TVPēdējā laikā arvien biežāk gadās lasīt rakstus, kas mani uzvelk. Laikam būs nomierinošas tējas jāpadzer kādu laiku…

Lūk, šodien atkal viens. No žurnāla “ir” ikdienas online versijas – Bez nacionālās TV 30 000 mājsaimniecību.

Lūk, citāts:

Mediju eksperts Normunds Dimants šo situāciju dēvē par noteiktas sabiedrības daļas informatīvo blokādi un uzsver, ka tā jārisina Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP).

Tai pat laikā fakts, ka vienam skolēnam šogad mācību grāmatu iegādei ir atvēlēti 69 santīmi, gan nevienai padomei nav jārisina. Lai jau, ja kāds nevarēs nopirkt grāmatu, gan jau iztiks kaut kā. Iedosim viņam televizoru, kur viņam visu izstāstīs!

Tā ir nopietna informācijas blokāde, vai ne? Cilvēks bez TV dzīvo kā alā, kurai akmens priekšā aizvelts. Tās tak ir šausmas, ka cilvēks vairs neredz savu iemīļoto meksikāņu seriālu, kuram ir aizrautīgi sekojis pēdējos piecus gadus. Un kā tagad uzzināt Latloto izlozes rezultātus? Un kā lai pārdzīvo to, ka tad, kad viņa iemīļotais politiķis viņam kaut ko stāsta, viņš nevar tam acīs ieskatīties?

Te būs pārdomām ar TV saistīta informācija* no planētas otras puslodes, tās, kas aiz Atlantijas okeāna.

Vidējais amerikānis dienā pavada 4 stundas, skatoties televizoru. Toties vērtīgām sarunām ar saviem bērniem vidējais amerikānis tērē 3.5 minūtes nedēļā. Gadā 900 stundas amerikāņu bērni pavada skolā. Pie TV – 1500 stundas.

Līdz pamatskolas beigšanai bērns pa TV ir redzējis 8 000 slepkavības. Līdz 18 gadu vecumam viņš ir redzējis 200 000 vardarbības aktus.

Varbūt tām 30 000 mājsaimniecībām beidzot ir paveicies?

—–

*) Informācija no šejienes.