Karnevāla kalmāri no ArubasVēl viena sala Karību jūrā. Viena no četrām valstīm, kas kopā sastāda vienu lielu – Nīderlandes Karalisti. Aruba. Tās pilsoņiem ir Nīderlandes pases, valsts galva ir tā pati Beatrise, bet valsts ir neatkarīga. Šis fakts vēl nav tā līdz galam līdz manai saprašanai aizgājis. Kā tas tā sanāk, ka valsts ir kādas citas valsts sastāvā, bet ir neatkarīga? Nu, bet, pieņemsim, ka tā var būt.

Aruba ir 33km gara un apmēram 10km plata sala. Jautājums ir, ko darīt tādā vietā, kas ir tik maza, ar jūru izolēta no pārējās pasaules, toties kurā ir silts un sauss klimats? Pareizi – pāāārrrtīīīī!!! Izvēlies pludmali, izvēlies all-inclusive viesnīcu un aiziet! – ballīte visu atvaļinājuma laiku. Un pats lielākais party ir janvāra sākumā, ilgst līdz Pelnu dienai – Arubas karnevāls. Šim karnevālam par godu šīs reizes recepte – karnevāla kalmāri.

Sky veikalā nopirku mazus kalmāriņus. Tādus – sprīža garuma. Bet, nu, nebija tā, ka varēju izvēlēties – šie bija vienīgie pieejamie. Nopirku kilogramu. Pirms tam biju gatavojies, ka kalmāri nebūs tie lētākie produkti, taču 6 lati kilogramā – tas ir kā par tādu ne pārāk ekskluzīvu zivi – biju patīkami pārsteigts. Protams, jārēķina gan, ka daļa no kalmāra aizies miskastē.

Tas arī bija pats sarežģītākais moments. Es pirms tam kalmārus nebiju gatavojis, attiecīgi nebiju tos arī ķidājis. Guļ tāds tev rokās, tu saproti, ka acis laikam nebūs pārtikā lietojamas, bet tāda pilnīga pārliecība par to, kas ir jāgatavo, bet kas ir jāmet ārā, nav. Lielajiem kalmāriem ir tāds kā zobs, kurš ir liels un ciets, to es biju redzējis, kad Madeirā grilējām. Mazajam kalmāram arī līdzīgs atradās, bet tāds caurspīdīgs, bet tik un tā ciets. To izvilku ārā, bet tālākās darbības nespēju atminēt. Labi, ka man ir internets, kurš mani pamācīja. Tāpēc šīs zināšanas tagad nododu nākamajām paaudzēm.

Tātad, izvelkam to zobu. Cieta daļa kalmāra galvas daļā, noteikti atradīsiet. Pēc tam satveriet galvas daļu ar vienu roku, un ar otru roku, satverot kalmāru aiz acīm, velciet ārā visu to, kas atrodas galvas iekšpusē. Tad nogrieziet kājas uzreiz tur, kur tās sākas. Galva un kājas – pārtika, pārējais – miskaste.

Sākumā gatavojam mērci. Viens liels sakapāts sīpols, sakapātas trīs daiviņas ķiploku, tāpat sakapājam pusi zaļās paprikas un vienu selerijas kātu. Šo visu sacepam olīveļļā, kamēr sīpols kļūst caurspīdīgs. Pieliekam vienu bundžu mizotus tomātus (vasarā svaigus, bet arī noteikti mizotus), sāli un piparus, atstājam uz mazas uguns cepties 25 minūtes.

Tad pannā uzkarsējam apmēram ceturtdaļkrūzi olīveļļu tā, lai ir karsta, bet nedūmo, sacepam tur divas daiviņas ķiploku. Pievienojam ceturtdaļkrūzi baltvīna, krūzi sausā šerija (derēs arī heress, portvīns, madeira – tas pats vien ir, tikai saucas savādāk), pieberam pustējkaroti baziliku un oregano, pievienojam kalmārus. Cepam četras minūtes – kalmāru nedrīkst pārcept, citādi sanāks gumija. Tad pievienojam mērci un cepam vēl vienu minūti. Un tad ēdam.

Ja ēstgriba vēl nav remdēta, varat pagatavot vēl vienu ēdienu, kas ir ļoti vienkāršs. Ņemam baklažānu, nemizotu sagriežam gareniski, apberam ar sāli un pipariem, cepam sviestā, kamēr brūns. Ēdiens, neskatoties uz to, ka ir vienkāršs, ir ārkārtīgi garšīgs. Un nosaukums tam ir beregein hasa.

Nākamnedēļ viena liela valsts, pat vesels kontinents – Austrālija. Pirmais, kas ienāk prātā – jāmēģina atrast kādu Austrālijas aborigēnu ēdienu. Skatīsimies, kas sanāks.