Lēcu zupa Eritrejas gaumēVarētu jau sākt attaisnoties, kāpēc tik ilgu laiku nekā jauna, bet nav vērts. Jāatzīst godīgi, ka vasara nāk ar plašām laika pavadīšanas iespējām gan dārzā, gan ārpus tā, tāpēc eksperimenti virtuvē paliek otrajā plānā.

Pie tam, man tagad dārzā ir tāds liels, melns skapis, kuram apakšā kurina uguni, bet iekšā rodas kūpinātas vistas, zivis un tamlīdzīgas patīkamas lietiņas. Šī aparāta apgūšanai arī bija savs laiks nepieciešams…

Bet, nu, nekas nav pamests, es noteikti visu pasauli apceļošu, jautājums tik, vai iepriekš plānoto trīs gadu laikā, vai tomēr ilgāk, bet tas jau nav galvenais. Nav nekādas steigas.

Eritreja ir pavisam jauna (kopš 1991. gada) valsts, kas atrodas Āfrikā pie Sarkanās jūras. Pirms tam Eritreja bija Etiopijas sastāvā, un tad Etiopijai bija jūras robeža. Tagad jūras robeža ir tikai Eritrejai.

Vēl pirms tam Eritreja bija Itālijas kolonija. Jā, iedomājieties, pat itāļiem kādreiz bija kolonijas. Bet tad pienāca Otrais Pasaules karš, kurā, kā zināms, viņi uzlika visu naudu uz nepareizo komandu, kā rezultātā beigas pienāca visai Itāļu Austrumāfrikai, tai skaitā Eritrejas būšanai par itāļu koloniju.

Bet vēl pirms tam, kā ir pārliecināti zinātnieki, šī bija tā vieta, no kurienes pirmie anatomiski modernie cilvēki sāka pamest Āfriku un meklēt jaunas iespējas Eiropā.

Man tieši uz ēdiena gatavošanas brīdi gadījās garastāvoklis, ka nemaz negribējās gaļu. Plus vēl ārā grādi 27 vai tuvu tam, kas šo garastāvokli vēl vairāk pastiprināja. Tāpēc izvēlējos pikanto lēcu zupu, kas ļoti labi noderēs gavēņa laikā tiem, kas tādu lietu piekopj.

Par gavēni es arī tieši šodien aizdomājos. Kāpēc tieši pirms Lieldienām? Respektīvi, agrā pavasarī, kad ārā vēl nav nekā ēdama. Vasarā, es domāju, būtu īstais laiks atteikties no gaļas – tik daudz citu iespēju! Bet, iespējams, ka tur, kur gavēnis ir izdomāts, ar pārtikas pieejamību ir pavisam savādāk. Cik esmu lasījis, Eiropas ziemeļu daļā senos laikos ar gavēņiem neviens neaizrāvās, vienkārši ēda to, ko daba konkrētā brīdī piedāvāja, jeb arī ko bija pratuši saglabāt. Tā teikt, dabiskais gavēnis – kad nav, ko ēst, tad neēd.

Bet atpakaļ pie veģetārā Eritrejas ēdiena – alitcha birsen. Pirmā zupa, kuru gatavoju pannā. Saspiežam 6 ķiploka daiviņas, apcepam saulespuķu eļļā. Pievienojam divus šķēlēs sagrieztus mizotus tomātus, cepam zem vāka 5 minūtes. Pievienojam 200 gramus nomazgātas lēcas, mazliet apcepam. Tad pievienojam tējkaroti sāli, tējkaroti maltus melnos piparus, tējkaroti ingveru un divus sagrieztus čili piparus bez sēklām. Pielejam litru vāroša ūdens un zem vāka, uz lēnas uguns vārām apmēram stundu.

Zupa ziemai. Patīkami sasilda. Pārāk asa arī nebija, tas čili asums pēc stundas vārīšanas tā vienmērīgi pa sastāvdaļām sadalās, tā ka nesanāk pēkšņi un nesagatavotu pārsteigt…

Nākamreiz Igaunija. Kaut kas liek domāt, ka ēdiens būs pazīstams…