Foto: a/s Brīvais vilnis publicitātes foto
Tad, kad es braucu ceļojumā uz kādu valsti pie Vidusjūras vai Atlantijas okeāna, es cenšos uz ceļojuma laiku pārtikt, cik vien iespējams, no jūras produktiem. Tas arī ļoti labi sanāk, jo izvēle ir milzīga. Dažādas zivis, garneles, kalmāri, astoņkāji utt. Pagatavošanas veidi arī visdažādākie. Pa nedēļu noteikti nespēj apnikt.
Savukārt Zviedrijā ir savādāk. Zviedriem tradicionālais zivju pasniegšanas veids ir nevis ceptas, grilētas vai kā tamlīdzīgi, bet, nezinu, kā lai to raksturo – marinētas vai kādas, bet – aukstas. Arī pagatavošanas veidi ir daudz un dažādi, bet tomēr nedēļu ar tādām aukstām uzkodām var arī neizturēt.
Un tad ir ikdiena. Jūras zeme Latvija ar jūras robežu apmēram 500km garumā. Salīdzinājumam – Madeiras salas krasta līnija ir apmēram 150km gara, un nav tā, ka tur jebkurā vietā var jūrā iestumt laivu.
Cik bieži mēs šeit Latvijā ēdam zivis? Es teiktu, ka nedaudz. Un – kādas? Liekas, ka norvēģu lasi esam patērējuši tik daudz, ka, ja ne acis sarkanas jau ir palikušas (citāts no viena no PLL “diskusiju šoviem”), tad vismaz šī zivs ir kļuvusi par tik pat vienkāršu ēdienu kā cūkgaļa.
Pa TV nesen redzēju, ka viens kaut kāds (laikam) slavens krievs stāstīja, cik ļoti viņam garšo šprotes, ka viņš tās ēd katru rītu, ka viņam diena nevar sākties, ja nav dabūjis šprotes. Viņš ir no tiem, kas nekad neatbalstīs ekonomiskās sankcijas pret mums, jo tad viņam tiks atņemtas viņa šprotes.
Bet mēs paši? Es arī tagad vasarā, ja ne katru dienu, tad ļoti bieži šo zivju ēdienu ēdu brokastīs. Ražotāji un receptes arī ir daudz un dažādas, taču vislabākās tomēr liekas klasiskās, bez kādām speciālām diļļu, citronu vai kādām citām piedevām. Un pēdējo reizi, kad biju veikalā, paņēmu vēl dažas bundžas ar zivīm, kas likās interesantas. Tā teikt, sākšu atklāt mūsu ražotāju pagatavotos jūras produktus.
Un tad es tagad domāju. Kā tas tā nākas, ka man šīs lietas ir “jāatklāj”? Manā bērnībā taču bija daudz un dažādu visādu konservu. Eļļā, savā sulā, tomātu mērcē. Bez asakām un ar asakām, kuras bija tik mīkstas, ka nebija ārā jālasa. Un toreiz visi šos ēdienus pirka un ēda. Pārgājienos un laivu braucienos noteikti līdzi bija “tūristu brokastis”, bet vienmēr līdzi bija arī zivju konservi. Kurā brīdī tas viss pazuda un mēs pārgājām uz krāsotajiem lašiem?
Es saprotu, ka daži tagad “diskusijās” biedē, ka Latvijas zivsaimniecībai draud posts un negals dēļ starptautiskajām sazvērestībām un Eiropas regulām. Tomēr, es neesmu pārliecināts, ka tas ir īstais iemesls. Regulas neko neizregulēs, jo, galu galā, mēs dzīvojam demokrātijā, kurā ir iespējams, ja ne ar balsošanu, tad ar pietiekoši skaļu kliegšanu daudz ko panākt. Galvenais jautājums paliek vienkāršs – vai vidējam latvietim vispār ir nepieciešama mūsu zivsaimniecība, ja viņš lepni paceltu galvu pasoļo garām mūsu pašu šprotēm un reņģēm, lai izvēlētos kaut ko “eksotiskāku”? 30 tūkstoši eiro par sagrieztu laivu zvejniekam vienkārši ir pieklājīga kompensācija par to, ka viņa darbs viņa kaimiņam nav vajadzīgs.
Domāju, ka būtu vērts pamainīt attieksmi, nevis atkal meklēt ārējo ienaidnieku, kurš ir vainojams pie mūsu nelaimēm…
