Brīvdienu atpūta

Foto: a/s Brīvais vilnis publicitātes foto

Tad, kad es braucu ceļojumā uz kādu valsti pie Vidusjūras vai Atlantijas okeāna, es cenšos uz ceļojuma laiku pārtikt, cik vien iespējams, no jūras produktiem. Tas arī ļoti labi sanāk, jo izvēle ir milzīga. Dažādas zivis, garneles, kalmāri, astoņkāji utt. Pagatavošanas veidi arī visdažādākie. Pa nedēļu noteikti nespēj apnikt.

Savukārt Zviedrijā ir savādāk. Zviedriem tradicionālais zivju pasniegšanas veids ir nevis ceptas, grilētas vai kā tamlīdzīgi, bet, nezinu, kā lai to raksturo – marinētas vai kādas, bet – aukstas. Arī pagatavošanas veidi ir daudz un dažādi, bet tomēr nedēļu ar tādām aukstām uzkodām var arī neizturēt.

Un tad ir ikdiena. Jūras zeme Latvija ar jūras robežu apmēram 500km garumā. Salīdzinājumam – Madeiras salas krasta līnija ir apmēram 150km gara, un nav tā, ka tur jebkurā vietā var jūrā iestumt laivu.

Cik bieži mēs šeit Latvijā ēdam zivis? Es teiktu, ka nedaudz. Un – kādas? Liekas, ka norvēģu lasi esam patērējuši tik daudz, ka, ja ne acis sarkanas jau ir palikušas (citāts no viena no PLL “diskusiju šoviem”), tad vismaz šī zivs ir kļuvusi par tik pat vienkāršu ēdienu kā cūkgaļa.

Pa TV nesen redzēju, ka viens kaut kāds (laikam) slavens krievs stāstīja, cik ļoti viņam garšo šprotes, ka viņš tās ēd katru rītu, ka viņam diena nevar sākties, ja nav dabūjis šprotes. Viņš ir no tiem, kas nekad neatbalstīs ekonomiskās sankcijas pret mums, jo tad viņam tiks atņemtas viņa šprotes.

Bet mēs paši? Es arī tagad vasarā, ja ne katru dienu, tad ļoti bieži šo zivju ēdienu ēdu brokastīs. Ražotāji un receptes arī ir daudz un dažādas, taču vislabākās tomēr liekas klasiskās, bez kādām speciālām diļļu, citronu vai kādām citām piedevām. Un pēdējo reizi, kad biju veikalā, paņēmu vēl dažas bundžas ar zivīm, kas likās interesantas. Tā teikt, sākšu atklāt mūsu ražotāju pagatavotos jūras produktus.

Un tad es tagad domāju. Kā tas tā nākas, ka man šīs lietas ir “jāatklāj”? Manā bērnībā taču bija daudz un dažādu visādu konservu. Eļļā, savā sulā, tomātu mērcē. Bez asakām un ar asakām, kuras bija tik mīkstas, ka nebija ārā jālasa. Un toreiz visi šos ēdienus pirka un ēda. Pārgājienos un laivu braucienos noteikti līdzi bija “tūristu brokastis”, bet vienmēr līdzi bija arī zivju konservi. Kurā brīdī tas viss pazuda un mēs pārgājām uz krāsotajiem lašiem?

Es saprotu, ka daži tagad “diskusijās” biedē, ka Latvijas zivsaimniecībai draud posts un negals dēļ starptautiskajām sazvērestībām un Eiropas regulām. Tomēr, es neesmu pārliecināts, ka tas ir īstais iemesls. Regulas neko neizregulēs, jo, galu galā, mēs dzīvojam demokrātijā, kurā ir iespējams, ja ne ar balsošanu, tad ar pietiekoši skaļu kliegšanu daudz ko panākt. Galvenais jautājums paliek vienkāršs – vai vidējam latvietim vispār ir nepieciešama mūsu zivsaimniecība, ja viņš lepni paceltu galvu pasoļo garām mūsu pašu šprotēm un reņģēm, lai izvēlētos kaut ko “eksotiskāku”? 30 tūkstoši eiro par sagrieztu laivu zvejniekam vienkārši ir pieklājīga kompensācija par to, ka viņa darbs viņa kaimiņam nav vajadzīgs.

Domāju, ka būtu vērts pamainīt attieksmi, nevis atkal meklēt ārējo ienaidnieku, kurš ir vainojams pie mūsu nelaimēm…

Uz Dziesmu svētkiem pamanīju, ka Rīgā ir parādījies viens jaunums – BalticBike velosipēdu noma. Patiesībā pakalpojums ir lielisks, es to pat jau gandrīz pamēģināju, taču, diemžēl bija dažas lietas, kas mani no tā atturēja un lika secināt, ka pakalpojums tomēr nav domāts nokļūšanai no punkta A uz punktu B, drīzāk kā tāds veselīgs un ērts tūristu pārvietošanās līdzeklis. Lūk mani iemesli šim secinājumam.

Dziesmu svētku gājiena laikā auto nevarēja novietot, kur vien ienāk prātā, tāpēc man nācās ierastās vietu nomainīt pret citu. Un pie tās citas vietas ieraudzīju šo velo nomu. Nopriecājos jau, ka nu tik varēšu tikt vajadzīgajā vietā daudz ātrāk, domāju izmēģināt. Piezvanīju uz norādīto numuru, lai dabūtu kodu. Uzjautāju operatoram par cenu “lats stundā” – vai tas ir arī minimums lats stundā, jeb arī stunda tiek sadalīta pa minūtēm. Operators, roku uz sirds liekot, nevarēja pateikt, ka tā ir, taču teica, ka viņam liekoties, ka, ja braukšu 10 minūtes, tik un tā būs jāmaksā par stundu. Šajā brīdī man trolejbuss kļuva izdevīgāks transporta līdzeklis, tāpēc atteicos no tālākas izmēģināšanas. Aizgāju ar kājām tās trīs pieturas.

Bet – ir vēl viena maksāšanas nianse, par kuru es uzzināju tikai vēlāk, lasot noteikumus internetā. Jāmaksā ir arī 65 santīmi par zvanīšanu, bet jāzvana ir katru reizi, lai piereģistrētu nomas sākumu un lai beigtu nomāšanu. Tātad, katrai nomas maksai tiek pieskaitīti vēl 1.30 Ls. Nav jau nekādas kosmoss, taču par 10 minūšu velo izmantošanu 2.30 Ls nav gluži adekvāta summa. Air Baltic pārstāve mani informēja, ka nav vis jāmaksā 65 santīmi par katru zvanu. Vajag vienreiz reģistrēties, to bez maksas var izdarīt internetā, tad zvanot es tikšu atpazīts un nekas vairs nebūs jāmaksā. Nu jau izklausās daudz labāk. Ja vēl varētu stundu sadalīt sīkākās laika vienībās…

Bet pakalpojums tik un tā ir labs. Ja viņi to uzlabos, atceļot maksu par nomas sākšanu un beigām, ieviešot SMS nomas reģistrēšanai, kā arī izdarīs tā, ka, ja braucu 15 minūtes, tad arī maksāju par 15 minūtēm, es būšu viņiem pastāvīgs klients. It sevišķi, kad būs gatavs veloceliņš no Berģiem uz centru.

Pirmkārt, es nekādā ziņā nepretendēju uz tūrisma profesionāļa un speciālista statusu. Tik vien man ir tas veikums šajā jomā kā online rezervācijas sistēmas izveide un Latvijas unikālo vietu un lietu apkopošana. Bet es sevi ieskaitu kategorijā “kaut kur esmu bijis, šo, to esmu redzējis”, pie tam, vienmēr esmu salīdzinājis ārzemēs redzēto ar mājās pieredzēto, tā ka kaut kāds viedoklis man ir izveidojies.

Tāpat es saprotu, ka šī tēma nav vienā rakstā ietverama un atrisināma. Es vienīgi ceru, ka varbūt pasviedīšu kādu labu ideju, kas varētu noderēt. Bet varbūt turpināsim šo tēmu plašāk. Bet varbūt kaut kas no tā visa pavisam netīšām sanāk.

Tātad, pirmkārt, par manu pārliecību. Es uzskatu,ka ir vērts konkurēt ar citiem, ja tev ir vai nu labākais produkts, vai arī unikāls produkts. Tikai ar cenu nav vērts, jo vienmēr var uzrasties vēl kāds lētāks. Šis ir atsevišķa stāsta vērts, tāpēc paliksim pie šī apgalvojuma, kurš arī ir mans viedoklis.

Jāsaka, ka ir manīts, ka mēs mēģinām sevi pozicionēt dažās lietās kā unikālus, kurus patiešām ir vērts redzēt. Bet – paliek jautājums, vai tā patiešām ir? Piemēram, Dziesmu svētki. Es nesen dzirdēju Rick Steves podkāstā raidījumu par Igauniju. Tajā igauņu gide stāstīja par precīzi tādiem pašiem unikāliem dziesmu svētkiem Igaunijā. Divas tautas dzīvo viena otrai blakus un izliekas, ka šādi svētki ir tikai tai unikāli.

Tāpat esam dzirdējuši, ka Latvija esot dikti, dikti zaļa valsts. Ka mēs te veselīgi ēdam utt. Fakts. Nupat biju Zviedrijā, tur Stokholmā parastā lielveikalā varat izvēlēties, vai konservus ņemt parastos (bonduelle, šmonduelle), vai ekoloģiskos. Nevis specializētā veikalā, bet lielveikalā. Parādiet, lūdzu, kurā Rīgas lielveikalā iepērkoties, es varu sev pagatavot ekoloģiskas vakariņas. Nu,labi, kaut vai salātus.

Patiesībā, par ēšanu un unikalitāti vispār labāk nesākt runāt. Kad man zviedru draugi saka, ka ir forši, ka mums latviešiem ir tāds lidiņš, kur aiziet nobaudīt latviešu tradicionālo virtuvi, man raudāt gribas. Tad jau vāciešiem nekur tālu nav jābrauc, tādu “latviešu virtuvi” viņi var katru dienu baudīt.

Un tā mums iet ar to identitāti un unikalitāti. Ne tikai tūrismā, kur ir “Rīga – mazā Parīze”, “Sigulda – Vidzemes Šveice”, “Sabile – Kurzemes Šveice”. Mums arī jebkurš jauns tehnoloģiju produkts ir potenciāla Latvijas “Nokia”. Ka tik kādam pakaļ paskriet, ka tik kādam līdzināties. Esat dzirdējuši, ka – “viduvējības piemērojas”?

Tā arī laiku pa laikam varam palasīt, ka pagānu svētki un tradīcijas latviskajai mentalitātei nāk tikai par sliktu, ka ļoti labi būtu, ja Dainu skapis izkristu pa logu un pazustu. Es principā vispār nespēju piekrist viedoklim, ka būtu labi, ja kaut kas pazustu. Jebkura jauna informācija ietver sevī kādu senāku informāciju, tāpēc pazušanas labums nav iespējams pēc definīcijas. Bet tas, tā teikt, atkal ir cits stāsts.

Kāpēc es vispār pie šī nonācu. Man, tieši otrādi, šķiet, ka šajā virzienā ir meklējama Latvijas unikalitāte. Neizskaidrojamas, senas lietas diezgan labi pārdodas. Dens Brauns šo to izpētīja, šo to uzrakstīja, sanāca tīri labi – pats nopelnīja un netieši izveidoja tūrisma maršrutus Parīzē, Romā. NLO ļoti labi pārdodas, varat par zelta bedri pataisīt jebkuru vietu, uz kurieni neviens tūrists normālā gadījumā nebrauktu. Uz Indiju, kas, pēc manas saprašanas (mans viedoklis ir ļoti nepilnīgs, jo neesmu tur bijis), ir mēslu bedre, kur labākajā gadījumā var tikt cauri ar dizentēriju, cilvēki brauc, lai garīgi attīrītos un pilnveidotos. Tā ka iespējas ir…

Mums vēl, liekas, ir samērā dzīva senā kultūra, tradīcijas. Manuprāt, mums ir cilvēki, kas spēj iztulkot un piemērot mūsdienām to, kas atrodams tajā pašā Dainu Skapī, kuru dažs vēlas izmest pa logu un pazaudēt. Respektīvi, saulgriežu svinēšanā var iekļaut ko vairāk par ēšanu un dzeršanu. Apskatīties, kas mums vēl ir par svētkiem, palasīt ticējumus, saprast saistību starp seno un tagadējo dzīves ritējumu.

Tas iepriekšējais bija vairāk priekš pašiem, lai radītu atmosfēru. Redziet, es, piemēram, nebraucu uz Itāliju, lai paēstu picu, es domāju, man tīri labi pašam sanāk pagatavot. Es braucu izbaudīt to atmosfēru, kas ir apkārt picas pagatavošanas procesam. Ja tas process un atmosfēra būtu tādi paši kā mūsu pašu lielveikalu picērijās, es domāju, ka reti kurš tā īsti fanotu par itāļu picām.

Un ko es vēl no bērnības atceros. Mums ir ļoti daudz dažādu tumšu, pelēku vietu, teiku, nostāstu visdažādākajās Latvijas vietās. Un tāpat ļoti daudz neizskaidrojamu lietu. Bērnībā lasīju teikas par iemūrētiem cilvēkiem, kas noteiktā laikā parādās, par suņiem ar lielām galvām, kas sargā naudas podus. Vesela bieza grāmata! Vajag tik atrast atbilstošo priekš konkrētas vietas, mazliet izpušķot un tad rādīt cilvēkiem. Nu un, ja ne vienmēr un ne visi redzēs parādības? Cik no tūristu tūkstošiem ir Nesiju redzējuši? Galvenais nav redzēt spoku, galvenais ir mazliet baidīties.

Tāpat mums ir visādi akmeņu krāvumi, svētavoti, viss kas tāds, kas ietilpināms pie neizskaidrojamām lietām. Atceros no bērnības, kad ap Tukumu mums rādīja visas tās akmeņu lietas, kādi kur sakrauti, kā tie viens ar otru saistās utt. Tagad skatos internetā, liekas, ka tas viss ir aizmirsts. Es nesaku, ka tas viss vienmēr ir 100% droši un patiesi, bet ir taču zināms, ka viss notiek mūsu galvās. Ja tas, kam es ticu, ir pretrunā ar faktiem, tad man ir ļoti žēl tos faktus…

Tā ka ideja ir. Bet, lai veiksmīgi realizētu, vajag ne tikai ideju, vajag labu izpildījumu un labu mārketingu.

Bet ziniet, kamēr rakstīju, radās vēlme mēģināt kaut ko īstenot. Tā arī būs jādara, jāmēģina vākt un apkopot informāciju, kas zina – varbūt beigās kaut kas no šīs idejas sanāk. Ja nu kāds šo lasa, kuram īpašumā vai kā savādāk ir pieejams kaut kas uz šo pusi, atrakstiet man. Jeb arī ir kāda laba ideja, kas ar šo pārklājas. Rakstiet iekš facebook.

Ah, patīk man tās itāļu un franču kafejnīcas. Piesēžu ielas malā, paņemu avīzi un nesteidzīgi vēroju garāmgājējus. Likās, ka tā foršā atmosfēra ir tikai Parīzē vai kādā Itālijas pilsētā iespējama.

Bet nekā. Šodien mazliet par ātru atbraucu uz Rīgu uz vienu tikšanos, tāpēc aizgāju uz kafejnīcu pie vecās Ģertrūdes baznīcas. Vecā droši vien baznīca, nevis Ģertrūde. Kafejnīca saucās “Baltie gadalaiki”.

Nu, bet, pilnīgi viss, ko es esmu teicis, ka tā vajag būt. Vai nu pats saimnieks, vai arī kāds darbinieks, kurš ļoti pēc saimnieka izskatījās, uztaisīja kapučīno. Samaksāju pie letes un ārā pie galdiņa nosēdēju pusstundu neviena netramdīts. Sēdēju, lasīju sakrājušās ziņas savā Google Reader, vēroju garāmgājējus un dzēru kafiju.

Vairāk tādas vietas vajadzētu. Ir vēl kāda līdzīga zināma?

No 1.maija līdz 30.septembrim notiek pasākums, kurš saucas Dižā Baltijas apceļošana. Projekts interesants, cik saprotu, notiek ne pirmo gadu.

Notiek viss pavisam vienkārši. Jūs piereģistrējaties, apmeklējat 30 objektus, nofotografējaties pie tiem (vismaz pie 24 – katrā valstī vismaz astoņiem), piedalieties konkursā, iespējams, arī laimējat balvas. Ja laimējat galveno, varat aizlidot divatā kaut kur tālāk.

Un arī akcijas dalībniekiem vairākās no apmeklējamām vietām ieejas maksa būs zemāka.

Es tā domāju, varbūt, ka vajadzētu mēģināt. Uz Klaipēdas pusi braukšu jau pavisam drīz, pie reizes varu “paņemt” vismaz 2 objektus, bet, ja labo plānojas, tad var arī vairāk – kādus četrus. Un vairākus no tiem objektiem es tāpat esmu vēlējies apmeklēt, tā ka varbūt varu to izdarīt kā reizi laika posmā līdz 30.septembrim. Nu, skatīsimies, kā sanāks.

Jā, un vēl – es uztaisīju karti iekš Google Maps. Varēja jau, protams, paši projekta organizētāji pacensties, bet, nu, man nebija grūti.

continue reading…

Bieži var dzirdēt – ak šausmas, ja man ar mašīnu kaut kas notiek laukos, kur reizi stundā kāds brauc garām, tad gan ir liela problēma! Es esmu pārliecināts, ka nebūs vis. Laukos nepazudīsiet. Lielpilsētā gan varat sākt baiļoties. Bet labāk par visu no sākuma.

Izdomājām izmantot brīvdienas un izbraukt ekskursijā. Solīja sliktu laiku, bet, kā zināms, solīts makā nekrīt, kā rezultātā praktiski visu dienu bija patīkami silts. Tā kā manā vietu, kuras vēlos apmeklēt, sarakstā ir ne tikai tālas vietas, bet arī tuvākas – Ķeveles avoti, devāmies Zemgales virzienā. Kā tur bija, vai bija vērts utt. – par to citā rakstā (droši vien, ka nākamā), bet tagad par ko citu.

Situācija pavisam triviāla. Braucām pa granteni, satikām akmeni, uzsitām pa to ar riteni un dabūjām mīkstu riepu. Vēl kādu brīdi pabraucām, līdz sadzirdējām dīvainu skaņu, apstājāmies malā apskatīt skādi un redzējām, ka uzreiz nekāda tālākbraukšana nebūs. Atkāpei – es pēc dabas esmu tāds attiecībā uz automašīnām dziļi ne-tehnisks cilvēks (zinu, ka tās pērk autosalonos vai autoplačos, divreiz gadā tām maina riepas, reizi gadā ved pārbaudīt uz CSDD; ja kaut kas rada diskomfortu, tad aizved pie vīriem, kas kaut ko saprot, un iedod saremontēt). Tāpēc mana pārliecība vienmēr ir bijusi tāda, ka, ja man pārsprāgs riepa, tad es izmantošu iespēju zvans draugam. Draugu atradīšu caur 1188 vai kādu tamlīdzīgu servisu.

Tā nu mēs stāvējām ceļmalā starp Auci un Bikstiem. Principā, ja ņem vērā, ka bija svētdiena – nekurienes vidū. Pusotras stundas laikā mums garām pabrauca, liekas, kādas piecas automašīnas.  Es atceros, agrāk jaunībā es pirmdienas rītā netālu no Rīgas nācu ar kājām no ezera no makšķerēšanas, nokavējis autobusu, domāju – varbūt mani kāds paķers savā automašīnā. Man garām pabrauca, droši vien, kādas divtūkstoš automašīnas, līdz viens tomēr apžēlojās. Izskatījās, ka šoreiz noteikti nevajadzēs ne ar vienu runāt…

Jā, riepu es tomēr apņēmos nomainīt. Vienmēr jau vieglāk ir gudri spriest par specializāciju un spēju vai nespēju kaut ko izdarīt, bet, kad stāvi ceļmalā vairāk kā 100km no mājām, saproti, ka vieglākais ceļš droši vien būs paņemt un pašam visu izdarīt. Plus vēl, ja bardačokā stāv grāmatiņa, kurā viss ir skaidrā angļu valodā uzrakstīts, rodas sajūta, ka tas nav nekas pārdabiski grūts.

Bet tad radās problēma. Četras skrūves ritenim ir parastās, bet viena ir speciālā, lai zagļi nevar noskrūvēt. Tajā vietā, kur vajadzēja būt speciālai atslēgai, man bija tukšums. Šī, teiksim tā, bija vilšanās. Caur 1188 atrastie draugi (palīdzība uz ceļa) piedāvājās manu problēmu atrisināt par vairāk kā 100 latiem, pie tam, viņiem pie mums būtu jābrauc no Rīgas (divas stundas kā minimums). Tuvējo pilsētu kontakttelefonus neviens necēla.

Un tad es sapratu, ka vajadzēs stādināt garāmbraucošos. Apstājās jau pirmais. Konstatēja, ka mana problēma ir liela, bet mēģināja sazvanīt savu paziņu, kuram varētu būt kāds rīks, kas spētu atskrūvēt speciālo skrūvi. Paziņa, diemžēl, nebija pieejams.

Nākamā automašīna neapstājās. Mazliet piebremzējot, novērtēja mūsu problēmu un izlēma, ka gan jau paši tiksim galā. Un šeit es atļaušos piezīmēt, ka tas nebija vietējais. Auto modelis viņam lika izskatīties pēc pilsētnieka.

Toties apstājās nākošais, šis gan bija vietējais. Tāpat novērtēja manu problēmu, vēl papildus konstatēja, ka šeit, lai arī kā gribētu, gan jau ka neviens man palīdzēt nevarēs, jo tādas mašīnas te nevienam nav. Tomēr mēģināja kādu sazvanīt, bet, diemžēl, arī viņš nebija pieejams. Likās jau – nu labi, ceļam teltis. Bet tad vēlreiz ieskatījāmies bagāžniekā, pārmeklējām to, un laipnais vietējais vīrs parādīja, ka – redz, kur ir! Tālākais jau bija puslīdz vienkārši, sevišķi, kad vēl man ar pāris padomiem palīdzēja.

Saprotiet, bieži vien priekšnosacījums nav, ka jums ir jāsaprot kaut ko no problēmas, lai varētu palīdzēt. Gan jau tas, kurš neapstājās, izdomāja, ka viņš arī riteņus mainīt neprot, tāpēc nav ko apstāties, bet, kā izrādījās, man vajadzēja tikai palīdzēt atslēgu atrast. Un vispār, bieži vien cilvēkiem nevajag palīdzību, bet tikai parādīt to, ka citiem rūp viņu problēma. Tad garastāvoklis kļūst mierīgāks, bet, kā zināms, mierīgāks cilvēks var daudz ko vairāk atrisināt.

It kā riepas incidents mazliet pabojāja ceļojumu, taču ieguvu vērtīgu pieredzi. Pirmā atziņa – es māku nomainīt riteni. Otrā atziņa – laukos dzīvo jauki un atsaucīgi cilvēki. Laukos ar savu problēmu nebūsiet vieni paši!

Raksts no DELFI par Latvijas iedzīvotāju alkohola patēriņa īpatnībām. Tātad, te būs daži citāti.

Trešā daļa jeb 33% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka pēdējā mēneša laikā lietojuši alkoholiskos dzērienus divas līdz trīs reizes [...]

Nedaudz mazāks iedzīvotāju skaits jeb 31% alkoholiskos dzērienus lietojuši vienu reizi mēnesī, bet 22% – vienu reizi nedēļā. Alkohola lietošanu ikdienā atzīst vien 2% aptaujāto.

Izskatās interesanti. Tajā ziņā, ka no šīs aptaujas ir iespējams izsecināt, cik alkohola viens Latvijas iedzīvotājs patērē vienā iedzeršanas reizē. Kā? Ņemam Excelim līdzīgu rīku un rēķinām.

Pieņemam, ka Latvijā ir 2 245 800 iedzīvotāji (to saka CSP). Ņemot šo skaitli, plus pieņemot, ka 2-3 reizes mēnesī ir vidēji divarpus reizes, sanāk, ka kopā gada laikā Latvijas iedzīvotāji 72 449 508 reizes lieto alkoholu. Viens cilvēks viena reize. 10 cilvēku tusiņš = 10 reizes.

Pieņemot, ka gada laikā “pa lielam” alkohola patēriņš nav mainījies, te būs cita nepieciešamā informācija no Apollo:

Latvijā viens iedzīvotājs gadā patērē 9,6 litrus absolūtā alkohola [...]

Pareizinot ar iedzīvotāju skaitu, sanāk 21 559 680 litri absolūtā alkohola.

Un tagad beigu aprēķins. Alkohols vienā reizē = kopējais alkohola apjoms / reizes. Sanāk apmēram 0.3 litri absolūtā alkohola vienā reizē.

Absolūtais tā kā būtu 100% spirta. Tātad, te būs ieskats, ko viens Latvijas iedzīvotājs patērē tajā reizē, kad ir nolēmis iedzert:

• apmēram 0.75l stiprā alkohola (degvīns, viskijs, brendijs utt.);
• apmēram 2.15l vīna;
• gandrīz precīzi 12 alus pudeles (0.5l).

Secinājums, domāju, no šī visa ir vienkāršs. Cilvēki, kad viņiem jautā par alkohola patēriņu, noklusē patieso apjomu.

Jeb arī, ja viss, tai skaitā mani aprēķini ir patiesi, tad, ņemot vērā šo citātu,

Vairāk nekā puse jeb 56% iedzīvotāju norāda, ka, lietojot alkoholu, izdzer vienu vai divas glāzes.

mēs varam izdarīt secinājumu, ka dzerts tiek no varen ietilpīgām glāzēm…

Mani tā kā interesē dažādas lietas dabā, kas nav vienkārši izskaidrojamas. Varam saukt to par mistiku vai kā tamlīdzīgi. Tāpat interesē visas tās lietas par cilvēka dzīvi saskaņā ar dabu. Reliģijas, filozofijas, ezotērika – tas viss liekas interesanti. Ne tā, ka izlasu konkrētu grāmatu, un tad uzreiz no tās secinu, kā ir pareizi, tā noteikti nē. Drīzāk lasu grāmatas, kurās katrā ir, iespējams, pausti pat pavisam atšķirīgi viedokļi, tomēr, apaudzējot savu prātu ar šādu informāciju, kaut kas pārklājas, kā rezultātā rodas savs viedoklis par kādu noteiktu tēmu.

Runājot par tā saucamo seno mistisko, ir interesanti palasīt par dažādām unikālām lietām pasaulē – Ēģiptes, Dienvidamerikas piramīdas, Stounhendža, kā tas viss ir it kā kopā ar Visumu strādājis. Nu, vienkārši, ir jebkāds viedoklis par šo tēmu interesants. Tāpēc nolēmu painteresēties, kas gan tepat Latvijā ir tāds par šo tēmu. Šiem pētnieciskajiem nolūkiem ieguvu dažas grāmatas par tā sauktajām svētvietām.

Pirmkārt, sāksim ar to, kas man nepatika. Es saprotu, autoriem Latvijas vietas liekas ārkārtīgi spēcīgas, nozīmīgas un tamlīdzīgi. Bet kāpēc vajag noniecināt visu pārējo pasauli? Pasludināt Pokaiņus par pašu svarīgāko vietu uz zemes, pie tam, neminot ārkārtīgi pārliecinošus iemeslus – tas nav priekš manis. Ir no kosmosa redzamas enerģētiskās anomālijas? Es speciāli ielādēju anomāliju karti, atradu kaut kur internetā. Ilgi sēdēju, pētīju, bet neko acīmredzamu neieraudzīju. Iespējams, nemācēju skatīties, bet tad vajadzēja grāmatā uzskatāmi un pārliecinoši ar bildēm parādīt, lai man pat doma nerastos meklēt pašam savu karti…

Latvija esot enerģētiski bagāta valsts, jo te visu vasaru ir smaržīgas puķes. Bet, atvainojiet, es biju Sicīlijā, tur maija sākumā viss bija vienos ziedos. Tur apelsīni vai mandarīni dod ražu vairākas reizes gadā. Mūsu meži esot vareni. Bet Amazones džungļiem, kamēr tur neielaiž balto cilvēku ar traktoru, arī nav nekādas vainas, ne? Tas, ko es gribu pateikt – es neapstrīdu, ka Latvija ir forša un enerģētiski bagāta zeme, taču nevajag pārspīlēt un noniecināt citus.

Toties tagad par labo. Ivara Vīka “Trejdeviņos Latvijas brīnumos” pirmais stāsts bija par Karaļa (Ķeveles) avotiem. Tas arī vienīgais, kas nonāca manā sarakstā kā vieta, kuru tiešām gribu redzēt. Stāsts ir tāds, ka tur no zemes iztek un kopā satek deviņi avoti. Protams, atkal kaut kur bija stāsts par to, ka nekur citur pasaulē tā nav, bet tas lai paliek uz tā sirdsapziņas, kurš ir visu pasauli krustu šķērsu izstaigājis. Galvenais ir tas, ka tie avoti ir deviņi (nevis septiņi, kā minēts norādītajā saitē), kas ir skaitījies laimīgs skaitlis mūsu senčiem (septiņi kā reizi esot bijis nelaimīgs), un tas, ka ūdens tiešām palīdzot. Pie tam, katra avota ūdens palīdz savā veselības jautājumā. Un, lai arī kā būtu ar to visu pasauli, vismaz tuvākajā apkārtnē vieta, kurā kopā satecētu deviņi avoti, nav atrasta, tāpēc ir vērts apskatīt un nobaudīt. Un, ja reiz tā ir tepat netālu…