Ar šķīvi pa pasauli: #53. Kipra

Šķelto zirņu zupa no KiprasStarp citu, manu versiju par pasaules ēdieniem tagad varat izlasīt arī Dienas Ēdienos. Katru otro nedēļu ceturtdienās kioskos. Līdz ar to arī manis gatavotie ēdieni ir tikuši parādīti skaistās fotogrāfijās. Prieks skatīties – es nezināju, ka protu kaut ko tik smuku pagatavot, vienmēr ar baltu skaudību skatījos uz citu gatavotajiem ēdieniem spīdīgajos žurnālos.

Tas bija atkāpei, tagad atpakaļ pie pasaules apceļošanas. Šonedēļ Kipra – no politiskā skatu punkta ļoti interesants veidojums.

Par Kipru kā tūrisma galamērķi es pirmo reizi uzzināju pirms daudziem gadiem no Artemija Ļebedeva šīs te lapas. Tiem, kas nelasa krieviski, īss konspekts. Divi teikumi – “Kiprā nekā nav” un “karsti un garlaicīgi”. Nevarēšu šos apgalvojumus ne noliegt, ne apstiprināt, jo Kiprā neesmu bijis (es gan domāju, ka kaut kas interesants Kiprā tomēr ir, es jebkurā zemē esmu kaut ko interesantu atradis), bet pats apraksts man, kad pirms daudziem gadiem lasīju, ļoti patika. Tur ir vēl arī no citām zemēm, ja nav citu ko darīt, palasiet.

Kiprā vispār ir divas daļas. Apraksts bija par grieķu daļu. Bet vēl ir arī turku daļa. Juridiski ir viena, nedalāma Kipra, bet faktiski vēl ir arī Turku Ziemeļkipras Republika. Visa strīda īsais konspekts no mana skatu punkta ir apmēram šāds. Kipra, tāpat kā citas grieķu zemes ietilpa Otomaņu impērijā. Grieķija 1828. gadā ieguva neatkarību, bet liela daļa grieķu teritoriju palika Otomaņu impērijā, Kipra bija viena no tām. Otomaņu impērija 1923. gadā tika izformēta, Kipru ieguva angļi, kuriem šī bija labs atbalsta punkts viņu koloniālajiem mērķiem tālāk uz dienvidiem. 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību. Un tad grieķu un turku kopienas sāka strīdēties. Lai pārliecinātu par sava viedokļa pareizumu, tika likti lietā arī dažādi ieroči. Kašķi, kā jau to varēja sagaidīt, ļoti atbalstīja gan Grieķija, gan Turcija. Sīkums par vietējiem, mums Kipra ir spēļu laukums, kurā tiek spēlētas lielākas spēlītes.

1974. gadā grieķu militārā hunta Kiprā uztaisīja apvērsumu, ielika prezidentu, kurš ļoti gribēja apvienoties ar Grieķiju. Protams, ka turkiem šāds iznākums nepatika, tāpēc viņi devās aizstāvēt savējos. Tā visa rezultātā 37% teritorijas tagad ir turku daļa, pārējā ir grieķu daļa. Grieķijai viņi tā arī nepievienojās.

Viena interesanta lieta, neatceros, vai kaut kad lasīju, vai pa televizoru redzēju. Ziemeļdaļā tie tradicionālie, tipiskie saldumi tiek saukti par turku saldumiem. Pārējā daļā, ja mēģināsiet ko tādu iegādāties, neviens jūs nesapratīs, jo tie ir grieķu saldumi.

Vispār grieķi ienīst turkus un turki ienīst grieķus. Bet, kad 1999. gadā Turcijā bija zemestrīce, grieķi bija pirmie, kas piedāvāja palīdzību. Un pēc tā paša gada Atēnu zemestrīces turki atbildēja ar to pašu.

Vakariņās šoreiz tradicionāla recepte priekš gavēņa perioda, kurš vēl gan nav sācies, bet nav jau arī vairs aiz kalniem. Tiem, kas gavē, protams. Pārējie asina iesmus un gaida, kad nokusīs sniegs un būs iespējams iznest dārzā grilu, neriskējot iegūt traumas.

Šo recepti es izvēlējos dēļ tā, ka visas pārējās, kuras atradu, bija tik ļoti, ļoti grieķiskas, ka negribējās pagatavot kaut ko ļoti tipiski grieķisku, pirms vēl pati Grieķija ir apskatīta. Tātad, louvana dzelteno zirņu zupa.

Ņemam ~400g dzeltenos šķeltos zirņus, aplejam ar ūdeni, uzvārām un atstājam uz lēnas uguns zem vāka, līdz kamēr zirņi kļūst mīkstāki. Ūdeni vajadzētu diezgan daudz. Es nenomērīju, receptē arī nebija rakstīts, bet vajadzētu tā, lai pēc tam, kad rīsi to uzsūks, lai šī vēl būtu nosaucama par zupu. Jebkurā gadījumā, ūdeni vienmēr var pieliet klāt gatavošanas procesā.

Kamēr zirņi vārās, olīveļļā (pusglāze) sacepiet divus sakapātus vidējus sīpolus, līdz kamēr tie kļūst zeltaini brūni. Kad zirņi ir apmēram 20 minūšu attālumā no gatavības, pievienojiet saceptos sīpolus ar visu eļļu un glāzi rīsus. Vēl pievienojiet sāli pēc garšas un citrona sulu (tāpat pēc garšas, bet orientējoši no pusotra citrona).

Zupa bija tīri OK, bet nekāds whaaaau. Bet, ja tā padomā, es neatceros redzējis nevienu gavēņa ēdienu, kuru gribētos atkārtot vēl un vēl ārpus atturēšanās perioda. Bet, jā, tas noteikti tāpēc, ka es neesmu veģetārietis…

Nākamnedēļ Čehija. Kas pirmais nāk prātā? Pareizi, alus! Bet vajadzēs arī kaut ko apēdamu pagatavot.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. Linda at 14:57

    Hahaha man negaršo dzeltenie šķeltie zirņi. Lai gan varētu provēt atkal, jo ļooooti sen neesmu ēdusi, pat neatceros, kad tie varētu būt redzēti manās mājās.
    Esmu, protams, pamanījusi, Tavus ēdienus gozējamies glamūrīgajās lappusēs, tāpēc arī sāku rakstīt komentārus.
    No bildes izskatās, ka šķīvī peld kaut kādi gabaliņi, pieņemu, ka tie ir rīsi. Kaut kas līdzīgs bet bez rīsiem varētu būt bessara un serrouda. Tā kā man ļoti garšo cūku pupas, kuras ziemas mēnešos Latvijā pagrūti atrast. Kad izdodas, gatavoju marokāņu zupu bessara, kas būtībā ir pārvārītas pupas līdz tās pašas dabīgi izveido biezzupas konsistenci. Pasniegta ar papriku, kuminu, jūras sāli un šļuku olīveļļas garšo ļoti labi. Protams, tas ir nabago ļaužu ēdiens, bet es dievinu cūku pupu garšu arī ziemas mēnešos. Marokāņi gan to iecienījuši kā brokastu strebekli. Savukārt serrouda ir tas pats, bet gatavota no turku zirņiem.

  2. Armands Brants Author at 21:29

    Tie gabaliņi ir kaut kādi melnie rīsi. Es parasti ņemu viena konkrēta ražotāja savvaļas rīsus, man viņi kaut kā labāk patīk.
    Nabago ļaužu ēdieni bieži vien ir ļoti labi. Nekas fancy, bet gribas vēl.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.