Nav jau tā, ka nekad zibeni neesmu redzējis. Vienkārši šis ir pirmais, kuru es esmu spējis nofotografēt.

Kad izdzirdēju ziņās, ka ir vētras iespējamība laiku pa laikam, kad biju mājās, paņēmu līdzi statīvu uz laukiem – ko zini – ja nu noder. Šodien noderēja.

Gāju peldēties, dzirdēju tālumā ducina. Paskatījos uz pamali, sapratu, ka būs. Citi teica – varbūt aizies garām. Nē… šoreiz neaizgāja!

Foto: Molly Eliott / flickr.com

Nesen lasīju kaut kādā sakarā par to, ka krogiem, kuros tiek atskaņota mūzika, par šādu iespēju ir jāmaksā AKKA/LAA zināma autortiesību maksa. Pārāk neiedziļināšos un nepaudīšu savu subjektīvo viedokli par to, cik tas ir labi, slikti vai nepareizi; man šī tēma vairāk lika aizdomāties par ko citu.

Pirms dikti daudz gadiem biju Īrijā, visvairāk pašā Dublinā. Un tur mani visvairāk izbrīnīja viena lieta – krogos neskanēja mūzika. Nē, nebija tā, ka vispār neskanēja. Vakarā (patiesībā tā ap četriem, pieciem pēcpusdienā), kad krogi sāka pildīties ar publiku, sanāca cilvēki ar instrumentiem un laida vaļā dzīvo mūziku. Īru tautisko motīvu mūziku, respektīvi, kaut ko tādu, kas piederas īsta īru kroga gaisotnei.

Bet pa dienu nekādu radio, nekādu CD. Bārmenis pie letes lej alu, stūrī ieslēgts televizors ar futbola spēles atkārtojumu vai skrienošiem zirgiem, bet nekādas mūzikas.

Nu, un es tad tagad domāju. Bet priekš kam ir jāatskaņo radio? Nav taču tā, ka ieslēdz kaut kādu radiostaciju, un tad nu viņa atbilst visu klientu gaumei. Un tad vēl tās reklāmas! Bet, nu, galvenais, kas man liekas, ka var nostrādāt pret kroga apmeklētāju – iedomājamies – eju es garām krogam, skatos, ka ir laba vieta, paņemu avīzi, pasūtu kafiju, nesteidzīgi pavadu laiku, bet šie pēkšņi ņem un uzliek pa skaļruņiem kaut kādu bonī-emm (subjektīva nepatika, tikai subjektīva!). Un ko man tagad darīt?

Patiesībā mēs par maz novērtējam dabīgos trokšņus. Kaut vai tepat laukos, pastaigājos gar jūru, krastā bija cilvēki teltis sacēluši. Un līdzi neiztrūkstošā mīļākā mūzika labā skaļumā. Vai tiešām esam no dabas attālinājušies tik tālu, ka klusums spiež uz ausīm?

Foto: ianqui / flickr.com

Es spēju paciest daudzas lietas ēdienu reklāmās. Par to, ka ēdiens padarīs jūs laimīgus, vai ka ēdiens vai dzēriens ir gatavots, izmantojot kaut kādu sentēvu recepti. Es varu daudz ko piedot. Bet vienu lietu es nevaru piedot. Es vienmēr kļūstu dusmīgs, kad es dzirdu, ka tāds produkts, tādi konservi, tāda mērce, tāds kečups ir bez konservantiem. Atvainojiet, ja tur klāt nebūs konservanti, jūsu produkts sabojāsies, pirms tas vispār nonāks kaut kādā veikala noliktavā, par vairāku mēnešu derīguma termiņu nemaz nerunājot.

Un te vēl. Sāls, cukurs, pipari, ķiploki. Tie visi ir konservanti. Konservanti – tā ne obligāti ir kaut kāda ļauna e-viela, kas noteikti jums izraisīs vēzi. Konservants ir tas, kas palīdz produktu saglabāt ēdamu ilgākā laika periodā. Gan jau katrs atceras skābētus gurķus, kuriem ir piešauts etiķis. Ievārījumus arī mamma ar cukuru vārīja. Un tāpēc, ka etiķis un cukurs ir konservanti, jūs šos gardumus varējāt ēst ziemā. Ja nebūtu cukurs klāt, zemenes varētu pēc pāris dienām mest ārā.

Tā ka, dārgie draugi, pārtikas ražotāju mārketinga speciālisti, izdomājiet kaut kādu citu terminu, kā apzīmēt to, ka jūsu produktam nav pieliktas tās vielas, kas citur ir, bet citur nav ļaunu vielu sarakstā. Jo konservanti jūsu produktos ir, un savādāk nav iespējams būt!

Pirmkārt, disklaimeris. Nē, man neviens nemaksā par Valmiermuižas alus reklāmu šajā bildē. Man vienkārši viņš ļoti patīk, ar lielu atrāvienu no pārējiem aliem. Un glāzes es arī pirku pats par savu naudu. Nav man nekādas savtīgas intereses.

Bet stāsts ir pavisam par kaut ko citu. Es vienmēr esmu mācīts, ka alu ir jālej tā, lai glāze būtu ~45 grādu leņķī, alu jālej lēnām, lai nesaputojas pārāk. Varbūt viena atkāpe no neputošanas var būt tāda, ka īsi pirms glāzes pieliešanas, palaist tecējumu straujāk un stāvāk, lai izveidojas apmēram ceturtdaļglāze putas.

Tad es pirms daudziem gadiem biju Dublinā. Par ginesu nerunāsim, tā liešana ir pavisam cits stāsts, bet alu krogos tur lēja tā. No sākuma atgieza krānu, tad paņēma glāzi, palika apakšā alus strūklai, ļāva tecēt pāri malām un, kad glāze bija līdz malām, tad aizgrieza krānu un alu deva klientam. Toreiz, apmēram pirms gadiem septiņiem man likās – jā, ja alus maksā 4 eiro, tad jau nav žēl tā darīt. Tajā laikā, veicot valūtas konvertāciju, Rīgas krogos alus vairāk par vienu eiro nemaksāja.

Bet arī ne par to ir īstais stāsts. Īstais stāsts ir par to, ka pirms kāda laika klausījos Rick Steves diskusiju par alu, kurā piedalījās cilvēki no dažādām, kopsummā, liekas, septiņām valstīm. Un viens no viņiem, ja pareizi atceros, vācietis teica, ka viņiem ir tāds glāzē liešanas stils, kas saucas “trīs minūšu alus”. Tas ir apmēram tā. Noliec glāzi uz galda un lej tajā alu. Putas, protams, līdz malām. Tad pagaidi kādu laiku, kamēr putas nosēžas, tad pielej vēl. Tad atkal pagaidi un pielej vēl. Paies apmēram trīs minūtes. Uz to, ja nemaldos, skots, varbūt anglis, to tiešām neatceros, piebilda, ka viņiem mēdz būt arī “septiņu minūšu alus”. Toties dānis (šo gan atceros precīzi) teica, ka viņiem gan tā nav, viņiem nav laika, viņi lej tā, lai uzreiz būtu dzerams.

Ko es ar to gribu teikt? Vispār neko, tik vien – lai “trīs minūšu alus” patiešām būtu trīs minūšu, ir jāveidojas putām un tās nedrīkst pārāk ātri nosēsties. Vai tas, ka putas ātri pazūd, ir slikti, es nezinu, par to lai spriež alus speciālisti, bet, ja es ieleju glāzē kādas lielas alus darītavas masu patēriņa alu, un tam putas sasēžas jau pēc desmit sekundēm, tas man liek domāt, ka kaut kas nav līdz galam kārtībā. Cik pamatoti, kā jau teicu, es nezinu.

Foto: miriam.mollerus / flickr.com

Es nezinu, kāpēc, bet mani kaut kā Ēģipte nevelk. Es nezinu, kāpēc. Uz Turciju gribēju aizbraukt un esmu divreiz bijis, Emirāti arī vienmēr ir likušies interesanti, gribu vēl kaut kad nokļūt Libānā, Marokā, bet uz Ēģipti nevelk. Iespējams, ka es vienkārši to visu neesmu tā pamatīgi izpratis, droši vien jāatvēl laiks.

Bet, ne par to ir stāsts. Newsweek izlasīju, ka Ēģipte tuvākajos trīs gados atvērs 22 muzejus un citas informatīvi-pievilcīgas lietas. Izklausās jau diezgan iespaidīgi. Piemēram, šomēnes tiks atvērta sfinksu aleja – promenāde ar 1350 sfinksām. Protams, tā kā kāds laiciņš ir pagājis, un virs daļas no šīs alejas ir uzbūvēta modernā Luksoras pilsēta, tad tik iespaidīgi vis nebūs – esot palikušas “tikai” kādas 900 statujas.

Bet, kas mani piesaistīja vairāk – vasaras beigās tiks ekskursijām iekšienē tiks atvērta 4700 gadus vecā Džosera piramīda. Bet piesaistīja ne tāpēc, ka tā ir vecākā akmens celtne pasaulē, vai arī vecais Džosers man ar kaut ko īpašu asociētos, bet gan tāpēc, ka pirms dažiem gadiem mūsu ziņās bija vairākas reportāžas par to, kā mūsu zinātnieki to piramīdu pēta. Te būs viens raksts no delfiem par šo tēmu. Un vēl lasīju, ka kaut kādus rīkus piramīdas nostiprināšanai viņi pat esot veduši no Latvijas!

Tā ka – ja gadās tur nokļūt, varat kādā brīdī piebikstīt kādam draudzīgam tūristam un pačukstēt, ka “mūsējie šito paveica”.

Jā, un vakar, atceroties Dubaiju un sienot Emirates style lakatu, izdomāju vēl vienu ceļojumu, kuru vēlos īstenot savas dzīves laikā. Es esmu bijis tuksnesī, bet tur bijām organizētā ekskursijā, kurā bija izbrauciens pa tuksnesi, staigāšana pa to a la “tu un vēl 100 citi cilvēki”, saulriets pa auto logu un beigās tusiņš beduīnu apmetnē, kas, paši saprotat, cik ļoti bija beduīnu apmetne. Jā, gandrīz vai aizmirsu par vederdejotāju no bijušā Austrumbloka.

Bet patiesībā bija forši, man patika. Tā tomēr bija lieta, kuru, lai arī var pabojāt ar pūli tev apkārt, līdz galam sabojāt nav iespējams, jo tas ir kaut kas mums neredzēts. Tuksnesis, tā krāsas, plašums – patiešām man patika!

Bet – te ir plāns. Demo versiju es esmu redzējis, tāpēc tagad vajadzētu īstenot patiesi vērtīgo. Aizlidot uz Emirātiem, paņemt trīs dienu kursus, kuros iemāca braukt tuksnesī, pašiem noīrēt mašīnas un vienā pēcpusdienā izbraukt. Noskatīties saulrietu nevis pa mašīnas logu pa ceļam uz ēšanu, bet sēžot kāpās tālu prom no trokšņa. Ēšanu un vēderdejotāju tuksnesī varam izlaist, es zinu dažus foršus restorānus, kur pēc tam apdomāt un pārrunāt redzēto, lai labāk nosēžas.

Šim pasākumam ir nepieciešami sagatavošanās darbi. Vajadzēs atrast kompāniju, kas varētu aizpildīt vēl divas mašīnas, jo ir teikts, ka trīs mašīnas ir minimālais skaits, ar kuru drīkst doties tuksnesī. Bet nav jau kur steigties, ielikšu sarakstā un skatīšos, kāda šim ceļojumam būs prioritāte.

Patiesībā jau karstumam nav ne vainas, ja nav jāsēž karstās bezgaisa telpās. Bet, tik un tā, ārsti iesaka ar karstumu un sauli nejokot, dzert daudz ūdeni un apsegt galvu. Ar ūdeni tā kā būtu viss skaidrs, bet par galvas apsegšanu man būs savs komentārs.

Es gadu mijā biju Emirātos, Dubaijā, kur vienu dienu izbraucām makšķerēt ar laivu, kuras īpašnieks bija viens libānis. Viņš teica, ka AAE vasarā temperatūra ir ap 50 grādiem, visi mūk prom uz Eiropu, kur ir vēsāks. Bet viņu gan karstums netraucējot, pat patīk. Viņš apsienot to arābu stila lakatu ap galvu un jūtoties lieliski. Tieši lakatu – cepuri nedrīkst, tad gan sajūtas esot sliktas. Protams, arī lakatam ir jābūt no pareizā materiāla – kaut kāda sintētika nederēs.

Dažas dienas pirms tam kā reizi tādu lakatu pirms braukšanas tuksnesī nopirku. Tā kā braucām vakarā, nekādu aizsardzību pret sauli nejutu, jo pati saule ne pārāk karsēja. Taču nolēmu, ka tas ir gana labs suvenīrs un ka gan jau kādreiz varēšu to likt lietā.

Un tagad kā reizi ir tāds laiks, kad izmēģināt. Uzsēju galvā – palika vieglāk, saulē uzturēties nebija problēmu. Vienīgā problēma bija iemācīties to pareizi sasiet, bet, pateicoties cilvēkiem, kam nav žēl pamācīt, tiku galā arī ar to. Te būs pamācība citiem, kas vēlas pamēģināt.

Uz Dziesmu svētkiem pamanīju, ka Rīgā ir parādījies viens jaunums – BalticBike velosipēdu noma. Patiesībā pakalpojums ir lielisks, es to pat jau gandrīz pamēģināju, taču, diemžēl bija dažas lietas, kas mani no tā atturēja un lika secināt, ka pakalpojums tomēr nav domāts nokļūšanai no punkta A uz punktu B, drīzāk kā tāds veselīgs un ērts tūristu pārvietošanās līdzeklis. Lūk mani iemesli šim secinājumam.

Dziesmu svētku gājiena laikā auto nevarēja novietot, kur vien ienāk prātā, tāpēc man nācās ierastās vietu nomainīt pret citu. Un pie tās citas vietas ieraudzīju šo velo nomu. Nopriecājos jau, ka nu tik varēšu tikt vajadzīgajā vietā daudz ātrāk, domāju izmēģināt. Piezvanīju uz norādīto numuru, lai dabūtu kodu. Uzjautāju operatoram par cenu “lats stundā” – vai tas ir arī minimums lats stundā, jeb arī stunda tiek sadalīta pa minūtēm. Operators, roku uz sirds liekot, nevarēja pateikt, ka tā ir, taču teica, ka viņam liekoties, ka, ja braukšu 10 minūtes, tik un tā būs jāmaksā par stundu. Šajā brīdī man trolejbuss kļuva izdevīgāks transporta līdzeklis, tāpēc atteicos no tālākas izmēģināšanas. Aizgāju ar kājām tās trīs pieturas.

Bet – ir vēl viena maksāšanas nianse, par kuru es uzzināju tikai vēlāk, lasot noteikumus internetā. Jāmaksā ir arī 65 santīmi par zvanīšanu, bet jāzvana ir katru reizi, lai piereģistrētu nomas sākumu un lai beigtu nomāšanu. Tātad, katrai nomas maksai tiek pieskaitīti vēl 1.30 Ls. Nav jau nekādas kosmoss, taču par 10 minūšu velo izmantošanu 2.30 Ls nav gluži adekvāta summa. Air Baltic pārstāve mani informēja, ka nav vis jāmaksā 65 santīmi par katru zvanu. Vajag vienreiz reģistrēties, to bez maksas var izdarīt internetā, tad zvanot es tikšu atpazīts un nekas vairs nebūs jāmaksā. Nu jau izklausās daudz labāk. Ja vēl varētu stundu sadalīt sīkākās laika vienībās…

Bet pakalpojums tik un tā ir labs. Ja viņi to uzlabos, atceļot maksu par nomas sākšanu un beigām, ieviešot SMS nomas reģistrēšanai, kā arī izdarīs tā, ka, ja braucu 15 minūtes, tad arī maksāju par 15 minūtēm, es būšu viņiem pastāvīgs klients. It sevišķi, kad būs gatavs veloceliņš no Berģiem uz centru.

Foto: Jean-Sébastien Roy / flickr.com

Te būs īsais ievads. Man ir pārliecība, ka pastāvīgs 8 stundu darbs birojā ir pagātne, no kuras vajadzētu tikt vaļā. Alternatīva tam ir atbildīgi cilvēki, kuri paveic darbu noteiktajos termiņos un noteiktajā kvalitātē tur, kur viņi to vēlas.

Ir virkne ar dažādām profesijām, par kurām es nespēju saprast, kāpēc vēl joprojām to pārstāvji ik dienu mēro ceļu uz biroju un pēc tam atpakaļ uz mājām. Pirmās profesijas šajā sarakstā noteikti ir dažādi informācijas tehnoloģiju darboņi – programmētāji, analītiķi utt. Respektīvi, cilvēki, kuriem ikdienas darbs pārsvarā ir tikai ar datoru. Protams, šis saraksts ar šiem vien nebeidzas. Juristi, tukša gaisa pārdevēji – praktiski jebkurš, kuram ikdienas pienākumos nav lielāko daļu sava laika pavadīt tiešā komunikācijā ar citiem cilvēkiem. Jā, skolotāji, pārdevēji pārtikas veikalā u.tml. nav pārceļami uz virtuālo pasauli, taču informācijas laikmetā procentuāli arvien lielākai un lielākai daļai cilvēku nav obligāti nepieciešams darba galds birojā. Es pat atļaušos teikt, ka lielākai daļai valsts ierēdņu nav nepieciešams visu darba dienu pavadīt četrās sienās starp pilsētas akmeņiem.

Tai vietā ir iespējama lieliska alternatīva. Darbs mājās. No rīta pamosties, paēd brokastis un jau esi darbā. Jeb arī, ja darbs ir steidzams, no sākuma esi darbā, bet tikai pēc tam paēd brokastis. Vasarā strādā lauku mājā, kur gaiss svaigāks un domas labāk raisās. Ja domas vairs galīgi neraisās, nomaini dekorācijas, aizbrauc uz kādu laiku uz kaimiņvalsti, dekorācijas nomainīt radikālāk. Un, ja gribi paceļot, dari to, jo ne darba devējam, ne klientam nav lielas atšķirības, vai tu esi pa e-pastu vai telefonu sasniedzams šeit vai kādā saulainā pludmalē. Strādāt vari vai nu dienā, vai pa vakariem – nav lielas atšķirības, kurā diennakts laikā dokuments tiek radīts, galvenais, ka laikā.

Protams, tas viss ir iespējams tikai ar atbildīgiem cilvēkiem. Ja cilvēks, kad viņu neuzmana bargais priekšnieka skatiens, uzreiz atslēdzas no darba lietām un pievēršas online spēlēm un aizraujošajai komunikācijai ar draugiem, tad šī lieta nestrādās. Tad viņam ir nepieciešami apstākļi, kuros ir kāds, kurš viņam periodiski pajautā “cik tālu esi ticis”, “parādi”, “kā veicas” tipa jautājumus, kas viņu uztur nemitīgā spriedzē attiecībā uz darbu. Par Saeimā ir redzēti daži, kuri, ja viņus neuzmanītu ar TV kamerām, liekas – gulētu visu laiku…

Bet, ja ir atbildīgi cilvēki, komunikācijas, pat reāla laika, tāpat kā pārējais darbs, ir iespējamas internetā. Atliek tikai vēlēties mainīt vidi un ikdienas plānus.

Jā, un, starp citu, šī arī ir atbilde uz jautājumu – ko darīt laukos, kur ir depresija un cilvēkiem nav darba. Ievilkt internetu!

Pirmkārt, es nekādā ziņā nepretendēju uz tūrisma profesionāļa un speciālista statusu. Tik vien man ir tas veikums šajā jomā kā online rezervācijas sistēmas izveide un Latvijas unikālo vietu un lietu apkopošana. Bet es sevi ieskaitu kategorijā “kaut kur esmu bijis, šo, to esmu redzējis”, pie tam, vienmēr esmu salīdzinājis ārzemēs redzēto ar mājās pieredzēto, tā ka kaut kāds viedoklis man ir izveidojies.

Tāpat es saprotu, ka šī tēma nav vienā rakstā ietverama un atrisināma. Es vienīgi ceru, ka varbūt pasviedīšu kādu labu ideju, kas varētu noderēt. Bet varbūt turpināsim šo tēmu plašāk. Bet varbūt kaut kas no tā visa pavisam netīšām sanāk.

Tātad, pirmkārt, par manu pārliecību. Es uzskatu,ka ir vērts konkurēt ar citiem, ja tev ir vai nu labākais produkts, vai arī unikāls produkts. Tikai ar cenu nav vērts, jo vienmēr var uzrasties vēl kāds lētāks. Šis ir atsevišķa stāsta vērts, tāpēc paliksim pie šī apgalvojuma, kurš arī ir mans viedoklis.

Jāsaka, ka ir manīts, ka mēs mēģinām sevi pozicionēt dažās lietās kā unikālus, kurus patiešām ir vērts redzēt. Bet – paliek jautājums, vai tā patiešām ir? Piemēram, Dziesmu svētki. Es nesen dzirdēju Rick Steves podkāstā raidījumu par Igauniju. Tajā igauņu gide stāstīja par precīzi tādiem pašiem unikāliem dziesmu svētkiem Igaunijā. Divas tautas dzīvo viena otrai blakus un izliekas, ka šādi svētki ir tikai tai unikāli.

Tāpat esam dzirdējuši, ka Latvija esot dikti, dikti zaļa valsts. Ka mēs te veselīgi ēdam utt. Fakts. Nupat biju Zviedrijā, tur Stokholmā parastā lielveikalā varat izvēlēties, vai konservus ņemt parastos (bonduelle, šmonduelle), vai ekoloģiskos. Nevis specializētā veikalā, bet lielveikalā. Parādiet, lūdzu, kurā Rīgas lielveikalā iepērkoties, es varu sev pagatavot ekoloģiskas vakariņas. Nu,labi, kaut vai salātus.

Patiesībā, par ēšanu un unikalitāti vispār labāk nesākt runāt. Kad man zviedru draugi saka, ka ir forši, ka mums latviešiem ir tāds lidiņš, kur aiziet nobaudīt latviešu tradicionālo virtuvi, man raudāt gribas. Tad jau vāciešiem nekur tālu nav jābrauc, tādu “latviešu virtuvi” viņi var katru dienu baudīt.

Un tā mums iet ar to identitāti un unikalitāti. Ne tikai tūrismā, kur ir “Rīga – mazā Parīze”, “Sigulda – Vidzemes Šveice”, “Sabile – Kurzemes Šveice”. Mums arī jebkurš jauns tehnoloģiju produkts ir potenciāla Latvijas “Nokia”. Ka tik kādam pakaļ paskriet, ka tik kādam līdzināties. Esat dzirdējuši, ka – “viduvējības piemērojas”?

Tā arī laiku pa laikam varam palasīt, ka pagānu svētki un tradīcijas latviskajai mentalitātei nāk tikai par sliktu, ka ļoti labi būtu, ja Dainu skapis izkristu pa logu un pazustu. Es principā vispār nespēju piekrist viedoklim, ka būtu labi, ja kaut kas pazustu. Jebkura jauna informācija ietver sevī kādu senāku informāciju, tāpēc pazušanas labums nav iespējams pēc definīcijas. Bet tas, tā teikt, atkal ir cits stāsts.

Kāpēc es vispār pie šī nonācu. Man, tieši otrādi, šķiet, ka šajā virzienā ir meklējama Latvijas unikalitāte. Neizskaidrojamas, senas lietas diezgan labi pārdodas. Dens Brauns šo to izpētīja, šo to uzrakstīja, sanāca tīri labi – pats nopelnīja un netieši izveidoja tūrisma maršrutus Parīzē, Romā. NLO ļoti labi pārdodas, varat par zelta bedri pataisīt jebkuru vietu, uz kurieni neviens tūrists normālā gadījumā nebrauktu. Uz Indiju, kas, pēc manas saprašanas (mans viedoklis ir ļoti nepilnīgs, jo neesmu tur bijis), ir mēslu bedre, kur labākajā gadījumā var tikt cauri ar dizentēriju, cilvēki brauc, lai garīgi attīrītos un pilnveidotos. Tā ka iespējas ir…

Mums vēl, liekas, ir samērā dzīva senā kultūra, tradīcijas. Manuprāt, mums ir cilvēki, kas spēj iztulkot un piemērot mūsdienām to, kas atrodams tajā pašā Dainu Skapī, kuru dažs vēlas izmest pa logu un pazaudēt. Respektīvi, saulgriežu svinēšanā var iekļaut ko vairāk par ēšanu un dzeršanu. Apskatīties, kas mums vēl ir par svētkiem, palasīt ticējumus, saprast saistību starp seno un tagadējo dzīves ritējumu.

Tas iepriekšējais bija vairāk priekš pašiem, lai radītu atmosfēru. Redziet, es, piemēram, nebraucu uz Itāliju, lai paēstu picu, es domāju, man tīri labi pašam sanāk pagatavot. Es braucu izbaudīt to atmosfēru, kas ir apkārt picas pagatavošanas procesam. Ja tas process un atmosfēra būtu tādi paši kā mūsu pašu lielveikalu picērijās, es domāju, ka reti kurš tā īsti fanotu par itāļu picām.

Un ko es vēl no bērnības atceros. Mums ir ļoti daudz dažādu tumšu, pelēku vietu, teiku, nostāstu visdažādākajās Latvijas vietās. Un tāpat ļoti daudz neizskaidrojamu lietu. Bērnībā lasīju teikas par iemūrētiem cilvēkiem, kas noteiktā laikā parādās, par suņiem ar lielām galvām, kas sargā naudas podus. Vesela bieza grāmata! Vajag tik atrast atbilstošo priekš konkrētas vietas, mazliet izpušķot un tad rādīt cilvēkiem. Nu un, ja ne vienmēr un ne visi redzēs parādības? Cik no tūristu tūkstošiem ir Nesiju redzējuši? Galvenais nav redzēt spoku, galvenais ir mazliet baidīties.

Tāpat mums ir visādi akmeņu krāvumi, svētavoti, viss kas tāds, kas ietilpināms pie neizskaidrojamām lietām. Atceros no bērnības, kad ap Tukumu mums rādīja visas tās akmeņu lietas, kādi kur sakrauti, kā tie viens ar otru saistās utt. Tagad skatos internetā, liekas, ka tas viss ir aizmirsts. Es nesaku, ka tas viss vienmēr ir 100% droši un patiesi, bet ir taču zināms, ka viss notiek mūsu galvās. Ja tas, kam es ticu, ir pretrunā ar faktiem, tad man ir ļoti žēl tos faktus…

Tā ka ideja ir. Bet, lai veiksmīgi realizētu, vajag ne tikai ideju, vajag labu izpildījumu un labu mārketingu.

Bet ziniet, kamēr rakstīju, radās vēlme mēģināt kaut ko īstenot. Tā arī būs jādara, jāmēģina vākt un apkopot informāciju, kas zina – varbūt beigās kaut kas no šīs idejas sanāk. Ja nu kāds šo lasa, kuram īpašumā vai kā savādāk ir pieejams kaut kas uz šo pusi, atrakstiet man. Jeb arī ir kāda laba ideja, kas ar šo pārklājas. Rakstiet iekš facebook.

]]> http://brivdienas.info/2010/07/08/latvijas-turisma-iespejas/feed/ 0