Sautējums Kongo gaumē“Kongo džungļos, palmu ēnā sēž kāds hotentots uz vakts”. Šim pantiņam nav itin nekāda ne ģeogrāfiskā, ne vēsturiskā pamatojuma, jo hotentoti dzīvo Dienvidāfrikā, tālu, tālu no Kongo. Toties Kongo ir veselas divas valstis – Kongo Demokrātiskā Republika (Kongo brīvvalsts; Beļģu Kongo; Kongo Republika (Leopoldvila); Zaira; Kongo Kinšasa) un Kongo Republika (Franču Kongo; Kongo Tautas Republika; Kongo Brazvila).

Īstenībā atceros, ka es bērnībā lasīju politisko enciklopēdiju, vai kā viņu sauca – tad bija Kongo un Kongo-Zaira. Kongo bija labie, respektīvi, marksistu-ļeņinistu vienpartijas sistēmas valsts, bet Kongo-Zaira bija slikto amerikāņu imperiālistu satelītvalsts. Gan jau ka sliktu viskautko rakstīja par Zairu, bet, arī, ne bez pamata. Viņiem tur zem amerikāņu brašā ērgļa spārna drošībā valdīja viens no tiem, par kuriem saka “our son of the bitch“. Mobutu Sese Seko. No 1965. gada līdz 1997. gadam. Līdz 1984. gadam viņš bija paguvis sasperties apmēram 4 miljardus ASV dolārus, kurus bija noguldījis drošā vietā Šveices bankā. Bet viņš dalījās, tā nebija, ka visu sev savāca. Kad vajadzēja naudu, teica valdībai, lai aiziet uz banku un paņem miljonu. Valdība pasauca vidutāju un teica, lai atnes piecus. Vidutājs aizgāja uz banku un paņēma 10. Mobutu dabūja savu vienu, pārējie sadalīja deviņus.

2001. gadā Žozefs Kabila izlēma pielikt korupcijai punktu un nodibināja ekonomikas noziegumu apkarošanas komisiju. Tas nepalīdzēja. Korupcijas uztveres indeksā KDR ir 9. vietā no beigām.

Otrai Kongo toties ir nafta. Tas, protams, netraucē 70% iedzīvotāju dzīvot nabadzībā.

Ēdiens uz abām valstīm būs viens. Šoreiz rakstam pamatīgs antirekords. Ēdienu es pagatavoju pagājušo nedēļu, šodien paguvu jau nākamo valsti, bet raksts seko tikai tagad. Lai nu kā būtu – labāk vēlu, nekā nekad.

Es esmu palicis drosmīgs, es esmu sācis gatavot viesiem pirms tam neizmēģinātu ēdienu. Līdz šim ir paveicies, un zvaigznes nav tā sastājušās, ka būtu viesiem jāgatavo riekstu zupa, pēc kā gan jau ka izplatītos nepatīkamas baumas par manu gatavotprasmi.

Šoreiz gatavoju moambé sautējumu. Gaļu šim sautējumam varot ņemt jebkādu – liellopu, vistu, zivi, aunu, kaut vai krokodilu vai antilopi. Es izvēlējos vistu, galvenokārt tāpēc, ka sen nebiju sautējis vistas gaļu, pārsvarā tikai liellopu.

Ņemam vistas šķiņķīšus, man vajadzēja 10. Iemarinējam gaļu citrona sulas, sāls un aso piparu maisījumā, apmēram pusstundu. Tad lielā katlā apcepam sakapātu sīpolu, pievienojam gaļu un apbrūninām. Pievienojam bundžu tomātus, pāris glāzes ūdens, nogriežam mazāku uguni. Pievienojam zemesriekstu sviestu, vienu glāzi. Un vēl zaļumus, piemēram, spinātus lielo paku. Uzliekam vāku, un pēc stundas gaļai vajadzētu būt gatavai.

Varat pasniegt ar dažādām tradicionālām āfrikāņu piedevām, bet, lai vienkāršāk, rīsi arī derēs. Recepte ļoti vienkārša un, spriežot pēc tā, ka man jautā, kur tad ir aprakstīta recepte, ka ir vēlme to atkārtot, ēdiens bija labs. Man pašam arī patika.

Vēl vakara gaitā izvērtās diskusija, vai es šo pašu neesmu gatavojis jau kādas citas valsts virtuves ietvaros. Kaut kas līdzīgs bija Burkinafaso. Bet – nebija marinēšanas citronu sulā un piparos. Un rezultāts, lai arī kāds tam būtu pamatojums, toreiz nebija ne tuvu tik labs, kā šoreiz. Un vēl viens secinājums pāri tam visam – manus rakstus lasa, pie tam lasa tā, ka pēc tam atceras! Patīkami!

Nākamajam rakstam jābūt pavisam drīz, jo ēdienu (pat veselus divus) es jau esmu pagatavojis. Kuka salas. Bijusī Jaunzēlandes kolonija. Jā, iedomājieties, Jaunzēlandei ir bijušas kolonijas. Impērija, saproties!