Bilde: Hans-Peter / flickr.com
Pirms apmēram trīs mēnešiem rakstīju, ka vajadzētu pamēģināt meditēt. Galvenais iemesls, lai pamēģinātu “atslēgt domāšanu”, lai palīdzētu smadzenēm atpūsties. Protams, ka pēc trim mēnešiem es tagad par zen mūku kļuvis neesmu, toties ir nākušas klāt dažas atziņas un mazliet arī tāda kā minimāla pieredze.
Lotosa pozā vēl nesēžu. Es neesmu pārliecināts, ka tik stīvam cilvēkam kā man tas vispār ir iespējams bez ķirurģiskas iejaukšanās. Labi, protams, es pārspīlēju, bet trīs mēnešu laikā progress ir tikai tāds, ka smiltīs varu nosēdēt ar kājām krusteniski tā, ka vairs nesāp. Protams, ja sēžu pusstundu, kādu laiku sāp tad, kad pieceļos…
Pa šiem mēnešiem biju Zviedrijā, dažas dienas biju arī mazliet kalnos, kur nav šoseju, vilcienu, rūpnīcu, restorānu un vispār cilvēku bija pavisam maz. Toties bija viena sen neizjusta lieta – klusums! Es vienu vakaru uzkāpu kalnā, tā, ka viesnīcu knapi varēju saskatīt, cilvēka neviena, dzīvnieka neviena, putnu arī nebija. Apsēdos un klausījos. Un, ziniet, ko? Dzirdēju. Sīc ausīs. Nezināju, ka klusums mēdz sīkt. Un tad man radās jautājums – kas tas ir? Kaut kāda baltā skaņa, kas ir no ikdienas trokšņiem palikusi? Asins šalkoņa? Tā arī vēl nepapūlējos noskaidrot, bet sajūtas bija nepieredzētas. Droši vien tāpēc, ka tādā klusumā vēl nebiju bijis.
Nu, bet, ne jau par to stāsts. Stāsts par to, ka es vēl neesmu iemācījies “izslēgt domas”. Sēžu, skatos tālumā, bet galvā skan domas – par to projektu, par to dzīves situāciju, par to problēmu, par šo lietu. Un tik skan visu laiku. Un, ja jau visu laiku domāju, tad nav nekāda meditācija.
Un tad es netīšām grāmatveikalā uzskrēju virsū Maksa Haindeļa grāmatai “Rožkrustiešu mācība jautājumos un atbildēs”. Diezgan ātri viņu izlasīju, jo atbildes tur diezgan daudz atkārtojās. Respektīvi, uz vairākiem jautājumiem var būt viena un tā pati atbilde. Pati grāmata – nu, neteikšu, ka viena no pašām aizraujošākajām, kuras esmu lasījis, jo nav jau arī pārāk mūsdienīga. Galu galā, pats Haindelis jau 1919.gadā mira, kāds laiciņš nu jau ir pagājis, šis tas cilvēku saprašanā ir nācis klāt. Un, cik es saprotu, paši rožkrustieši nav tie, kas pieturas pie vienas vienīgas patiesības gadsimtiem ilgi tā, ka nu nekādā gadījumā to nedrīkst uzlabot, papildināt. Bet, var jau būt, ka es kļūdos.
Bet, ko es no šīs grāmatas ieguvu – priekš meditācijas ļoti labs vakara vingrinājums. Sēdi, atslābini visus muskuļus, relaksējies un izej cauri visiem dienas notikumiem apgrieztā secībā. Izjūti prieku par visu, ko ir izdevies labi paveikt, nožēlo visas sliktās lietas un apsoli censties labāk. Kāpēc apgrieztā secībā? Tāpēc, ka tādējādi ir vieglāk izprast cēloņu – seku likumu. Sākumā redzi sekas un tad saproti, kas ir bijis par cēloni šīm sekām. Un, kā mums ir labi zināms, cīnīties ar sekām ir nepareizi, ir jācīnās ar cēloni.
Vēl šiem pašiem rožkrustiešiem ir arī rīta vingrinājums, bet ar to es vēl līdz galam neesmu ticis skaidrībā, tāpēc par to gan jau citreiz.
