Laukos nepazudīsiet!

Bieži var dzirdēt – ak šausmas, ja man ar mašīnu kaut kas notiek laukos, kur reizi stundā kāds brauc garām, tad gan ir liela problēma! Es esmu pārliecināts, ka nebūs vis. Laukos nepazudīsiet. Lielpilsētā gan varat sākt baiļoties. Bet labāk par visu no sākuma.

Izdomājām izmantot brīvdienas un izbraukt ekskursijā. Solīja sliktu laiku, bet, kā zināms, solīts makā nekrīt, kā rezultātā praktiski visu dienu bija patīkami silts. Tā kā manā vietu, kuras vēlos apmeklēt, sarakstā ir ne tikai tālas vietas, bet arī tuvākas – Ķeveles avoti, devāmies Zemgales virzienā. Kā tur bija, vai bija vērts utt. – par to citā rakstā (droši vien, ka nākamā), bet tagad par ko citu.

Situācija pavisam triviāla. Braucām pa granteni, satikām akmeni, uzsitām pa to ar riteni un dabūjām mīkstu riepu. Vēl kādu brīdi pabraucām, līdz sadzirdējām dīvainu skaņu, apstājāmies malā apskatīt skādi un redzējām, ka uzreiz nekāda tālākbraukšana nebūs. Atkāpei – es pēc dabas esmu tāds attiecībā uz automašīnām dziļi ne-tehnisks cilvēks (zinu, ka tās pērk autosalonos vai autoplačos, divreiz gadā tām maina riepas, reizi gadā ved pārbaudīt uz CSDD; ja kaut kas rada diskomfortu, tad aizved pie vīriem, kas kaut ko saprot, un iedod saremontēt). Tāpēc mana pārliecība vienmēr ir bijusi tāda, ka, ja man pārsprāgs riepa, tad es izmantošu iespēju zvans draugam. Draugu atradīšu caur 1188 vai kādu tamlīdzīgu servisu.

Tā nu mēs stāvējām ceļmalā starp Auci un Bikstiem. Principā, ja ņem vērā, ka bija svētdiena – nekurienes vidū. Pusotras stundas laikā mums garām pabrauca, liekas, kādas piecas automašīnas.  Es atceros, agrāk jaunībā es pirmdienas rītā netālu no Rīgas nācu ar kājām no ezera no makšķerēšanas, nokavējis autobusu, domāju – varbūt mani kāds paķers savā automašīnā. Man garām pabrauca, droši vien, kādas divtūkstoš automašīnas, līdz viens tomēr apžēlojās. Izskatījās, ka šoreiz noteikti nevajadzēs ne ar vienu runāt…

Jā, riepu es tomēr apņēmos nomainīt. Vienmēr jau vieglāk ir gudri spriest par specializāciju un spēju vai nespēju kaut ko izdarīt, bet, kad stāvi ceļmalā vairāk kā 100km no mājām, saproti, ka vieglākais ceļš droši vien būs paņemt un pašam visu izdarīt. Plus vēl, ja bardačokā stāv grāmatiņa, kurā viss ir skaidrā angļu valodā uzrakstīts, rodas sajūta, ka tas nav nekas pārdabiski grūts.

Bet tad radās problēma. Četras skrūves ritenim ir parastās, bet viena ir speciālā, lai zagļi nevar noskrūvēt. Tajā vietā, kur vajadzēja būt speciālai atslēgai, man bija tukšums. Šī, teiksim tā, bija vilšanās. Caur 1188 atrastie draugi (palīdzība uz ceļa) piedāvājās manu problēmu atrisināt par vairāk kā 100 latiem, pie tam, viņiem pie mums būtu jābrauc no Rīgas (divas stundas kā minimums). Tuvējo pilsētu kontakttelefonus neviens necēla.

Un tad es sapratu, ka vajadzēs stādināt garāmbraucošos. Apstājās jau pirmais. Konstatēja, ka mana problēma ir liela, bet mēģināja sazvanīt savu paziņu, kuram varētu būt kāds rīks, kas spētu atskrūvēt speciālo skrūvi. Paziņa, diemžēl, nebija pieejams.

Nākamā automašīna neapstājās. Mazliet piebremzējot, novērtēja mūsu problēmu un izlēma, ka gan jau paši tiksim galā. Un šeit es atļaušos piezīmēt, ka tas nebija vietējais. Auto modelis viņam lika izskatīties pēc pilsētnieka.

Toties apstājās nākošais, šis gan bija vietējais. Tāpat novērtēja manu problēmu, vēl papildus konstatēja, ka šeit, lai arī kā gribētu, gan jau ka neviens man palīdzēt nevarēs, jo tādas mašīnas te nevienam nav. Tomēr mēģināja kādu sazvanīt, bet, diemžēl, arī viņš nebija pieejams. Likās jau – nu labi, ceļam teltis. Bet tad vēlreiz ieskatījāmies bagāžniekā, pārmeklējām to, un laipnais vietējais vīrs parādīja, ka – redz, kur ir! Tālākais jau bija puslīdz vienkārši, sevišķi, kad vēl man ar pāris padomiem palīdzēja.

Saprotiet, bieži vien priekšnosacījums nav, ka jums ir jāsaprot kaut ko no problēmas, lai varētu palīdzēt. Gan jau tas, kurš neapstājās, izdomāja, ka viņš arī riteņus mainīt neprot, tāpēc nav ko apstāties, bet, kā izrādījās, man vajadzēja tikai palīdzēt atslēgu atrast. Un vispār, bieži vien cilvēkiem nevajag palīdzību, bet tikai parādīt to, ka citiem rūp viņu problēma. Tad garastāvoklis kļūst mierīgāks, bet, kā zināms, mierīgāks cilvēks var daudz ko vairāk atrisināt.

It kā riepas incidents mazliet pabojāja ceļojumu, taču ieguvu vērtīgu pieredzi. Pirmā atziņa – es māku nomainīt riteni. Otrā atziņa – laukos dzīvo jauki un atsaucīgi cilvēki. Laukos ar savu problēmu nebūsiet vieni paši!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.