Foto: Molly Eliott / flickr.com

Foto: Molly Eliott / flickr.com

Nesen lasīju kaut kādā sakarā par to, ka krogiem, kuros tiek atskaņota mūzika, par šādu iespēju ir jāmaksā AKKA/LAA zināma autortiesību maksa. Pārāk neiedziļināšos un nepaudīšu savu subjektīvo viedokli par to, cik tas ir labi, slikti vai nepareizi; man šī tēma vairāk lika aizdomāties par ko citu.

Pirms dikti daudz gadiem biju Īrijā, visvairāk pašā Dublinā. Un tur mani visvairāk izbrīnīja viena lieta – krogos neskanēja mūzika. Nē, nebija tā, ka vispār neskanēja. Vakarā (patiesībā tā ap četriem, pieciem pēcpusdienā), kad krogi sāka pildīties ar publiku, sanāca cilvēki ar instrumentiem un laida vaļā dzīvo mūziku. Īru tautisko motīvu mūziku, respektīvi, kaut ko tādu, kas piederas īsta īru kroga gaisotnei.

Bet pa dienu nekādu radio, nekādu CD. Bārmenis pie letes lej alu, stūrī ieslēgts televizors ar futbola spēles atkārtojumu vai skrienošiem zirgiem, bet nekādas mūzikas.

Nu, un es tad tagad domāju. Bet priekš kam ir jāatskaņo radio? Nav taču tā, ka ieslēdz kaut kādu radiostaciju, un tad nu viņa atbilst visu klientu gaumei. Un tad vēl tās reklāmas! Bet, nu, galvenais, kas man liekas, ka var nostrādāt pret kroga apmeklētāju – iedomājamies – eju es garām krogam, skatos, ka ir laba vieta, paņemu avīzi, pasūtu kafiju, nesteidzīgi pavadu laiku, bet šie pēkšņi ņem un uzliek pa skaļruņiem kaut kādu bonī-emm (subjektīva nepatika, tikai subjektīva!). Un ko man tagad darīt?

Patiesībā mēs par maz novērtējam dabīgos trokšņus. Kaut vai tepat laukos, pastaigājos gar jūru, krastā bija cilvēki teltis sacēluši. Un līdzi neiztrūkstošā mīļākā mūzika labā skaļumā. Vai tiešām esam no dabas attālinājušies tik tālu, ka klusums spiež uz ausīm?