Garneles ar kuskusuUn atkal viena maza, apaļa jubilejiņa – par šo tēmu jau sešdesmitais stāsts. Šoreiz par Ēģipti.

Ēģipte ir zeme, kas kādreiz asociējās ar piramīdām un siltiem kūrortiem, bet tagad, papildus tam visam, ar arābu pavasari. Nemieri gan sākās nevis Ēģiptē, bet gan Tunisijā, pie tam, kamēr aizgāja līdz Ēģiptei, paguva sākties vēl rindā citu valstu, bet, tik un tā, Ēģipte ir pirmais, kas nāk prātā, kad piemin arābu pavasari. Droši vien tas tāpēc, ka šīs valsts notikumi tika dzīvajā un ļoti plaši atspoguļoti Aldžazīrā, kā arī Ēģipte tomēr ir viena no reģionā visnozīmīgākajām valstīm. Un protesti tur bija ļoti plaši. Protams, visu mērogu pēc tam viegli pārsita Lībija ar trako Muamaru, kurš sevi iedomājās par nemirstīgu, bet kuru beigās tomēr notvēra un piebeidza kādā notekcaurulē.

Toties nekas nav pārspējis vienu no septiņiem seno laiku brīnumiem – Gizas lielo piramīdu. Iespējams, ka ir pārspējis, taču līdz mūsdienām nekas no pārējiem sešiem brīnumiem nav saglabājies, tāpēc par tiem varam tikai teikt – visi par viņiem runā, taču neviens tos nav redzējis. Toties piramīdas ir īstas un leģendām apveltītas. Sākot ar pašas piramīdas maģisko formu, kurā pat žiletes paliek asas, ja tās novieto centrā ar asmeni uz augšu, beidzot ar pašu ēģiptiešu, viņu faraonu un priesteru burvestībām, no kurām visādi lāsti rodas, nemaz nerunājot par to, ka, ja mēģināsiet ar buramvārdiem uzmodināt kādu mūmiju, tad vispār nepatikšanas būs tik lielas, ka par to Holivudā varēs filmu vismaz trīs reizes uzņemt.

Toties kūrorti ir īstāki par īstiem, par tiem variet ne tikai izlasīt gudrā literatūrā, bet arī aplūkot bildes draugu fotoalbūmos. Es pats gan, gandrīz vai neērti atzīties, nekad neesmu bijis Ēģiptē. Ne kūrortā, ne kādu piramīdu apskatīt, ne caurbraucot, nekā. Es esmu bijis Boloņā (pilsēta Itālijā, uz kurieni parasti neviens speciāli nebrauc), bet ne Ēģiptē.

Toties ēdiens, kuru pagatavoju, ir viens no pēdējā laika labākajiem. Pilnajā nosaukumā – grauzdētu pīniju kuskuss ar ķiploku garnelēm ēģiptiešu gaumē.

Ņemam kilogramu garneles, kuras iemarinējam ar divām ēdamkarotēm olīveļļas, 6 saspiestiem ķiplokiem, tējkaroti estragona, pustējkaroti timiāna un divām sasmalcinātām lauru lapām. Sākumā samaisām visu iepriekš minēto, lai pagatavotu marinādi, un tad to visu maigi samaisām, lai tiek visām garnelēm, tad vai nu cieši nosedzam trauku un laiku pa laikam apmaisām, jeb arī marinējam maisiņā; marinējam ledusskapī vismaz vienu stundu.

Tad pagatavojam kuskusu tā, kā rakstīts uz paciņas (lasiet oriģinālvalodā, nevis latviski, jo dažkārt tajos tulkojumos kāds mūs mēģina piečakarēt), aizvietojot ūdeni ar vistas buljonu. Iemaisiet kuskusā pusglāzi pirms tam uzgrauzdētus pīniju riekstus. Nolieciet malā.

Sajauciet kopā trešdaļu glāzes izkausēta sviesta ar pusglāzi citronu sulas.

Pannā izsautējiet garneles ar visu marinādi – apmēram trīs līdz piecas minūtes, kamēr garneles paliek sārtas. Nepārcepiet! Aplejiet ar pusi no sviesta-citrona maisījumu.

Un tad pasniedziet galdā. Uz šķīvja salieciet mazās spinātu lapas, tad pa virsu kuskusu, pēc tam nākamajā kārtā garneles, to visu pārlejiet ar sviesta-citrona maisījumu. Un tam visam pāri sarīvētu parmezānu. Ne tikai garšo labi, bet arī izskatās labi!

Nākamajā reizē būs pagaidām vēl nezinu, kas. Pēc saraksta būtu Salvadora. Bet tur es esmu atradis recepti, kuru patiešām gribu pamēģināt, bet tas nav vienkārši, jo vajag tos kukurūzas miltus, no kā tortiļas gatavo. Man jau kolēģi ir atraduši veikalu, kur es varu tos miltus dabūt, tikai aizture ir iekš tā, ka man ir jāpagaida līdz nākošajam komandējumam uz Amsterdamu, lai uz to veikalu nokļūtu. Ja nu jums ir informācija, kur Rīgā ir dabūjama masa harina, būšu ļoti pateicīgs, savādāk – atstājam Salvadoru uz vēlāku laiku un ņemam nākamo pēc saraksta – Ekvatoriālo Gvineju. Ir problēma ar receptēm, bet gan jau tikšu galā kaut kā radoši.