Ar šķīvi pa pasauli: #2. Albānija

Fergesë e TiranësAlbānija bija izaicinājums. Es pats tur neesmu bijis, un, ņemot vērā, ko es esmu dzirdējis un lasījis par to vietu, kā arī to, ka, kamēr bērniem neesmu apnicis, ceļoju tikai kopā ar viņiem, tuvākajā laikā Albāniju es arī neapmeklēšu.

Īss, diezgan cinisks Albānijas apskats, pilnīgi subjektīvs, nāk no cilvēka, kurš tur nav bijis. Es pilnīgi pieļauju, ka, tajā dienā, kad es tur būšu pabijis, mans viedoklis par šo zemi mainīsies uz labo pusi. Tātad, Albānija. Līdz 20.gadsimta beigām, kad Eiropā daudz kas mainījās, tur bija komunisms, vismaz centās būt. Pēc tam, kad komunisms no Eiropas kartes praktiski pazuda, Albānijā tā vietu ieņēma nabadzība. Kaut kad lasīju, ka Albānija bija nabadzīgākā Eiropas valsts. Ja tagad pameklē topos, tad tā vairs nav. Pirmajās divās vietās ir Kosova (kur arī albāņu ir ne mazums, lai neteiktu vairāk) un Moldova. Ar ļoti lielu atrāvienu.

Mēģināju saprast, kas tie albāņi vispār ir, bet no interneta publikācijām to tā īsti nevar saprast. Ir tāda sajūta, ka cilvēki tā vispār nezina, kur tas ir, kas tas ir, un ko tur dara. Reliģija piemēram. Viens avots saka, ka tur 70% ir musulmaņi. Cits avots saka, ka musulmaņi tur ir 39%. Citi saka, ka aktīvi reliģijā piedalās no 25 līdz 40 procentiem iedzīvotāju. No 25 līdz 40. Ir tāds intervāls mazliet plašs, ne? Tad jau labāk būtu godīgi atzinuši, ka nav ne jausmas, kas tur notiek; ja kādam ir vēlme noskaidrot, lai aizbrauc un pajautā.

Skatoties kartē, lētākais un ātrākais veids, kā no Rīgas aizbraukt un pajautāt, droši vien būs vai nu caur Belgradu, vai Atēnām, jeb arī ar Ryanair caur Itālijas Bari un tālāk ar prāmi.

Bet, nu pie gastronomijas. Albāņu virtuve ir ļoti ietekmējusies no grieķu, turku un itāļu virtuvēm. Izklausās pēc mūsu situācijas, kad liela liela daļa dzīvo pārliecībā, ka kāposti ar desiņām ir latviešu ēdiens. Tā kā, iedomājamies, cik grūti ārzemniekam būtu no latviešu recepšu lapām izdomāt, kurš ir īsts latviešu ēdiens, bet kurš tāds tikai izliekas – te ir apmēram tāda pati situācija. Iziesim no šīs situācijas šādi. Tirāna ir Albānijas galvaspilsēta. Meklējam ēdienus, kuru nosaukumā ir šīs pilsētas vārds, un – atrodam Fergesë e Tiranës. Kā to izrunā, līdzīgi kā Afganistānas gadījumā – nejautājiet, teikšu godīgi – nav ne jausmas.

Ēdiens šausmīgi vienkāršs, bet viņa dēļ nācās nopirkt savai virtuvei papildus trauku. Recepte teica, ka esot jāizmanto saucepan (pat divas). Pameklēju bildes internetā, izskatījās, ka nav nekas sarežģīts – tas ir tāds katls, kuru var likt cepeškrāsnī. Man, kā par nelaimi, visi katli ir ar plastmasas daļām un stikla vākiem, kurus es nevēlos likt cepeškrāsnī. Bet – es arī nevēlos pirkt vēl vienu katlu, kura funkcija 80% gadījumos ir tāda pati, tikai nav plastmasas detaļu. Tāpēc es pieņēmu lēmumu procesā izmantot stikla pannu (tādu, kurā lazanjas cep) ar stikla vāku. Likās, ka šis saimniecībā vairāk noderēs.

Recepte četriem, bet tādiem, kuri ir labi pirms tam pusdienas paēduši. Ja ir izsalkuši, tad šī recepte ir pusotram cilvēkam.

Ņemam teļa karbonādes gabalu (500g), sagriežam mazos gabaliņos. Sakapājam vidēju sīpolu. Uz pannas uzkarsējam olīveļļu, sametam sīpolus un gaļu, cepam zem vāka 15 minūtes. Uz citas pannas izkausējam sviestu, tad pievienojam fetas (fetake, fitaki un citi, kas ir pamainījuši burtus, lai grieķiem nesāp sirds, arī derēs) sieru 250 gramus, vienu ēdamkaroti miltus, sāli un piparus. Ja gribas asumu, jāpievieno čili, bet, tā kā man ir mazi bērni mājās, es pievienoju saldās paprikas pulveri. Tad šo abu pannu saturu sajaucu kopā (kad pirmā panna ir 15 minūtes sautējusies) savā jaunajā stikla pannā ar vāku, un ielieku cepeškrāsnī uz 175 grādiem vēl uz 15 minūtēm. Pasniedzam uzreiz, kā gatavs. Ko viņi ēd klāt, tā arī neatradu. Pēc sajūtām likās, ka derēs maize – un derēja.

Rezultāts, nu, tāds. Nebija slikti, bet bija diezgan parasts ēdiens. Sajūsmas saucienu nebija, afgāņu virtuve pēc divām nedēļām, piedaloties divām virtuvēm, ieņem pirmo vietu. Manas sajūtas saka, ka, droši vien, komunisms ar nacionālās identitātes izskaušanu, tam sekojošā nabadzība un tamlīdzīgas lietas ir darījušas savu. Bet, ir ļoti iespējams, ka, ja mani ielaistu kādā albāņu lauku sētā, saimniece man pagatavotu kaut ko tik lielisku, ko es neaizmirstu visu savu atlikušo dzīvi. Un varbūt pat beigās neizrādītos, ka tas ir kāds grieķu ēdiens…

Nākamnedēļ Alžīrija. Kaut kas man liek domāt, ka būs daudz labāk!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. Signis at 14:33

    Nesaprotu, kā tev bērniem izdodas iemānīt iekšā savas gastranomiskās izvirtības.

  2. Armands Brants Author at 15:14

    Nu, man tas kaut kā savādāk nemaz nav bijis. Bērni vienmēr ir ēduši to pašu, ko visi pārējie cilvēki, un turējušies pa gabalu no visādiem “children menu”. Es atceros, kad Beļģijā bijām, meitai bija pusotrs gads. Pasūtījām sev mīdijas, bet meitai vistu, jo “kā gan meita mīdijas ēdīs”. Beidzās ar to, ka viņa apēda manu porciju, bet mēs varējām paši viņas vistu ēst.

  3. Pingback: Kulinārijas blogi novembrī*

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.