Brīvdienu atpūta

Tomāti pie manis nodzīvoja 54 dienas. Šodien eksperimentu beidzam, jo viņi izskatās pēc tādiem, kurus es noteikti salātos negriezīšu.

Ja tā pavisam godīgi un no sirds, es cerēju, ka viņi pie manis būs vismaz pusgadu. Var jau būt, ka nepareizā laikā pirku, vajadzēja kaut kad mazāk sezonā, janvārī, piemēram. Nu, visas iespējas izmēģināt citreiz. Bet, nu, 54 dienas arī nav slikti, ne?

Nu, un, lai nebūtu tā vienkārši – sabojājās, izmetām – izpreparēju eksperimenta rezultātus beigās tā pamatīgāk. Pirmkārt, “neskartā” bilde – tas pa kreisi ir palodzes tomāts, bet pa labi – ledusskapja tomāts. Tas ledusskapī sākumā izskatījās, ka dzīvos sliktāk, bet, kā redzēsim vēlāk, beigās dažas nianses ir labākas.

Nu, tātad, pārgriezu. Rezultāts tāds, ka no tā, kas dzīvoja ledusskapī, varētu mazlietiņ salātus uztaisīt, ja drosmes būtu, jo viena puse uz aci tīri laba izskatījās. Otra puse, kur tas melnums bija, gan neizskatījās pārāk kārdinoša…

Bet, kā jau es iepriekš minēju, tas melnais nebija nekāds puvums, bet, liekas, ka slimība kaut kāda, kas liek secināt, ka, ja nebūtu piemeties, varētu vēl ilgāk pie manis uzturēties. Bet, kas to lai zina, es neesmu nekāds biologs.

Toties otrs tomāts, ja vēl būtu kādu laiku neaiztikts, būtu par rozīni pārvērties. Žuva, kamēr vienā malā pārplīsa, tad arī izdomāju beigt.

Toties, kas viņā iekšā darījās! Sēklas bija sākušas dzīt asnus. Nu, bezmaz kā tādi kartupeļi. Traks var palikt. Vēl mazliet un baigi veselīgie salāti būtu sanākuši.

Kādi ir mani secinājumi pēc eksperimenta? Tādi, ka tas, ko jums mācīja skolā botānikā, nav vairs 100% taisnība. Un tādi, ka es nezinu, kādas sekas izraisa tas, ka es kaut ko tādu ēdu. Bet var jau būt, ka es, ja ēdīšu ilgi saglabājošos tomātus, arī pats ilgi saglabāšos? Tik jautājums – virs zemes, vai zem zemes.

Labi, bet tas viss pa lielam ir tādas neprofesionāļa pārdomas. Vienīgais, ko es droši zinu, ir tas, ka tie tomāti, kas ātrāk sapūst, tie garšo labāk. Tie, kas piemājas siltumnīcā aug. Pie tam – nesalīdzināmi labāk! Gaidām ražu!

Nākamā būs mākslas bilde. Fotosesija ar mēnesi veciem tomātiem. Vienīgi es 22.maijā, kad viņiem aprit tieši mēnesis, kopš dzīvo pie manis, nebūšu ar viņiem kopā, tāpēc fotografēšu dienu vēlāk.

Bet tagad – 28.diena. Nav slikti.

Tas, kurš dzīvo ledusskapī, ir ieguvis mizas nomelnēšanu (pats nupat terminu izdomāju) par apmēram 15 procentiem. Es neesmu nekāds biologs, bet man liekas, ka tā ir slimība kaut kāda, jo man liekas, ka viņš nepūst. Tā melnā daļa ir cieta, stingra. Es esmu redzējis pūt sākušus tomātus, viņi ir vairāk uz brūno pusi.

Savukārt tas, kurš pavada dienas uz palodzes – man liekas, ka viņš saulē sāk izbalēt. Patiešām – es domāju, ka viņš sāk palikt caurspīdīgs. Bet viens ir skaidrs. Dzīves gudrība, kas man tika iemācīta bērnībā – noliec negatavu tomātu uz loga saulē, lai nogatavojas – vai nu nestrādā nemaz, jeb arī man ir jābūt ļoti, ļoti pacietīgam.

Jā, es zinu, varēju taču paņemt normālu fotoaparātu un nobildēt savus tomātus normālā kvalitātē, bet es slinks esmu. Uz mēneša dzimšanas dienu noteikti nofotografēšu labākā kvalitātē, varbūt pat mēģināšu kādu māksliniecisku vērtību radīt…

Tomātiem šodien ir 16.diena. Ir sliktas ziņas. Tas, kurš dzīvo ledusskapī, ir saķēris kādu kaiti, kas izpaužas divos melnos plankumos. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka viņam ir auksti, vai tāpēc, ka gaismas nepietiek.

Savukārt otrs, kurš dzīvo uz palodzes lieliskos apstākļos, nav izmainījies nemaz. Vienu brīdi man likās, ka viņš ir saulē pat izbalējis, bet varētu būt, ka tās tomēr ir tikai manas iedomas.

Turpinām novērot.

Vispār jau es nezinu, vai, ņemot vērā mums pieejamo tomātu konsistenci, ir pareizi kaut ko šādu ieteikt. Bet, nu, varat recepti pierakstīt un uzglabāt līdz vasarai, kad tiks piedāvāts kaut kas mazāk ķīmisks.

Recepte tiešām pavisam vienkārša. Pagatavot šādus salātus var piecās minūtēs, ieskaitot sastāvdaļu atrašanu un nomazgāšanu. Bet tomēr, iespējams, ka īsākā laikā.

Ņemam mocarellas sieru, sagriežam. Ņemam tomātus, sagriežam. Tomātu šķēlēm jābūt apmēram tik pat daudz, cik mocarellas šķēlēm. Kārtojam uz šķīvja šādā secībā – viena šķēle tomāta, viena šķēle mocarellas. Var arī otrādi. Ja skaits nesakritīs precīzi, tas nekas.

Tad ņemam olīveļļu un uzlejam pa virsu. Tik, cik vēlaties. Ja nevēlaties vispār, varat iztikt. Un vēl pa virsu vai nu kaltētu, vai svaigu baziliku. Baziliks ir svarīgāks par eļļu.

Un viss. Tik vienkārši. Vasarā šādus salātus varu ēst gandrīz katru dienu. Ziemā gan nē. Ziemā tomāti pēc tomātiem negaršo.

Nosaukums šim ēdienam ir “Insalata Caprese” – Kapri salāti. Bet dabūt viņus var praktiski jebkurā restorānā visā Itālijā. Bet varbūt nosaukumam ir kaut kāda dziļāka doma apakšā, jo tomēr garšīgāko Insalata Caprese es esmu dabūjis pavisam netālu no Kapri salas – tā paša Neapoles līča Iskjas (Ischia) salā. Droši vien būtu pamēģinājis arī pašā Kapri, ja vien tur būtu mazāk tūristu. Tūristu pārpilnība vienmēr liek domāt, ka “eh, gan jau nebūs tas…”.

Maniem tomātiem šodien ir piektā diena pie manis. Tas pa kreisi vēl joprojām dzīvo uz palodzes, bet otru es uz brīdi izņēmu no ledusskapja, lai viņš varētu piedalīties šajā fotosesijā.

Es, diemžēl, nespēju izpētīt tomātu emocionālo stāvokli, bet liekas, ka fiziski pēc gandrīz nedēļas paviršas glabāšanas tomāti nav mainījušies praktiski nemaz. Vēl neizdarīsim nekādus secinājumus, vienkārši turpināsim gaidīt un novērot.

Iepazīstieties – šodien es ieguvu divus tomātus, kuri kādu laiku pie manis uzkavēsies. Ieguvu es viņus veikalā Sky, cena par kilogramu bija kaut kāda vidējā, nosaukums “tomāti plūmes zaros”, izcelsmes valsts Nīderlande. Tas pa kreisi aizgāja dzīvot ledusskapī, bet tas pa labi turpmāk mitināsies uz palodzes. Atvainojos par bildes slikto kvalitāti, bet tādi nu tuvplāni pie vidēji labas gaismas ar manu HTC sanāk…

Mērķis ir noskaidrot, cik ilgi dzīvo šie tomāti. Respektīvi, cik ilgi tie saglabājas nesabojājušies. Reiz jau mums mājās bija viens tāds, kurš tika netīšām aizmirsts, un, kad par viņu atcerējāmies, sapratām, ka vienādā paskatā viņš ir saglabājies jau ļoti daudz mēnešus. Bet, nu, precīzu datu par viņa vecumu man nav, tāpēc tagad sākšu eksperimentu un visu gaitu fotografēšu un pierakstīšu, ko redzu.

Vasarā, tomātu sezonā, ja paņemam tomātu no siltumnīcas, sabojājas viņš parasti pāris dienās. Es nezinu, cik ilgi šie izvilks, bet skaidri zinu, ka pēc pāris dienām tie vēl būs tādi paši kā šodien.

Tātad, sākam. 22.04.2010 – abu tomātbrāļu dzimšanas diena. Skatīsimies, par ko viņi kļūs savas dzīves laikā. Sekojiet līdzi!