Ar šķīvi pa pasauli: #35. Kambodža

Vakariņas Kambodžas gaumēEsam veiksmīgi pieveikuši nu jau divus burtus un nonākuši līdz angļu alfabēta C burtam, pirmā valsts no saraksta ir Kambodža. Tiem, kas neatceras, jeb arī nekad nav lasījuši sākumu – es esmu internetā atradis valstu un teritoriju sarakstu, kuru es ņemu par pamatu, ejot cauri valstīm – šis saraksts ir angliski, un es neesmu sastādījis iztulkotu latvisko sarakstu. Iemesls ir vienkāršs – slinkums un fokusēšanās uz svarīgāko – pašu apceļošanas procesu.

Tāpēc tagad pie C burta būs valstis, kuras latviski sākas ar K burtu. Tā nu tā pasaule ir iekārtota…

Starp citu, es neesmu vienīgais, kurš tagad par Kambodžu raksta. Reku` Miks Latvis, kurš lokālajā internetā ir pazīstams pēc interneta adreses onkulis.com, aizbrauca dzīvot uz Kambodžu, par ko arī tagad un turpmāk raksta savā blogā. Trešā diena jau kā viņš ir tur. Tā ka man ir iespēja vai nu gūt apstiprinājumu, vai arī pilnīgu noraidījumu tam, ko es šajā reizē sarakstīšu.

Ar ko asociējas Kambodža? Pirmkārt, ar sarkanajiem khmeriem. Khmeri – tā ir Kambodžas pamattautība. Savukārt, sarkanie khmeri ir tie khmeri, kas bija pieņēmuši ticību komunismam un šīs ticības vārdā arestēja, spīdzināja un nogalēja citus khmerus. Kopā no 1.4 līdz 2.2 miljoniem, precīzas skaidrības par skaitu nav. Angliski runājošajā pasaulē šie ir pazīstami zem ļoti smalka (tāpēc, ka franciski) vārda – Khmer Rouge. Skan gandrīz tik pat smalki kā Chateau Lafite.

Kambodža atrodas apmēram tur pat, kur Taizeme, bet tā nav tik iecienīts tūristu galamērķis. 2010.gadā Taizemi apmeklēja 15 miljoni, kamēr Kambodžu tikai trīs. No eiropiešiem aktīvākie Kambodžas apmeklētāji ir franči, kas ir saprotams, jo viņiem ir vēsturiskas saknes. Tādā ziņā, ka Kambodžu kādreiz pārvaldīja Francija. Starp citu, Pols Pots un citi sarkanie khmeri izglītību ieguva Francijas universitātēs. Droši vien, kamēr bija Francijā, rūpīgi izstudēja jakobīņu veikumu Lielās franču revolūcijas laikā.

Ēdiens Kambodžas nacionālais – Amok Moan. Principā, ja paņem angļu vārdnīcu, tad no šī vārdu salikuma sanāk kaut kas diezgan interesants, bet ne par to ir stāsts, vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā jau teicu, viņiem ir liela tuvība ar franču, nevis angļu valodu.

Gatavošana tāda, ka ņemam vistu, sajaucam ar mērci, ielokām banānkoka lapās un tvaicējam apmēram stundu. Ja banānkoka lapas nav pieejamas, tad var ņemt kaut kāda tumši zaļa kāposta lapas, pie tam, tās lapas tad arī var apēst, atšķirībā no banānkoka lapām. Man sieva par vēlu pateica, ka mums ziemasdārzā aug mazs banānkociņš, tāpēc es lūkojos pēc zaļā kāposta. Likās, ka esmu dikti attapīgs, nopirku kaut ko līdzīgu – tumšzaļu salātu, kas izskatījās pēc tā kāposta, bet par to, kā tas izvērtās – vēlāk.

Ņemam vienu sarkano sīpolu, divas ķiploka daiviņas, sakapājam. Metam blenderī, pievienojam pustējkaroti kurkumu, pustējkaroti karija pulveri, divas tējkarotes sakapātu citonzāli, ~5 cm ingvera saknes, sakapātu, divas ēdamkarotes zivju mērci, vienu ēdamkaroti cukuru. Sablenderējam. Te man bija pirmais izbrīns. Neblenderējās tajā blenderī, kurā saldējuma kokteiļi top. Viss smuki sastājās pa malām, un asmenītis skaisti griezās vidū savā nodabā. Nācās kratīt, tas palīdzēja, bet arī ne līdz galam.

Nākamais solis – pielejam vienu 400 g bundžu kokospiena, blenderējam tālāk, kamēr viss pārvēršas viendabīgā masā. Šis solis izglāba iepriekšējā soļa neveiksmīgo iznākumu.

Masu lejam katliņā, uzvārām un tad apmēram 10 minūtes uz vidējas uguns maisām, kamēr mērce paliek biezāka. Tikmēr mērcējam lapas (kāposta vai banānkoka) verdošā ūdenī, lai paliek mīkstākas.

Starp citu, liekas, ka viņiem Āzijā kokospiens ir apmēram tādā pašā nolūkā izmantota sastāvdaļa, kā mums saldais krējums.

Ņemam divas vistas filejas, sagriežam smalki – garumā apmēram divarpus centimetri, platumā smalki. Sajaucam ar pustējkaroti sāls, pielejam klāt pusi no tās sagatavotās kokospiena mērces.

Un tālāk seko daļa, kurā tradicionālā recepte tika modificēta. Oriģinālā ir jāņem lapa un jāieloka tajā (kā tādā paciņā) vistas un kokospiena mērci. Es mēģināju, man nesanāca. Es mēģināju vairākas reizes. Es pieņemu, ka tas salāts nepavisam nebija pareizā izvēle. Šajā brīdī viens no iespējamiem situācijas risinājumiem bija visu izmest ārā un sodīties, ka dzīve ir tik netaisna. Bet sieva nāca klajā ar labāku priekšlikumu – vienkārši likt kārtās – viena kārta lapu apakšā, tad gaļa, tad atkal kārta ar lapām. Un nekādas locīšanas. Šis risinājums likās daudz labāks par pirmo un, ja tā labi padomā, ja malas rūpīgi aiztaisa ciet, garšai nevajadzētu pārāk atšķirties no “paciņu” varianta.

Aizmirsu pateikt – visa tā ieklāšana vai locīšana ir jādara tvaicējamā katlā vai tvaicējamā aparātā. Mums pirms dažiem gadiem tika uzdāvināts tvaicējamais aparāts (paldies, mammu!), tāpēc tas tika likts lietā. Tvaicēšana ilga apmēram 45 minūtes (oriģināli ir stunda, bet es aparāta instrukcijā lasīju, ka šim ir funkcija, kas tvaicēšanas laiku samazina uz pusi; es gan tik daudz nenometu). Pasniedz ar rīsiem un uzsildītu kokospiena mērces atlikumu.

Man rezultāts patika. Es pat teiktu, ka rezultāts bija vismaz TOP5 no līdz šim gatavotajiem ēdieniem. Beļģu mīdijas un birmiešu zivju zupu noteikti nepārspēja, bet ar pārējiem noteikti ir sīva konkurence. Nez` kā garšo oriģināls…

Nākamnedēļ Kamerūna. Atpakaļ Āfrikā. Bet šoreiz tādā attīstītā Āfrikā.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. Miks at 03:47

    Bijām vietējos khmeru gatavošanas kursos un gatavojām zivs amoku, vēlāk būs arī blogā bildes/raksts un video no mūsu nodarbes. Bet īsumā – zivs amoks ir viena trakoti garšīga recepte.

  2. Armands Brants Author at 22:25

    Nevaru sagaidīt! Cerams, ieraudzīšu, kā tur ar to ielocīšanu ir. Banānu lapās locījāt?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.