Viena no patiešām interesantām lietām ir cilvēku bailes ceļošanas laikā no pašu iedomātiem “faktiem”. Šie fakti nav izskaidrojami ar loģiku, toties tie pastāv, pie tam – uz tiem balstoties citi pat pamanās taisīt biznesu.
Patiesība ir tāda, ka, ir viegli, ja ne pavisam sabojāt, tad noteikti padarīt mazāk patīkamu savu ceļojumu, ja pie šiem stereotipiem pieturās un tic tiem no visas sirds. Apskatīšu dažus no tiem, varbūt došu jums iemeslu mazliet kritiski padomāt par to, ko esat dzirdējuši.
Sāksim ar nekaitīgāko. Parīzieši un vispar francūži ir iedomīgi, angliski nerunā, tūristus viņi nemīl.
Pirmkārt, kas jums vispār liek kādam teikt, ka jūs esat tūrists? Izturieties normāli. Jā, man liekas, ka ir pasaulē kaut kāds speciāls tūristu ģērbšanās stils (apmēram – šorti brūni, mazliet virs ceļa, jostasvieta virs nabas, galvā pēc iespējas nonēsātāka cepure, kaklā – ievērojiet, kaklā, nevis pār plecu – fotoaparāts), bet tā nevajadzētu ģērbties. Jūs vienkārši izskatīsieties smieklīgi, un jūs nemīlēs tieši par to, nevis par to, ka esat tūrists.
Otra lieta, kas neraisa mīlestību, ir uzvedība. Katrā zemē ir pieņemtas kaut kādas noteiktas uzvedības normas. Parīzē restorānā, ja gribat, lai jūs apkalpo ātri, tā arī pieklājīgi palūdziet, jums neatteiks. Pretējā gadījumā – viņiem ir pieņemts sēdēt ilgi un viņi paliks dusmīgi, ja viņus apkalpos ātri.
Valoda. Nez vai jums patiktu, ja ar jums bez prasīšanaas sāktu runāt svešvalodā, pie tam ar tādu sejas izteiksmi, kurā ir pārliecība, ka jums šo valodu vienkārši ir jāmāk. Nav taču grūti iemācīties dažas frāzes. Bonžūr, parlevuzanglē, mersī. Pamēģiniet arī iemācīties tās izrunāt daudz maz pareizi. Gan jau par jums apžēlosies.
Mana pirmā pieredze ar franču valodu Parīzē bija Monparnasas tornī, kur man palūdza runā angliski, lai arī es ļoti centos.
Un vēl. Nevajag cerēt uz lielu mīlestību pret jums, kad mēģināsiet nopirkt dažu eiro vērtu metro biļeti ar 100 eiro banknoti. Tātad, ievērosiet pamatlietas, nebūs problēmu. Nepatika pret cilvēkiem ir nevis tāpēc, ka viņi ir tūristi, bet tāpēc, ka viņi stulbi uzvedas.
Otra lieta ir par ceļošanai bīstamām vietām. Kronis visam, protams, ir, kad cilvēks baidās braukt komandējumā uz Pēterburgu, jo pirms tam ir rūpīgi skatījies ziņās, ka Krievijā latviešus nemaz nemīl, viņi labprāt katram satiktajam iedotu pa galvu. Es tajā laikā tieši Pēterburgā ar savu ievērojamo akcentu pirku telefona karti, “ar kuru var uz Latviju piezvanīt”, neviens no tiem, kas mani dzirdēja, neizrādīja nekādas emocijas. Droši vien nebija mūsu ziņas skatījušies.
Vēl labs gadījums bija Turcijā. Tur mums tūroperators jau trasfēra autobusā visiem pastastīja, ka uz ielas tiek pārdotas ekskursijas, bet tās pirkt ir ārkārtīgi bīstami, jo, visticamāk tie ir teroristi, kas jūs nolaupīs. Tai vietā jums, protams, ir jāizvēlas pirkt ekskursijas no viņiem par trīsreiz augstāku cenu. Tas nekas, ka beigās visi būs vienā autobusā – gan tie, kas pirka uz ielas, gan tie, kas pirka viesnīcā.
Un vēl, tai pašā Turcijā cilvēkiem kaut kādu iemeslu dēļ ir bail iznomāt automašīnas un ceļot pašiem. Tā teikt, gan jau ka pa ceļam nolaupīs, aplaupīs, vai ko citu šausmīgu nodarīs. Bet, ja padomājam loģiski – vai kāds vispar piedāvātu iznomāt automašīnas, ja būtu tik šausmīgi? Neizklausās pēc laba biznesa – iedod tūristam automašīnu, bet viņu ar visu auto nolaupa terorists. Vieni zaudējumi.
Nevajag, protams, peldkostīmos pa Afganistanas kalniem staigāt, bet pārējās “briesmas” tomēr labāk ar vēsu galvu kritiski izvērtēt.
Vēl par autobraukšanu. “Pie mums te visi brauc kā nenormāli, jums labāk būtu vai nu braukt ekskursijās ar mūsu autobusu, jeb arī iznomāt automašīnu ar šoferi.”
Es braucu pie stūres Sicīlijā; principā, ja ticam stereotipiem, viena no bīstamākajām vietām autobraucējiem. Pirmo pusstundu vai stundu bija tā jocīgi, kamēr piešāvos. Bet pēc tam es jutos pat drošāk, nekā Rīgā. Saprotiet, tur ir tikai jāiekļaujas plūsmā un jābrauc tāpat kā visiem pārējiem. Un, kad es skatījos, kā brauc sicīlieši, man bija pilnīgi droša sajūta, ka viņi zina, ko dara. To es ne vienmēr varu teikt par Rīgas autobraucējiem.
Bilde no raksta par to, kā tūristu savainoja avārijā. Pārsprāga aizmugurējā riepa, zaudēja kontroli pār automašīnu. Nekas tāds, ko nevarētu panākt šeit pat pa ceļam uz darbu. Bet tāpēc jau neatsakāties no automašīnas? Jā, un vēl, ir taču dzirdēts arī, kā autobuss ar tūristiem no kalna noveļas? Tā pasaule ir briesmu pilna!
5 comments
nu, vispār jau arī t.s. pieņēmums, ka viņi, piemēram, lēni ēd, arī ir tas pats stereotips! arī Latvijā īstā restorānā neskries pēc 3 minūtēm visu salikt galdā, jo nevis latviešiem ir pieņemts ēst lēni, bet tā ir restorānu etiķete. un tas nav atkarīgs no valsts.
un katrai tautai savi likumi, savas paražas, ko nevajag jaukt ar stereotipiem. un angliski Francijā tiešām runā daudz nelabprātāk kā skandināvu valstīs, kur pat katra WC tantiņa prot angliski. gluži vienkārši arī vēsturisku iemeslu dēļ. kā, piemēram, Igaunijā apkalpojošs personāls kafejnīcā nebūt nealkst runāt krieviski, jo viņi apzinās, ka tā vēstures daļa bija nepatīkama…Kāpēc izlikties, ka vēl ir zem Krievijas spiedoga? (ko nevar teikt par Latviju)
Laura, Skandināvijā katra WC tantiņa runā angliski nevis tāpēc, ka tādas ir paražas, bet gan tāpēc, ka tur visas filmas un citus raidījumus pa TV rāda oriģinālvalodā, kas nospiedošā vairākumā ir angļu valoda. Turpretim Francijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā viss ir nodublēts tā, ka neko cauri dzirdēt nevar.
Savukārt igauņi un krievu valoda ir atsevišķs stāsts, par kuru es varu diezgan uzvilkties. Redzi, arī tai pašā Krievijā cilvēki ir dzīvojuši diezgan nepatīkamā vēstures daļā, viņi, starp citu, arī piedalījās šīs pašas varas gāšanā, nav tā ka ar komunisma varas gāšanu nodarbojās tikai pakļautās citas tautas. Un tad ko viņiem – arī krieviski vairs nerunāt, kaunēties par savu valodu? Jebkuras (jebkuras!) valodas prasme ir vērtība un, ja cilvēks ar tūristu nesarunājas viņa valodā, neskatoties uz to, ka pārvalda viņa valodu, liecina tikai un vienīgi par šī cilvēka aprobežotību.
Par igauņiem piekrītu, ka tas ir pretīgi, ka kaut kādus vēstures notikumus projicē uz lietām, kas ar to pavisam nav saistītas.
Tomēr rakstā dažām lietām arī nepiekritīšu – nav viss tik melnbalts. Reti kurš svešinieks valstī, kur ir pavisam cita kultūra spēs lieliski iekļauties pūlī un izskatīties ļoti neuzkrītoši. Galvenais, lai tiek ievērotas elementāras pieklājības robežas (piemēram, dažās valstīs nebūtu jābūt pārāk atkailinātiem), taču mēģināt sakļauties ar pārējiem ar domu, lai tikai neizskatītos smieklīgi – tas jau uzliek papildus spriedzi. Manuprāt svarīgi, lai tūrists pats jūtas komfortabli. Turklāt tūristiem atšķirībā no vietējiem, ir savādāks dienas režīms, kas arī atstāj iespaidu uz apģērbu un aksesuāru esamību.
Didzi, te būs apģērba piemērs:
http://2.bp.blogspot.com/-qrVgrPgltfI/To-rZPB20tI/AAAAAAAAAPQ/O9_ftx6L6j4/s1600/touristas.jpg
Te nav dienas režīms pie vainas… Un šitie vēl ir labi saģērbušies.
Tūristi pensionāri ne tā vien reizēm saģērbjas 🙂 Tomēr tam jau nu nevajadzētu būt par iemeslu, lai tūristu izsmietu vai kā citādi nemīlētu. Galvenais apzināties, ka viņš neskatoties uz savu paskatu, valstī ieved un iztērē naudu.
Tā arī ir lielo tūrisma citadeļu problēma, ka viņi ir izlutināti ar tūristu pūļiem un viņiem tie jau ir apnikuši – tāpēc arī attieksme ne vienmēr tā labākā. Viņi lieliski saprot, ka tūristu plūsma neapstāsies pat tad, ja viņi nebūs pietiekami laipni.