Latvijas tūrisma iespējas

Pirmkārt, es nekādā ziņā nepretendēju uz tūrisma profesionāļa un speciālista statusu. Tik vien man ir tas veikums šajā jomā kā online rezervācijas sistēmas izveide un Latvijas unikālo vietu un lietu apkopošana. Bet es sevi ieskaitu kategorijā “kaut kur esmu bijis, šo, to esmu redzējis”, pie tam, vienmēr esmu salīdzinājis ārzemēs redzēto ar mājās pieredzēto, tā ka kaut kāds viedoklis man ir izveidojies.

Tāpat es saprotu, ka šī tēma nav vienā rakstā ietverama un atrisināma. Es vienīgi ceru, ka varbūt pasviedīšu kādu labu ideju, kas varētu noderēt. Bet varbūt turpināsim šo tēmu plašāk. Bet varbūt kaut kas no tā visa pavisam netīšām sanāk.

Tātad, pirmkārt, par manu pārliecību. Es uzskatu,ka ir vērts konkurēt ar citiem, ja tev ir vai nu labākais produkts, vai arī unikāls produkts. Tikai ar cenu nav vērts, jo vienmēr var uzrasties vēl kāds lētāks. Šis ir atsevišķa stāsta vērts, tāpēc paliksim pie šī apgalvojuma, kurš arī ir mans viedoklis.

Jāsaka, ka ir manīts, ka mēs mēģinām sevi pozicionēt dažās lietās kā unikālus, kurus patiešām ir vērts redzēt. Bet – paliek jautājums, vai tā patiešām ir? Piemēram, Dziesmu svētki. Es nesen dzirdēju Rick Steves podkāstā raidījumu par Igauniju. Tajā igauņu gide stāstīja par precīzi tādiem pašiem unikāliem dziesmu svētkiem Igaunijā. Divas tautas dzīvo viena otrai blakus un izliekas, ka šādi svētki ir tikai tai unikāli.

Tāpat esam dzirdējuši, ka Latvija esot dikti, dikti zaļa valsts. Ka mēs te veselīgi ēdam utt. Fakts. Nupat biju Zviedrijā, tur Stokholmā parastā lielveikalā varat izvēlēties, vai konservus ņemt parastos (bonduelle, šmonduelle), vai ekoloģiskos. Nevis specializētā veikalā, bet lielveikalā. Parādiet, lūdzu, kurā Rīgas lielveikalā iepērkoties, es varu sev pagatavot ekoloģiskas vakariņas. Nu,labi, kaut vai salātus.

Patiesībā, par ēšanu un unikalitāti vispār labāk nesākt runāt. Kad man zviedru draugi saka, ka ir forši, ka mums latviešiem ir tāds lidiņš, kur aiziet nobaudīt latviešu tradicionālo virtuvi, man raudāt gribas. Tad jau vāciešiem nekur tālu nav jābrauc, tādu “latviešu virtuvi” viņi var katru dienu baudīt.

Un tā mums iet ar to identitāti un unikalitāti. Ne tikai tūrismā, kur ir “Rīga – mazā Parīze”, “Sigulda – Vidzemes Šveice”, “Sabile – Kurzemes Šveice”. Mums arī jebkurš jauns tehnoloģiju produkts ir potenciāla Latvijas “Nokia”. Ka tik kādam pakaļ paskriet, ka tik kādam līdzināties. Esat dzirdējuši, ka – “viduvējības piemērojas”?

Tā arī laiku pa laikam varam palasīt, ka pagānu svētki un tradīcijas latviskajai mentalitātei nāk tikai par sliktu, ka ļoti labi būtu, ja Dainu skapis izkristu pa logu un pazustu. Es principā vispār nespēju piekrist viedoklim, ka būtu labi, ja kaut kas pazustu. Jebkura jauna informācija ietver sevī kādu senāku informāciju, tāpēc pazušanas labums nav iespējams pēc definīcijas. Bet tas, tā teikt, atkal ir cits stāsts.

Kāpēc es vispār pie šī nonācu. Man, tieši otrādi, šķiet, ka šajā virzienā ir meklējama Latvijas unikalitāte. Neizskaidrojamas, senas lietas diezgan labi pārdodas. Dens Brauns šo to izpētīja, šo to uzrakstīja, sanāca tīri labi – pats nopelnīja un netieši izveidoja tūrisma maršrutus Parīzē, Romā. NLO ļoti labi pārdodas, varat par zelta bedri pataisīt jebkuru vietu, uz kurieni neviens tūrists normālā gadījumā nebrauktu. Uz Indiju, kas, pēc manas saprašanas (mans viedoklis ir ļoti nepilnīgs, jo neesmu tur bijis), ir mēslu bedre, kur labākajā gadījumā var tikt cauri ar dizentēriju, cilvēki brauc, lai garīgi attīrītos un pilnveidotos. Tā ka iespējas ir…

Mums vēl, liekas, ir samērā dzīva senā kultūra, tradīcijas. Manuprāt, mums ir cilvēki, kas spēj iztulkot un piemērot mūsdienām to, kas atrodams tajā pašā Dainu Skapī, kuru dažs vēlas izmest pa logu un pazaudēt. Respektīvi, saulgriežu svinēšanā var iekļaut ko vairāk par ēšanu un dzeršanu. Apskatīties, kas mums vēl ir par svētkiem, palasīt ticējumus, saprast saistību starp seno un tagadējo dzīves ritējumu.

Tas iepriekšējais bija vairāk priekš pašiem, lai radītu atmosfēru. Redziet, es, piemēram, nebraucu uz Itāliju, lai paēstu picu, es domāju, man tīri labi pašam sanāk pagatavot. Es braucu izbaudīt to atmosfēru, kas ir apkārt picas pagatavošanas procesam. Ja tas process un atmosfēra būtu tādi paši kā mūsu pašu lielveikalu picērijās, es domāju, ka reti kurš tā īsti fanotu par itāļu picām.

Un ko es vēl no bērnības atceros. Mums ir ļoti daudz dažādu tumšu, pelēku vietu, teiku, nostāstu visdažādākajās Latvijas vietās. Un tāpat ļoti daudz neizskaidrojamu lietu. Bērnībā lasīju teikas par iemūrētiem cilvēkiem, kas noteiktā laikā parādās, par suņiem ar lielām galvām, kas sargā naudas podus. Vesela bieza grāmata! Vajag tik atrast atbilstošo priekš konkrētas vietas, mazliet izpušķot un tad rādīt cilvēkiem. Nu un, ja ne vienmēr un ne visi redzēs parādības? Cik no tūristu tūkstošiem ir Nesiju redzējuši? Galvenais nav redzēt spoku, galvenais ir mazliet baidīties.

Tāpat mums ir visādi akmeņu krāvumi, svētavoti, viss kas tāds, kas ietilpināms pie neizskaidrojamām lietām. Atceros no bērnības, kad ap Tukumu mums rādīja visas tās akmeņu lietas, kādi kur sakrauti, kā tie viens ar otru saistās utt. Tagad skatos internetā, liekas, ka tas viss ir aizmirsts. Es nesaku, ka tas viss vienmēr ir 100% droši un patiesi, bet ir taču zināms, ka viss notiek mūsu galvās. Ja tas, kam es ticu, ir pretrunā ar faktiem, tad man ir ļoti žēl tos faktus…

Tā ka ideja ir. Bet, lai veiksmīgi realizētu, vajag ne tikai ideju, vajag labu izpildījumu un labu mārketingu.

Bet ziniet, kamēr rakstīju, radās vēlme mēģināt kaut ko īstenot. Tā arī būs jādara, jāmēģina vākt un apkopot informāciju, kas zina – varbūt beigās kaut kas no šīs idejas sanāk. Ja nu kāds šo lasa, kuram īpašumā vai kā savādāk ir pieejams kaut kas uz šo pusi, atrakstiet man. Jeb arī ir kāda laba ideja, kas ar šo pārklājas. Rakstiet iekš facebook.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.