kaimanu_salasNē, viss ir kārtībā, ēst gatavošanu neesmu atmetis, viss notiek. Kāpēc bija aizķeršanās, neiedziļināsimies, jo es vienmēr esmu teicis, ka nav jēgas meklēt vainīgo vai attaisnojumu, kāpēc kaut kas nesanāca, tai vietā vajag koncentrēties uz to, lai turpmāk viss sanāktu.

Kaimanu salas ir kārtējā britu kolonija Karību jūrā. 40% no iedzīvotājiem tur ir afroeiopieši. Sākumā es padomāju – nu, kā, tā? Bet tad sapratu – jā, tā tak ir mūsējā, Eiropas Savienības teritorija, tāpēc tie nevar būt amerikāņi, tāpēc jābūt eiropiešiem. Bet, no otras puses, āfrikāņi, eiropieši – tā ir piederība rasei, vēsturiski kontinentam. Ja nu pēkšņi, vienu dienu briti izdomā palaist kaimaniešus savā vaļā, atļaujot vairs nedziedāt “God Save The Queen”? Tad viņu rases piederība pēkšņi nomainīsies pret afroamerikāņiem? Kaut kā sačakarēts tas viss liekas. Es pat neatceros vairs, kā tā afroamerikāņu un afroeiropiešu būšana ir aizsākusies. Tas eiropiešu un amerikāņu piedēklis ir pievienots, lai viņiem ļautu justies piederīgiem? Atkal ir formai pievērsta lielāka uzmanība, nekā saturam. Nosauc tevi par nez kādu vienlīdzīgu eiropieti vai amerikāni, bet liek tīrīt tualetes par pieciem dolāriem dienā. Labi, es vispārinu un piesienos, bet tas ir, lai uzskatāmāk to parādītu.

Starp citu, priekš manis slavenākais afroeiropietis ir Aleksandrs Dimā. Personīgi man tas bija pārsteigums. Bet, labi, viņam nav nekāda sakara ar Kaimanu salām.

Kaimanu salas ir ofšors. 1794. gada 8. februārī vētrā netālu no Lielās Kaimanu salas uz rifiem uzskrēja uzreiz 10 kuģi. Varonīgie kaimanieši, neskatoties uz vētru, izglāba šo kuģu apkalpes. Leģenda stāsta, ka uz viena no kuģiem ir bijis viens no karaļa Džordža III dēliem, princis Viljams. Par viņa varonīgo glābšanu Kaimanu salas ir atbrīvotas no nodokļiem un karaklausības.

Elizabete II saka, ka tā neesot taisnība. Bet, tā kā viņa nestrādā Kaimanu salās par gidu, viņas viedoklis maz tiek ņemts vērā.

Kaimanu salas ir pazīstamas ar savām bankām. Jebkuram sevi cienošam amerikāņu oligarham ir konts Kaimanu salās.

Ēdiens šoreiz tāds, kādu es pirmo reizi gatavoju. Gandrīz jau paveicu sestdien, bet brauca draugi ciemos, un likās, ka nebūtu labi mēģināt kaut ko, par ko nav pārliecības, ka būs pietiekoši labs, tāpēc pārdomāju. Labāk būtu riskējis un mēģinājis, jo pārbaudītā vērtība lielajā vējā uz grila sadega un praktiski nebija ēdama.

Ņemam kaut kādu jūras balto zivi, fileju. Man, diemžēl, fileja nebija pieejama (lasi negribējās ņemt), tāpēc paņēmu ātes steikus un no asakām atbrīvojos pats. Sagriežam gabaliņos, tātad. Iesmērējam ar laima sulu.

Sagatavojam alus mīklu. Krūzi miltu sajaucam ar tējkaroti sāls un ceturtdaļtējkaroti pipariem. Tad lejam klāt alu un maisām, kamēr izveidojas mīkla, kas labi lips pie zivs. Alu es ņēmu Corona Extra, jo likās, ka tas būs reģionāli tuvākais no veikalā pieejamajiem. Bet gan jau ka varam variēt, līdz atrodam alu, kas piešķir visizsmalcinātākās garšas nianses. Protams.

Pannā lejam eļļu, tā, lai tajā var pilnībā iegremdēt zivju gabaliņus. Uzkarsējam. Tad zivis apviļājam miltos, tad mīklā un liekam pannā. Cepam apmēram 8 minūtes, tad liekam bļodā, kurā ir ieklāts papīra dvielis, lai eļļa nosusinās. Pasniedzam karstu kopā ar ceptiem kartupeļiem.

Man par pārsteigumu, ēdiens izdevās! Zivs iekš mīklas bija patīkami mīksta. Ja gribētu teikt klišejiski, tad teiktu, ka pilnīgi mutē kusa!

Nākamnedēļ Centrālāfrikas Republika. Jeb arī šonedēļ, jo esmu iekavējis.