kafijaPirms gadiem septiņiem es kafiju nedzēru vispār. Tas bija laiks, kad visapkārt parastais veids (birojā, mājās), kā dzert kafiju bija – uzliet ūdeni uz biezumiem, atstāt ievilkties, tad pārliet citā krūzē. Jeb arī dzert no tās pašas, līdz biezumi sāk traucēt to darīt. “Advancētāka” metode bija tā saucamā French Press, kad biezumus ir iespējams izolēt ar speciāla trauka palīdzību.

Kafiju nedzēru es vienkāršu iemeslu dēļ. Negaršoja. Nebija vērts tā cīnīties, ja rezultāts neapmierināja.

Bet tad es nonācu Romā. Un tur es sāku dzert kafiju, neesmu beidzis līdz šim brīdim. Un sāku es tieši ar espresso.

Espresso ir tāds interesants dzēriens. Tas pilnīgi neatbilst latvieša priekšstatam par dzērienu – tādu, ko var dzert pie pusdienām. Jāpiezīmē, ka itāļiem nemaz tāda doma nerodas, ka kafiju varētu dzert pie pusdienām. Pēc – jā, vienmēr, bet ne pusdienu laikā. Pie pusdienām dzeršanai ir domāts vīns un ūdens. Pie tam, ūdens normālā daudzumā, nevis kā pie mums – 0.25l pudelīte. Bet tas ir cits stāsts.

Romā toreiz espresso bija kā tāds labs dopings. Apskatījām pilsētu, ik pa brīdim iegriezāmies tādā mazā iestādītē, ko varētu nosaukt par kafijas bāru, lai iegūtu papildus enerģiju. Maza krūzīte, 10-15 minūtes pasēdēt, un tad atkal ir spēks. Spēks būtu ilgāku laiku, bet kafija ir tik laba, ka gribas iegriezties biežāk. Prot viņi pagatavot – nav nepatīkami rūgta, nav skāba. Nezinu, vai vainīgs ūdens, vai kafijas šķirne, vai pareiza pagatavošana, bet izdodas labi. Rīgā būs 50/50 iespējamība, ka būs vilšanās, bet tur ir gandrīz 100% garantija, ka būs labi. Droši vien tāpēc, ka itāļi saprot, kas ir laba kafija, viņiem neiesmērēsi sliktu vairāk kā vienu reizi…

Kafijas bāros iepirkšanās arī ir savādāka, nekā mums pierasts. Aizej pie kases, pasaki un espresso (vai jebko citu, ko sirds kāro), samaksā, dabū čeku un ej pie bāra, kur bārmenis pagatavos. Ātri, ērti un lēti. Ja vēlies apkalpošanu, jāiet sēdēt attiecīgā zonā. Tur kafija būs dārgāka, jo viesmīlim taču alga ir jāmaksā. Un vēl – ja pats nopirksi kafiju, bet iesi sēdēt zonā, kurā apkalpo pie galdiņiem, nāksies samaksāt starpību. Man tā gadījās Neapolē. Protams, arī to var saprast – ekonomikā tas saucas “negūtie ienākumi” – tu aizņem galdiņu, pie kura varētu apsēsties kāds, kurš pasūtītu kafiju viesmīlim. Ir jāmaksā par vietu. Pakalpojums nāk komplektā.

Jā, nobeigumā vēlreiz apgalvošu – kafija Itālijā ir bijusi laba jebkurā vietā, kur esmu mēģinājis. Reiz ceļojām uz Itālijas dienvidiem caur Romu. Nolaidāmies lidostā, nokļuvām Romas stacijā uz nākamo vilcienu, kamēr gaidījām to, paņēmu pirmajā iespējamā vietā vienu espresso. Smarža, garša, mmm… Sono tornato!