Ar šķīvi pa pasauli: #69. Somija

Salāti ar kūpinātu lasiNo Somijas man ir dažas personīgas atmiņas. Viena ir no tālajiem tiem laikiem, kad Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, un starp Tallinu un Helsinkiem pletās vairākus desmitus kilometrus plata beznodokļu zona. Pa šo zonu kursēja divu veidu prāmji – ātrie un lēnie. Mēs toreiz komandējumā braucām ar ātro, kurš attālumu pieveica apmēram divās stundās, bet klīda nostāsti arī par lēnajiem. Tie esot tādi, kuri no ostas iziet vēlu vakarā, ceļu pieveic četrās stundās, bet tad vēl četras stundas dreifē, lai somi varētu kārtīgi izmantot beznodokļu zonas dotās atlaides alkoholisko dzērienu iegādei. Tie ir tikai nostāsti, manis nepārbaudīti, bet nokāpjot no ātrā prāmja Helsinkos, es redzēju, kā tika salauzti divi ratiņi, kas neizturēja uz tiem uzkrautā alus daudzumu.

Vēlāk kādā pauzē dažiem somiem small talk gaitā jautājām, vai viņi kādreiz ir Latvijā bijuši. Nē, Latvijā viņi nav bijuši, bet uz Tallinu gan bieži braucot. Lētā alkohola dēļ. Atzina bez kādas kautrēšanās un cēlāka iemesla meklēšanas.

Citas atmiņas par Somiju ir jau nesenākas, apmēram sešus gadus vecas. Visā Rīgā nesanāca atrast meitai istabas iekārtu, braucām uz Helsinku IKEA. Pieredze teica, ka fotoaparātu līdzi ņemt nav jēgas, jo Helsinki ir, slavena politiķa vārdiem izsakoties, “nekas īpašs”. Tomēr paņēmu. Tā rezultātā uztaisīju bildi, kas iekš TrekEarth man savāca tik daudz punktiņus, cik neviena cita bilde…

Bet nepārprotiet, es ticu, ka Somijā ir daudz kā interesanta. Vienkārši es tur neesmu bijis. Kaut vai, ja paskatāmies uz skaitļiem – iedzīvotāji apmēram 5.5 miljoni, bet platība apmēram piecas reizes lielāka, nekā Latvijai. Jau mums iedzīvotāju blīvums ir tālu no saspiestības, bet Somijā… Ja kāds Latvijā sāktu justies noguris no līdzcilvēkiem, Somija varētu būt risinājums. Starp citu, Somijā ogas un sēnes drīkst lasīt arī privātos mežos – tās pieder visiem. Es nezinu, kā ir pie mums.

Somijā dzīvo Ziemassvētku vecītis, kaut kur pie Korvatunturi kalna. Tā gan nav 100% pārbaudīta patiesība, jo citi stāsta, ka viņš dzīvojot Ziemeļpolā, Aļaskā, Norvēģijā un Zviedrijā. Bet, tik pat labi, var jau būt, ka viņam ir vairākas rezidences, galu galā Ziemassvētku vecītis ir viens no mūsdienu ietekmīgākajiem cilvēkiem. Vismaz vecuma grupā, kas ietver pirmo klašu skolniekus un jaunākus. Viņus ne ar kādu Osamu neiebiedēsi, bet Ziemassvētku vecīša pieminēšana nostrādās vienmēr.

Man pašam, īstenībā, bija ļoti patīkams pārsteigums uz Ziemassvētkiem. Priekš manis maisā bija īstā grāmatā iesieti visi šī ceļojuma “Ar šķīvi pa pasauli” darbi, līdz pat Fēru salām! Internets ir internets, tas ir ērti un paliekoši (vismaz līdz pasaules galam, kad beigsies elektrība), bet tomēr ir ļoti patīkami turēt rokās kaut ko, kam ir svars.

Nē, grāmata nav izdota un nopērkama veikalos. Grāmata ir viena un tikai man. Tāpēc, ka es visu gadu labi uzvedos un vienmēr izēdu tukšu šķīvi!

Somijas himnu ir komponējis Fredriks Paciuss. Tā pati melodija ir arī Igaunijas himnai. Un tā pati melodija ir, pieturieties pie galda, arī lībiešu himnai. Jā, to pašu lībiešu, kas dzīvo Mazirbē un tās apkārtnē. Lūk, to es saucu par ļoti populāru melodiju!

Gribētos kādreiz noskatīties futbola spēli starp Somiju un Igauniju. Tikai himnas, ne sportiskās intereses dēļ.

Liekas, ka daži somi ir tādu spēli redzējuši, tāpēc iesaka mainīt himnu uz Sibeliusa Finlandia. Ja jautājat man, tad labāk lai ir tāda pati melodija kā Igaunijai, nevis kā trillerim ar laimīgām beigām

Somu nacionālais ēdiens ir karēļu pīrāgi. Nē, es nepagatavoju karēļu pīrāgus. Es patiešām biju noskaņojies to darīt, bet beigās stingri pārdomāju. Man ir savi principi. Viens no tiem ir negatavot ēst to, par ko man ir diezgan droša pārliecība, ka man pašam negaršos. Rudzu mīkla ar rīsu vai kartupeļu pildījumu, kura pagatavošanā ir iesaistīts piens; un beigās šie gatavie pīrāgi vēl tiek mērcēti pienā. Jā, es zinu, tas ir kaut kas līdzīgs mūsu pašu tradicionālajiem sklandraušiem, bet šeit paziņojums, lai vēlāk nebūtu pārsteigumu – kad es nonākšu līdz Latvijai – nebūs nekādu sklandraušu!

Tai vietā kaut kas pavisam savādāks. Salāti ar kūpinātu lasi.

Ņemam buntīti salātus, sagriežam trīs tomātus, svaigu gurķi, lokus no viena sīpola, dilles. Pievienojam 2 ēdamkarotes kaperus un 300 gramus karsti kūpinātu lasi, kas sagriezts mazos gabalos. Samaisām. Pa virsu uzliekam divas sagrieztas, cieti novārītas olas.

To visu pasniedzam ar svaigu maizi, citronu un mērci. Mērcei vajag 1 ēdamkaroti maigu sinepju, 1 ēdamkaroti rapšu eļļas, pusi ēdamkarotes baltvīna etiķi, pustējkaroti melnos piparus.

Ēdiens noteikti nav tik tradicionāls kā karēļu pīrāgi, taču par šo es droši zinu vienu. Atnāks vasara, es nopirkšu svaigu lasi, iekurināšu kūpinātavu, un pagatavošu šo pašu vēlreiz ar siltu, paša kūpinātu zivi…

Nākamreiz Francija. Es ceru, ka izdosies pienācīgi īstenot kādu savu sapni!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 3 comments for this article
  1. IlzeLA at 22:58

    Somijā esmu bijusi reizes piecas – dažas Helsinkos, dažas tālāk, gan līdz polārlokam un tam pašam slavenajam onkulim, gan karēlijā, gan ezeru rajonā, gan salās – vnk tāpat, mums ar vīru tur… patīk. Kaut kas tur ir vai, precīzāk, kaut kā tur nav (cilvēku 🙂 ) , ļoti nomierinās nervu sistēma (ja vien nevajag, lai somi kaut ko izdara ātri, piemēram, salabo auto).
    Kaut kā ar gastronomiju gan nekas nesaistās, izņemot apaļās sausmaizes un Tevis pieminēto Karēļu pīrāgu – ar rīsiem tas man šķiet tiešām garšīgs, savukārt sklandurauši – nu…

  2. mp4 at 11:53

    Sanāca reiz (‘2011) būt Turku. Patika.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.