Brīvdienu atpūta

Dominikānas Republika ir pats tālākais punkts, kur esmu bijis. Par Dominikānu tūrista, kurš vēlas mazliet iedziļināties acīm, es rakstīju jau agrāk. Skaista zeme, kā jau Karību jūras sala. Dzīve tūristam tur ir skaista, relaksējoša, nesteidzīga. Peldbikses un dvieļi tur nežūst, jo gaisa mitrums pie jūras ir tāds, ka tādā gaisa mitrumā arī nekam nav iemesla žūt. Toties centrālapkures sabojātā āda dažās dienās kļūst par tādu, kādai tai vajadzētu būt.

Laika starpība ar Latviju – mīnus septiņas stundas. Kad mēs toreiz tur ielidojām, pusotru gadu vecā meita bija labi izgulējusies. Gan pirms tam lidmašīnā, gan pēc tam, kamēr iečekojāmies viesnīcā. Tā rezultātā viņa sāka mosties jau trijos naktī, līdz ap kādiem pieciem no rīta uzstājība panāca savu, un mēs gājām staigāt pa viesnīcas teritoriju un sagaidīt saullēktu pludmalē.

Bet, jā, skaista un iespaidiem bagāta zeme. Līkas palmas jūras krastā, kaut kādas, šādas skatu kartiņas man vēl ir saglabājušās. Bet pats iespaidīgākais tomēr bija tas, kas bija ārpus viesnīcas sienām. Es nevaru lepoties, ka esmu apceļojis visādus pasaules nostūrus, kur cilvēkiem mūsu nabadzība nozīmē tādu bagātību, kādu viņi pat sapņos nav redzējuši, tāpēc mani diezgan iespaidoja skats, kā pieaudzis cilvēks skrien pakaļ no mašīnas izmestam dolāram.

Bet, ja runājam par jautrākām lietām, tad, atcerieties, rādīja kādreiz šādus tādus amerikāņu seriālus, kur neinteliģentie puiši spēja izteikt vārdus atraugājoties? Lūk, es kādreiz domāju, ka tas ir joks, ka tā gan jau īstenībā neviens nedara. Ziniet, nekā! Mums viesnīcā vienu pusdienu laikā netālu pie galdiņa sēdēja liela brašā amerikāņu proletariāta pārstāvju ģimene, kuri spēja tādā veidā pat veselus teikumus pateikt. Godīgi, es biju mēms. Tur pat man nebija, ko teikt, tik vien kā ar pirkstu pie deniņiem pielikt…

Bet, ja par gastronomiju, tad, tik pat godīgi – ne vella neatceros. Nē, ne tāpēc, ko kāds noteikti padomāja. Cita iemesla dēļ. Tur tajā viesnīcas teritorijā bija kaut kādi, ja pareizi atceros, desmit restorāni, kuros varēja norezervēt vakariņas. Dominikāniešu restorānu mēs norezervējām pašā pirmajā vakarā. Tās pašas dienas vakarā, kad meita mūs piespieda dienu sākt jau ļoti agri. Ēdienkartes šķirstīšanas vietā vislabākā alternatīva būtu bijusi gulēt, ļoti cieši aizmigušam gulēt.

Bet, verdikts arī no pārējās grupas bija apmēram tāds, ka “nekas īpašs nebija”, vismaz salīdzinot ar pārējiem restorāniem. Bet – ko es tur ēdu – nejautājiet. Nav ne jausmas.

Tāpēc tagad Dominikānas kulinārija man vēl joprojām ir absolūts jaunums. Pārmaiņas pēc pagatavosim šīs valsts nacionālo ēdienu, kas tiek saukts par La Bandera Dominicana, jeb Dominikānas karogs. Šis ēdiens tiek gatavots pusdienās un esot pats svarīgākais dominikāniešu ēdiens. Kāpēc tas tiek saukts par Dominikānas karogu, man nav skaidrs, jo nav līdzīgs ne pēc krāsām, ne pēc kā cita.

Ēdiens sastāv no pupiņām, rīsiem, gaļas/zivs un salātiem. Rīsu pagatavošana ir pilnīgi pretēja tam, kā es parasti cenšos tos pagatavot. Rīsiem ir, ja ne gluži jāpiedeg, tad jāpielīp pie katla pamatnes. Lūk tas, kas tur būs pielipis, tas būs tas īstais labums. Es mēģināju, man gandrīz sanāca. Bet, droši vien, kā smejies, tāpat kā stāvoklī nevar būt gandrīz, tad būsim godīgi un teiksim, ka nesanāca. Bet, lai būtu lielāka iespēja, ka sanāks, vajag uz divarpus glāzēm rīsu ņemt 3 ēdamkarotes eļļas un 4 glāzes ūdens, uzvārīt, tad nogriezt mazāku karstumu un 20 minūtes vārīt, kamēr ūdens izgarojis. Trenējieties, gan jau ar laiku sanāks. Man nesanāks, jo es nespēju iedomāties, ka pie katla piededzināti rīsi man varētu būt pārāk mīļš ēdiens, tāpēc es vairāk nemēģināšu.

Nākamā sastāvdaļa ir sautēta gaļa. Vislabāk ņemt kazu, kas ir ganījusies brīvā dabā oregano laukos. Tad arī pašai gaļai būs oregano aromāts.

Ja gadījumā tāda gaļa nav pieejama, varam ņemt jebkuru gaļu. Es ņēmu vistas gaļu. Sagriežam zaļo papriku, seleriju kātus, sarkanos sīpolus, saspiestus ķiplokus, tomātu pastu, citronu sulu vai etiķi, dažas zaļās olīvas, mazliet cukuru, sāli, eļļu un oregano. To visu kopā ar gaļu izsautējam. Proporcijas ņemiet, kā sirds vai pieejamās sastāvdaļas liek. Es, par tām kazām domājot, piešāvu oregano diezgan ievērojamā apjomā, rezultāts man patika.

Divas karoga sastāvdaļas jau ir. Trešā ir pupiņas. Recepte vienkārša – pagatavojiet tās tāpat kā gaļu. Apmēram tās pašas sastāvdaļas. Variācijas atkarīgas no tā, kura vecmāmiņa gatavo. Kā jau visiem šiem tradicionālajiem lauku ēdieniem.

Un ceturtā sastāvdaļa – zaļie salāti. Sastāvdaļās salāti, tomāti, avokado, gurķi. Pārlieti ar eļļu, baltvīna etiķi. Tā, lai labi garšo. Atkal – receptes sastāvdaļas nav akmenī iecirstas.

Servējam pupiņas uz rīsiem, blakus gaļa un salāti.

Garšoja labi, bet līdzīgi kā ar to restorānu – nekas iespaidīgs. Kādreiz vajadzētu to oregano kazu pamēģināt.

Nākamreiz pamēģināsim kaut ko no Ekvadoras. Jau uzreiz saku, ka tas gan būs gan interesanti, gan garšīgi!

Vakar atkal dzirdēju saukli par finanšu okupāciju, kuru vajadzētu izbeigt. Respektīvi, SVF un citas institūcijas mums aizdod naudu, kuru, sūri un grūti strādājot, nāksies atdot vēl mūsu mazbērniem, un pie reizes uzspiež mums savus noteikumus, kas mūsu tautu nīdē ārā. Respektīvi, mums te Latvijā ir bēdu ieleja, visi būsim spiesti emigrēt.

Un tagad es jums pastāstīšu kaut ko citu. Ir tāda valsts, kas saucas Dominikānas Republika. Tur ir ļoti silts klimats, lietus tur līst stipri, bet pāriet ātri. Tur ir skaistas pludmales, skaistas viesnīcas, tur taisa rumu un cigārus, tur cilvēki visu dienu dzied un smaida, tur skan saulaina mūzika, un tās valsts sauklis ir “Republica Dominicana. No Problemo”. Tā tas izskatās tūristam.

Toties, ja iedziļinies, tad redzi, kas tam visam ir apakšā. Smukās mājas un pludmales ir priekš tūristiem. Vietējiem ir priekšā žogs un tūristam tur iesaka labāk nerādīties (protams, var jau būt, ka arī šis ieteikums ir no stereotipu sērijas). Un īpašnieki šīm viesnīcām, protams, nav vietējie.

Mēs toreiz, pirms apmēram trīs gadiem bijām ekskursijā uz vienu mazu cigāru rūpnīcu. Gide laipni izvadāja mūs pa turieni, visu izrādīja, izstāstīja par Dominikānas cigāru tīšanas tradīcijām – pirmo cigāru viņi izsmēķē jau padsmit gadu vecumā, ar šo mākslu saaug jau no bērnības, nodod šo prasmi no paaudzes paaudzē. Un šie lieliskie meistari nāk uz darbu, strādā par 150 dolāriem mēnesī. Cik maksā viens labs cigārs, man droši vien nav jāstāsta. Cigāru rūpnīca pieder vācietim.

Bet tā jau vēl ir laba dzīve. Tā ir vidējā alga. Mūsu gids, kurš mūs veda citā ekskursijā, ļoti erudīts cilvēks, vadīja ekskursiju trīs valodās – angļu, vācu un franču, teica, ka prot arī itāļu (un, protams, savu dzimto – spāņu) – šis cilvēks pēc materiālās labklājības līmeņa teicās esam kaut kur starp vidējo un nabadzīgo slāni.

Bet arī tas vēl ir labi. Dominikānas Republika ir uz salas, kas saucas Ispanjola. Bet tā nav vienīgā valsts uz šīs salas. Tur kaimiņos vēl ir Haiti. Tur cilvēkiem vidējā alga ir 150 dolāri gadā. No Haiti uz Dominikānas Republiku brauc viesstrādnieki, kas strādā cukurniedru plantācijā. Viņi karstā saulē ar mačetēm cērt cukurniedres. Viņiem maksā 2 dolārus par vienu tonnu cukurniedru. Es nezinu, cik ir viena tonna cukurniedru, bet skaidrs ir viens – viņiem verdzību neviens nav atcēlis.

Varam jau spriest, ka viņi tur ir neattīstīti, ka nesaprot, kā vajag pareizi dzīvot. Varētu tak paņemt kredītu, uztaisīt mazu viesnīciņu un dzīvot pārtikušu dzīvi. Zeme pie jūras tur toreiz maksāja 200 līdz 300 dolāri kvadrātmetrā. Alga, kā jau teicu – vidēji 150$. Kredītu dod – likme 90% gadā.

Un kāds mums ir iemesls vaidēt? Vai kāds ļauns spēks ir vainīgs pie tā, ka mēs tad, kad mums deva lētos kredītus, ieguldījām tos leksusos, ar kuriem tagad braucam degvielu zagt? Varbūt nebija īsti pareizi ņemt kredītu ceļojumam, lai varētu dzīvot pieczvaigžņu viesnīcā ar iekļautu ēdināšanu, tai vietā, lai par savu naudu dzīvotu normālā trīszvaigžņu viesnīcā? Varbūt vaidēšanas vietā tagad būtu vērts kaut mazliet nokaunēties un ķerties pie darba, lai izķepurotos? Jo mums vēl ir iespēja, atšķirībā no tiem puišiem, kas tagad ar mačeti cukurniedru laukā strādā…