Vakariņas Čīles gaumēČīle man asociējas ar vīnu. Pārsvarā sarkano. Jaunā pasaule. Vīnu pazinējiem ir savi viedokļi par to, vai jaunā pasaule ir labāka vai sliktāka par veco, bet, ja jautājat man – nav nekādas lielās starpības. Tāpat kā Eiropā, arī Čīlē vīni priekš manis iedalās sarkanajos un baltajos, garšīgajos un negaršīgajos. Un, tā kā vīnu šķirnes tur ir ļoti, ļoti daudz (Čīle ir devītā lielākā vīna ražotāja un piektā lielākā vīna eksportētāja pasaulē), tad labus vīnus tur nevajadzētu būt problēmām atrast. Es pat šeit lielveikalā spēju atrast tādus, kas klasificējas zem “garšīgi”, tā ka gan jau būs labi. Lai strīdas tie, kuriem ir smalkāka saprašana un sarežģītākas vērtēšanas sistēmas.

Ja man jautājat, kas ir slavenākie čīlieši, tad es teiktu, ka tie, kas attēloti uz Lieldienu salas statujām. Jeb arī Pinočets.

Toties pats slavenākais Čīles realitātes šovs bija par to, kā viņi 2010.gadā glāba ogļračus. Labi, ka ar laimīgām beigām, jo nelaime bija īstāka par īstu. TV, avīzes, citi masu mediji sekoja glābšanas operācijai no augusta līdz oktobrim. Beigās viss bija pa smuko – ar karogiem, ļoti patriotiski. Bet, ja padomā par tiem miljoniem, kas visā pasaulē sekoja līdzi glābšanas operācijai ar TV starpniecību… Nav līdzības ar jebkādu realitātes šovu, tikai ar to atšķirību, ka lieta ir daudz nopietnāka?  Un kas pēc tam, kad viss beidzās? Pēc nedēļas, es teiktu, ka lielākā daļa šo visu jau bija aizmirsusi. Un ja būtu slikti viss beidzies? Tāpat pēc nedēļas būtu pārslēgušies uz kādu citu notikumu, kam aizrautīgi sekot līdzi. Tas ir līdzīgi kā filmā Hotel Rwanda, tas gan par citu valsti bija. Cilvēki uz to visu noskatīsies, pateiks “Ak, mans Dievs!” un turpinās ēst savas vakariņas.

Un visā šajā glābšanas pasākuma atspoguļošanā – uz ko bija lielāks fokuss – uz cilvēcisko aspektu, jeb uz tehnoloģisko pusi? Nevajadzētu it kā būt šaubām, kas ir svarīgāks, vai ne?…

Kā ēdiens šoreiz tas, kurš esot pats populārākais Čīlē. Pastel de Choclo. Gaļas un kukurūzas pīrāgs.

Iekurinām cepeškrāsni uz 210 grādiem. Ņemam 6 svaiga bazilika lapas, sakapājam. Pannā uzsildām 3 bundžas kukurūzas, 3 ēdamkarotes sviesta, sakapātās bazilika lapas, sāli vienu tējkaroti. Lēnām pievienojam glāzi piena, mazliet mazāk. Maisām visu laiku, kamēr maisījums paliek tāds biezs.

Atcerieties bērnībā, kad piens netīšām uzvārījās, tad – kas viņam virsū izveidojās? Pareizi – “fuj, plēve!”. Tagad, kad jūs maisāt, “lai paliek biezāks”, tas nozīmē, ka no piena pāri paliek tikai “fuj, plēve”. Nogrieziet mazu uguni un sildiet apmēram 5 minūtes. Tad nolieciet malā, kamēr gatavojat gaļu.

Ņemat vienu cāļa fileju, novāriet, nolieciet malā.

Ņemiet apmēram 400 gramus liellopa maltās gaļas. Neesiet slinki, samaliet gaļu paši – savādāk nevar būt drošs, kas tur paslēpies ir tajā veikalā samaltajā gaļā. Gaļu ir jāmaļ tieši pirms gatavošanas. Nav labi, ja arī nav tur sabāzti iekšā visi iespējamie konservanti, samaltai gaļai labi tiek klāt gaiss, un ko dara gaiss? Pareizi – bojā gaļu. Tāpēc labāk pērciet veselus gabalus, samaliet un uzreiz uz pannas.

Ņemiet 3 lielus sīpolus, sakapājiet, cepat eļļā, kamēr mīksti. Tad pievienojiet malto gaļu. Kad sacepta, pievienojiet tējkaroti sasmalcinātas romiešu ķimenes, sāli un piparus pēc garšas.

Tagad ņemiet ugunsizturīgo trauku, kurā jūs lazanju cepiet. Apakšā ieklājiet maltās gaļas maisījumu. Tad glāzi melnās olīves, tad glāzi rozīnes. Tad sagrieziet strēmelēs novārīto cāļa fileju un uzklājiet nākamajā kārtā. Un tad pāri visam kukurūzas maisījumu. Un pa virsu tējkaroti pūdercukura. Lieciet krāsnī uz 30-35 minūtēm, kamēr smuki zeltaini brūns.

Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka pirms tam bija labi pastrādāts dārzā svaigā gaisā, bet ēdiens bija labs! Klāt glāze Čīles vīna. Un varam gatavoties nākamai nedēļai – Ķīna. Ķīna ir kaut kas milzīgi liels. Gandrīz tik pat liels kā Itālija. Būs rūpīgi jādomā, ko pagatavot.