tāpēc paliksim pie šī apgalvojuma, kurš arī ir mans viedoklis.

Jāsaka, ka ir manīts, ka mēs mēģinām sevi pozicionēt dažās lietās kā unikālus, kurus patiešām ir vērts redzēt. Bet – paliek jautājums, vai tā patiešām ir? Piemēram, Dziesmu svētki. Es nesen dzirdēju Rick Steves podkāstā raidījumu par Igauniju. Tajā igauņu gide stāstīja par precīzi tādiem pašiem unikāliem dziesmu svētkiem Igaunijā. Divas tautas dzīvo viena otrai blakus un izliekas, ka šādi svētki ir tikai tai unikāli.

Tāpat esam dzirdējuši, ka Latvija esot dikti, dikti zaļa valsts. Ka mēs te veselīgi ēdam utt. Fakts. Nupat biju Zviedrijā, tur Stokholmā parastā lielveikalā varat izvēlēties, vai konservus ņemt parastos (bonduelle, šmonduelle), vai ekoloģiskos. Nevis specializētā veikalā, bet lielveikalā. Parādiet, lūdzu, kurā Rīgas lielveikalā iepērkoties, es varu sev pagatavot ekoloģiskas vakariņas. Nu,labi, kaut vai salātus.

Patiesībā, par ēšanu un unikalitāti vispār labāk nesākt runāt. Kad man zviedru draugi saka, ka ir forši, ka mums latviešiem ir tāds lidiņš, kur aiziet nobaudīt latviešu tradicionālo virtuvi, man raudāt gribas. Tad jau vāciešiem nekur tālu nav jābrauc, tādu “latviešu virtuvi” viņi var katru dienu baudīt.

Un tā mums iet ar to identitāti un unikalitāti. Ne tikai tūrismā, kur ir “Rīga – mazā Parīze”, “Sigulda – Vidzemes Šveice”, “Sabile – Kurzemes Šveice”. Mums arī jebkurš jauns tehnoloģiju produkts ir potenciāla Latvijas “Nokia”. Ka tik kādam pakaļ paskriet, ka tik kādam līdzināties. Esat dzirdējuši, ka – “viduvējības piemērojas”?

Tā arī laiku pa laikam varam palasīt, ka pagānu svētki un tradīcijas latviskajai mentalitātei nāk tikai par sliktu, ka ļoti labi būtu, ja Dainu skapis izkristu pa logu un pazustu. Es principā vispār nespēju piekrist viedoklim, ka būtu labi, ja kaut kas pazustu. Jebkura jauna informācija ietver sevī kādu senāku informāciju, tāpēc pazušanas labums nav iespējams pēc definīcijas. Bet tas, tā teikt, atkal ir cits stāsts.

Kāpēc es vispār pie šī nonācu. Man, tieši otrādi, šķiet, ka šajā virzienā ir meklējama Latvijas unikalitāte. Neizskaidrojamas, senas lietas diezgan labi pārdodas. Dens Brauns šo to izpētīja, šo to uzrakstīja, sanāca tīri labi – pats nopelnīja un netieši izveidoja tūrisma maršrutus Parīzē, Romā. NLO ļoti labi pārdodas, varat par zelta bedri pataisīt jebkuru vietu, uz kurieni neviens tūrists normālā gadījumā nebrauktu. Uz Indiju, kas, pēc manas saprašanas (mans viedoklis ir ļoti nepilnīgs, jo neesmu tur bijis), ir mēslu bedre, kur labākajā gadījumā var tikt cauri ar dizentēriju, cilvēki brauc, lai garīgi attīrītos un pilnveidotos. Tā ka iespējas ir…

Mums vēl, liekas, ir samērā dzīva senā kultūra, tradīcijas. Manuprāt, mums ir cilvēki, kas spēj iztulkot un piemērot mūsdienām to, kas atrodams tajā pašā Dainu Skapī, kuru dažs vēlas izmest pa logu un pazaudēt. Respektīvi, saulgriežu svinēšanā var iekļaut ko vairāk par ēšanu un dzeršanu. Apskatīties, kas mums vēl ir par svētkiem, palasīt ticējumus, saprast saistību starp seno un tagadējo dzīves ritējumu.

Tas iepriekšējais bija vairāk priekš pašiem, lai radītu atmosfēru. Redziet, es, piemēram, nebraucu uz Itāliju, lai paēstu picu, es domāju, man tīri labi pašam sanāk pagatavot. Es braucu izbaudīt to atmosfēru, kas ir apkārt picas pagatavošanas procesam. Ja tas process un atmosfēra būtu tādi paši kā mūsu pašu lielveikalu picērijās, es domāju, ka reti kurš tā īsti fanotu par itāļu picām.

Un ko es vēl no bērnības atceros. Mums ir ļoti daudz dažādu tumšu, pelēku vietu, teiku, nostāstu visdažādākajās Latvijas vietās. Un tāpat ļoti daudz neizskaidrojamu lietu. Bērnībā lasīju teikas par iemūrētiem cilvēkiem, kas noteiktā laikā parādās, par suņiem ar lielām galvām, kas sargā naudas podus. Vesela bieza grāmata! Vajag tik atrast atbilstošo priekš konkrētas vietas, mazliet izpušķot un tad rādīt cilvēkiem. Nu un, ja ne vienmēr un ne visi redzēs parādības? Cik no tūristu tūkstošiem ir Nesiju redzējuši? Galvenais nav redzēt spoku, galvenais ir mazliet baidīties.

Tāpat mums ir visādi akmeņu krāvumi, svētavoti, viss kas tāds, kas ietilpināms pie neizskaidrojamām lietām. Atceros no bērnības, kad ap Tukumu mums rādīja visas tās akmeņu lietas, kādi kur sakrauti, kā tie viens ar otru saistās utt. Tagad skatos internetā, liekas, ka tas viss ir aizmirsts. Es nesaku, ka tas viss vienmēr ir 100% droši un patiesi, bet ir taču zināms, ka viss notiek mūsu galvās. Ja tas, kam es ticu, ir pretrunā ar faktiem, tad man ir ļoti žēl tos faktus…

Tā ka ideja ir. Bet, lai veiksmīgi realizētu, vajag ne tikai ideju, vajag labu izpildījumu un labu mārketingu.

Bet ziniet, kamēr rakstīju, radās vēlme mēģināt kaut ko īstenot. Tā arī būs jādara, jāmēģina vākt un apkopot informāciju, kas zina – varbūt beigās kaut kas no šīs idejas sanāk. Ja nu kāds šo lasa, kuram īpašumā vai kā savādāk ir pieejams kaut kas uz šo pusi, atrakstiet man. Jeb arī ir kāda laba ideja, kas ar šo pārklājas. Rakstiet iekš facebook.

Atbraucu no ārzemēm, mājās sagaidīja ziņa, ka visnotaļ vērtīgais žurnāls “Garšīgs” beigs savu pastāvēšanu. Tas, protams, ir loģiski, jo ēdienu receptes nu jau ir atrodamas praktiski jebkurā žurnālā. Bet man šis patika – ne dēļ receptēm, kuras es parasti iegūstu internetā, kurš ir galvenais manas iedvesmas avots, bet vairāk dēļ cilvēku rakstiem par dažādām tēmām – ceļojumi “ar garšu” u.tml.

Un tad es ieraudzīju reklāmu, kas mani sajūsmināja. Patiesībā, ja es nevis būtu reklāmu ieraudzījis, bet kāds man to būtu pateicis, es domātu, ka viņš ar mani jokus dzen. Iznāks jauns žurnāls In Memoriam. Žurnāls par kapiem, par kapu kultūru. Slavenāko bēru melodiju TOP20. Elmāriņš, kurš ir apglabājis ap trīsdesmit tūkstošiem cilvēku. Mīļie, jūs mani kokā dzenat!

Bet kā liekas, vai specializētam svētku svinēšanas žurnālam būtu auditorija? Nu, tādam labam – raksti par to, kādi vispār mums svētki ir, kā tos kādreiz svinēja, kā tagad, idejas dzimšanas dienas ballēm, bērnu ballēm, kā savus svētkus svin slavenības (nu, galu galā, kas tas par žurnālu bez slavenībām) utt.

Brīvdienas ir tāda jocīga padarīšana. Citiem to ir daudz, citiem ir mazāk, citiem vispār nav. Un vēl interesantāk ir tas, ka dīvainu iemeslu dēļ nav tā ka brīvdienas ir visiem vienlaicīgi.

Nu, dikti jau sarežģīti pateicu, bet tas, par ko es runāju, patiesībā ir ļoti vienkārši. Es nesaprotu, kāpēc citiem ir svētdienās un citās lielās brīvdienās jāstrādā. Nu, labi, es saprotu, ka ārstiem, ugunsdzēsējiem, kārtības nodrošinātājiem un tamlīdzīgu profesiju pārstāvjiem vajadzētu būt modriem arī tad, kad citi atpūšas. Bet es nesaprotu citu lietu. Piemēram, es pēkšņi svētdienas dienā atjēdzos, ka man vajag maizi. Es uzvelku kājās kurpes un aizeju uz veikalu to nopirkt.

Tāpat man ir gandrīz neierobežota iespēja visu svētdienu veltīt, lai izstaigātu veikalus, kas varētu palīdzēt man nomainīt garderobi.

Bet es to nesaprotu – kāda velna pēc veikaliem ir jāstrādā brīvdienās?

Ja es esmu bijis nejēga un neesmu spējis izplānot to, lai man brīvdienās nepietrūktu pārtika, es pats esmu vainīgs. Bet plānot taču mums visiem vajadzētu prast, vai ne? Ir taču tik daudz vietas, kuras brīvdienās mani neņems pretī, kaut arī es uz ceļiem lūgtos. Neskaitāmas valsts iestādes, bankas. Kā piektdien piecos aizvērās, tā viss, jāgaida līdz pirmdienai.

Mēs laikam tiešām esam ar baigo darba tikumu. Dienvidu zemēs, Itālijā, piemēram, ir kaut kā savādāk. Restorāni, piemēram. Atveras uz pusdienlaiku, apmēram uz 3 stundām. Tad visi, kurus tā lieta interesē, atnāk, paēd un atpakaļ pie virpas. Kamēr visi strādā, tikmēr restorāns ir slēgts. Atveras atkal ap septiņiem, astoņiem vakarā. Ja tu esi tūrists, kurš iedomājas, ka varētu izvilkt līdz kādiem četriem pēcpusdienā, tad paēst vēlās pusdienas / agrās vakariņas un iztikt ar vienu lieto ēdienreizi, tad, lūdzu – ej uz tūristu rajonu, maksā dārgāk, ēd sliktāk. Kopā ar vietējiem tā tu nepaēdīsi.

Jeb arī – biju Parīzē, blakus viesnīcai bija kaut kāds zeltlietu un tamlīdzīgu preču veikaliņš. Tajā skatlogā bija rakstīts, ka no tāda datuma līdz tādam datumam, kopā sešas nedēļas veikals būs slēgts. Kāpēc? Tāpēc, ka visi būs atvaļinājumā. Nevis kaut kādas aizvietošanas, darbinieki uz laiku, vēl nezin kas, bet vienkārši – veikals būs slēgts. Ja ir sajūta, ka tajā laikā būs steidzama vajadzība pēc zeltlietām, lūdzu, saplānojiet laicīgi.

Un visas maiznīcas. Mums tieši pie viesnīcas bija viena. Divas dienas nedēļā slēgts. Neatceros vairs, kuras dienas, bet – divas dienas – katru nedēļu – slēgts! Mums to tā līdz galam nesaprast. Bet ja nu es tieši tajā dienā sagribu tieši to viņu garšīgo kruasānu, kas divus kvartālus tālāk tajā maiznīcā nav tik foršs?

Ja es pareizi atceros, pirms gadiem Vācijā pat bija kaut kāds speciāls likums, ka sestdienās veikali strādā līdz agrai pēcpusdienai (precīzu laiku neatceros), bet svētdienās vispār ir ciet. Tagad tas kaut kā iet mazumā, cik esmu novērojis. Droši vien tāpēc, ka ir sabraukuši viesstrādnieki no Austrumeiropas, kas saka – dodiet mums strādāt! Mēs nezinām, ko lai tādu sadara svētdienas dienā, dodiet mums strādāt!

Es tā domāju, varbūt es varētu apsolīties vairs svētdienā neko nepirkt. Un tādu lietu popularizēt. Un, ja es tāds nebūtu vienīgais, ja manu ideju uztvertu daudzi citi, varbūt veikalu saimnieki izlemtu, ka nav jēgas svētdienās strādāt, ja neviens nepērk. Un tad daudziem vecākiem būtu viena papildus brīvdiena vienlaicīgi ar bērniem, nevis tajā dienā, kad viņi ir skolā.

Bet tad es padomāju par piebāzto autostāvvietu pie Alfas svētdienas dienā un saprotu, cik tāls un nesasniedzams ir mans mērķis…

Bieži var dzirdēt – ak šausmas, ja man ar mašīnu kaut kas notiek laukos, kur reizi stundā kāds brauc garām, tad gan ir liela problēma! Es esmu pārliecināts, ka nebūs vis. Laukos nepazudīsiet. Lielpilsētā gan varat sākt baiļoties. Bet labāk par visu no sākuma.

Izdomājām izmantot brīvdienas un izbraukt ekskursijā. Solīja sliktu laiku, bet, kā zināms, solīts makā nekrīt, kā rezultātā praktiski visu dienu bija patīkami silts. Tā kā manā vietu, kuras vēlos apmeklēt, sarakstā ir ne tikai tālas vietas, bet arī tuvākas – Ķeveles avoti, devāmies Zemgales virzienā. Kā tur bija, vai bija vērts utt. – par to citā rakstā (droši vien, ka nākamā), bet tagad par ko citu.

Situācija pavisam triviāla. Braucām pa granteni, satikām akmeni, uzsitām pa to ar riteni un dabūjām mīkstu riepu. Vēl kādu brīdi pabraucām, līdz sadzirdējām dīvainu skaņu, apstājāmies malā apskatīt skādi un redzējām, ka uzreiz nekāda tālākbraukšana nebūs. Atkāpei – es pēc dabas esmu tāds attiecībā uz automašīnām dziļi ne-tehnisks cilvēks (zinu, ka tās pērk autosalonos vai autoplačos, divreiz gadā tām maina riepas, reizi gadā ved pārbaudīt uz CSDD; ja kaut kas rada diskomfortu, tad aizved pie vīriem, kas kaut ko saprot, un iedod saremontēt). Tāpēc mana pārliecība vienmēr ir bijusi tāda, ka, ja man pārsprāgs riepa, tad es izmantošu iespēju zvans draugam. Draugu atradīšu caur 1188 vai kādu tamlīdzīgu servisu.

Tā nu mēs stāvējām ceļmalā starp Auci un Bikstiem. Principā, ja ņem vērā, ka bija svētdiena – nekurienes vidū. Pusotras stundas laikā mums garām pabrauca, liekas, kādas piecas automašīnas.  Es atceros, agrāk jaunībā es pirmdienas rītā netālu no Rīgas nācu ar kājām no ezera no makšķerēšanas, nokavējis autobusu, domāju – varbūt mani kāds paķers savā automašīnā. Man garām pabrauca, droši vien, kādas divtūkstoš automašīnas, līdz viens tomēr apžēlojās. Izskatījās, ka šoreiz noteikti nevajadzēs ne ar vienu runāt…

Jā, riepu es tomēr apņēmos nomainīt. Vienmēr jau vieglāk ir gudri spriest par specializāciju un spēju vai nespēju kaut ko izdarīt, bet, kad stāvi ceļmalā vairāk kā 100km no mājām, saproti, ka vieglākais ceļš droši vien būs paņemt un pašam visu izdarīt. Plus vēl, ja bardačokā stāv grāmatiņa, kurā viss ir skaidrā angļu valodā uzrakstīts, rodas sajūta, ka tas nav nekas pārdabiski grūts.

Bet tad radās problēma. Četras skrūves ritenim ir parastās, bet viena ir speciālā, lai zagļi nevar noskrūvēt. Tajā vietā, kur vajadzēja būt speciālai atslēgai, man bija tukšums. Šī, teiksim tā, bija vilšanās. Caur 1188 atrastie draugi (palīdzība uz ceļa) piedāvājās manu problēmu atrisināt par vairāk kā 100 latiem, pie tam, viņiem pie mums būtu jābrauc no Rīgas (divas stundas kā minimums). Tuvējo pilsētu kontakttelefonus neviens necēla.

Un tad es sapratu, ka vajadzēs stādināt garāmbraucošos. Apstājās jau pirmais. Konstatēja, ka mana problēma ir liela, bet mēģināja sazvanīt savu paziņu, kuram varētu būt kāds rīks, kas spētu atskrūvēt speciālo skrūvi. Paziņa, diemžēl, nebija pieejams.

Nākamā automašīna neapstājās. Mazliet piebremzējot, novērtēja mūsu problēmu un izlēma, ka gan jau paši tiksim galā. Un šeit es atļaušos piezīmēt, ka tas nebija vietējais. Auto modelis viņam lika izskatīties pēc pilsētnieka.

Toties apstājās nākošais, šis gan bija vietējais. Tāpat novērtēja manu problēmu, vēl papildus konstatēja, ka šeit, lai arī kā gribētu, gan jau ka neviens man palīdzēt nevarēs, jo tādas mašīnas te nevienam nav. Tomēr mēģināja kādu sazvanīt, bet, diemžēl, arī viņš nebija pieejams. Likās jau – nu labi, ceļam teltis. Bet tad vēlreiz ieskatījāmies bagāžniekā, pārmeklējām to, un laipnais vietējais vīrs parādīja, ka – redz, kur ir! Tālākais jau bija puslīdz vienkārši, sevišķi, kad vēl man ar pāris padomiem palīdzēja.

Saprotiet, bieži vien priekšnosacījums nav, ka jums ir jāsaprot kaut ko no problēmas, lai varētu palīdzēt. Gan jau tas, kurš neapstājās, izdomāja, ka viņš arī riteņus mainīt neprot, tāpēc nav ko apstāties, bet, kā izrādījās, man vajadzēja tikai palīdzēt atslēgu atrast. Un vispār, bieži vien cilvēkiem nevajag palīdzību, bet tikai parādīt to, ka citiem rūp viņu problēma. Tad garastāvoklis kļūst mierīgāks, bet, kā zināms, mierīgāks cilvēks var daudz ko vairāk atrisināt.

It kā riepas incidents mazliet pabojāja ceļojumu, taču ieguvu vērtīgu pieredzi. Pirmā atziņa – es māku nomainīt riteni. Otrā atziņa – laukos dzīvo jauki un atsaucīgi cilvēki. Laukos ar savu problēmu nebūsiet vieni paši!

Pagājušo nedēļu nebija ieteikumu, bet ne tāpēc, ka nebija, ko rakstīt, vienkārši tāpēc, ka aizmirsās. Tagad ierakstīšu pie uzdevumiem, lai neaizmirstos turpmāk.

Šoreiz būs divi ieteikumi, abi no blogiem.

Ziemeļpūces medības

Kasparam Funtam ir divas (cik zinu) lapas. Viena par putniem - funtaputni.lv, kurā ir ļoti profesionālā stilā sarakstīti putnu vērojumi. Man kā neprofesionālim grūti uztverama literatūra, bet tas ir normāli – man bieži ir teikts, ka neko nevar saprast, ja es esmu precīzi aprakstījis, kā tiks izstrādāta sarežģīta informācijas tehnoloģiju sistēma.

Toties Kaspara personīgajā blogā ir raksts par Ziemeļpūces meklēšanas ekspedīciju, kuru man bija ļoti aizraujoši lasīt. Izlasīju no sākuma līdz beigām, sajutos praktiski kā klāt bijis. Bez maz prasījās pastiept roku un aiz kājas to putnu noķert. Vai pūce tika atrasta, vai nē, to gan neteikšu – izlasiet paši. Netaisīšu spoilerus tagad…

Jā, vēl piebildei. Es ar putnu vērošanu, liekas, ka esmu vienu reizi savā dzīvē nodarbojies. Aizvedām zviedru draugus uz Engures ezeru vasaras vakarpusē un uzkāpām tornī. Tālumā kaut ko redzējām (droši vien, ka pīli), kā arī dzirdējām klaigas, par kurām es viņus pārliecināju, ka tās ir dzērves. Man nav ne jausmas, vai tās tiešām bija dzērves, kā arī nav pārliecības, ka viņi saprata, ka es viņiem saku, ka tās ir dzērves (jo vārdnīcā, protams, pirms tam es nebiju apskatījies, kā angliski ir “dzērve”). Toties redzējām savvaļas govis, par tām visi visu saprata un nebija nekādu jautājumu.

Kaspars toties samērā regulāri organizē izbraukumus saviem twitterdraugiem, kur var pilnvērtīgāk izbaudīt putnu vērošanas pasākumu. Ja kādreiz kāds pasākums būs darba dienā, domājams, ka centīšos pievienoties, savādāk, brīvdienas – tās man ir ģimenei. Darbam nebūtu žēl kādu dienu “nošmaukt”…

Šanhaja, EXPO, Ansis Egle

Pirms kāda laika es teicu, ka Anša Egles blogs ir viens no retajiem pozitīvajiem latviešu valodā rakstītajiem. Kādā ziņā? Nu, tādā, ka citur tik raksta par to, cik viss ir slikti, valdībā tādi, Saeimā šitādi, interneta komentētāji vispār nekādi. Ansis, toties, kad raksta, tad sniedz kādu informāciju, pēc kuras izlasīšanas uz kādu brīdi rodas sajūta “eh, forši…”. Vai tas ir par labāko kebabnīcu Rīgā (tā arī neesmu vēl apmeklējis, sestdienās nestrādā!), vai videointervija ar kādu cilvēku, kas ir kaut ko sasniedzis.

Toties, kāpēc tagad iesaku? Ansis Egle ir Šanhajā. Tajā pašā Šanhajā, kur būs EXPO 2010. Jau 32 dienas, un par to raksta savā blogā. Un tas patiesībā ir ļoti labs piemērs, uz ko vajadzētu tiekties. Ceļojums, izglītošanās un darbs vienlaicīgi. Un tas viss kopā tik labs, ka gribas par to rakstīt blogā. Vai nav forši? Es nepazīstu nevienu maksimas kasieri, kas par savu darbu gribētu rakstīt blogu.

Kaut gan, no otras puses, es personīgi nevienu maksimas kasieri nepazīstu…

Labi, tas bija offtopiks. Tas, kas Anša bloga pēdējos ierakstos ir izteikti manāms, ir – Latvija var! Bet – ar vienu piebildi – tie, kas dara. Piemēram, tur Šanhajā, būvējot Latvijas paviljonu ar Aerodium. Tie, kas sēž un gaida, kad viņiem “valdība dos darbu”, tie nevar. Un nevarēs.

Tā ka, varbūt, šīs piektdienas ieteikums – ejiet un variet! Tieciet ar sevi galā, gan jau tad arī Latvija liksies lieliska vieta dzīvošanai un strādāšanai! Nu, tāds ieteikums sanāca, tīri kā 4.maijam par godu…