Mīdijas un beļģu frīBeļģijā, vismaz politiskajā ziņā, pašlaik iet jautri. Visi rekordi ir pārspēti – šie nav spējuši vienoties par valdību jau, liekas, vairāk kā 280 dienas. Un mums liekas, ka pie mums te ir politiskie strīdi… Beļģiem, liekas, šis jau kļūst par ieradumu, jo iepriekšējā krīze bija nemaz ne tik sen – 2007.-2008. gadā, kad viņi nevarēja par valdību vienoties 196 dienas. Politiķu sievas draud, ka nebūs seksa, kamēr nebūs valdības, bet nekā – šie ir stipri un tādiem sīkumiem neļaus sagraut viņu principus.

Šādas situācijas liek domāt un runāt par to, ka Beļģijai kā valstij drīz pienāks gals. Pašlaik tur ir divas daļas – flāmu daļa ziemeļos, kur runā nīderlandiešu (holandiešu, flāmu) valodā, un valoņu daļa dienvidos, kur runā franciski un mazliet (1%) vāciski. Tā stāsta, ka daļas sen jau būtu sarunājušas šķirties, ja vien nebūtu problēmas ar Briseli, kura atrodas flāmu daļā, bet kur vairākums runā franciski.

Kad es biju Beļģijā pirms kāda laika, bilingvālisms visuzskatāmāk man bija redzams vilcienā. Braucot no Briseles uz Brigi (Brugge), Briselē (Bruxelles, Brussel) informācija par pieturām tiek saukta divās valodās (tai skaitā vietvārdi, kas katrā valodā atšķiras), bet, izbraucot no bilingvālās daļas, franču valoda tiek atmesta. Uz Lježu (Liege) braucot, informācija tiktu pasniegta tikai franču valodā. Tā teikt, dzīvo divas sabiedrības blakus viena otrai un netraucē cita citu ar savu klātbūtni. Lēvenē (Leuven) pēdējais franciski runājošais esot izmests pa logu jau ļoti sen (gadu, diemžēl, vairs neatceros).

Tāpēc tās labās filmas In Bruges nosaukums ir pilnīgi nepareizs, jo tas ir francisks. Bet pati filma ir forša! Un pilsēta arī. Tiešām, kā teikts filmā – it’s like a f**kin’ fairytale or something.

Beļģija man asociējas ar vairākām lietām, šokolādi un vafelēm tai skaitā, bet galvenās ir divas. Alus. Simtiem! Nav kā pie mums, kur ir apmēram divu veidu alus un ne pārāk daudz garšu atšķirības. Tu tiešām alus šķirnes ir simtiem! Antverpenē (Antwerpen) pie centrālā laukuma ir veikals, kura skatlogā ir rakstīts, ka tur ir dabūjamas 300 dažādi ali. Man pat bilde ir, bet tā ir kaut kur dziļi iebekapota, ātrumā neatradu, varbūt vēlāk ielikšu, lai nedomājat, ka es mānos.

Bet galvenais no vēderpriekiem, kas asociējas ar Beļģiju, ir mīdijas (mūsu veikalos pazīstamas kā ēdamgliemes). Flāmiem mossel, valoņiem moules. Beļģijā mēs bijām pirms pieciem gadiem pirms Ziemassvētkiem ar savu toreiz pusotru gadu veco meitu. Pusdienās sev ņēmām tradicionālās mīdijas beļģu gaumē, bet meitai (bērns taču gan jau kaut ko tādu neēdīs…) kaut kādu vistu. Rezultāts bija tāds, ka meita apēda visus tēta “gliemežus”, bet tētis pats varēja ēst vistu. Kopš šīs pieredzes vairs tādas kļūdas nav atkārtotas. Jā, un kāpēc gan lai bērns neēstu mīdijas – tādā vecumā jau vēl nav kaut kādi neizskaidrojami kompleksi izstrādājušies…

Nu, un, lūk – tradicionālā beļģu mīdiju recepte. Divi kilogrami ēdamgliemenes. Sky veikalos viņas pieved ceturtdienās, par Stockmann nezinu, bet piektdienas pusdienlaikā pirktās bija svaigas. Jā – svaigums ir svarīgs, savādāk var sanākt problēmas ar vēderu. Pirms gatavošanas atlasiet visas mīdijas, kas ir vai nu ar bojātām čaulām, vai arī atvērušās. Tās ar bojātām čaulām uzreiz metiet ārā, bet tām, kas ir atvērušās, vēl ir cerības. Palieciet zem auksta ūdens strūklas. Ja aizveras, tad ir ēdamas, ja nekustas, tad metiet ārā.

Sagrieziet kubiņos vienu sīpolu un četrus selerijas kātus. Lielā katlā (mīdijas nedrīkst būt vairāk kā 3/4 no katla tilpuma) sviestā apcepiet sīpolus un seleriju, līdz sāk izdalīties sula. Pielejiet glāzi ūdens, pieberiet gliemenes un uz lielas uguns, laiku pa laikam sakratot, sautējiet zem vāka, kamēr visas atvērušās. Tās, kas nav atvērušās, piebiedrojas tām, kas miskastē.

Un frī kartupeļi. Sagriežam kartupeļus frī kartupeļu formā un padarām sausus, lai eļļa nesprakšķ pa gaisu. Pannā uzkarsējam daudz eļļu. Visu pudeli. Kartupeļiem tajā būs jāpeld. Ļoti karstajā eļļā kartupeļus liekat iekšā pa saujas lieluma porcijām. Cepiet 4-5 minūtes, kamēr sāk mainīt krāsu, bet vēl nepaliek brūni. Tad ņemiet ārā, nožāvējiet uz papīra dvieļiem. Tur ir tas galvenais beļģu frī kartupeļu skaistums – lai kartupeļi nebūtu piesūkušies ar eļļu.

Tas vēl nav viss. Tā ir tikai pirmā cepšana. Pirms pasniegšanas vēlreiz uzkarsējiet eļļu un cepiet tāpat pa saujas lieluma porcijām, kamēr kraukšķīgi un brūni. Tad atkal iesaistiet papīra dvieļus, lai ir sausi un nepievelkas ar eļļu, apsāliet un pasniedziet galdā.

Kad esiet Briselē, aizstaigājiet līdz vecpilsētai blakus Grand-Place (Grote Markt), tur ir pilns ar jūras velšu restorāniem. Atrodiet Chez Léon – tur ir patiešām garšīgi; bet arī šīs, mājās gatavotās mūsu ģimenei viennozīmīgi ir no visām līdz šim izmēģinātajām 20 dažādām virtuvēm absolūti pirmajā vietā, pie tam ar lielu atrāvienu.

Nākamnedēļ Beliza. Valsts, par kuru es nezinu absolūti neko. Man likās, ka tā ir kārtējā sala Karību jūrā, bet izrādās, ka nē – kontinentā blakus Meksikai. Droši vien ēdiens nebūs nemaz līdzīgs beļģu virtuvei.