Astoņkāju mazuļi Kuka salu gaumēJoks ir tāds, ka es laikam drosmīgs palieku. Jau otro reizi pēc kārtas gatavoju viesiem iepriekš neizmēģinātu recepti. Ja iepriekš bija daudz maz droši, ka būs OK, jo vistu it kā nevarot sabojāt, tad šoreiz risks bija lielāks, jo bija tikai un vienīgi jūras produkti.

Kuka salas. Piecpadsmit salas, kas izkaisītas Klusajā okeānā teritorijā, kas ir apmēram tik pat liela, kā Indija. Iedzīvotāji – apmēram 20 tūkstoši.

Kapteinis Džeimss Kuks salas (patiesībā tikai vienu no viņām, jo, kā jau teicu, attālums starp salām ir gana liels) atklāja 1773. gadā un nosauca tās Sendviča salām. Vēlāk viņš tās pārsauca par Hērveja salām, par godu Bristoles grāfam Hēvejam, kad izlēma, ka “Sendviča salas” labāk piestāvēs tām, ko mēs tagad pazīstam par Havaju salām. Bet uz 1820. gada krievu jūras kartēm Krūzenšterns šīs salas bija pārsaucis par Kuka salām. Atļaušos atzīmēt, ka kādreiz formālā dzīve, izskatās, bija daudz vienkāršāka. Būs Sendviča salas, ai nē, labāk tomēr Sendviča salas būs citas. Svītra pāri, nosaukums jauns. Bet vietējiem iezemiešiem viss vienalga, jo viņi nezina ne, kas ir sendvičs, ne Hērvejs.

Kuku, starp citu, neapēda šajās salās. Patiesībā viņu neapēda arī citās. Viņu tikai labi novārīja, lai varētu viegli atdalīt gaļu no kauliem, bet kaulus saglabāja, lai pēc tam varētu izmantot reliģiskos rituālos. Liekas riebīgi? Nevajag būt lepniem, Eiropā viduslaikos tāpat darīja. Pa itāļu pilīm, baznīcām un klosteriem pastaigājot, ne tādus vien stāstus var atklausīties. Katram savs laiks pāriet nākamajā attīstības līmenī…

Pāriesim pie patīkamākām lietām – pie ēšanas. Šoreiz ēdāju bija paprāvs pulks – meitai uz vārda dienu sabrauca radinieki, tāpēc gatavoju divus ēdienus. Patiesībā, dīvaini, ka tik viegli izdevās atrast no tik mazas zemes veselus divus pagatavojamus ēdienus. Un vēl piedevām – viegli pagatavojamus ēdienus!

Pirmais “ika mata”. Ņemam svaigu zivi – tuncis derēs, lasis arī derēs. Galvenais, lai nav asaku. Sagriežam zivi mazos gabaliņos, pārlejam ar citrona sulu, ieliekam ledusskapī uz apmēram divām stundām. Zivij vajadzētu mainīt krāsu – palikt gaišākai – tas nozīmē, ka citrona sula ir uzsūkusies. Pēc tam pievienojam sakapātus tomātus un sīpolus, labi samaisām un pārlejam ar kokosriekstu krēmu.

Otrs ēdiens tik pat vienkāršs, vismaz manā izpildījumā, jo es astoņkāja vietā ņēmu astoņkāju mazuļus. Garšo apmēram tāpat, bet ir īsāks gatavošanas laiks un ir ievērojami mazāks čakars, jo nekas nav jātīra un jāķidā. Bet galvenais iemesls sastāvdaļas izvēlē, protams, bija tas, ka veikalā lielais astoņkājis nebija, bija pieejami tikai saldēti mazie.

Tātad, ņemam astoņkāju mazuļus, ielādējam katlā, uzliekam vāku un gatavojam apmēram pusstundu. Nolejam ūdeni un atliekam astoņkājus malā. Tad katlā ielejam kokosriekstu krēmu, pieberam piparus un sāli (nepārspīlēt – paši astoņkāji jau ir gana sāļi), karija pulveri un sakapātu sīpolu. Visu to uzkarsējam un pievienojam astoņkājus. Visu kopā pasautējam kādu laiciņu un uzreiz pasniedzam galdā. Piedevām nav nekādas īpašās rekomendācijas, bet globalizācijas laikmetā rīsi būs okei.

Šos ēdienus es esmu gatavs atkārtot. Abus divus. Un arī viesi teica, ka ir garšīgi. Tātad izdevās!

Nākamajā reizē Kostarika. Sen nav pie Karību jūras būts!